Nemājīgā māja
Pamazām ir iestājies rudens – tumšu vakaru, lietus pakšķu un dzelteni ņirbošu lapu laiks. Tas ir periods apcerei, atmiņām un arī nelielām, tīšām baismām. Gan bērni, gan pieaugušie reizēm grib mazliet pabaidīties – ne jau tās bailes, kas ir īstas, visaptverošas un nepieejamas valodai. Nē. Tās nelielās, rotaļīgās baismas, kuras piebaksta baiļu jūtīgajās vietās un atgādina, cik viegli vai grūti sabiedējami esam. Šajā rakstā vēlos padalīties vērojumos par tīksmīgu baisumu animācijā.
Nolēmu ieskatīties tēmā caur mājas tēlu, kura saistību ar baiso izvērsti formulējis Zigmunds Freids jēdziena "unheimlich" ("baiss", burtiski "nemājīgs") un baisā parādības analīzē. Sekojot valodas nozīmju līkločiem, viņš secina, ka pats "mājīgums" jau ietver savu pretstatu, nemājīgumu, neomulību, baisumu. "Baisais," raksta Freids, "ir tas biedējošā veids, kas atvedināms no sen zināmā, izsenis pazīstamā" [1]. Audiovizuālā darbā telpa nereti pauž iekšpasaules atveidu – izceļ, maina, spoguļo personāža psihi; subjektīvāk ievirzīta filma ļauj telpai un pārdzīvojumam saplūst vienā veidolā. Nolēmu papētīt divus šādi ievirzītam lasījumam piemērotus ekrāna darbus, animācijas, kuras vada sapnim līdzīga loģika, – studijas "Nexus" producēto un platformā "Netflix" pieejamo 2022. gada leļļu animācijas filmu "Nams" ("The House") un jūtubē noskatāmo "Vilka māju" ("La Casa Lobo", 2018), kas tapusi muzejos un mākslas galerijās izstāžu un rezidenču laikā. Mans mērķis ir palūkoties uz audiovizuālajiem izteiksmes līdzekļiem, caur kuriem mājas tēls saplūst vai spoguļo tajā esošā personāža bailes.
Jāatzīmē, ka mājas kā spokošanās un baismu vietas tēls animācijā ir gana sens. Kino pirmsākumos animācija tika dēvēta par trikfilmām, triku kino. Tās ievirze un reklamēšanas paņēmieni līdz divdesmitā gadsimta divdesmitajiem gadiem bija saistīti ar pārsteigumu, neiespējamu darbību, negaidītu nedzīvā atdzīvošanos. Agrīnajā kino visai plaši pielietots triks bija lietu, mēbeļu kustēšanās it kā pašām no sevis, ko panāca ar telpisku animāciju – objektu pārvietošanu, deformēšanu vai nomaiņu starp uzņemtajiem kadriem. Spokainie priekšmeti veica darbības bez darītāja, bēga, izzuda, pārveidojās un mēdza apvienoties stāstā par apsēstu, baisu māju, kam par piemēru var uzlūkot Žorža Meljesa darbu "Velna muiža" ("Le Manoir du Diable", 1898), kas tiek uzskatīta par pirmo šausmu filmu kinovēsturē. Arī turpmāk šausmu un fantāzijas filmās izplatīts motīvs ir māja, kurā lietas noris pēc ienācējam grūti saprotamām un bieži pārdabiskām likumsakarībām.
Nams ar velnišķīgām detaļām
Melnās komēdijas "Nams" režijas komandu uzmeklēja Studijas "Nexus" producente Šarlote Bavaso (Charlotte Bavasso), kura lūkojās pēc autoriem mākslinieciski ievirzītās festivālu īsmetrāžas animācijas lokos. Uzrunātie režisori bija radījuši publikas mīlētas un kritiķu atzītas telpiskas īsmetrāžas animācijas filmas, kam piemīt izteiktas tekstūras, detaļu smalkums un nepadevīgam sapnim tuva vide. Šie autori ir lielbritāniete ar meksikāņu saknēm Paloma Baeza (Paloma Baeza), zviedriete Nikija Lindrota fon Bāra (Niki Lindroth von Bahr), beļģiete Emma de Svefa (Emma de Swaef) un dienvidafrikāņu autors Marks Džeimss Roelss (Marc James Roels). Mākslinieku darbus vieno tumši absurds humors, ko spilgti atklāj Nikijas Lindrotas fon Bāras "Nasta" ("Min börda", 2017) – animēts cilvēciskotu dzīvnieku mūzikls nomaļā tirdzniecības zonā šosejas malā. Šo vidi apdzīvo vientuļnieki, dzīves nogurdinātie un monotona darba veicēji, kas dziesmā atklāj ikdienas vienmuļību un savu bēdu. Siļķei, teiksim, nākas mitināties ilgas uzturēšanas viesnīcā, jo ādas kaite traucē ciešāku sociālo saišu dibināšanu.
Bavaso pieļāva, ka radniecīgā tehnika un intonācija ļaus autoriem uztaustīt arī vienojošus stāstus un tēmas, un viņas minējums izrādījās trāpīgs. Kopīgās režisoru sarunās izvirzījās ideja par konkrētu namu kā apvienojošu elementu trijiem atšķirīgiem stāstiem. Nonākuši pie pamata principiem, katra režisoru komanda uzrakstīja savas daļas scenāriju, paturot prātā, ka tam jādarbojas kā daļai no plašāka stāsta. Lai saglabātu harmoniju starp daļām, scenārija apstrādei "Nexus" piesaistīja dramaturgu un scenāristu Endu Velšu. Rezultātā "Nams" tapa kā stāsts par vienu māju trīs vēsturiskos laikos.
Ievads vēsta, ka, līdzīgi kā velns no parunas, baisais slēpjas detaļās jeb tehniski slīpētās niansēs. Baisais ienāk animācijā caur materialitāti, filcētām un šūtām leļļu animācijas tekstūrām. Filmas pirmā daļa, ko režisējuši Emma de Svefa un Marks Džeimss Roelss, norisinās 19. gadsimta nogalē un izstāsta noslēpumaino mājas rašanās stāstu. Nelielā namiņā ieraugām ģimeni, pie kuras raudzībās ierodas radinieki no tālienes. Nojauta par tuvu esošām briesmām atklājas vides smalkumos un filcēto tēlu mikromīmikā: bērnu apjukušie skatieni; muskuļi, kas nekontrolēti noraustās pieaugušo sejās, kad raudzībās sabraukušie radi aprunā ģimenes turību un statusu. Arī vide sniedz brīdinošus mājienus – kamera kavējas pie leļļu mājas, vārgi mirgojošas gāzes lampiņas, vecas kumodes.
Kadrs no animācijas filmas "Nams".
Pirmo reizi skatītājs ierauga namu kā tumšu siluetu, un arī filmas personāži tajā ierodas, nezinot, kas gaidāms. Kā šķietami laimīga loze pēc ciemiņu izsmējīgajām piezīmēm ģimenei trāpījusies iespēja pārcelties turp, taču šai greznībai ir cena, ko viņi vēl neapjauš. Pamazām skatam atklājas detaļas. Tornītis. Margas. Aizkari. Jo vairāk izsekojam katra raksturam, jo skaidrāk identificējamies ar viņu skatienu un baisā nojautām, ko paspilgtina filca pūku nelielā izkustēšanās starp kadriem, it kā neredzamu spēku klātbūtnē.
Filmas otrā daļa pārņem baismu stafeti mūsdienām pietuvinātā laikā un saturiski pievēršas gaidām ap nozīmīgu brīdi, uz kuru tiek liktas visas likmes. "Es vienmēr filmās esmu bijusi orientēta uz apkārtni un vidi," [2] Nikija Lindrota fon Bāra saka "Indie Wire". "Mani ļoti ieinteresēja ideja izmantot vēlīnā kapitālisma īpašumu tirgu kā fonu stāstam, kur māja tiek atjaunota vissmieklīgākajā, bezdvēseliskākajā veidā." Nekustamo īpašumu attīstītājs, stiegrainas miesasbūves antropomorfa žurka, ir pārņēmis savā pārraudzībā namu, kas tagad ieaudzis pilsētas infrastruktūrā, un gatavojas mūža lielākajam darījumam. Līdz ar mājas labiekārtošanu viņš cenšas labiekārtot arī savu dzīvi, plānot pirkumus un kalt veiksmi apliecinošus nākotnes plānus. Taču viņa iztēlotie scenāriji balansē uz smalkas, smalkas robežas.
Baisais šajā filmas daļā veidojas attiecībās starp fasādi, paklāju, furnitūru jeb ārējo priekšstatu un dziļāko realitāti. Komandā kā mākslinieciskais direktors un interjeru veidotājs darbojās Niklass Nilsons, kas bijis laukuma dizainers Roja Andešona filmās "Par bezgalīgo" un "Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci". Veidojot skices, abi ar režisori gājuši cauri labiekārtošanas realitātes šoviem, to skaitā "MTV Cribs", iztēlodamies, kā izskatītos līdzīgi ambicioza remonta iecere, ko kāds mēģina realizēt vislētākajā versijā. Rezultātā tapusī vide ir baisuma apdvesta imitācija, ilūzija, kurā ietverti draudi sabrukt kā kāršu namiņam.
Iepazīstināts ar žurkas cerībām un sapņiem, skatītājs identificējas ar nervozo skatienu, kas pievēršas katrai nekārtībai, neprecizitātei, netīrumam. Katrai ierīcei, kas īsti nedarbojas, vērienīgi iecerētajam akcentam, kas neveikli aizņem vietu, un kaitēkļiem, kas vīd pa spraugām kā ārprāta vēstneši. Darbības un skaņas ritms pieaug un kļūst arvien svešādāks, pirmatnīgāks un pretējs nesasniedzamajai sterilitātei. Baltā paklāja svaigumu savazā pēdas. Žurkas acu podziņas mēģina nolasīt vērtējumu, ko slēpj atspīdums potenciālo pircēju tikpat tumšajās acīs. Virskārta sāk lobīties arvien straujāk, un filma pārvēršas absurdā mūziklā.
Filma beidzas postapokaliptiskā nākotnē, kur visu līdz apvārsnim saskatāmo pārņēmuši plūdi. Applūdušas mājas, par baznīcu liecina vien tornītis, virs ūdens palicis tikai baisais nams kalnā, nu atkal vientulīgs. Namu apdzīvo kaķveidīgas būtnes ar dažādu sociālo statusu, un tās meklē veidus, kā dzīvot tālāk jaunajos apstākļos. Baisais filmas trešajā daļā parādās kā vīzija, psihedēlisku vielu skurbums un atklāsme – brīdis, kurā iepriekšējā realitātes uztvere izrādās greiza, bet iepriekš greizais atklāj jaunu patiesību un iespēju.
"Nams" atklāj katra vēsturiskā laika bailes – no sadzīves dizaina un elektriskā apgaismojuma, no pašiznīcinoši straujā īpašumu tirgus, no stihiskām pārmaiņām dabas apstākļos. Vienlaikus filma ar svaigu baisumu izspēlē labi pazīstamus, pasaku filmai raksturīgus sižetus un motīvus: to iesāk līguma noslēgšana krustcelēs (turklāt kristību dienā) ar velnišķīgu svešinieku, turpina apsēstā nama stāsts, kur cieši savijas nepatikšanas ēkā ar pieaugošām nepatikšanām personāža prātā, bet filma beidzas ar atbrīvošanos no pagātnes lāsta caur dabas stihijas virzītu iniciāciju – tā ir pārvērtību pasaka, kurā ūdenim jāaizskalo visa vecā pasaule, lai dotu vietu nākotnei.
Vilka māja un vilka prāts
Telpiskā animācijas filma "Vilka māja" ir pirmais čīliešu autoru Kristobala Leona un Hoakina Kosiņa pilnmetrāžas kopdarbs. Viņi mākslas darbos apvieno telpu, instalāciju, zīmējumu, animāciju un tekstu. Abu sadarbība noris kopš 2007. gadā, un arī iepriekš mākslinieki izmantojuši telpu, lai pētītu robežstāvokļus starp ārējiem un psiholoģiskiem procesiem. Filmas "Vilka māja" pirmizrāde notika 2018. gada februārī 68. Berlināles filmu festivāla programmā "Forums", kura uzmanības centrā ir "kino medija aktuālo robežu un estētikas konvenciju izjautāšana". Filma ieguva programmā pasniegto "Kaligari" filmu balvu.
"Vilka māja" tika uzņemta piecus gadus, un liela tās daļa tapa skatītāju acu priekšā mākslas telpās un muzejos, saglabājot "galerijas pārbūves brīdim raksturīgo noskaņu". Izvēle strādāt šādā formātā bija veids, kā neatteikties no aktīvās mākslinieku dzīves noslēgtās filmēšanas telpās; tā vietā viņi nolēma apvienot abas prakses – gan kino, gan izstāžu formātu –, ietaupot studijas nomu un iegūstot finansiālu atbalstu arī mākslas vidē. Mākslinieciskā ziņā tas pietuvināja darba procesu kolektīvai terapijai vai attīrīšanās praksei, kur procesa drošais ietvars ļāva ieskatīties psihes tumšajās dzīlēs.
Kadrs no animācijas filmas "Vilka māja".
"Vilka māja" iesākas ar šķietami dokumentālu filmējumu un ievadtekstu, kurā parādās reklāma medum. Skatītājs ielūkojas noslēgtā kopienā, raugās uz optimistisku sadzīves tēlojumu un vērtību izklāstu. Tālākais tiek pieteikts kā kopienas iekšienē tapusi brīdinoša pasaka. Jau drīz vēstītāja rāmajā balsī iekrāsojas draudīga un apsūdzoša intonācija. Skatītāju iepazīstina ar Mariju, kas aizbēgusi no kopienas drošā patvēruma, jo nav uzņēmusies ciest sodu par divām no aploka izlaistām cūkām. Kamera seko Marijai, kas ieskrien mežā, bēg, patveras būdā. Nams transformējas, sekojot viņas satrauktajam skatienam, sienu perspektīvas līnijas mijiedarbojas ar viņas domas un runas procesiem. It kā caur apziņas tumsu pamanīti, no sienām iznirst objekti un durvis, materializējas un izzūd mēbeles, trauki. Vēstītāja runa atkāpjas, un filmā notiekošo cenšas apjaust meitenes balss, monologs, kuru nevar nošķirt kā iekšēju vai ārēju, jo īpaši ņemot vērā, ka turpmākajos notikumos zūd arī robežas starp Marijas iztēloto un notiekošo. Marija parādās kā zīmējums uz sienas, tad kā telpisks tēls. Mājā uzrodas cūkas, kas lēnām top par cilvēkiem, tad atkal ir cūkas, tad cilvēki. Robeža starp telpu, objektu un personu tiek nemitīgi mainīta, no visurienes skan balsis, brīžiem grūti noteikt skatienu un redzamo.
Filmas scenārijs palika atvērts, un dažkārt apmeklētāji, kas ieradās galerijā, iesaistījās filmas tapšanā, piezīmēja vai iekustināja kādu elementu. Interesentiem bija iespējams noskatīties jau gatavos fragmentus. Objektu un gleznoto tēlu lielums laukumā bija pietuvināts cilvēka izmēram, tika izmantota krāsa, papjēmašē, filcs, audums. Mākslinieki izvēlējās arī neslēpt palīgmateriālus – līmlenti, stiklu, makšķerauklas. "Mēs vēlējāmies veidot filmu, kas nemitīgi grūst kopā un atkal atjaunojas," [3] viņi apliecina. Iespējams, tieši atvērtais process ļāva pievērsties tēmai, kas ir tam šķietami pretēja, izolācijas un sakāpināti subjektīvas pieredzes piesātināta.
Filmas vide balstīta liecībās no Colonia Dignidad, sektantiska anklāva, kuru dēvēja par Čīles valdības sargātu nacistu cietoksni un kur notika plaši cilvēktiesību pārkāpumi. Režisori uzsver, ka kolonija bijusi ļoti spēcīga, policija vedusi atpakaļ izbēdzējus un Agosto Pinočeta diktatūras laikā tajā tikuši spīdzināti čīlieši, viņa politiskie pretinieki. Caur iztēlotās Marijas izšķobīto realitāti režisori izvirza neērtus jautājumus par vardarbības pēctecību: šī nama apsēstība un baisums nāk no Marijas prāta, no pieredzes, ko viņa nes sevī un kas izpaužas viņas attiecībās ar sivēniem.
Vēlreiz ieklausīties, sauli uzmeklēt
Un sadzirdēti meli pavedienu vērpj
Ir zudusi tad patiesība, spēja uzvarēt
Nu vēlreiz ieklausies un sauli uzmeklē [4]
Ritms, atskaņas un labdabīgi pamācošā intonācija, ko var saklausīt, secīgi nolasot filmas "Nams" trīs daļu nosaukumus, atgādina dziesmiņu, skaitāmpantu vai tekstu, kas varētu izskanēt bērnu rotaļā. Darbošanās ar šķietami vispārīgo un naivo – pasakas motīviem, dzīvnieku tēliem, pārvērtībām un filcēti mīlīgu vai skočoti panaivu materialitāti – ļauj abu aplūkoto filmu veidotājiem uzsākt spēli ar skatītāju. Jau drīz filmas atklāj baisā nojautas un sāk uzrādīt nemājīgo pazīstamajā. Filmā "Nams" baisais ienāk caur vēlmi, kuras vārdā personāži pazaudē īstenības sajūtu un visai drīz arī dzīvi. Filmā "Vilka māja" baiso veido realitātes šķobīšanās un neparedzamība, ko rada ievainota prāta noslēgta eksistence. "Nams" izmanto precīzus skatienus, filcētus atspīdumus logā un citas smalkas detaļas, dzīvnieku tēlos (maskās) atklājot cilvēciskas īpašības. "Vilka māja" nojauc robežas starp skatienu un redzamo, telpu un objektu un atklāj dzīvnieciskumu cilvēkā; tā grauj ilūzijas, vienlaikus mierinot, ka arī pati ir tikai skoča murskuļu un apzīmētu virsmu būve. Abas filmas savij pasaku un vēsturisku reāliju elementus, izveidojot vidi, kas ļauj izteiksmīgi atklāties psihes neparedzamajiem līkločiem un baisajam tajā.
Šis raksts tapa gada garumā. Tik ilgs laiks man bija vajadzīgs, nevis lai sīkākās niansēs domātu par divām filmām, bet gan lai atrastu līdzsvarotu sajūtu, ka pabaidīšanās uz Ukrainā un ne tikai notiekošo milzīgo baismu fona ir ne vien pieņemama, bet vēlama. Tāpat kā cerība un prieks tur, kur tie ir pieejami. Vēlami kā skaitāmpants vai dziesmiņa, kuru atkārtojot bērns sevi mierina un apliecina apkārtējā pasaulē kaut nelielu paredzamību. Tikpat vēlama, nenoliedzami, paliek arī vērība pret svešādo pazīstamajā – arī sevī, jo ne velti tieši tas caur pasakām, vēsturiskiem laikmetiem un mākslinieciskiem paņēmieniem atklājas kā baisais.
[1] Freids, Zigmunds. Mākslinieks un fantazēšana. Rīga: Neputns, 2019,15. lpp.
[2] https://www.indiewire.com/features/general/netflix-the-house-behind-the-scenes-1234733746/
[3] https://www.youtube.com/watch?v=4kBiSdYv_xk
[4] Filmas "Nams" trīs daļu nosaukumi oriģinālā:
And heard within, a lie is spun
Then lost is truth that can't be won
Listen again and seek the sun
0