Palasiet man uz nakti par smecerniekiem

Sintija šodien atveda šokolādes ruleti, to ar kokosriekstu skaidiņām pa virsu, jo Herbertonkulis saka, ka viņam garšo. Vai, Sintij, tik dārga, tā jau nevajadzēja! Uz ko viņa atbildēja, nu ko jūs, Herbert, ja cilvēkam garšo, tad taču jāpalutina sevi, diēta ir laba lieta, bet nevar jau arī tā pavisam nodzīvoties, ka vīrieša cilvēks liedz sev gabaliņu šokolādes ruletes, ja viņam tādu gribas, jo citādi kas tā vispār par dzīvi, vai ne?

Vineta arī atveda saldumus, un Arvīds ar Rasmu visam pa virsu pat puķu pušķi, nē, veselus divus – vienā baltas krizantēmas, otrā sārtas. Baltās Herbertonkulim, sārtās Natālijai. Katra mēneša pēdējā piektdienā Natālija kopā ar visiem pārējiem nāk pie Herbertonkuļa ciemos, dzer tēju un ēd cepumus, ko pārējie pērk uz maiņām. Kā cilvēkam Natālijai nebūtu ne vainas, tikai neviens nekad nespēs saprast, kāpēc Herbertonkulis izvēlējies krievieti par savu notāri. Turklāt tādu, kas tēju dzer tikai ar citronu un vēl mērc tajā cepumus – stādies tik priekšā, kāda pļura sakrājas krūzes dibenā vakara gaitā!

Bet vispār tas ir viens jauks pasākums, kad visi tā sanāk kopā. Pansionāta vadība viņiem pat ļauj izmantot to lielo telpu, kurā citkārt notiek visādas oficiālās padarīšanas un kur izgājušogad turēja zārku ar Erniņu. Kaut kas bija aizgājis greizi ar radiniekiem, kāds bija sajaucis laikus, pārklausījies vai pārskatījies, un, kad Erniņu aizveda no morga uz kapiem, tur vesela rinda svešu bērētāju priekšā, katra kompānija ar savu aizgājēju, pilnīgs konveijers, un Erniņai kā mācītājs, tā kaprači izrādās pasūtīti uz nākamo dienu, bet šī diena jau aizsista ar apglabājamajiem, nu tā, ka pavisam, un ko nu darīs? Labi, ka pansionāts tepat aiz stūra, un tā nu Erniņai toreiz sanāca vēlreiz iegriezties pansionātā, pirms gulties uz pēdējo dusu. Gulēja godam, zārks uz galda, puķes visriņķī, un pansionāta direktors pat uzlika skanēt Raimonda Paula skumjākās dziesmas. Vienīgais, kad disks bija nogājis kādas reizes piecas uz riņķi, viņi uzlika Latvijas Radio 2. Erniņai to jau tā dikti patika klausīties. Un vēl pēdējoreiz paklausīties Glāzupu un Jākobsonu, uz atvadām, tas taču ir tā nāvīgi feini, vai ne? Nelaiķīte jau pati arī tā būtu gribējusi, tā viņi visi toreiz nosprieda.

Jo nu patiešām, cik reizes tad var klausīties vienu un to pašu disku, turklāt ar Maestro skumjākajiem gabaliem!

Tā ka viss tā sirsnīgi, sirsnīgi vien.

Tanī piektdienā, kā pierasts, Vineta sarūpēja kafiju sev, Sintijai un Arvīdam ar Rasmu, bet Herbertonkulim piparmētras, viņam jāuzmanās ar sirdi. To Vineta vienmēr bija uzsvērusi, un pārējie allaž māja ar galvu līdzi – pareizi, pareizi, spiediens jāuzmana! Natālija vēl nebija ieradusies, un Vineta viņai atlika maliņā tukšu krūzi ar tējas maisiņu iekšā un vēl šķīvīti ar sagrieztām citrona šķēlītēm.

Tuvojās rudens, un telpa piekurināta karsta, Arvīdam sviedri tā vien plūda pār pliko pļešku un gar kaklu aiz krekla, nabags slaucījās ar papīra salveti vienā laidā, jo kabatlakata līdzi viņam nebija.

Vispār Arvīds vienmēr izskatās tā, ka nemazām negribētu šeit atrasties, un tā ir bijis vienmēr. Pēdējam muļķim skaidrs, ka viņu uz šejieni velk Rasma un ka tas tiek darīts ar nolūku. Gan Vineta, gan Sintija taču redzēja, ka Rasma cenšas atgādināt, ka viņai ir apgādājamie, un Arvīds būtībā tika demonstrēts kā tāds stulbā vīra prototips, lai izraisītu citos žēlumu. No Rasmas puses runāšana katru reizi bija par to, cik maz maksā ministriju ierēdņiem, tādiem kā Arvīds. Un cik grūti savilkt galus kopā, un ka viss būtībā turas tikai uz viņas algas vien, bet bērni studē, tātad paši sevi vēl nevar uzturēt.

It kā citiem arī nebūtu grūti! Sintija, piemēram, visiem allaž krita uz nerviem ar stāstu par to, ka viņas dzīvoklī jau kur tie gadi, kad vajadzēja remontu. Ja tos šausmu stāstus, ko Sintija stāsta par savu dzīvesvietu, ņemtu par pilnu, tad neizbēgami nāktos pajautāt, kāpēc gan viņa nedzīvo teltī? Visi zināja vissmalkākajās detaļās, cik briesmīgā stāvoklī Sintijas dzīvoklī ir jumts, santehnika un balkons. Viss bija daudzkārtīgi dzirdēts, tomēr vai tāpēc Sintija izvairījās no tēmas? Neparko, sanākušie varēja runāt par pilnīgi jebkādu tēmu, bet Sintija kādā brīdī gan jau atradīs sarunā spraugu, pa kuru iebāzt iekšā tās necilvēcīgās flīžu cenas un prātam neaptveramās celtnieku prasības. Nu vot, visi aizlaidušies uz Īriju, un tagad palikuši tikai tīrie rīkļurāvēji no celtniekiem, drīz būs jāved īri uz šejieni, tie vismaz strādās par normālām algām, jo mūsējiem sakāpis galvā un viņi prasa vienkārši neadekvātas naudas summas! Gan jau pat Īrijā tādas neprasa.

Savukārt Vinetai jau sen vajadzēja uztaisīt operāciju, viņai ar vairogdziedzeri nebija viss kārtībā, bet pēdējā laikā bija radušās vēl stipras aizdomas, ka varētu būt arī nierakmeņi. Ko nu par to runās, viņa vienmēr smaidīja brašu, taču nedaudz skumīgu smaidu, labāk parunāsim par kaut ko citu. Jums, piemēram, ir nierakmeņi? Nē? Žēl, man likās, ka varētu pamainīt sarunas tēmu, bet tagad neko, nāksies vien palikt pie tās pašas. Pagājušonedēļ akurāt biju pie ārsta, Vineta teica, bet vai tad no ārsta kaut ko vispār var mūsdienās sagaidīt, ja tu ierodies ar slimību kukuļa vietā? Ak, es pat nezinu, vai ar tiem maniem nierakmeņiem drīkst dzert kafiju… Turklāt arī reizēm liekas, ka kaut kas ar sirdi nav kārtībā, bet tad jau kafiju nedrīkst vispār, vai ne?

Un viņa tik runāja un atkal strēba, strēba to "Paulig" krūzēm vien.

Rasmai vienmēr likās, ka Vineta to dara tīšām, nu, ka tik daudz kafijas viņa dzer tikai ciemos pie Herbertonkuļa, jo 1) kafiju parasti piegādāja Rasma pati par savu naudu un 2) vienreiz Vineta bija izdzērusi kādas četras kafijas vismaz un tad palūdza Herbertonkuļa spiediena mērītāju. Viņai toreiz izrādījās kaut kāds nenozīmīgs cipars normai pa virsu, un tad no tā tika uztaisīta baigā drāma. Re, augsts asinsspiediens ir nierakmeņu simptoms, es taču teicu!

Tikai visi zina, ka ne tur ir nierakmeņi, nekā. Nav ko dzert tik daudz "Paulig" vienā piegājienā.

Bet galvenais ir – visu augšminēto savelkot kopā – nauda noderētu viņiem visiem.

Pulcēšanās vismaz reizi mēnesī, lai svīstu apkārt galdam, uz kura savulaik stāvējis Erniņas zārks, kamēr Herbertonkulis stīvi sēž ērtā ratiņkrēslā (viņš jau vēl var pastaigāt visnotaļ labi, tikai viņam slinkums), katram izmaksā jūtamu summu.

Paskaitīsim: sanākšanas notiek nu jau ceturto gadu. Atbraukšana līdz šim nomaļajam nostūrim, kafija, konfektes, kūkas, puķes – tas viss maksā. Un, jo ilgāk Herbertonkulis dzīvo (lai Dievs dod veselību, pieklauvēsim pie koka, tfu, tfu, tfu!), jo lielāks šis ieguldījums pieaug. Arvīdam pat reizēm šķiet, ka drīz ieguldījums būs pāraudzis iespējamo atdevi.

Un, mēs par to vēl nemaz neesam runājuši, taču jāsaka, ka Herbertonkulis nav nekāda Dieva dāvana, bet drīzāk viens kārns, kašķīgs, egoistisks, iedomīgs, dirsīgs vecis. Garš, kaulains, ar sirmu kušķi pakauša pašā apakšā, galvaskausa nelīdzenā virsma klāta ar vecišķiem saules raibumiem, uz izkaltušās kreisās rokas vecs zelta pulkstenis, tik vaļīgs, ka mēdz slīdēt pāri locītavai līdz pašam īkšķim – jaunībā droši vien turējās kā nākas, bet tagad vecajam sakārnim vai nu nav gribēšanas, vai varēšanas pieregulēt metāla siksniņai posmus, lai siksniņu noīsinātu un tā nekur neslīdētu.

Vēl vecajam Herbim patīk valkāt uzvalkus. Vineta vienreiz atklātā tekstā tiem pārējiem tā arī pateica: ja viņš šitā turpinās, mums bērēšanai nekāda normāla uzvalka nepaliks, visus novalkās, un mums būs vēl pašiem jāpērk! Nu kur tas redzēts, ka pansionātā dzīvojošs seniors katru dienu velk uzvalku! Jā, jā, katru dienu, nevis tikai tajās reizēs, kad atbrauc ciemiņi, – Vineta noprasīja kopējām, un tās tā arī pateica: katru dienu. Ar visu šlipsi. Sintija viņam reiz ieminējās, ka varbūt nav vērts pārspīlēt ar gludināšanu, jo uzvalka drēbe ir diezgan jutīga un agri vai vēlu kaut kur neizbēgami izgludināsies caurums, bet vai ta šis klausīs. Atliek cerēt, ka tie caurumi paspēs izgludināties tikai aizmugurē, nevis priekšā.

Mūždien spītīgs un nerunīgs, tikai skatās uz visiem ar tādu kā… nu negribas jau teikt, tikai Arvīdam reizēm likās, ka ar tādu kā ļaunu smīnu.

Jā, tieši tā.

Kad Arvīds to pateica Rasmai, tā viņu sarāja. Vienmēr tu centies izdomāt kaut kādus attaisnojumus, lai tikai nebūtu jābrauc ciemos. Neies cauri, Arvīdiņ, kā braucām ciemos, tā arī brauksim, līdz tai pēdējai dieniņai, skaidrs?

To piektdienu Herberts nosēdēja tikpat stīvs kā parasti. Lillā apakšlūpu izstiepis, viņš bakstījās pa savas dārgās ruletes šķēlīti šķīvī un izbalējušām acīm skatījās uz Vinetu. Rasma pat iebakstīja Arvīdam sānā: es tak tev vienmēr esmu teikusi, viņas sejas izteiksme daiļrunīgi vēstīja, nu vienmēr esmu teikusi, ka Vineta cenšas Herbertonkuli pavedināt ar krūšu izgriezumu. Nu kauns, cik viņai gadu – kādi piecdesmit jau būs, vai ne? – piecdesmit gadu, un groza pupus astoņdesmitgadīgam kungam gar degunu. Ko tik neizgudro!

Vai, cik jauki, ka mēs te visi kopā ar Herbertonkuli, tikmēr dūdoja Sintija un salēja katram krūzītē kafiju (Herbertam piparmētru tēja jau bija gatava, skaistā augstā glāzē ar stilīgu tējas sietiņu, turklāt Rasma uzstāja, ka tai jāpievieno viņas atvestais granātābolu sīrups, esot nāvīgi veselīgs), vai, cik jauki, un tā kafija jums, Rasmiņ, ir vienkārši lieliska, un kur tik jauku kafiju vispār var nopirkt? "Rimi", Rasmiņa izmeta, vienlaicīgi ar skatienu mēģinot nosaldēt Vinetu. Kaut viņai paliktu auksti un viņa beidzot aizklātu to… to dekoltē. Jo kaut kas liek domāt, ka Herbertam tas patiesībā varētu tīri labi patikt, ja jau šis tā lūr.

Taču Vineta nebija no tādām, kas varētu reaģēt uz saltiem skatieniem, un Rasmas centieni ne pie kā nenoveda.

Vai, nu ko jūs, vai tiešām, tikmēr turpināja Sintija, vai kādā speciālā "Rimi"? Ziniet, es savējo "Paulig" pērku tikai "Olimpijā", man kaut kā liekas, ka citos "Rimi" nav tik laba garša kā tam "Paulig", ko pārdod "Olimpijā". Bet mana olimpiete nestāv ne tuvu jūsējai! Kā tā var būt? Arvīd, kā jums liekas? Vai "Paulig" ražo dažādas kafijas dažādiem "Rimi"?

Tanī brīdī ieradās Natālija un atvainojās par nokavēšanos, tādējādi izglābjot Arvīdu no runāšanas par "Paulig". Tā vietā viņš (šķiet, ar zināmu atvieglojumu) izteica viedokli, ka nu varbūt tā kā būtu laiks lēnām taisīties uz māju pusi. Kamēr sataisīsies, kamēr aizbrauks, būs jau vēls, un rīt daudzas lietas darāmas.

Dāmas kādu brīdi uzstāja uz ilgāku palikšanu, ik pa brīdim uzmetot acis Herbertonkulim – nu vismaz pieklājības pēc taču viņš varēja palūgt viņus uz ilgāku ciemošanos, taču nekā –, un drīz pēc tam, kad Natālija bija izdzērusi savu tēju, pirms tam nogremdējot tajā krietnu devu drupaču no saviem cepumiem, viesi sāka krāmēties uz prombraukšanu. Natālija paliks, jo tāda ir tradīcija. Katra mēneša pēdējā piektdienā Natālija atbrauc ciemos pie Herberta, un viņi ieslēdzas Herberta istabiņā.

Vinetai bija teorija, ka vecajam nav visi mājās un viņš maina testamentu reizi mēnesī, bet Rasmai, kā parasti, likās, ka Natālija cenšas Herbertu pavedināt (nu labi, Natālijai bija jau pāri sešdesmit, bet tik un tā tas nozīmē, ka viņa bija savus gadus divdesmit jaunāka par pašu veco, un vīriešiem, kā zināms, ir stipra vājība uz jaunākām sievietēm). Sintija savu viedokli nevienam nebija teikusi, taču arī viņai Natālija nepatika, to varēja skaidri redzēt pēc tā, kā viņa sakniebj lūpas un samiedz acis, it kā tur būtu iekšā iemontēti kādi īpaši melu detektori, ko ieslēgt katru reizi, kad Natālija kaut ko saka.

Rasma vienreiz tā arī uzprasīja Natālijai, ko viņi tur dara, un tā savā lauzītajā latviešu valodā atbildēja, ka viņa lasot Herbertam priekšā, lai viņš varētu labāk gulēt pa nakti. Lasot priekšā, iedomājies! Vai viņa teica taisnību vai ņirgājās, Rasma tā arī nesaprata.

Vai, cik jauki, cik jauki, te iedūdojās arī Vineta, cik tas bija jauki, ka mēs te visi kopā pavadījām tik jaukus brīžus, kā visīstākā ģimene. Jo cita jau neviena Herbertonkulim nav.

Te viņa jautājoši paskatījās uz Natāliju. Vai ne, ka nav?

Problēma tāda, ka neviens no viņiem nebija Herbertonkulim ne pirmās, ne pat otrās pakāpes radinieks. Rasma un Sintija bija Herbertonkuļa nelaiķes sievas radinieces, un Vinetai Herbertonkulis skaitījās krusttēvs. Citādi Herberts bija vientuļš kā pirksts, pilnīgi viens pats.

Viens pats un, visticamāk, miljonārs. Kad PSRS sabruka, Herberts bija ne tikai kompartijas biedrs, bet arī lielas rūpnīcas direktors, ko viņam izdevās ātri un veiksmīgi prihvatizēt. Pēc tam viņam izdevās to rūpnīcu pārdot somiem, bet naudu veiksmīgi ieguldīt… kur viņš to bija ieguldījis, neviens īsti nezināja, taču droši vien kaut kādā ļoti veiksmīgā pasākumā, jo pansionāts nebija no lētajiem, to varēja labi redzēt. Herberta istabā bija gan kamīns, gan milzīgs televizors, gan pašam savs ledusskapis, gan galdiņš, nokrauts ar dārgiem žurnāliem latviski un krieviski. Tad jau kaut kam uz vecā sakārņa konta noteikti bija jābūt!

Un tā nu viņi visi atvadījās no Herberta un Natālijas un devās prom. Dāmas nobučoja Herbertu uz vaiga, Arvīds viņam neveikli pakratīja roku. Vakara gaitā vecis bija pateicis labi ja desmit vārdu – runāšanas vietā viņš bija tikai klusuciešot visus vērojis, un reizēm lillā lūpas savilkās tādā kā skābā smaidiņā, kas vismaz Arvīdam likās nedaudz neomulīgi. Iespējams, arī dāmas tā justos, ja vien necenstos būt tik sabiedriskas un pozitīvas un savu sarunu vietā vairāk uzmanības pievērstu pašam namatēvam.

Beidzot pansionāta durvis aizvērās aiz pēdējā ciemiņa, un palika tikai Natālija.

Natālija palīdzēja kopējām novākt traukus un iestūma krēslu ar Herbertonkuli atpakaļ viņa istabā. Kā pierasts ap šo laiku, kopēja bija iekurinājusi kamīnu un nolikusi uz galdiņa līdzās žurnālu glancētajiem vākiem lielu krūzi ar karstu šokolādi. Natālija jau taisījās ielikt šokolādes ruleti ledusskapī, kad večuks pavicināja uzvalkā ietērpto izkaltušo roku ar zilajām dzīslām zem caurspīdīgās ādas un papurināja galvu.

– Ciest nevaru šokolādes ruleti. Ja gribat, varat ņemt sev līdzi, – viņš nočērkstēja. – Ja ne, tad metiet ārā.

Natālija paskatījās uz viņu ar pārmetošu skatienu.

– Ну что вы! Это же очень дорогой рулет [1], – viņa sacīja.

– Es zinu, – Herberts piecēlās no sava ratiņkrēsla un vecišķi izstaipījās, tad apsēdās atpakaļ un pārmeta kāju pār kāju. Natālija saprata mājienu un uzsedza uz kārnajām kājām rūtainu pledu. – Tāpēc es arī viņiem saku, ka man garšo. Lai jau patērējas, viņi tāpat nevar vien sagaidīt, kad es nolikšu karoti. He he!

Viņš saberzēja rokas un iegrozījās krēslā ērtāk. Ārā jau bija vakars, aiz loga biezēja krēsla – vai arī tā vismaz likās, jo kamīna liesmas pildīja acis ar liesmu rotaļām, izstumjot ārpasauli ar tās svaigo gaisu ārpus siltā, atslābinoši miegainā siltuma loka apkārt kamīna vaļējajai mutei. Natālija apsēdās uz krēsla Herbertam pretī, izņēma no pleca somas dokumentu mapīti un sagatavojās lasīšanai.

Viņa paskatījās uz Herbertu, tad atkal nolaida acis uz papīriem. Gaismas un ēnu rotaļa uz kailās galvas ar lielo degunu, sagumušajiem pleciem un izkaltušajiem pirkstiem, kas ieķērās krēsla roku balstos, darīja veco līdzīgu ratiņkrēslā iesēdinātam maitasputnam.

– Un tagad, – Herbertonkulis nokrekšķējās baudas priekšnojautā, – izlasiet man vēlreiz to rindkopu, kur es viņus visus atstumju no mantojuma un viss tiek novēlēts Latvijas Smecernieku populācijas regulēšanas fondam.

Stāsts balstīts "The New Yorker" leģendārā mākslinieka Pītera Arno (1904–1968) zīmētas karikatūras motīvos.

Oksforda, 2015

[1] Nu ko jūs! Tā rulete taču ir ļoti dārga.