Par gardēžiem

Piedāvājam jums fragmentu no Žana Antelma Brijā-Savarēna 1825. gadā sarakstītās grāmatas  "Garšas fizioloģija jeb Meditācijas par transcendento gastronomiju: teorētisks un vēsturisks darbs laikmeta garā", ko  Gitas Grīnbergas tulkojumā  šī gada nogalē izdod izdevniecība "Rīgas Laiks". Grāmatas atvēršana paredzēta 14. decembrī Jaunajā Rīgas teātrī.

XII MEDITĀCIJA. PAR GARDĒŽIEM

Par gardēdi kļūst ne katrs, kas to vēlas

Ir ļaudis, kurus daba nav apveltījusi ar smalkiem orgāniem vai noturīgu uzmanību, bez kuriem pat visgaršīgākie ēdieni paliek nepamanīti.

Fizioloģija jau ir identificējusi šo neveiksminieku pirmo kategoriju: viņu mēle ir trūcīgi nosēta ar kārpiņām, kuru uzdevums ir absorbēt un novērtēt garšas. Viņos tās modina tikai miglainu sajūtu; garšām viņi ir tas pats, kas aklie gaismai.

Otro kategoriju veido izklaidīgie, pļāpas, aizņemtie, godkārīgie un visi pārējie, kas vēlas pievērsties divām lietām vienlaicīgi un ēd tikai tāpēc, lai pieliktu māgu.

Napoleons

Tāds citu starpā bija Napoleons: maltītes viņš ieturēja neregulāri, ēda ātri un slikti; bet arī šeit izpaudās dzelžainā griba, ar kādu viņš rīkojās it visā. Tiklīdz apetīte lika sevi manīt, to vajadzēja apmierināt, un viņa apkalpošana bija nodrošināta tā, lai jebkurā vietā un laikā jau pēc pirmā mājiena viņam varētu celt galdā mājputnus, ribiņas un kafiju.

Dzimuši gardēži

Tomēr pastāv priviliģēta šķira, ko uz garšas baudām aicina tīri fiziska un organiska predestinācija.

Es vienmēr un visos laikos esmu bijis Lafatera[1] un Galla piekritējs: es ticu iedzimtībai.

Ja ir tādi cilvēki, kas pasaulē nākuši, lai slikti redzētu, slikti staigātu, slikti dzirdētu, jo dzimuši tuvredzīgi, klibi vai kurli, kāpēc lai citiem jau no dzimšanas nebūtu lemts asāk izjust noteiktas sajūtas?

Starp citu, ja vien mums piemīt kaut niecīga nosliece uz vērīgumu, mēs ik brīdi pasaulē sastapsim fizionomijas ar skaidri saredzamu kādas dominējošas rakstura iezīmes zīmogu, tādas kā nevērīga nekaunība, pašapmierinātība, mizantropija, jutekliskums utt., utt. Patiesībā visas šīs īpašības cilvēkam var piemist arī neatspoguļojoties sejā; bet, ja mūsu vaibsti nes noteiktu zīmogu, tie pieviļ reti.

Kaislības iespaido muskuļus; un ļoti bieži arī tad, ja cilvēks klusē, viņa sejā var nolasīt, kādām jūtām viņš pakļauts. Šī muskuļu spriedze, ja vien tā ir ierasta, beigās atstāj redzamas pēdas, piešķirot sejai pastāvīgu un sazīmējamu raksturu.

Jutekliskā predestinācija

Dzimuši gardēži parasti ir vidēja auguma; viņiem ir apaļa vai stūraina seja, mirdzošas acis, maza piere, īss deguns, pilnīgas lūpas un ieapaļš zods. Sievietes ir apaļīgas, drīzāk pievilcīgas nekā skaistas un ar nelielu noslieci uz korpulenci.

Tās, kam galvenokārt patīk našķēties, ir ar smalkākiem vaibstiem, no vaiga maigākas, glītākas un atšķiras ar īpašu, tieši viņām raksturīgu mēles klakšķi.

Zem šādas ārienes slēpjas vispatīkamākie viesi: viņi pieņem visu, ko tiem piedāvā, ēd lēni un izgaršo pārdomāti. Viņi nesteidzas pamest vietu, kurā baudījuši izmeklētu viesmīlību. Un ar viņiem var rēķināties visu vakaru, jo viņi pazīst visas spēles un laika kavēkļus, kādi piederas ikvienai gastronomiskai saiešanai.

Savukārt tiem, kam daba liegusi spējas uz garšas baudām, ir iegarena seja, deguns un acis; lai kāds būtu viņu augums, viņu miesasbūvē ir kaut kas iegarens. Viņiem ir melni un taisni mati un, galvenais, trūkst apaļīguma; jādomā, tieši viņi ir izdomājuši garās bikses.

Sievietes, kurām daba piespriedusi šo pašu nelaimi, ir stūrainas, pie galda garlaikojas un pārtiek tikai no bostona un tenkām.

Jācer, tikai retais iebildīs šai fizioloģijas teorijai, jo ikviens to var pārbaudīt savā tuvākajā apkārtnē; tomēr apstiprinājumam minēšu arī faktus.

Reiz es piedalījos kādā lielā maltītē, un man pretim sēdēja ļoti piemīlīga būtne, kuras seja bija pilnībā jutekliska. Es noliecos pie sava blakussēdētāja un klusi pačukstēju, ka jaunkundzei ar šādiem vaibstiem kā likums jābūt lielai gardēdei. "Ko niekus!" viņš attrauca. "Viņai ir labi ja piecpadsmit, tas vēl nav gardēdības vecums... Bet, pavērosim."

Sākums nerunāja man par labu: jau baidījos, ka esmu izgāzies; jo pirmo divu apkalpošanu laikā jaunā meitene izturējās ar pārsteidzošu atturību, un bažījos, ka esmu sastapies ar izņēmumu, jo tādi ir visiem likumiem. Līdz beidzot tika pasniegts tikpat lielisks, cik bagātīgs deserts, un manī atgriezās cerības. Tās attaisnojās ar uzviju: jaunkundze ne vien apēda visu, ko viņai piedāvāja, bet piedevām palūdza, lai viņai uzliek no šķīvjiem, kas atradās otrā galda galā. Beigu beigās viņa pagaršoja visu, un mans galdabiedrs brīnījās, cik daudz gan var satilpt tādā mazā kuņģītī. Līdz ar to mana diagnoze apstiprinājās, un zinātne piedzīvoja kārtējo triumfu.

Pēc diviem gadiem es atkal sastapu šo būtni astoņas dienas pēc viņas kāzām. Viss viņas attīstībā liecināja viņai par labu; viņas runā un žestos jautās viegla koķetērija; un, atklādama skatienam visus jaukumus, ko izceļ mode, viņa bija neatvairāma. Viņas vīrs prasījās gleznojams: viņš atgādināja vēderrunātāju, kas prot smieties un raudāt vienlaikus: viņam nepārprotami gāja pie sirds, ka viņa sieva tiek apbrīnota, bet, tiklīdz kāds pielūdzējs izrādīja lielāku uzstājību, viņu sagrāba acīm redzamas greizsirdības trīsas. Šīs beidzamās ņēma virsroku; viņš aizveda sievu uz kādu attālu nostūri, un līdz ar to man beidzas viņas dzīvesstāsts.

Līdzīgu piezīmi es reiz izteicu par hercogu Dekrē, ilggadējo kuģniecības ministru.

Ir zināms, ka viņš ir resns, maza auguma tumšmatis, sprogains un plecīgs; ka viņam ir apaļa seja, izvirzīts zods, biezas lūpas un milža mute; tāpēc, daudz nedomājot, es pasludināju viņu par dzimušu labu ēdienu un skaistu sieviešu cienītāju.

Šo fiziognomisko piezīmi es pavisam klusi un liegi iečukstēju ausī kādai apburošai dāmai, kura man likās diskrēta. Diemžēl es kļūdījos! Viņa bija īsta Ievas meita, un mans noslēpums būtu viņu nosmacējis. Un tā, jau tajā pašā vakarā Viņa Ekselence tika informēts par zinātnisko slēdzienu, pie kura man ļāva nonākt viņa vaibsti.

Es to uzzināju nākamajā dienā no visai laipnas hercoga vēstules, kurā viņš bikli noliedza, ka viņam piemistu šīs divas visādi citādi tik cienījamās īpašības.

Tomēr neuzskatīju sevi par sakautu. Es atbildēju, ka daba neko nedara tāpat vien; ka tā viņu ir veidojusi noteiktiem mērķiem; un, ja viņš tiem nesekos, viņš neņems vērā tās gribu; ka, cita starpā, man nav nekādu tiesību izteikt tik intīmas atzīšanās utt.

Pie tā arī mūsu sarakste apstājās; bet pēc neilga laika visa Parīze no avīzēm uzzināja par ievērojamo cīņu, kāda norisinājusies starp ministru un viņa pavāru, ilga un sīva cīņa, kurā Viņa Ekselence ne vienmēr guva virsroku. Un, ja pēc tamlīdzīgiem izlēcieniem pavārs netika atlaists (un atlaists viņš netika), man liekas, no tā var secināt, ka hercogs bija pilnīgā šī mākslinieka talantu varā un baidījās, ka nespēs atrast otru tādu, kas tik labi prastu izdabāt viņa garšai; vai gan citādi viņš spētu pārvarēt nepatiku, kāda gluži dabiski jājūt, ja jūs apkalpo tik kareivīgs padotais.

Kamēr skaistā ziemas novakarē pierakstīju šīs rindas, pie manis iegriezās Kartjē kungs, bijušais Operas pirmais vijolnieks, lielisks skolotājs, un apsēdās pie kamīna. Es biju pilnībā pārņemts ar savu tēmu, un, uzmanīgi viņu uzlūkojis, vaicāju: "Dārgais profesor, kā gan tas nākas, ka neesat gardēdis, lai arī jums ir visi vajadzīgie vaibsti?" "Es tāds biju un kā vēl," viņš atbildēja, "taču atturējos". "Vai tas tika darīts aiz apdomības?" es atņēmu. Par atbildi viņš izgrūda Valtera Skota cienīgu nopūtu, kaut ko līdzīgu vaidam.

Gardēži pēc stāvokļa sabiedrībā

Ja ir gardēži aiz iepriekšnolemtības, citi par tādiem kļūst, pateicoties stāvoklim sabiedrībā. Un šeit man jāmin četras kategorijas: finansisti, ārsti, literāti un svētuļi.

Finansisti

Finansisti ir gardēdības varoņi. Varonis te ir vārds vietā, jo cīņa ir bijusi sīva; un muižniecība būtu nospiedusi finansistus zem savu titulu un ģerboņu smaguma, ja tie nebūtu likuši pretim grezni klātus galdus un savus seifus. Pavāri uzveica ģenealoģistus; un, lai arī hercogi vēl pirms došanās viesos izsmēja viesmīlīgo namatēvu, viņi tomēr ieradās, un viņu klātbūtne apstiprināja viņu sakāvi.

Starp citu, visi tie, kas viegli tiek pie bagātības, gandrīz vienmēr ir spiesti būt gardēži.

Apstākļu nevienlīdzība noved pie bagātību nevienlīdzības, bet bagātību nevienlīdzība nenozīmē vajadzību nevienlīdzību, un cilvēks, kas katru dienu varētu apmaksāt vakariņas simts personām, bieži vien jūtas paēdis jau no viena vistas stilbiņa. Tāpēc mākslai ir jāliek lietā visi līdzekļi, lai atdzīvinātu šo vārgo apetīti ar ēdieniem, kas to uztur spēkā, tai nekaitējot, un pielabina, to nenosmacējot. Tieši tā par gardēdi kļuva Mondors, un gardēži skrēja pie viņa no malu malām.

Tāpēc visās recepšu grāmatās vienmēr atradīsim virkni ēdienu, kas nes apzīmējumu à la financière [2]. Un ir zināms, ka ne jau karalim, bet nodokļu uzpircējiem kā uzkodas savulaik pasniedza cukurzirnīšus, kas vienmēr maksāja astoņsimt frankus.

Mūsdienās notiek tieši tāpat; finansistu galdi joprojām piedāvā visu, kas dabai ir visnevainojamākais, siltumnīcām visagrāk ienācies, pavārmākslai visizsmalcinātākais; un šīs dzīres nesmādē pat visaugstdzimušākie.

Ārsti

Citas dabas apstākļi, lai arī ne mazāk spēcīgi, iedarbojas uz ārstiem: viņi ir gardēži aiz kārdinājuma, un viņiem būtu jābūt no bronzas, lai spētu tam pretoties.

Dārgie dakteri tiek uzņemti nevainojami, jo viņu aprūpē ir mūsu veselība – vērtīgākais no labumiem; līdz ar to viņi tiek lutināti vārda vistiešākajā nozīmē.

Vienmēr nepacietīgi gaidīti, laipni uzņemti. Viņus ielūdz daiļa sirdzēja; jauna, pievilcīga būtne tiem glaimo; tēvs vai vīrs viņiem uztic savu visdārgāko. Cerība viņus pavada pie labās rokas, pateicība pie kreisās; viņus apčubina kā balodīšus; viņi ļaujas, un sešos mēnešos pieradums ir rokā, viņi ir gardēži uz mūžu (past redemption).

Reiz uzdrīkstējos to paust kādā doktora Korvisāra vadītā maltītē, kurā piedalījos kā devītais viesis. Tas bija 1806. gadā:

"Kungi", es iesaucos puritāniska sprediķotāja pacilātājā tonī, "jūs esat pēdējie relikti no korporācijas, kas savulaik aptvēra visu Franciju. Tās biedri diemžēl ir iznīcināti vai izkaisīti, kur nu kurais: nav vairs nodokļu atpircēju, abatu, bruņinieku, balto mūku; jūs vienīgie pārstāvat plašo degustētāju brālību. Nesiet godam šo lielo nastu, pat ja jums nāktos piedzīvot trīssimt spartiešu likteni Termopilās."

Tā es teicu, un nebija neviena, kas iebilstu: mēs attiecīgi rīkojāmies, un patiesība uzvarēja.

Šajās vakariņās es veicu pieminēšanas vērtu novērojumu.

Doktors Korvisārs, kurš, ja vien vēlējās, varēja būt visnotaļ apburošs vīrs, dzēra tikai atdzesētu Šampaņas vīnu. Un tā, jau pašā maltītes sākumā, kamēr citi nodevās ēšanai, viņš bija skaļš, runīgs un neparasti līksms. Kad tika pasniegts deserts un pārējo vidū beidzot sāka raisīties sarunas, viņš kļuva nopietns, kluss un dažbrīd pat drūms.

No šī un līdzīgiem novērojumiem es izsecināju šādu teoriju: Šampanietis, kas savā pirmajā iedarbībā (ab initio) ir uzbudinošs, vēlāk (in recessu) kļūst iemidzinošs; vispārzināms efekts, par kuru varam pateikties tā sastāvā ietilpstošajai ogļskābajai gāzei.

Uzstājīgs lūgums

Tā kā esmu atkarīgs no diplomētiem ārstiem, es negribu aiziet no dzīves, nepārmetis viņiem ārkārtīgo bardzību, kādu viņi vērš pret saviem pacientiem.

Līdzko mums ir tā nelaime krist viņu nagos, ir jāpakļaujas virknei aizliegumu un jāatsakās no visa, kas mūsu ieradumos patīkams.

Es saceļos pret lielāko daļu šo aizliegumu kā pret pilnībā nevajadzīgiem.

Es saku – nevajadzīgiem, jo slimie reti iekāro to, kas viņiem varētu kaitēt.

Saprātīgi domājošam ārstam vienmēr būtu jāpatur prātā mūsu noslieču dabiskā ievirze un jāatceras, ka nepatīkamās sajūtas pēc savas dabas ir postošas, bet patīkamās nāk veselībai par labu. Ir redzēts, ka mazliet vīna, karotīte kafijas, dažas lāsītes liķiera spēj atdzīvināt smaidu pat visizmocītākajās sejās.

Turklāt šiem bargajiem dvēseļu izrīkotājiem būtu jāņem vērā, ka viņu priekšraksti reti tiek ievēroti; slimnieks cenšas no tiem izvairīties: tuvinieki vienmēr atrod iemeslu viņam izdabāt, un reiz mums tāpat visiem jāmirst.

Porcijas, kādas 1815. gadā pienācās slimam krievam, spētu apreibināt jebkuru tirgus haļļu spēka mitriķi, un angļu devas būtu novedušas līdz sātam jebkuru limuzēnieti. Turklāt samazināt tās nedrīkstēja, jo kara inspektori regulāri apstaigāja hospitāļus, lai kontrolētu gan piegādi, gan patēriņu.

Esmu pārliecināts par savu viedokli, jo tas balstās uz neskaitāmiem faktiem, un visveiksmīgākie ārsti arvien vairāk pietuvojas šai metodei.

Kanoniķis Rollē, kurš nomira pirms aptuveni piecdesmit gadiem, saskaņā ar tālaika paradumiem bija pamatīgs dzērājs: viņš saslima, un kā pirmais no ārsta mutes atskanēja aizliegums lietot vīnu jebkādos daudzumos. Bet jau nākamajā vizītē doktors savu pacientu atrada gultā, bet pie tās – gandrīz pilnīgu nozieguma lietisko pierādījumu, proti, ar baltu galdautu apsegtu galdu, kristāla glāzi, glīta paskata pudeli un salveti, ar ko noslaucīt lūpas.

To ieraugot, viņš pamatīgi apskaitās un jau grasījās doties prom, kad nelaimīgais kanoniķis žēlabainā balsī iesaucās: "Ak, dakter! Ja, atceraties, jūs man aizliedzāt dzert, bet netikāt liedzis to prieku uzlūkot pudeli."

Multizēna de Veilpona kunga ārsts bija vēl nežēlīgāks. Savam slimniekam viņš ne vien aizliedza vīnu, bet turklāt lielās devās parakstīja ūdeni.

Drīz pēc doktora aiziešanas Multizēna kundze, ar pedantisku rūpību cenzdamās ievērot ārsta norādījumus un gribēdama veicināt vīra izveseļošanos, pasniedza viņam lielu glāzi vislabākā un visdzidrākā ūdens.

Slimnieks to padevīgi pieņēma un samiernieciski pagaršoja; bet apstājās jau pie pirmā malka un, atdevis glāzi sievai, teica: "Ņemiet, dārgā, un pietaupiet citai reizei; es vienmēr esmu dzirdējis sakām, ka ar zālēm nedrīkst jokot."

Literāti

Gastronomiskajā impērijā literātu kazarmas atrodas cieši līdzās ārstu apmetnei.

Luija XIV valdīšanas laikā literāti bija dzērāji; viņi pielāgojās modei, un tā laika memuāri šai ziņā ir visai izsmeļoši. Šodien viņi ir gardēži, un tas ir vērā ņemams uzlabojums.

Es nebūt neesmu vienisprātis ar cinisko Žofruā, kurš apgalvoja: ja mūsdienu literārie ražojumi esot tik vāji, tad tāpēc, ka to autori dzerot tikai cukurūdeni.

Man šķiet, tie ir dubulti maldi, un viņš ir kļūdījies tiklab par faktu, kā par sekām.

Mūsu laiks ir talantiem bagāts; varbūt tie kaitē cits citam ar savu lielo skaitu; bet nākamība, izvērtējot ar vēsāku prātu, atradīs, ko apbrīnot: arī mēs atzinīgi novērtējām Rasina un Moljēra šedevrus, ko viņu laikabiedri uzņēma atturīgi.

Literātu stāvoklis sabiedrībā vēl nekad nav bijis tik patīkams. Viņi vairs nemitinās pa bēniņiem, kā viņiem to pārmeta agrāk; literatūras lauki ir kļuvušai auglīgāki; Hipokrēnes ūdeņi arī šeit izskalo pa zelta graudam: vienlīdzīgi ar pārējiem, viņi laiž gar ausi protektorāta valodu; un pilnai laimei gardēdība viņiem parāda savu vislielāko labvēlību.

Literāti ir gaidīti viesi, jo viņu talanti iedveš cieņu, viņu sarunām netrūkst pikantuma, un arī tāpēc, ka nu jau zināmu laiku ikvienā sabiedrībā, kā likums, jābūt savam literātam.

Šie kungi vienmēr ierodas ar nelielu nokavēšanos; viņus uzņem jo laipnāk, jo viņi ir gaidīti; viņus iekārdina, lai viņi atgrieztos; viņiem nežēlo labāko, lai viņi dzirkstītu asprātībā; un, tā kā viņiem tas šķiet tikai dabiski, viņi pie tā pierod; kļūst, ir un paliek gardēži.

Lietas pat ir nonākušas līdz zināmam skandālam. Dažas tenku vāceles apgalvo, ka ir pusdienotāji, kas ļāvušies uzpirkties, ka daži paaugstinājumi amatā nākot no pastētēm, un nemirstības templis esot atvēries dakšiņai. Bet šīs mēlnešu runas noklusa tāpat kā citas: kas bijis, bijis, un es to šeit pieminu vien tālab, lai parādītu, ka  pārzinu visu, kas saistīts ar manu tēmu.

Svētuļi

Starp gardēdības visuzticīgākajiem sekotājiem ir ne mazums svētuļu.

Ar svētuļiem mēs saprotam to pašu, ko Luijs XIV un Moljērs, proti, tos, kuru ticība pastāv ārišķībās; dievbijīgiem un žēlsirdīgiem cilvēkiem ar tiem nav nekā kopīga.

Palūkosimies, kā viņi nonāk līdz šim aicinājumam. Starp tiem, kas vēlas sasniegt pestīšanu, vairākums izvēlas vieglāko ceļu; tādi, kas vairās no sabiedrības, guļ uz cietas zemes un valkā rupja auduma drānas, vienmēr ir bijuši un nemaz nevar nebūt izņēmumi.

Tomēr pastāv nepārprotami nosodāmas lietas, ko nekad nedrīkst atļauties, piemēram, balles, izrādes, spēles un citi līdzīgi laika kavēkļi.

Kamēr tās pelnījušas nopēlumu, tāpat kā tie, kas tās praktizē, gardēdība uzlūkojama tīri teoloģiskā veidolā.

Saskaņā ar dievišķajām tiesībām cilvēks ir dabas valdnieks, un viss, ko zeme piegādā, ir ticis radīts viņam. Tieši viņam paipala aptaukojas, viņam tik maigi uzsmaržo moka, viņam cukurs nāk pa labu veselībai.

Kā gan lai neliek lietā, vismaz ar pienācīgu mēra sajūtu, Providences dāvātos labumus, jo sevišķi, ja mēs tos uzlūkojam kā pārejošus un ja tie vairo mūsu pateicību visu lietu Radītājam?

Jau minētos iemeslus papildina citi, ne mazāk pārliecinoši. Vai gan mēs varētu pārlieku labi uzņemt ļaudis, kas vada mūsu dvēseles un notur mūs uz pestīšanas ceļa? Vai saiešanas ar tik cildenu mērķi mums nav jādara patīkamas un arī daudz biežākas?

Dažkārt arī Koma[3] veltes atnāk negaidīti: kā piemiņa par kopā aizvadītiem skolas gadiem, dāvana no sena drauga, kāda grēku nožēlnieka izpirkuma maksa, kāda netieša radinieka piemiņas velte, kāda protežētā pateicība. Kā lai atraida šādus ziedojumus? Kā lai neatbild ar to pašu? Tā ir tīrā nepieciešamība.

Starp citu, tā tas ir bijis vienmēr.

Klosteri bija īstas gardumu noliktavas; tāpēc arī daži pazinēji tik ļoti pēc tiem sēro[4].

Vairāki mūku ordeņi, galvenokārt bernardieši, mīlēja labu virtuvi. Klerikāļu pavāri izkopa un attīstīja tālāk šo mākslu; un, kad De Presiņī kungs (viņsaulē aizgājušais Bezansonas arhibīskaps) atgriezās no konklāva, kas ievēlēja Piju VI, viņš teica, ka labākās vakariņas, kādas viņam gadījies ieturēt Romā, notikušas pie kapucīņu priekšnieka.

Bruņinieki un abati

Mēs nevarētu labāk noslēgt šo nodaļu, kā godam pieminot divas brālības, kuras varējām vērot vēl visā to spožumā un kuras pēc Revolūcijas panīka: bruņiniekus un abatus.

Šie dārgie draugi bija nepārspējami gardēži! Viņu lielās nāsis, ieplestās acis, spīdīgās lūpas un šaudīgās mēles neļāva par to šaubīties; tomēr katrai šķirai bija raksturīga sava īpaša ēšanas maniere.

Bruņinieku pozā jautās kas kareivīgs; savus kumosus viņi notiesāja ar cieņu, nesteidzīgi tos sakošļāja, raidīdami atzinīgus skatienus te mājastēvam, te mājasmātei.

Abati, gluži pretēji, uzmeta kūkumu, lai pieplaktu šķīvim; viņu labā roka sarāvās kamolā kā kaķa ķepa, kad tas no uguns grib izzvejot karstus kastaņus; viņu sejas staroja baudā, un skatienā jautās kaut kas tik spraigs, ka ir vieglāk to iztēloties nekā aprakstīt.

Tā kā trīs ceturtdaļas jaunās paaudzes nav redzējusi neko, kas līdzinātos mūsu aprakstītajiem bruņiniekiem un abatiem,  un tā kā pienāktos tos iepazīt, lai labāk izprastu ne vienu vien XVII gadsimta grāmatu, mēs no "Vēsturiskā traktāta par dueli" autora palienēsim dažus fragmentus, kas šajā ziņā ir gana izsmeļoši (skatīt nodaļu Varietātes, nr. 20).

Gardēžiem pareģotā ilgmūžība

Saskaņā ar pēdējo, ko man gadījies lasīt, esmu laimīgs un vairāk nekā laimīgs saviem lasītājiem paziņot iepriecinošu vēsti: labs uzturs nekaitē veselībai, un pie visādi citādi līdzīgiem dzīves nosacījumiem gardēži nodzīvo ilgāk nekā pārējie. Tas ir skaitliski pierādīts nevainojami sastādītā referātā, ko nesen Zinātņu akadēmijā nolasīja doktors Vilermē.[5]

Viņš salīdzināja sabiedrības slāņus, kas lieto labu uzturu, ar tiem, kas ēd slikti. Salīdzināja arī dažādus, turīgākus un trūcīgākus Parīzes rajonus, un nav noslēpums, ka šajā ziņā pastāv ievērojamas atšķirības, piemēram, starp Senmarso priekšpilsētu un Šosēdantēnu[6].

Savos pētījumos doktors aptvēra arī attālākus Francijas nostūrus un salīdzināja auglīgākus un ne tik auglīgus novadus, kas ļāva nonākt pie sekojoša slēdziena: mirstība mazinās proporcionāli laba uztura iespējām; un tie, kurus fortūna pakļauj nelaimei slikti baroties, var vismaz būt droši, ka nāve viņus no tā atpestīs ātrāk.

Saskaņā ar šīs progresijas galējākajiem rezultātiem vislabvēlīgākajos dzīves apstākļos gada laikā mirst tikai viens cilvēks no piecdesmit, kurpretim starp tiem, kas visvairāk pakļauti trūkumam, šajā pašā laika posmā mirst viens no četriem.

Tas nenozīmē, ka cilvēki, kas lieto labu uzturu, nekad neslimo; diemžēl arī viņi dažkārt nonāk ārstu aprūpē, kas paraduši viņus dēvēt par cerīgajiem pacientiem; bet, tā kā viņu organisms ir spēcīgāks un labāk uzturēts, dabai ir vairāk iespēju, un ķermenis nesalīdzināmi labāk pretojas iznīcībai.

Šo fizioloģisko patiesību apstiprina arī vēsture, jo ikreiz, kad nepārvarami apstākļi – karš, aplenkumi, neraža, ir mazinājuši iespējas iegūt uzturlīdzekļus, šos posta laikus vienmēr ir pavadījušas lipīgas sērgas un liels mirstības pieaugums.

Lafarža Krājkasei, ko tik labi pazīst parīzieši, droši vien būtu klājies daudz labāk, ja tās dibinātāji savos aprēķinos būtu ņēmuši vērā doktora Vilermē secinājumos balstītās patiesības.

Viņi bija aplēsuši mirstību pēc Bifona, Parsjo un citu zinātnieku tabulām, taču tās visas balstās uz aprēķiniem, kas izdarīti, aptverot visus sabiedrības slāņus un vecumus. Bet, tā kā ļaudis, kas bankā nogulda kapitālu, lai sev nodrošinātu nākotni, parasti nav piedzīvojuši grūtu bērnību un ir pieraduši pie stabilas, pārdomātas un dažkārt arī izmeklētas ēdienkartes, nāve nav devusi gaidīto, cerības ir pieviltas un spekulācijas izgāzušās.

Tas droši vien nav vienīgais, bet galvenais šīs neveiksmes iemesls.

Šo beidzamo novērojumu mums uzticēja profesors Pardesī.

De Beluā kungam, Parīzes arhibīskapam, kurš nodzīvoja turpat veselu gadsimtu, bija visai ievērojama apetīte. Viņš mīlēja garšīgi paēst, un ne reizi vien esmu redzējis viņa patriarhālo seju atdzīvojamies, parādoties kādam izcilākam kumosam. Napoleons viņam vienmēr apliecināja cieņu un godbijību.