"The Beatles".
 
Aptauja
27.08.2020

"Satori" aptauja: grāmatas atvadām no vasaras

Komentē
0
Saglabā

Vasara gandrīz jau beigusies, taču priekšā vēl dažas saulainas dienas, ko pavadīt, lasot parkos, pļavās, pludmalēs, kā arī rudens mēneši ar lietainām pēcpusdienām, kad īstā vieta labai grāmatai. Lai neaptrūktos ideju lasāmvielai, lūdzām interesantiem cilvēkiem pastāstīt, kādas grāmatas viņi lasījuši šovasar un iesaka arī citiem.

Signe Baumane, režisore

Toma Volfa grāmata "The Bonfire of the Vanities", ko uz labu laimi izvilku no maisiņa ar vecām grāmatām, kuras man aizdeva draudzene pēc tam, kad sūdzējos, ka nav, ko lasīt, jo grāmatu veikali ir slēgti un negribu neko pirkt "Amazon". Grāmata sarakstīta 80. gados (sākta 1982., bet publicēta 1987. gadā), taču lasot aizcērtas elpa no tā, cik šobrīd aktuālas un pazīstamas ir tajā apskatītās tēmas: rasisms, politika, korupcija, policija, nauda, tiesvedība, vara un citas.

Vika Eksta, fotogrāfe

1) Tūve Jānsone "Vasaras grāmata".

Humora pilna un dziļdomīga grāmata pieaugušajiem, kura balstās pašas mākslinieces piedzīvotajā, pavadot vasaras ar savu brāļameitu uz mazītiņas salas Somu līcī. Grāmatā interesanti aprakstītas gan galvenās varones Sofijas un viņas vecmammas attiecības, gan Baltijas jūras salas daba.

2) "Latviešu tautas teikas: izcelšanās teikas", sastādītāja Alma Ancelāne.

Tā kā turpinu veidot fotoprojektu par Velnezeru, mēģinu atrast pēc iespējas vairāk mītu un teiku par ezeriem. Šajā grāmatā apkopotas teikas, kas atklāj seno latviešu priekšstatus par visdažādāko dabas parādību izcelšanos. Daudzi no tiem, kaut vai tie paši lidojošie ezeri, kas nosēžas tur, kur tiek nosaukts viņu vārds, šķiet zinātniskās fantastikas filmu vērti.

3) Hoans Fontkuberta (Joan Fontcuberta) "The Photography of Nature & The Nature of Photography".

Katalāņu fotogrāfs Hoans Fontkuberta ir 33. prestižās "Hasselblad" balvas ieguvējs, un šī grāmata satur sešas svarīgākās autora sērijas, kā arī esejas par fotogrāfijas dabu un patiesumu. Darbos parādās izdomāti dzīvnieki un augi, liecības no kosmosa un dabas pētniekiem (kuru lomu visbiežāk spēlē pats Fontkuberta), tie ir ļoti asprātīgi projekti, piemēroti jebkuram lasītājam – gan tam, kurš vienkārši vēlas baudīt autora izveidoto fantastisko pasauli, gan arī tam, kurš grib dziļāk reflektēt par fotogrāfijas medija dabu.

Klāss Vāvere, mūzikas apskatnieks

Lasu, tāpat kā dzīvoju – haotiski, bez plāna un steigas. Pēdējā laikā lasīšanas paradumus nosaka fakts, ka mana galvenā profesionālā nodarbošanās ir populārās mūzikas aprakstīšana Nacionālajā enciklopēdijā, kā arī tas, ka bieži esmu ārpus Latvijas. Tādēļ pārsvarā sanāk lasīt angliski un dažādu mūzikas literatūru. Viens no pēdējā laika priekiem bija Eltona Džona autobiogrāfija (Elton John, "Me") – lai ko mēs domātu par viņa mūziku pēdējos 40 gados, viņa nopelni ir milzīgi un savu "Versace" treniņtērpu viņš joprojām nes ar stilu un pārliecību. Un nebaidās izklausīties sentimentāls, muļķīgs, apjucis un nelaimīgs. Turklāt kādas 100 pirmās lappuses, kurās vēl nav ne seksa, ne narkotiku un depresijas, ir smieklīgākais teksts, ko pēdējā laikā esmu lasījis.

Cita tipa mūzikas grāmata, bet tikpat aizraujoša bija "The Beatles" ierakstu inženiera Džefa Emerika biogrāfija (Geoff Emerick, "Here, There and Everywhere. My Life Recording the Music of the Beatles"). 15 gadu vecumā viņš bija klāt pirmajā "The Beatles" ierakstu sesijā "Abbey Road" studijā. Deviņus gadus vēlāk – arī pēdējā. Grāmatā viņš stāsta par visu, kas bijis starp tām. Par "The Beatles" esmu lasījis daudz un droši saku, ka šī grāmata labāk par daudzām citām ļauj saprast viņu diženumu un novatorismu, arī viņu personības un nenovēršamo galu. Kaut lasīju jau otrreiz, beigās bija skumji – gan par to, ka beidzas, gan par to, kā beidzas (it kā nebūtu zinājis).

Šobrīd lasu draugu plauktā pamanīto tenku grāmatu par Hanteru S. Tomsonu, ko sarakstījuši divi viņa cīņu un bohēmas līdzgaitnieki (Michael Cleverly, Bob Braudis, "The Kitchen Readings. Untold Stories of Hunter S. Thompson"). Nekad neesmu ar Hanteru īpaši aizrāvies, bet, protams, "Bailes un riebums Lasvegasā" ir klasika. Esmu no tiem, kam tik demonstratīvs dzīvesveids liekas aizdomīgs (atzīstos, tādēļ man ir aizspriedumi pret Bukovski), bet nevar noliegt, ka arī Hanters rakstīja, kā dzīvoja – uz visādām robežām un daudzas no tām ignorējot. Grāmatā ir daudz narkotiku un alkohola, braucamo un šaujamo, bet pāri visam neizmērojams ego, narcisisms un politnekorektums visādās izpausmēs. Tāda nostalģiska vasaras literatūra par neseniem laikiem, kādu vairs nebūs. Īstenībā nevaru teikt, ka man tas šķiet liels zaudējums.

Taču pēdējā pusgada jaukākais lasāmiespaids bija Arņa Rītupa "Sarunas ar filozofiem". Kaut arī gandrīz visas jau biju lasījis "Rīgas Laikā", atgriezos ar īstu prieku un interesi. Pēc tam uzreiz bija daudz labāks miegs. Ja man kādam jāiesaka viena grāmata, tad šī. Ja divas – Rītups un Emeriks.

Krista Dzudzilo, māksliniece

Es mīlu grāmatas, tās sagādā patiesu prieku. Piederu pie tiem cilvēkiem, kuri iegādājas vairāk grāmatu, nekā spēj izlasīt. Tās vienlaikus ir skolotāji un draugi, un nereti tās kļūst par sarunu biedriem daudzu gadu garumā.

Lūk, manas vasaras grāmatas:

Izlasītās: Benjamins Mozers "Sontag", Aristotelis "Runas māksla – Rētorika".

Pārlasītā: Venedikts Jerofejevs "Maskava–Gailīši".

Sāktās: Alekss Ross "Viss cits ir troksnis", Valters Benjamins "Vardarbība un melanholija", Haruki Murakami, Seidži Ozava "Absolutely on Music", Čārlzs Bukovskis "Kodiens".

Plānots lasīt tuvākajā laikā: Harolds Blūms "Where Shall Wisdom Be Found?", Pols Tillihs "The Courage to Be".

Iesaku izlasīt: Robs Rīmens "Nobility of Spirit. A Forgotten Ideal".

Monika Pormale, scenogrāfe

Pavasara mēnešu izolēšanās, ģenerālo tīrīšanu un kosmētisko remontu apstākļos radās iespēja pārlasīt senākas grāmatas no grāmatu plauktiem, kuri neatrodas acu augstumā. Šobrīd "jūsminos" par Normunda Naumaņa "Kultūrniezi", kas ar savu visaptverošo, enciklopēdisko saturu nav tikai fakti, bet liek apjaust Dieva radītās pasaules neskaitāmās krāsas un nebeidzamo dažādību, ceļojot un piedzīvojot iztēlē, uzirdinot personisko pieredzi un neskaitāmas atmiņas. Grāmata rada patīkamu trauksmainību un "niezi" – darīt un būt.

Pēc Janas Kukaines grāmatas "Daiļās mātes" roka pastiepās, lai šajā laikā neuzšautos nemateriālo vērtību stratosfērā, bet apzināti mēģinātu piekopt šobrīd ekskluzīvas, ne vairs pašsaprotamas, fiziskas, ķermeniskas prakses – apskaujot, noglāstot, sniedzot roku un tā tālāk.

Katrīna Rudzīte, dzejniece, publiciste

Šīgada maijā un jūnijā noklausījos visas septiņas Harija Potera grāmatas. Es neesmu nekāda lielā Harija Potera fane – nav tā, ka man nepatiktu Harijs Poters, vienkārši es laikam ne līdz galam izprotu iemeslus, kādēļ tās ir kļuvušas tik nozīmīgas tik ārkārtīgi daudziem cilvēkiem. Tomēr man radās nepieciešamība pēc eskeipisma metodes, kas ļautu kādu laiku pavadīt uz dīvāna, gremdējoties alternatīvā realitātē. Šādam mērķim, protams, Poters ir vairāk nekā piemērots. Potera pasaule ar tajā iedzīvinātajiem maģijas principiem, burvju un raganu sabiedrības vēsturi, tradīcijām un varoņu sazarotajiem likteņiem un attiecībām man joprojām likās krāšņa un iespaidīga. Šoreiz es ļoti pievērsu uzmanību tam, ka un kā Roulinga risinājusi attiecības starp burvjiem, vientiešiem, mājas elfiem, gobliniem un vilkačiem (t. i., dažādām rasēm un būtnēm), kā arī jautājumam par burvju izcelsmi – tīrasiņu (pure-bloods) un draņķasiņu (mud bloods), jo tādējādi grāmatās tiek iezīmēti jautājumi par sociālo nevienlīdzību, aizspriedumiem un cīņu par varu. Šādu tēmu klātbūtne ļoti iepriecina, īpaši ņemot vērā faktu, ka Potera grāmatu auditorija galvenokārt ir bērni un pusaudži. Man patīk arī caurviju motīvs par mīlestību un dvēseles spēku kā spēcīgākajām maģijas formām.

Tomēr atkal bija jāviļas tajā, cik Harija Potera pasaule tomēr daudzējādā ziņā ir nomācoši vienkāršota – tajā pastāv nešaubīgs dalījums starp labo un ļauno, izredzētību un viduvējību, varonību un nodevību. Var jau, protams, apgalvot, ka nav tik traki un ir arī tādi varoņi, kuri šaubās, izcīna grūtas iekšējās cīņas un piedzīvo izaugsmi, tomēr lielākoties sliktie ir slikti jau no paša sākuma, tiek iešķiroti Slīdenī un pakāpeniski veido savu tumšo burvju ceļu, savukārt labie varoņi ir cēli savā dziļākajā būtībā un vienmēr rīkojas pareizi. Man tas liekas garlaicīgi un neticami. Piefiksēju arī, ka Roulingas ļaunie tēli lielākoties ir neglīti un resni, turklāt viņu nepatīkamais fiziskais izskats tiek aprakstīts ar augstu detalizācijas pakāpi, it kā tīksminoties par to, kā viņu iekšējās nepilnības atspoguļojas nepievilcīgajā ārienē. Vispār Potera grāmatās ir daudz galējību un pārspīlējumu, kas, manuprāt, noplicina izpratni par būtiskām un vienlaikus ļoti komplicētām tēmām. Piemēram, Dērsliji Hariju vienkārši ienīst un pret viņu izturas konsekventi slikti, taču patiesībā vardarbīgas attiecības ģimenē lielākoties tomēr ir daudz sarežģītākas.

Zīmīgi, ka laiks, kad pievērsos Poteram, sakrita ar skandālu, kas izcēlās pēc Dž. K. Roulingas izteikumiem saistībā ar transpersonu tiesībām. Mani personīgi Roulingas viedoklis par sociāli nozīmīgiem jautājumiem neinteresē, tāpēc diskusijās pārāk neiedziļinājos, tomēr liekas skumji, ka cilvēkiem, kam Harijs Poters ir tiešām svarīgs, par to jājūtas slikti.

Vēl šovasar lasu Johana Hari grāmatu "Zaudētās saiknes" (Johann Hari, "Lost Connections: Uncovering the Real Causes of Depression and the Unexpected Solutions"). Neesmu vēl izlasījusi visu, tomēr, ja depresija kā tēma jebkādu iemeslu dēļ ir aktuāla, tad šis, manuprāt, ir skatījums, ar ko noteikti vērts iepazīties. Autors problematizē raudzīšanos uz depresiju kā uz smadzeņu disfunkciju, izvērsti analizējot depresijas psiholoģiskos, emocionālos un sociālos cēloņus un uzsverot, ka šādi cēloņi eksistē vienmēr. Jautājums tikai – vai mēs gribam un esam gatavi tos identificēt? Par depresiju esmu lasījusi tiešām daudz, tomēr tas, kas man šajā darbā ir lielā mērā jaunums, ir tieši izteiktais fokuss uz depresiju izraisošajiem sociālajiem faktoriem, piemēram, grāmatā tiek izdarīts secinājums, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kura izstūmusi sāpes kā adekvātu un normālu reakciju uz traumatisku pieredzi, zaudējumiem vai dzīvošanu ieilguša stresa apstākļos un padarījusi tās par mentālu saslimšanu, ko ārstēt ar medikamentiem. Mani pēdējā laikā vispār ļoti uzrunā idejas, kas tiecas pētīt lietu sistēmiskos cēloņus un nepaliek tikai pie individuālas izvēles, veiksmes vai nejaušības kā notikumu virzītājiem.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!