Pēteris un Pēterītis

Stāsts no interneta žurnāla "Satori.lv" izdotās bezmaksas grāmatas bērniem

"Nepareizie stāsti"

Mani sauc Pēteris. Atkārtošu pa zilbēm: Pē-te-ris! Tā rakstīts manā dzimšanas apliecībā, mammas pasē un arī klases žurnālā.

Kad biju mazāks, šis vārds man diezin ko nepatika. Tad domāju: kas nekait būt Kristapam vai Kasparam, vai pat Uģim. Nu, jūs jau paši zināt, kādus vārdus normāli senči liek saviem bērniem!

Bet tad mana omīte ik reizes stāstīja, ka Pēteris, lūk, esot valdnieku (karaļu, caru) un pat Bībeles svēto vārds. Un pasaulē Pēteriem esot simtiem, bet varbūt pat tūkstošiem baznīcu. Nu gluži varbūt tās baznīcas Pēteriem nepiederot, bet Pēteru vārdā nosauktas gan.

Par Kristapu, Kasparu un Uģu baznīcām omīte gan neko neesot dzirdējusi.

Nu labi, samierinājos – lai būtu Pēteris! Ja jau karaļiem, cariem un pat svētajiem tas paticis...

Bet, kā sākās manas skolas gaitas, tā kas tev deva palikt par Pēteri. Varbūt mūsu klases audzinātāja mani tā sauca, kad nebija dusmīga...

Jā, klases audzinātāja par Pēteri, bet fizkultūras učuks iesāka to sērgu ar mana vārda citādu pārsaukšanu. Un, kā zināms, sērga ir ļoti lipīga slimība, kas izplatās ātri un plaši.

Kādā fizkultūras stundā, zālē spēlējot basīti, šis učuks pēkšņi iepūta savā spalgajā svilpē un iesaucās:

– Pedro! Pedro, neturi to bumbu tik ilgi pie sevis! Piespēlē kādam citam!

Un, kad es vēl neapjēdzu, par ko ir runa, viņš turpināja svilpt un bļaustīties:

– Pedro, ei, Pedro, tu ausis neesi mazgājis! Piespēlē kādam bumbu! – Un tajā brīdī citi arī apjēdza, ka viņš uzrunā tieši mani – proti, Pēteri! Un, kā jau iepriekš stāstīju, tā mana vārda kropļošanas sērga izplatījās briesmīgi ātri...

Vispirms ar to saslima mūsu klases zēni, tad meitenes, tālāk jau katrs, kas spēja mēli locīt. Un kam vien nebija slinkums to darīt.

Bet ar Pedro jau šiem slimajiem nepietika! Sākās mana vārda nepārtraukta pārmīcīšana un visādu variantu piesaukšana.

Vismīlīgākais, ko dzirdēju no klases meitenēm, bija – Pēcis, Pēcītis, Pičuks vai Pičiņš.

Ja ar pirmajiem diviem vārdiem es vēl būtu varējis samierināties, tad Pičuks un Pičiņš bija vienkārši neciešami. (Pičiņu, pačiņu – austiņām: modriņi, modriņi sadzirdēt tām! Pičiņu, pačiņu – kājiņām: viegliņi, viegliņi patecēt tām!). Vai es biju kāds garausītis, ko krēslā iepērt pirtiņā?

Un ar katru jaunu dienu nāca klāt vēl citi kaut kur saklausīti vārdi.

Piemēram, garajā starpbrīdī pusdienu laikā, kad biju kārtīgi iekodies sardelē, Kalvis (nav jau viņam pašam nekāds super modes vārds!) negaidīti izmeta:

– Petķa šodien gan izbadis! Ka tik nu to desu neaprij kopā ar dakšiņu!

Protams, man mutē atradās tā pati nolāpītā sardele, un apsaukāšanās arī bija jānorij kā tāds desas gabals, jo kas gan manu atbildi vēlāk klausītos un novērtētu.

Citā reizē atkal Haralds, tas diegabiksis no blakus klases (viņam, lūk, arī esot karaļvārds!), sāka to... to... Pēterīti:

– Pēterīt’s ar Miķelīti abi gāja bekas lauzt...

Vai dažas dienas vēlāk:

– Ko tad Pēterītis tāds noskumis? Nebūs zinājis kādu likumiņu un laikam dabūjis pa plikumiņu...

Nu man reiz viss bija līdz kaklam – es nometu savu somu turpat gaitenī uz grīdas un, sažņaudzis dūres, devos viņam virsū. Šis mutes brūķētājs gan nebija gatavs uz kaušanos un ātri, neticami ātri ieslīdēja klasē pie saviem čomiem. Es noteikti būtu arī tur viņam nesies pakaļ, bet mans labākais draugs Kristaps, kuram gan nav savas baznīcas, bet ir pārcēlājs Daugavmalā, netālu no Vecrīgas, saķēra mani aiz piedurknes:

– Pī–ī–ter, – viņš teica, – to Haraldu kādreiz pēc stundām pieštaukāsim aiz skolas stūra, bet tagad viņu klasē tu dabūsi vienkārši pa tranu...

(Pirms turpināt, paskaidrošu: dabūt pa tranu – tā mēs tikai abi ar Kristapu sakām. Un tas nozīmē, ka kāds ir norāvies vai tūlīt norausies. Varbūt citi to sauc kaut kā citādi? Piemēram, dabūt pa purnu, dabūt pa koko, dabūt pa šņukuru, dabūt pa ģīmi, dabūt pa tauri, dabūt pa trekteri, dabūt pa ribām, dabūt pa ķobi, dabūt pa šnābeli, dabūt pa kaklu, dabūt pa purslām, dabūt pa smeceri, dabūt pa žaunām, dabūt pa mizu, dabūt pa seksti, dabūt bobi, dabūt pa seju vai, vēl ļaunāk, dabūt pa feisbuhu...)

Un tajā reizē es arī neieskrēju klasē, lai izrēķinātos ar Haraldu. Pat nezinu, kas mani vairāk apstādināja – Kristapa saprātīgā spriešana vai tā uzruna: "Pīter!" Jā, arī šo vārdu es varēju paciest blakus Pēterim.

Bet, kā iesācis, tā Pēterītis ātri izplatījās mūsu klasē un skolā.

Beigu beigās arī klases audzinātāja, kurai žurnālā skaidri un gaiši ir ierakstīts Pēteris (atkal varu atkārtot pa zilbēm: Pē-te-ris), kādu dienu sacīja:

– Tagad pie tāfeles lai nāk Pēterītis...

Un tieši par to arī būs mans stāsts. Par Pēterīti un tās dienas notikumiem.

Jūs varbūt domājat, ka stāstīšu par Pēterdienu? Nekā – neuzminējāt! Mans stāsts būs par Skolotāju dienu.

Mums tajā ceturtdienā pirmās divas stundas bija gandrīz brīvas, jo vajadzēja gatavoties Skolotāju dienas apsveikumam. Meitenes pašas bija sacerējušas visādas rīmes, lai ar tām vēlāk zālē sveiktu skolotājus.

– Pēci, – man pienāca klāt Anita, – vai tu nevarētu iemācīties šo pantiņu? – viņa man pasniedza lapiņu ar kricelējumu. – Un šis tev kā piedziedājums būs jāatkārto pēc katra dzejoļa, ko mēs, meitenes, apsveikumā deklamēsim.

Es arī paņēmu lapiņu un ieskatījos tajā:

"Skolotāju diena!

Skolotāju diena!!!

Aplaudē tev Māra, Liena,

Jo tu gadā esi viena..."

– Kāpēc aplaudē Māra un Liena? Mūsu klasē taču tādas meitenes nemācās! – es ieinteresējos.

– Pēci, tu ko – idiots esi, vai!? – tas mazāk bija jautājums, bet vairāk apgalvojums. Anita acīmredzami niknojās. – Ja es rakstītu, piemēram, Anita vai Kristīne, nebūtu taču atskaņu...

Ja tik draudzīgi paskaidro, vai man grūti noskaitīt šīs meiteņu sacerētās pupu mizas? Kaut vai simtiem reižu!

Kad zālē sveikšana bija galā, katram uz salvetes iedeva pa kliņģera gabalam, un učuki izklīda kur kurais, bet mums vēl lika uzkavēties turpat, zālē, jo tūlīt, pēc dažām minūtēm, tai pašai Skolotāju dienai par godu skolā ieradīšoties kāds Rīgas dzejnieks, kurš lasīšot darbus un stāstīšot par savu daiļradi. Atklāti sakot, es to pēdējo vārdu pa īstam nesapratu, tāpēc piecēlos, lai izlocītu kājas. Kopā ar mani arī Kristaps. Bet priekšā sēdošais blakus klases bļauris Haralds, kurš pats tobrīd nevarēja notīties, iegvelzās:

– Kur tad nu Pēterītis ar Miķelīti tā dosies? Oktobrī beku laiks jau sen ir garām!

Un dežūrskolotāja, uzlekusi stāvus, mani apstādināja pusceļā. Kristaps gan, pasviedis man savu pelēko kapučjaku, noteica:

– Jāiet pasēdēt uz poda! – un izslīdēja ārā pa durvīm.

Drīz vien arī dzejnieks, skolas direktores pavadīts, ienāca zālē.

– Vai atceraties, pavisam nesen bija Dzejas dienas? – direktore ierunājās. – Un šajā sakarā Rīgas viesis mūs iepriecinās ar saviem dzejoļiem, – direktore brīdi paklusēja, skatoties uz mums zālē. – Es ceru, ka, klausoties dzejoļus, patiešām būsiet iepriecināti!

– Ja jau dzejoļus, tad jau dzejoļus... – dzejnieks, degunu iebāzis kaut kādā mapē, lēni vilka vārdus. Un, goda vārds, ja viņš nebūtu dzejnieks, es varētu apgalvot, ka viņam tāpat kā man tās atskaņas un dzejoļi ir pilnīgi piešķiebušies...

Tomēr viņš bija dzejnieks un savā mapē atrada pat veselu žūksni ar apdrukātām lapām. Bet es pat nesāku klausīties un, izvilcis mobilo, rakstīju Kristapam īsziņu:

"Vai tu vēl ilgi dir..."

Tad kāds no aizmugures man izķēra telefonu no rokām. Apcirtos – mūsu klases audzinātāja!

– Pē-ē-te-rīti, – viņa runāja kā cukurvati saēdusies, – celies nu augšā, puisīt. Es tevi pavadīšu tuvāk mūsu viesim, lai tu labāk visu dzirdētu! – Un aizveda mani līdz pirmajai rindai, kur nebija neviena cita klausītāja. Bet promejot vēl iešņāca ausī:

– Savu telefonu tu saņemsi pēc stundu beigām! Saprati?

Neko darīt, smagi atkritu krēslā kādus dažus metrus no dzejnieka un izstiepu kājas. Dzejnieks tūlīt paspēra soli sānis un pavisam negaidīti uzrunāja mani:

– Vai tu vēlies – es tev speciāli nolasīšu kādu dzejoli?

– Var jau... – es izmocīju un saviebos tā, kā citronā iekodies. Dzejniekam to vajadzēja redzēt, bet viņš tikai pačabinājās savā papīru čupā, ko turēja rokā, un, nostājies man tieši pretim, sāka kaut ko skaitīt par žagatām, kas – vienalga, lietus vai vējš – viņmājas ābelēs rītos sēž...

Es atkal saviebos – šoreiz vēl briesmīgāk nekā iepriekšējā reizē – un izbāzu mēli, bet dzejnieks, izliekoties to nemanām, tikai skaitīja un skaitīja par tām pašām žagatām, kas tikai žadzina, žadzina, ko, ko lai šorīt brokasto...

Tajā brīdī es atcerējos, ka vēl joprojām turu rokās Kristapa pelēko kapučjaku, ko mēs dēvējām arī par hūdiju, un uzmetu to sev uz galvas kā maisu. Bet jakas piedurknes vēl iestūķēju ausīs... Cik nu dziļi vien salīda. Tūlīt iestājās patīkams klusums. Arī laika sajūta pazuda. Varbūt tā es sēdēju kādas piecas minūtes? Varbūt desmit? Bet varbūt dzejnieka uzstāšanās sen jau bija beigusies, un tagad es atrados zālē viens pats? Tomēr tam es īsti neticēju, jo tad jau kāds promejot būtu man iebakstījis.

Tāpēc es izvilku kapučjakas piedurkni no labās auss.

Zālē kāds smējās.

Izvilku piedurkni arī no kreisās auss.

Smējās lielākā daļa no zālē sēdošajiem.

Saspringu un ieklausījos.

Smējās pa labi no manis, un smējās pa kreisi no manis.

Es pabīdīju jaku nedaudz sānis – tā, lai viena auss būtu pilnīgi brīva.

Smiekli kā viļņi vēlās pa zāli – sākās kaut kur priekšā, tad uzputoja sēdvietās pa vidam un beigās nošalca pie durvīm.

Pastiepjot jaku zemāk, es atsedzu arī otru ausi. Tagad labi un skaidri saklausīju dzejnieka balsi. Viņš teica:

– Lūk, tāds jokdaris ir Pēterītis!

Viņi visi smējās par mani! Varbūt jau piecas, varbūt desmit minūtes, bet varbūt jau daudz ilgāk – smējās par mani!

Es lēnām novilku Kristapa kapučjauku no sejas vispār, pats paliekot sēžam pilnīgi nekustīgi. Tomēr no savas vietas redzēju, ka dzejnieks tagad stāvēja iepretim zāles vidum un rokā turēja grāmatu sarkanos vākos. Tur bija sazīmēti kaut kādi ķiņķēziņi, bet, lai kā es pulējos, tā sāniski šķielējot, grāmatas virsrakstu salasīt man neizdevās.

– Nu gan dūšīgi izsmējāmies! – dzejnieks, nepiegriežot man ne vismazāko vērību, atkal ierunājās: – Bet es pavisam aizmirsu pajautāt – vai jūsu vidū ir kāds Pēteris?

– Nav! – zāle gandrīz korī atbildēja.

– Nav? – dzejnieks brīnījās. – Pēdējā laikā tas kļuvis par tādu kā... modes vārdu...

– Nav Pētera, bet ir Pēterītis! – no savas vietas iebļāvās balamute Haralds.

– Pēterītis – tas ir vēl labāk! – dzejnieks bija iepriecināts.

– Nu, lūdzu, piesakieties, kurš mums ir Pēterītis?

Es klusēju un izstieptās kājas pavilku zem krēsla.

– Pirmajā rindā! – atkal bļāva Haralds.

– Tu? – dzejnieks vērsās pie manis, un tas notika tik ātri, ka es nepaspēju sev atkal uzmest uz galvas kapučjaku.

– Tu esi Pēterītis? – dzejnieks izskatījās vēl vairāk apjucis par mani. – Tad es tev dāvinu šo jokpilno krājumu, ko esmu veidojis, – un sniedza man sarkano grāmatu. To viņš visu laiku bija turējis sev priekšā.

Nezin kāpēc mana roka pati pastiepās un paņēma dāvanu. Tagad uz tās vāka es varēju labi salasīt arī virsrakstu. Tur bija rakstīts "Anekdotes par Pēterīti".