Pērt, sloksnēt vai sadot pa mizu?

Ja reiz bērna iepļaukāšana ir labs veids, kā atrisināt konfliktu starp vecāku un bērnu, tad varbūt arī sievas/vīra iepļaukāšana ir labs veids, kā atrisināt konfliktu starp laulātajiem? Metode taču ir tik efektīva – iepļaukātais parasti sāk raudāt un pakļaujas. Bērni iemācās no vecākiem, kā risināt konfliktus un kādām jābūt „normālām” attiecībām starp ģimenes locekļiem. Ja bērns tiek pērts, viņš vēlāk pieaudzis var sākt sist savus radiniekus vai arī tieši otrādi – samierināties ar iekaustīšanu. Un te nav vērts mēģināt novilkt līniju starp pēršanu un vardarbību. Abos gadījumus tiek veikta identiska darbība, proti, sišana un sāpju nodarīšana. Atšķiras vienīgi zilumu un rētu lielums.

jautājums arī manā skatījumā ir par to, vai tieslietu sistēma ir tas medijs, ar kura starpniecību ietekmēt esošo situāciju. un, manuprāt, atbilde ir nē. proti, ir viennozīmīgi vajadzīgs saprātīgs tiesiskais rāmis, lai būtu iespējams adekvāti izšķirt problēmsituācijas, taču likuma spēks galējā instancē nav un nebūs tas, kas mainīs cilvēku uzvedību. tāpēc arī nebeidzamiem aizliegumiem un sodiem bruģētā taciņa, ko naivu cerību mākti aizvien minam arī mēs paši, nekad nav vedusi un nevedīs uz cerēto rezultātu - jo tas ir tikai formāls rāmis, tie ir ārēji likumi. lai mainītos cilvēks, likumi ir jāsavisko, tiem jākļūst par iekšējiem likumiem, un šis process var notikt tikai sarunā, dialogā, apmaiņā. tikai no tiesas ieraugot, apzinoties, saprotot savas esošās pieejas ierobežojumus, manī var rasties vēlme pēc alternatīvas, pēc kā jauna, kā cita. un tieši šis ir aspekts, pie kura imho ir jāstrādā, ja esam ieinteresēti ilgtspējīgā izaugsmē. bez reālas individuālas izaugsmes visas pārmaiņas notiek tikai "uz papīra".