Noslēdzot 2022. gadu un publikāciju sēriju, kurā atskatāmies uz gada spilgtākajiem notikumiem kultūrā (te lasāma saruna par aizejošo gadu kultūrā, bet te – "Satori" redakcijas gada nozīmīgākie pieturpunkti), aicinājām "Satori" draugus un domubiedrus dalīties ar tiem kultūras notikumiem un procesiem, kas aizvadītajā gadā viņiem sagādājuši prieku vai, gluži otrādi, – vilšanos.
Margrieta Griestiņa, mākslinieku apvienību "GolfClayderman" un "Shady Ladies" dalībniece, MABOCA galerijas "Visuma Centrs 2" Madonā vadītāja
Prieks
Festivāla "Skaņu Mežs" 20 gadu koncerts Hanzas peronā. Bija jaudīga skaņa, gaumīgas gaismas un aizraujošs saturs. Otrajā festivāla dienā pie skatuves atradās gigantiska basa tumba. Dueta "Space Afrika" uzstāšanās laikā tumba tika iedarbināta un lidoja glāzes, lēkāja pudeles, bet tas, ko skaņas spiediens fiziski izdarīja ar manu ķermeni, radīja tīru kaifu.
Pianista Ēvalda Lazareviča un saksofonista Markusa Vernheima (Marcus Wärnheim) koncerts "Tu jau zini kur". Viens vakars, dažādi virtuozi rokraksti.
Kaspara Rolšteina jaunākā poēma "Sarkaņu urbuma analīzes". Fakts, ka Rolšteins ir uzrakstījis jaunu poēmu, ir iepriecinājums katram autora daiļrades cienītājam, taču dzirdēt to atskaņotu Sanda Vāgnera un paša Rolšteina izpildījumā – tas jau ir piepildījums.
Aika Karapetjana filma "Sema ceļojumi" ir labākā latviešu filma, ko esmu redzējusi pēdējo gadu laikā. Ļoti profesionāla un jautra. Nav nekāds brīnums, ka filmas publicēšanas tiesības ir nopircis "HBO" un ka Singapūrā to tirgo iespiestu diskos (otro faktu var pārbaudīt, meklējot filmu torentos).
Kaspara Groševa un Evitas Vasiļjevas izstāde Cēsu mākslas festivālā. Milzīgas telpas, kuras mākslinieki spēja aizpildīt ar izklaidējošu mākslu. Ļoti saskanīgi izskatījās Evitas Vasiļjevas veidotās masīvās betona formas kopā ar Kaspara Groševa sirsnīgajām gleznām.
Foto no Kaspara Groševa un Evitas Vasiļjevas izstādes Cēsu mākslas festivālā.
Vilšanās
Tas, ka nenotika RIBOCA. Uz to vērienu, kāds ir RIBOCAi, bauda skatīties. Nekā līdzīga Latvijā nav bijis.
Tas, ka mistiski pazuda "Proba Rave" rīkotie sarīkojumi. Tā bija organizācija, kas vasarā tumšos Rīgas pakšos spēja uzrīkot tādus pasākumus, uz kuriem bija vērts mērot ceļu no Madonas (manas dzīvesvietas). Tajos bija padomāts par detaļām it visā.
Haralds Matulis, rakstnieks, publicists un tulkotājs
Prieks
2022. gads man pagāja izglītošanās zīmē, tāpēc visus kultūras notikumus nevarēju apmeklēt. No mazumiņa, ko redzēju, mani visvairāk iepriecināja tie radošie eksperimenti, kas bija "ātri un netīri" estētikā – bez profesionālās kultūras smagās atbildības nastas. Literatūrā – "Avīzes Nosaukums". Vizuālajā mākslā – Elīnas Semanes izstādes un performances, kā arī Elzas Sīles darbu fotogrāfijas feisbukā.
Ligija Purinaša, literāte, publiciste, latgaliešu kultūras žurnāliste, strādā "Centra Marta" Rēzeknes filiālē
Prieks
Mans 2022. gada atklājums ir MABOCA galerija "Visuma centrs 2" Poruka ielā 4, Madonā, kas turpina un apvieno "MABOCA" un "Brīnumu nakts" pieredzi. Autentiskums un daudzpusība, kā arī izkāpšana no klišejiski pierastās reģionālās mākslas smagā gobelēna raisa cieņu, turklāt liek domāt, ka to lielo, īsto mākslas pieejamību nosaka nevis tradicionālo tautastērpu kilogrami vai reģionālo koncertzāļu kvadrātmetri, bet gan tādas vietas kā "Visuma centrs 2" un cilvēki, kas šīs vietas un šādu pieredzi iedzīvina un caurstrāvo.
Vilšanās
Lokāli kultūrpolitikas izkropļojumi – mēģinājumi novilcināt padomju okupāciju slavinošo pieminekļu nojaukšanu un igauņu keramiķa Sandera Raudsepa mākslas darbu cenzūra Daugavpilī – kārtējo reizi aktualizēja sāpīgās attiecības starp centru un perifēriju. Tieši nespēja brīvi paust viedokli, kritiku, domas ir tas, kas perifēriju, provinci, čuhņu (sauciet, kā gribat) dara tik ievainojamu, jo tur, kur nav domas brīvības, tur nav arī saprāta un spēka stāvēt pretim vardarbībai. Un, kur nav drosmes, tur nav arī pārmaiņu. Ir jau ļoti viegli runāt par Latgali un tās brīnišķīgo spēku pirmsvēlēšanu laikā, sēžot ērtā krēslā kaut kur Vecrīgā vai atbraucot uz trādirīdi vietējā koncertzālē vai kultūras namā, bet tā noteikti ir cita Latgale, ne tā, kurā bijis tas gods dzīvot man vai kādam no tiem, kas tagad sevi vai savu darbu asociē ar piederību Rīgai un Pierīgai.
Sanders Raudseps savā izstādē "Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē" Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā.
Solvita Krese, kuratore, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja
Prieks
Šogad uz nepārtraukti klātesošā Ukrainas kara fona bija grūti koncentrēt pozitīvas emocijas, tāpēc atmiņā palikuši pārsvarā nelieli, patiesi un aizkustinoši notikumi: plakātu zīmēšana kopā ar māksliniekiem un protestētājiem pirmajās kara nedēļā "Līdzdalības skolā" Medicīnas muzejā, kur pie ēkas fasādes manifestējās Kriša Salmaņa radītais Putina monstrs, vai dzidri netveramais Reiņa Zariņa klavierkoncerts Arvo Perta centrā Tallinā šīgada 18. novembrī, kur, skanot Perta, Vaska, Pelēča un citu komponistu mūzikai, es strauji tuvojos katarsei un pie Andreja Selicka skaņdarba pirmatskaņojuma arī apraudājos. Gaišo skumju materializācija bija klātesoša arī Anša Bētiņa un Artūra Čukura slāvu dziedājumos Ģertrūdes ielas teātra "Saulgriežu koncertā". Savukārt kā pārsteidzošs atklājums atmiņā palikusi neliela Māras Kažociņas izstāde "Spirāle" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Pavisam nesen ielocīju vairākus lappušu stūrīšus Marijas Luīzes Meļķes debijas dzejoļu krājumā "Nerealizēto potenciālu klubs", bet, lasot Māra Bišofa "Domraxtus", savā nodabā skaļi smējos.
Prieku rada arī Rīgas cirka jaunais veidols, kur viss pārsteidzošā kārtā notika tieši tā, kā plānots – mūsdienīga cirka koncepcija tiks iedzīvināta svaigi rekonstruētā, unikālā vēsturiskā cirka ēkā. Varam arī lepoties, ka šogad Latviju Venēcijas biennālē pārstāvēja LGBT+ kopiena, turklāt priecē arvien pieaugošā uzmanība, kas tiek veltīta iekļaujošai sabiedrībai un kultūras procesu pieejamībai marginalizētām sabiedrības grupām.
Atjaunotais Rīgas cirka kupols.
Vilšanās
Nepamet sajūta, ka Latvijas kultūrainā vērojams sarūgtinošs atvilnis. Pēc cerīga uzrāviena atkal ir iestagnējusi Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja attīstības trajektorija. Uz izbeigšanās robežas balansē tādas Latvijas kultūras ekosistēmā nozīmīgas kultūrvietas kā Kaņepes Kultūras centrs, Ruckas mākslinieku rezidence un galerija "427", kas liecina par spēcīgu kultūras NVO spēlētāju pagurumu. Tuvredzīgas reģionālās kultūrpolitikas dēļ savu amatu koncertzālē "Latvija" nācās pamest Mikam Magonem, kurš padarīja Ventspili par vērā ņemamu augstvērtīgas kultūras pieturas punktu. Pagājušā gada Brektes murāļa skandālam radniecīgā, pašcenzūrā balstītā kritika par Skuja Braden darbiem un nesenais cenzūras gadījums Marka Rotko centrā iezīmēja pieaugošo konservatīvās domas īpatsvaru Latvijas sabiedrībā.
Toms Babincevs, filozofijas žurnāla "Tvērums" galvenais redaktors
Prieks
Mēnešraksta "Avīzes Nosaukums" revolūcijas numurs. Formas ziņā drosmīgākais drukātais izdevums, kāds redzēts pēdējā laikā. Tas ir rullis, kuru kopā satur karātavu mezgls. Var gan jautāt, vai rullis tiešām ir nepārprotamākais revolūcijas rekvizīts. Attinot atrodams arī buklets, kas šķiet vairāk saderam ar uzdoto tēmu. Lai vai kā, ir uzteicama komandas un izdevēja uzdrošināšanās, kas, kā saprotu, bijusi arī praktiski apgrūtinoša.
Reiņa Hofmaņa personālizstāde "Telpa Nr.13" galerijā ISSP, kas tematizē asimetrisko, neglīto rezultātu cilvēku pūlēm padarīt pagrabus, noliktavas, gaiteņus u.c. galvenokārt praktiskas telpas arī dzīvojamas, mājīgas. Galerijas arhitektūra pārveidota vienlīdz asimetriski – uzstādīta šķība starpsiena ar skatāmcaurumu. Telpas iekārtojums lieliski saspēlējas ar fotogrāfijās un tekstā izcelto. Nevēlos to saukt par trūkumu, bet interesanti apsvērt, kāda būtu bijusi kopaina, ja scenogrāfs un telpisko risinājumu veidotājs Aleksejs Beļeckis būtu vairāk attālinājies no "baltā kuba" estētikas, piemēram, nokrāsojot sienu zaļu.
Koncerts "LNSO, Mālers un Sinaiskis". Dzirdot skaņdarbus, kas izpildīti stipri ātrākā tempā, nekā pierasts, bieži rodas disnejiskošanas vai holivudizācijas iespaids – citkārt nopietnais, pamatīgais šķiet dramatizēts, trivializējoši līksms vai nevietā dzīvespriecīgs. To nevar teikt par Gustava Mālera 1. simfonijas izpildījumu turbo ātrumā diriģenta Vasilija Sinaiska vadībā. Iedrošinu noklausīties tiešraides ierakstu.
Grupas "Podruga" albuma "Sextasy" prezentācijas koncerts Vagonu zālē. To gan grūti viennozīmīgi nosaukt par "koncertu" plašā performanču klāsta dēļ: casting couch, BDSM paraugdemonstrējumi, kaķsieviete uz sienas un kaislīgi skūpsti ar citplanētiešiem. Latvijas alternatīvajai mūzikai neraksturīgs teatrāls vēriens un slīpējums.
Foto no grupas "Podruga" albuma "Sextasy" prezentācijas koncerta.
Biedrības "Intelekts" izdevumi un pasākumi. Prieks sagaidīt Martina Heidegera "Malkasceļus" uzlabotā redakcijā un mahājānas budistu tekstu "Sirds sūtra, Dimanta sūtra, Altāra sūtra" tulkojumus. Priecēja brīvās formas lasījumi "Patiesība un humānisms". Ceru uz ražīgu publisko darbību nākamajā gadā!
Latvijas Kultūras akadēmijas Drāmas un teksta studiju absolventu lugu lasījumi Latvijas Nacionālā teātra aktieru izpildījumā. Gribēju izcelt, jo cerams, ka tā kļūs par ikgadēju tradīciju.
Vilšanās
Domājot par viedokļu apriti un sašutumu, ko nesen radīja dažas laikmetīgās mākslas norises, gribētos apgalvot, ka Latvijas publiskajā telpā vajadzētu pēc iespējas vairāk provokatīvas mākslas. Taču attiecībā uz "Rīgas Fotomēnesi 2022" radās noturīgs iespaids, ka, piesakot provokatīvu mākslu zem "dekadences" birkas un aprakstā klaji formulējot, ka sagaidāma "brutāla, neracionāla, izaicinoša, sarkastiska, iedvesmojoša programma", festivāls zaudēja pārsteiguma elementu, kas ir visnotaļ būtisks īstenai provokācijai. Pateica priekšā, kas skatītājam jājūt, nevis ļāva darbiem pašiem iedzelt. Sarunās ar Adelīnu Kalniņu un Rūdi Bebrišu bijām vienisprātis, ka šajā ziņā ļoti veiksmīgs bija "Rīgas Fotomēnesis 2021", jo fotogrāfijas un instalācijas tika izstādītas galvenokārt pilsētvidē, kur ar tām varēja sastapties garāmgājēji bez gaidām (vai skaidri artikulēta vēstījuma), ka "Fotomēnesis" provocēs.
Šelda Puķīte, mākslas kritiķe, kuratore un pētniece
Prieks
Jau kādu laiku dzīvoju Igaunijā, un mans skats uz Latvijas kultūras notikumiem nereti ir attālināts. Tajā pašā laikā, ikdienā strādājot ar Baltijas laikmetīgo mākslu, kā arī tagad kopā ar kolēģiem izdodot jaunu mākslas izdevumu "WunderKombināts I. Latvijas mākslas gadagrāmata 2022", šis skats varbūt kļuvis pat intensīvāks un precīzāk fokusēts nekā dzīvojot Rīgā un ļauj labāk piefiksēt man personīgi būtiskāko un kultūrpolitiski nozīmīgāko.
Noteikti gribu izcelt daudzu kultūras darbinieku un institūciju reakciju uz Krievijas brutālo iebrukumu Ukrainā un dažādās akcijas, lai morāli un finansiāli atbalstītu ukraiņu tautu. Tas liek domāt par to, cik liels un nozīmīgs spēks esam, ja mobilizējamies. Diemžēl tas nenotiek tik bieži, cik vajadzētu.
Interesants piemērs, kas savā būtībā nebija plānots kā mākslas notikums, ir mākslinieka Kriša Salmaņa un Nellijas Ločmeles veidotais žurnāla "Ir" vāks ar Putina viepli un baneris, kas tika izkarināts pie Medicīnas muzeja fasādes pretī ieejai Krievijas vēstniecībā. Cilvēki pasūtīja no mākslinieka plakāta failus ar uzrakstiem dažādās valodās un daudzviet Eiropā līmēja tos uz ielu stabiem un māju sienām. Arī es reaģēju uz šo attēlu un uzaicināju Krišu to izstādīt kā līdzņemamu plakātu sēriju Baltijas mākslas izstādē "Mans saldi rūgtais Frankenšteina ķermenis", kas norisinājās Turku jūnija sākumā. Nesankcionētā akcijā izstādes dalībnieki tās atklāšanā sasēdās ap šiem plakātiem un sāka izgatavot lidmašīnas. Pieļauju, ka ar šo darbu saistīti vēl daudzi personīgi stāsti, par kuriem neko nezinu. Krišs ir talantīgs mākslinieks, kura konceptuālie darbi vienmēr ir ļoti pārdomāti, tieši, bet reizē poētiski un neuzbāzīgi asprātīgi. Tie aktivizē skatītāju – vienalga, vai tas būtu domu process, vai mobilizācija politiskai akcijai.
Kriša Salmaņa veidotais Putina attēls pretim Krievijas vēstniecībai.
Protams, man ir milzīgs prieks, ka kopā ar Santu Hiršu, Elīnu Ķempeli un dizaineru Alekseju Muraško mums izdevās izdot pirmo mākslas izdevuma "WunderKombināts I. Latvijas mākslas gadagrāmata 2022" numuru. Šī sociāli un kultūrpolitiski ievirzītā grāmata ir jau sen nepieciešams izdevums ne tikai Latvijas vizuālajā mākslā, bet arī visā kultūras nozarē kopumā. Šobrīd strādājam pie nākamā izdevuma numura, kā arī veidojam sadarbības tīklu ar lietuviešu "Echo Gone Wrong" un igauņu "A Shade Colder" žurnālu redakcijām, lai kopā veiksmīgi attīstītu Baltijas vizuālās mākslas žurnālistiku.
Vilšanās
Man ir ļoti, ļoti, ļoti žēl, ka Latvija joprojām ir vienīgā Baltijas valsts, kurai nav sava laikmetīgās mākslas muzeja. Šis gads, īpaši vērojot Saeimas jauno konservatīvo koalīciju, nevieš nekādas cerības, ka tuvākajā laikā gaidāma kāda nozīmīga sakustēšanās. Moderna, atvērta un sociāli kritiska domāšana nevar attīstīties bez labas izglītības un lielām, valstiskām kultūras institūcijām, kas aktualizē vispārcilvēciskas vērtības un tiesības, tostarp uz valsts aizsardzību visām Latvijas ģimenēm vai necenzētas, sociālkritiskas mākslas esamību valsts un pašvaldības uzturētās izstāžu zālēs.
Atis Rozentāls, teātra kritiķis, žurnālists
Prieks
Annas Ķirses (tagad jau Fišeres) opera "Vēsā" Valmieras vasaras teātra festivālā ievelk norisē, kuru, kā paskaidro režisors Klāvs Mellis, visu redzēt nav iespējams, un, izrādās, pilnīgi pietiek būt tur klāt un ļauties. Izrāde notiek pusnaktī, jo plānotajā laikā pilsētas centrā esošā Kurtuve, kas pamazām pārtop par kultūrvietu, izstrādā joku un iedarbojas signalizācija. Toties tagad esmu bijis "tajā" izrādē. Tā dzimst leģendas. Gada nogalē šī pati telpa, apbrīnojamā ātrumā renovēta, kļūst par Valmieras teātra pagaidu mājvietu. Pašā teātrī, kura ēka ir sagrauta un atjaunota tiks krietni vēlāk par plānoto, valda ārkārtīgi dzīvīgi procesi. Jauno aktieru kursa ienākšana sapurinājusi visus, un top vesela plejāde lielisku izrāžu, no kurām izcelt gribas tradicionālo, bet ļoti precīzo Ineses Mičules "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas" un Elmāra Seņkova asredzīgo cilvēku vājuma pētījumu "Nelabie. Pēc Dostojevska".
Foto no operas "Vēsā".
Liepājas teātra izrādē "Yen" pārliecina Valts Skuja, bet kurss kopumā arī ir cerīgs. Jaunā Rīgas teātra kursa ienākšana uzrāda interesantu personību potenciālu. Latvijas Kultūras akadēmijas paspārnē piedzimst alternatīvā teātra balva "Zelta muša". Kino parādās Viestura Kairiša "Janvāris", kuru šo rindu autors kā galvenā varoņa vienaudzis uztver ļoti empātiski. Parādās pārmetumi, ka centrā nav īsts varonis un vispār "tas nav par barikādēm". Man tieši tas ļoti patīk. Vēl mani sajūsmina Ievas Strukas grāmata par Anšlavu Eglīti, Ivara Šteinberga poēmu krājums "Jaunība" un Andra Akmentiņa "Laimīgas beigas". Un visbeidzot – šī ziema vismaz pagaidām bez maskām un izretinātām skatītāju vietām. Zāles daudzviet izpārdotas.
Vilšanās
Karu nevar saukt par vilšanos. Tās ir šausmas. Karš ietekmē mūsu dzīvi, un kādu laiku daudzi atzinās, ka nespēj lasīt grāmatas vai jebko skatīties. Taču vajag turpināt. Ukrainas mākslinieki meklēja un laimīgā kārtā arī atrada patvērumu, tostarp Latvijā, taču arī tad, kad karš beigsies, un tas kādreiz beigsies, vēl ilgi nāksies pārvarēt sekas. Tika izārdīts dzīvinošais teātra un kopējais kultūras process Krievijā, pasaulē izklīda mākslinieki, kuri neatbalstīja karu. Robežšķirtnes otrā pusē palika Vladislavs Nastavševs, kurš kara sākumā atradās Krievijā un tagad tur turpina strādāt.
Latvijā iestrēga plānotās rekonstrukcijas. Visnepatīkamākais gadījums ir Valmieras teātris, bet arī JRT ēkas termiņi pārbīdījās, Dailes teātra Mazās zāles un Lielās Ģildes rekonstrukcija tā arī nesākās. Bet, ja runājam par mākslinieciskām neveiksmēm, vilšanās drīzāk ir nevis par tām, bet gan par liegšanos atzīt, ka viss nav kārtībā. Varbūt es vienkārši baidos cerēt par daudz un tāpēc retāk viļos?
Zane Onckule, "Kim?" Laikmetīgās mākslas centra programmas direktore un kuratore
Prieks
Šis gads sastāv no maziem priekiem par pašu un citu padarīto, jo lieli prieki – jauni muzeji jaunai mākslai, vairāk atbalstoša un izprotoša kultūras finansēšanas politika – izpalika. Bet pāri kvalitatīviem mākslas notikumiem, piemēram, Kaspara Groševa un Evitas Vasiļjevas izstādei Cēsu festivālā, manis (neobjektīvi piesaukt, protams) kūrētajai Daigas Grantiņas personālizstādei Rīgas Biržā un (arī neobjektīvi) Ingas Melderes personālizstādei "Temnikova & Kasela galerijā" Tallinā, izvirzās kultūras vides proaktīvā reakcija uz traģisko karu kaimiņos. Piemēram, Laikmetīgās mākslas centra publiskā programma ar notikumiem dažādām sabiedrības grupām, RIBOCAs pārformēšanās par atbalsta centru Andrejsalā un "Kim?" akcija, kur Ukrainas atbalstam tika savākti turpat 20 tūkstoši eiro un kas kopīgam mērķim apvienoja māksliniekus, galerijas un saprotošus mākslas pircējus Rīgā un pasaulē.
Foto no LLMC rīkotās "Līdzdalības darbnīcas" Ukrainas atbalstam.
Vilšanās
Apņemoties vilšanos nejaukt ar žēlošanos, jānorāda uz (ne)mainīgo disbalansu kultūras individuālo vienību (mākslinieku, galeriju, institūciju utt.) kapacitātes un kvalitātes līmenī pretim atbilstošo kultūras atbalsta un finansējuma struktūru izpratnei par šo vienību ikdienas operācijām: nepamatotiem un videi nedraudzīgiem birokrātijas kalniem, cīņu par auditorijas uzmanību (pēc-pandēmija, šķiet, joprojām pietur apmeklētāju pie istabas), rēķinu kāpuma absurdam utt. Citiem vārdiem, mēs visi esam gatavi turpināt "ražot" kultūru arvien labāk, kvalitatīvāk, iekļaujošāk un starptautiski rezonējoši, tomēr – ak, vilšanās jeb tā jau ir žēlošanās – bez izpratnes par satura kvalitātes kritērijiem un tam atbilstošas finansiālā atbalsta politikas to darīt galīgi nav stimulējoši. Vilties turpināsim arī turpmāk, bet būtu labi pārmaiņas pēc par kaut ko citu.
Valts Ernštreits, dzejnieks, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktors
Mana personiskā izvēle droši vien būs ļoti personiska.
Gada prieks – ANO Starptautiskās pirmiedzīvotāju valodu desmitgades atklāšanas pasākums Parīzē nupat decembrī. Pirmo reizi lībieši ar savu kultūru un mantojumu, kurš ne vienmēr ticis pamanīts un novērtēts šeit pat Latvijā, bija redzami nozīmīgākajā starpvalstu platformā – UNESCO, kur līdzās Austrālijas, Āzijas, Dienvidamerikas, Ziemeļamerikas un Āfrikas pirmiedzīvotājiem visu Eiropu pārstāvēja un programmu ievadīja lībiešu dziedātāja Julgī Stalte ar meitām Lelū un Annu Kī. Jaudīgi, iespaidīgi un atmiņā paliekoši. Mirklis lepnuma lībiešiem. Mirklis vēstures Latvijai.
Man pašam emocionālākais brīdis gan bija nevis pats koncerts, bet skaņas tests agrā un aukstā Parīzes rītā, brīdi pirms lielā notikuma, zāles pustumsā atceroties un domājot par visiem tiem tumšajiem un gaišajiem laikiem un notikumiem, kam lībieši izsoļojuši cauri, lai galu galā nonāktu līdz šim.
ANO Starptautiskās pirmiedzīvotāju valodu desmitgades atklāšanas pasākums.
Vilšanās
Gada ne īsti vilšanās, bet viela pārdomām – Daugavpils. Kad no Sandera Raudsepa izstādes "pēc reliģisko konfesiju vēstules" tika izņemti atsevišķi darbi, man atmiņā atausa cits atgadījums pirms vairākiem gadiem, kad kādā pasākumā Lībiešu krastā (iespējams, tā pati) reliģiskā konfesija kā pāganisma izpausmi aizliedza atskaņot "Pūt vējiņus" lībiešu valodā.
Ceru, ka šī taka, kuru laiku pa laikam ir iecienījušas gan pa kādai pilsētai, gan reliģiskai konfesijai, gan politiķim, galu galā izrādīsies skuju taka, kas aizvedīs tālu jo tālu, pārvēršot tās staigātājus ja ne sālsstabos, tad vismaz eksponātos Okupācijas muzeja zālē. Lai izdodas!
Anna Sīle, "Dirty Deal Teatro" vadītāja
Prieks
Pavasarī man un daudziem citiem teātra mākslas kolēģiem bija neticami draņķīgs noskaņojums, jo vairākus gadus pandēmijas laikā veidojām gan digitālus, gan klātienes iestudējumus un beidzot gaidījām atpakaļ skatītājus. Un tā īsti nemaz nesagaidījām to lielo skatītāju pieplūdumu, kas bija 2019. gadā, jo ne tikai pandēmija, bet arī Krievijas agresīvais karš Ukrainā mūs visus sastindzināja. Šajā laikā bez neticības sev piedzīvojām arī pārliecību, ka pasaule tā mainījusies, ka dzīvie mākslas notikumi tai nemaz tik ļoti nav vajadzīgi. Bet tad vasarā un jo īpaši rudenī ieraudzījām, ka cilvēki palēnām sāk atgriezties un kopā piedzīvot mākslinieku radīto. Ka neticami garajām darba stundām, ārprātīgi mazajam atalgojumam, dažkārt pārāk lielajai atklātībai ir jēga, jo skatītājiem nepieciešams mākslas baudīšanas prieks vai labākajā gadījumā – katarse.
Man ir patiess prieks, ka kultūras norišu vietas un saturs kļuvis vairāk atvērts dažādībai, īpaši es gribētu izcelt Latvijas Laikmetīgās mākslas centra un Latvijas Jaunā teātra institūta veidotos projektus, kur tiek pievērsta uzmanība pieejamības nodrošināšanai. Ceru, ka pēc neilga laika visiem pasākumu organizētājiem tā būs norma un vairs nebūs kā īpašas jāizceļ tās kultūras pasākumu vietas, kur ieeja ir viena visiem pasākuma apmeklētājiem, ieskaitot cilvēkus ar kustību traucējumiem.
Vēl viens gada prieks – Emīlijas D'Andželo koncerts festivāla "LNSO vasarnīca" ietvaros tepat pie mums koncertzālē "Latvija".
Emīlijas D'Andželo koncerts.
Vilšanās
Viens no galvenajiem vilšanās iemesliem ir programmas "Latvijas skolas soma" finansējums 2022. gada otrajam pusgadam. Laikā, kad pasākumus beidzot varēja apmeklēt klātienē (pandēmijas laikā skolēniem šīs iespējas nebija gandrīz divus mācību gadus), programmas finansējums jau tā niecīgo 7 eiro vietā tika samazināts uz 4 eiro. Mazliet nolaižas rokas, jo sadārdzinājumiem kultūras būvju celtniecībā finansējums tiek atrasts (tas, protams, priecīgi), bet ieguldījums šo būvju nākotnes skatītājā nogriezts. Kas tad galu galā uz šīm būvēm nākotnē ies, ja valsts neieguldīs iespējā izglītoties, vērot, piedalīties un saprast? Ļoti ceru, ka tomēr Kultūras ministrijas nākamā gada prioritāte nav tikai uzturēt Dziesmu svētku tradīciju, bet arī veicināt profesionālās mākslas pieejamību bērniem un jauniešiem.
Vēl mani aizvien vairāk sāk pārsteigt Kultūras ministrijas izvairīšanās no datu apkopošanas (jā, tas ir ļoti dārgi) ne tikai par savā pārraudzībā esošajām iestādēm, bet arī par tā saucamajām VKKF atbalstītajām nevaldības kultūras organizācijām, citiem privātajiem spēlētājiem un pašvaldības iestādēm, kas ir daļēji vai pilnībā sabiedrības finansētas un nodrošina profesionālās mākslas izplatību visā Latvijas teritorijā. Kamēr nav pieejama karte ar vietām, kurās norisinās profesionālās mākslas pasākumi (izstādes, izrādes utt.), nav iespējams aptvert tās vietas, kur pasākumus neveido (kur neviens no kultūras operatoriem nedodas). Nesaprotu, kā var veiksmīgi veidot kultūrpolitikas vadlīnijas nākamajiem gadiem, ja mozaīkā redzamas tikai savā pārraudzībā esošās iestādes, lai cik mākslinieciski augstvērtīgi un pieejami būtu pasākumi tajās.
Mēs, teātra mākslas nozare ar vairāk nekā desmit profesionālajiem teātriem Latvijā, štata māksliniekiem, brīvmāksliniekiem, studentiem, lektoriem, kritiķiem, tehniskajiem darbiniekiem, esam ārkārtīgi daudzveidīga, un daudzveidībā ir spēks; mūsu uzskati, vērtības, darbi un nedarbi iespaido visu teātra nozari, kā arī atspoguļo mūsu sabiedrību. Tāpēc man nākamajā gadā utopiski gribētos (par piemēru ņemot kaut vai no "Spēlmaņu nakts" izrietošos jautājumus: vai balvu došana ir politisks akts?; kādu sponsoru naudu drīkst ņemt?; vai pasākuma scenārijā jāatspoguļo ģeopolitiskas un sociālas aktualitātes?) iemācīties sarunāties – nekliegt, neapvainot, neizvairīties, bet sēsties pie viena galda un runāt, runāt, runāt par vēstures radītajām traumām mūsu domāšanā. Dzirdēt, bet nepiekrist vai tieši otrādi – piekrist un atzīt savas kļūdas. Iemācīties piedot un formulēt savus viedokļus, lai tie mazāk ievainotu un būtu balstīti demokrātiskās vērtībās.
0