Apzinoties, ka pašlaik daudzus no mums nomāc vientulība, piespiedu bezdarbība, sliktu ziņu straume un citas pandēmijas blaknes, šajā "Satori" aptaujā cilvēkiem, kas mūs iedvesmojuši, vaicājām – kas jums šajā laikā sagādā prieku? Lūk, viņu atbildes.
Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore
Mana dzīve pirms pandēmijas bija ļoti dinamiska – gandrīz neviena diena nelīdzinājās citai, tās bija notikumu, cilvēku, ceļojumu, iespaidu, steigas, piedzīvojumu, visplašākās sajūtu gammas pārpilnas. Bet, lai arī biju ļoti apmierināta ar savu dzīves ritmu un gandrīz katra diena man sagādāja prieku, aizbēgšana uz nedēļu vientulībā pie jūras bija notikums, ko ar nepacietību gaidīju visu gadu. Man hroniski pietrūka laika pašai ar sevi.
Par spīti tam, ka šobrīd darba nav palicis mazāk un jāpavada neskaitāmas stundas kaitinošās "Zoom" sapulcēs, es savā veidā izbaudu šī laika monotonumu, nākamās dienas paredzamību. Tas ir kaut kas tāds, kā man nekad nav bijis. Apzinos, ka šis periods ir tikai laika nogrieznis un visticamāk kaut kad beigsies, tāpēc izgaršoju jauno pieredzi, trenējot spēju pamanīt un priecāties par mazām un it kā ikdienišķām lietām.
Ik rīta jogas nodarbības un vakara meditācijas, kurās lēnām apjaušu un paplašinu sava ķermeņa un apziņas iespēju robežas, šķiet nepārvērtējama dāvana, ko iepriekšējā dzīves ritmā nebūtu iespējams materializēt. Un, protams, pastaigas – mans jaunais ikdienas rituāls. Starp sapulcēm pāris stundas pastaigājot pa Pārdaugavu, atklāju visneparastākos nostūrus, dīvainus ielu nosaukumus, vernakulārās arhitektūras šedevrus, aizraujošas vēstures liecības un harmonizējošu dabas klātbūtni. Un tas viss kulminējas svētdienas pārgājienos, ko aizsāku kopā ar pāris draugiem jau pirmā pandēmijas viļņa laikā un kuru dēļ esmu pabijusi visneiedomājamākajās Latvijas vietās, kas brīžiem pārsteidz un sajūsmina ne mazāk kā agrāk pieredzētās Tibetas kalnu grēdas vai Sahāras smilšu kāpas.
Andris Kalnozols, rakstnieks
Patiesu prieku man sagādā garas jo garas pastaigas, laicīgs naktsmiers un agra celšanās. Šis prieks ir mierīgs, ilgstošs un uzticams.
Sanita Osipova, Satversmes tiesas priekšsēdētāja
Pirmkārt, man prieku sagādā iespēja tikties klātienē ar tiem cilvēkiem, kas veido manu saimi, – ar vīru un dēlu. Man ir svarīgi sajust mīļa cilvēka klātbūtni. Es izbaudu to, ka man ir kaķis, kura dzīve ir nemainīgi mierpilna un harmoniska, lai gan manā dzīvē viss ir mainījies. Esmu priecīga, ka šī liga mums uzklupa laikā, kad tehnoloģijas ļauj sazināties ar tuviniekiem, lai arī kur viņi atrastos. Kaut gan tas ir tikai klātienes saziņas surogāts, tehnoloģijas ļauj vieglāk pārdzīvot šo kolektīvo pārbaudījumu.
Kamēr novembrī vēl bija iespēja doties uz izstādēm, mēs ar vīru aktīvi šo iespēju izmantojām. Sirdi sildīja gan "Nepieradinātās dvēseles", gan Madernieka darbi. Skatos tiešraides koncertus, teātra izrādes, apmeklēju izstādes tiešsaistē, taču garīgi tie neuzlādē tā kā pasākumi klātienē. Šobrīd vislielāko gandarījumu rodu grāmatās. Lasu to, ko mūsu inteliģence ir rakstījusi citu krīžu laikā, piemēram, Zentas Mauriņas domas par to, kā cilvēks izdzīvo, piedzīvo trimdu kara sagrautajā Eiropā. Viņa raksta: "Ja cilvēks pats sevī nav bagāts un stiprs, tad posta laikā viņš neticami ātri izvirst." Tas palīdz novērtēt dzīves laikā uzkrāto "bagātību" un meklēt gaismu sevī. Labu laiku esam veidojušies kā patērētāju un skatītāju sabiedrība – mājsēde liek visu pārvērtēt un ar ierobežotiem līdzekļiem sākt dzīvot pašiem savu dzīvi. Tas ir pārbaudījums ikvienam no mums. Ja tas izdodas, ir patiess prieks!
Vēl esmu patiesi laimīga par visām tām lietām, ko šobrīd mūsu cilvēki dara pro bono (par velti, dāvinot), lai atbalstītu citus. Ārkārtas situācija daļā sabiedrības ir vēl vairāk atraisījusi empātiju, kas palīdz izjust līdzcilvēku sāpes un vajadzības. Tas ir fantastiski, ka veidojas brīvprātīgo kustības, kas palīdz vientuļiem senioriem, gādā maltītes mūsu dakterīšiem, vāc ziedojumus un veic daudzus citus labus darbus, kas lielākajai daļai sabiedrības, iespējams, tā arī paliek neredzami, bet sasniedz konkrēto cilvēku, kuram vajadzīgs atbalsts.
Inga Meldere, māksliniece
Mani no tiesas iepriecina labas grāmatas un mūzika. Tieši šīs lietas pašreiz ļauj visvieglāk aizmirsties. Meditējoša mūzika vientulīgas pastaigas laikā (darba dienās no rīta, kad esmu aizvedusi meitu uz dārziņu, un pēcpusdienā, kad eju viņai pakaļ) palīdz labi noskaņoties dienai vai atslābt pēcpusdienai. Un grāmatas šobrīd vairāk nekā citkārt atgriež realitātes sajūtu.
Ivars Šteinbergs, dzejnieks, literatūrzinātnieks
Es, kā, šķiet, visi, esmu pieradis pie "Zūma". Darbā to lietot ir norma, bet neformālā gaisotnē tas sanāk retāk, tāpēc viena lieta, kas man šajā laikā sagādā prieku, ir "Zūma" ballītes. Piemēram, mūsu mājās 2021. gadu sagaidījām, pieslēdzoties divām "Zūma" viesībām, mums bija savi dzērieni un uzkodas, pļāpājām, spēlējām spēles. Tas bija gandrīz kā tikties klātienē. Turklāt, tā kā esmu pieradis "Zūmu" lietot darba kontekstā, tad izpriecām ar draugiem "Zūmā" piemita tāda kā aizlieguma piešprice, it kā mēs darītu kaut ko, kas pārkāpj noteikumus.
Tad vēl, protams, ir lasīšana. Šobrīd paralēli lasu Andreja Sen-Seņkova "Papīra krūtis" ("Orbīta") lieliskā Eināra Pelša atdzejojumā, Simona Krasta ekshibicionistisko "Tārpu tēju" ("Bolderāja") un līdz asarām saviļņojošo Andra Kalnozola romānu "Kalendārs mani sauc" ("Orbīta"). Šodien caur "Omnivu" pienāca arī "427 gadu grāmata" ("427"). Rindā stāv vesela virkne izdevumu, kuru lasīšanu esmu iekavējis, bet ko gaidu ar nepacietību, tostarp Ingas Gailes "Rakstītāja" ("Dienas Grāmata") un Daniila Harmsa dzejas izlase ("Neputns"). Kino man īsti neatliek laika. Es jau gribētu visiem stāstīt, cik rafinēta ir mana gaume, cik mazzināmus, bet ģeniālus seriālus es skatos, bet patiesība ir tāda, ka, ja kaut ko skatos, tad visdrīzāk tie ir tā saucamie popkorna/komiksu seriāli, ko man patīk dēvēt par "paģiru kino", piemēram, šobrīd sekoju līdzi "The Mandalorian" un "WandaVision". Apzinos, ka pēc darbadienas, kas pavadīta pie datora, vislabāk būtu no ekrāna paiet malā, bet bieži tas nav iespējams – strādājot no mājām, darbi ievelkas līdz vēlai naktij. Darbs kā šķidrs čuguns pārklāj visu dienu, aizpildot katru brīvo spraugu, dažās vietās izspraucas ārā atelpas mirkļi – te pastaiga ar bērnu, te vakariņu gatavošana vai gājiens uz pastu –, bet viss pārējais ir noklāts ar šo dižo, visuresošo masu "DARBS". Es gan nesūdzos, man patīk mans darbs, tas ir daudzveidīgs, saistās ar kritiski teorētisku tekstu lasīšanu (šobrīd pamata nodarbošanās ir doktorantūras studijas), kas mani interesē (un, starp citu, arī mēdz sagādāt prieku). Bet doma tāda, ka pēc garas darbadienas paģiru kino ir kā atvēsinoša atslodze, pat ja tas nozīmē vēl papildu stundu pie tā nolādētā datora.
Tīna Pētersone, mākslas kuratore
Būt priecīgam, manuprāt, nozīmē būt brīvam. Tādēļ laikā, kad fiziska robežu šķērsošana nebūt nesniedz lielākas brīvības apsolījumu, jāeksperimentē ar mentālo barjeru pārvarēšanu. Domāju, šobrīd vērts koncentrēt uzmanību uz to, kā pilnasinīgāk izjust katru pieredzi. Ja ēst, tad lēnā garā, iedziļinoties ēdiena smaržā un tekstūrā. Ja lasīt, tad pakavējoties pie domām, kas uzrunā. Ja sarunāties, tad ieklausīties otra teiktajā, būt pilnībā klātesošam.
Cik vien iespējams, jādodas uz laukiem, jo šobrīd pilsētā tāpat neko nevar nokavēt. Atrašanās maksimāli dabiskā vidē palīdz aizbēgt no ārējiem traucēkļiem, kas tik bieži liedz piedzīvot satikšanos ar sevi. Manuprāt, šis vispār ir lielisks laiks, lai cīnītos ar visādiem domu mudžekļiem un sāktu tos glīti ritināt kamoliņā. Priekpilni ir tie brīži, kad izdodas atrast un satvert to pavedienu, aiz kura domai pieķerties.
Vērot dabas ritmus, kārtīgi izgulēties, agri mosties un izvingrināt visu ķermeni. Kamēr krūzē kūp tikko uzlietā zāļu tēja, paklausīties "Tīrkultūras" audiogaleriju. Neaizmirst saklāt gultu un atzīmēt dienas pieturpunktus. Uzturēt sarunas. Kaut vai virtuālas, telefoniskas, rakstiskas. Jo būt vienam nepavisam nenozīmē būt nolemtam vientulībai. Un visam pāri – vairot tīrību, vienkāršību, patiesību.
Agate Bankava, horeogrāfe
Darbības, kas šobrīd vēl spēj uzlabot garastāvokli un pat sagādāt prieku, noteikti ir garas pastaigas, kuru laikā no jauna iepazīstu pilsētu vai dodos ārpus tās. Pašlaik mani vairāk nekā jebkad uzrunā dzeja, iespējams, tādēļ, ka tā atbrīvo manu prātu un iekustina domu, fantāziju pasauli. Vēl ar prieku atkārtoti noskatos franču jaunā viļņa kinofilmas, kā arī noklausos kādu, manuprāt, saistošu lekciju. Pēdējā mēneša prieki: dzejnieces Lotes Vilmas Vītiņas debijas krājums "Meitene", Anjēzes Vardas filma "Kleo no 5 līdz 7", dejotājas un "Ballet Body Logic" metodes autores Annemarijas Auteres intervija par fascijas deju un Kārļa Vērdiņa lekcija "Ievads salīdzinošajā literatūrzinātnē".
Lote Vilma Vītiņa, dzejniece
Šajā laikā man prieku sagādā pastaigas. Esmu sākusi iet kājām garus gabalus, kas man parasti neliktos normāli, un tad nākamajā dienā sāp muskuļi. Esmu ievērojusi, ka pastaigu laikā mēdzu izdomāt dažādas domas un, sasniegusi mērķi, izjūtu tādu kā lepnumu, kā arī, ejot gulēt, ļoti ātri atslēdzos. Novērtēju katru zvanu un tikšanos ar draugiem vai ģimeni. Cenšos ik pa laikam piezvanīt arī kādam, ar ko ilgi neesmu runājusi. Vēl esmu sākusi rakstīt dienasgrāmatu. Tā laikam varētu būt viena no vērtīgākajām lietām. Katru dienu dienasgrāmatā pierakstu labās lietas, kas notikušas, par kurām esmu pateicīga un iepriecināta, domāju, ka varētu ar dažām no tām padalīties:
- runāju stundu ar Rebeku,
- uzzīmēju animāciju ar raudošu mēnesi,
- salaboju zobu,
- runāju pa telefonu ar māsīcu,
- gāju pa Bastejkalnu, austiņās klausījos Aphex Twin, un gribējās dejot,
- samaksāju rēķinus,
- iesēju dzeltenas burtnīcas dzejoļiem,
- vingroju,
- patīk skatīties "Ofisu",
- domāju par mīlestību,
- laba telefonsaruna ar Jāni – 1h 28 min,
- rīta pastaiga Ziedoņdārzā,
- lasīju Amandas grāmatu,
- bērni Grīziņkalnā šļūc ar ragaviņām,
- parādu Kerijai ūdenszirgu,
- ēdu garšīgas vakariņas,
- izgludinu drēbes,
- ar brāli spēlēju balonu,
- daudz staigāju,
- nopērku trīs rozā tulpes,
- izdarīju dažas lietas, un man pat gribējās tās darīt.
Klāvs Mellis, aktieris
Grūti nosaukt kaut ko konkrētu, jo pēdējā laikā visvairāk prieka sagādā pavisam mazas, personīgas pieredzes. Priecājos, ka varu lasīt grāmatas, īpaši daiļliteratūru – ne tikai darba, bet arī atpūtas nolūkos –, un nejusties vainīgs par it kā zemē nosviesto laiku. Priecājos, ka man ir izdevies izrauties no pastulbā stāvokļa, kurā nemitīgi jāiedzen pusiekavēti darbi, – tā vietā varu atļauties prokrastinēt un palēnām apčubināt domas, kuru realizēšana paredzēta tikai samērā tālā nākotnē. Kaujoties ar tādu kā vainas un privileģētības apziņu, priecājos, ka man ir kaut vai nosacīta finansiāla stabilitāte un daudz visādu mazu, jocīgu darbiņu. Priecājos, ka man pēdējā laikā viss kaut kas jāraksta – tas ir mokoši, bet vienlaikus patīkami – teksts prasa daudz mazāk kompromisu nekā teātris.
Priecājos par dažādām nevalstiskām organizācijām un to apņēmīgo cīņu ar ļaunumu. Priecājos prātā sakabināt lietas jocīgos diptihos, uzdurties savdabīgām intertekstualitātēm un spekulatīvi piedomāt kontekstus tur, kur to nemaz nav. Priecājos, ka ieturu diētu un pagaidām man pat sanāk. Priecājos par vareno ziemu un ceru, ka drīz nāks tikpat varens pavasaris.
0