Piektdien, 8. martā, plkst. 17:00 kinoteātrī "Kino Bize" ar Nīnas Peilijas animācijas filmu "Sedermazohisms" sāksies pirmās "F-Rated kino dienas".
"Šeit ir vēsi un patīkami, un, kā jūs redzat, mums ir arī dambretes un šaha spēle, un katrs var kavēt laiku, kā viņam labāk tīk. Tomēr, ja jūs šoreiz vēlētos uzklausīt manu padomu, mēs nenodotos vis spēlēm, kas allaž satrauc vienas puses prātu bez sevišķa prieka otrai vai skatītājam, bet gan pavadītu šo tveicīgo dienas daļu ar stāstiem, jo tie, vienam stāstot, spēj iepriecināt visus, kas klausās." (Džovanni Bokačo, "Dekamerons")
Regulāra un pārdomāta dalīšanās ar stāstiem raksturo gan atbalsta pavedienu starp indivīdu un kopienu, gan reliģisku rituālu un simbolu uzturēšanu ticīgajiem. Tā palīdz atcerēties, analizēt un uztaustīt sāpīgās vietas. Medicīnas antropoloģija, psihonarotoloģija un literatūrzinātne pēta stāstīšanas procesu kā diagnosticējošu un dziedējošu pieeju tiem, kas cietuši kopīgas vēsturiskas traumas. Regulāra un atklāta dalīšanās ar piedzīvoto – gan neglīto, gan skaisto – raksturīga arī galvenajām metodēm vardarbības, atkarību un līdzatkarību skarto ārstēšanā. Šobrīd dokumentāli notikumu atveidojumi vai iztēles caurvīti un pārradīti stāsti un dalīšanās ar dažādām to formām ir iespējama arvien jaunos medijos: podkāstos, seriālos, forumos, pilnmetrāžas spēlfilmās un animācijā. Šodien arī pēdējās kļuvušas vieglāk pieejamas, pateicoties tiešsaistes iespējām.
Pēdējā laikā Latvijā un pasaulē tiešsaistes iespēju kontekstā arvien aktuālāks kļūst jautājums par kinoteātru nozīmi straumēšanas vilnī. Atsaucoties uz neseno situāciju, kad kinoteātris "Forum Cinemas" izņēma no repertuāra filmas "Lote un pazudušie pūķi" un "Klases salidojums", šo tēmu aizraujoši un plaši šķetināja žurnāla "Kino Raksti" komanda – Kristīne Matīsa un Elīna Reitere –, aplūkojot dažādu valstu pieredzi un pieaugošās straumēšanas iespējas. Īpaši uzrunājoša ir Vācijas kinoapmeklējumu statistika par "šķietami katastrofālo" 2018. gadu – pieaugot straumēšanas pieejamībai, apmeklējums visredzamāk krita multipleksos, kas "galvenokārt izrāda Holivudas franšīzes, sīkvelus, komiksu ekranizējumus un ļoti plašai publikai domātus kino produktus". Krietni mazākas pārmaiņas piedzīvoja neatkarīgie kinoteātri, kas necentās apkarot straumēšanas platformas un, tieši otrādi, veicināja paralēlu satura nokļūšanu uz lielajiem un mazajiem ekrāniem.
Līdzīgu, šķietami paradoksālu scenāriju pirms desmit gadiem novēroja amerikāņu animācijas māksliniece Nīna Peilija – jo vairāk cilvēku tiešsaistē bez maksas bija noskatījušies viņas pirmo pilnmetrāžas animācijas filmu "Sīta dzied blūzu" ("Sita Sings the Blues", 2008), jo vairāk viņi meklēja iespēju samaksāt par biļeti sev un draugiem, lai redzētu filmu kinoteātrī. Tur seanss zālē piedāvā vienojošu pieredzi kopā ar cilvēkiem, kam gaume līdzīga, – gluži kā uzliekot draugu pulkam iecienītu mūziku vai pasniedzot jaunatklātu ēdienu. Šajā filmā savijas personisks stāsts par Nīnas attiecībām ar vīru, kurš kļūst arvien atsvešinātāks, kad saņem darba piedāvājumu Indijā, Nīnas, mierinājumu meklējot, lasītā senindiešu eposa "Rāmājana" krāšņs atstāsts no sievietes perspektīvas un smeldzīga blūza mūzika. Arī Nīnas jaunākā filma "Sedermazohisms" ("Sedermasochism", 2018) šī gada janvāra izskaņā kļuva publiski pieejama ikvienam bez maksas. Un turpina dzīvi kinoteātros.
Viens no impulsiem šīs filmas veidošanai bija pārmetumi, ko Peilija saņēma atsauksmēs pēc filmas "Sīta dzied blūzu". Mākslinieci asi kritizēja par sveša kultūras mantojuma kariķēšanu un jautāja, kā viņai patiktu, ja viņas kultūras bagāža tiktu iztirzāta līdzīgā veidā. Nīna apdomājās un secināja, ka redzēt tādu filmu būtu jautri un vienlaikus noderīgi – galu galā ko īsti viņas ģimene ir sapratusi un domājusi, veicot jūdaiskos rituālus, ar kuriem uzauga viņas tēvs. Piemēram, Seders. Šie svētki, kas iesāk Pesahu jeb Ebreju Lieldienas, atzīmē atbrīvošanos no verdzības Ēgiptē. Nīna par šiem svētkiem stāsta caur ļoti personisku prizmu – sarunu ar tēvu –, kas zīmēta tēlaini piesātinātā formā. Nīna kā maza, melna, neizpratnes pilna kaziņa, tēvs kā ķēniņš, piramīdas acs un balss no mākoņiem. Stāsta gaitā atklājas ne viena vien dīvainība ģimenes rituālu izpratnē – piemēram, Nīnas vecvectēva brālis, izrādās, esot katru reizi dusmojies par pilienu vīna, kas tiek izliets no kausa, pieminot ēģiptiešu pirmdzimto nāvi. "Kāpēc viņš dusmojās?" vaicā Nīna. Tēvs brīnās – kuram tad patīkot būt bērnu slepkavam un to svinēt. "Ko? Bet.. jūs... ideja taču tāda, ka jūs izlejat lāsi, jo jūtat līdzi. Tā bija tik briesmīga lieta, tāpēc jūs izlejat lāsi paši no sava kausa, jūtot līdzi."
"Izceļošanas grāmatas" stāsta daļas tiek atklātas caur dažādiem Vecās derības personāžiem, to skaitā Mozu, Āronu, Nāves eņģeli, kuri, iedzīvinot bībeliskos notikumus, izpilda rokmūzikas kompozīcijas. "Taču šim stāstam ir vēl cita puse, proti, cilvēces pirmās dievības Dievietes stāsts," autore raksta filmas anotācijā, liekot noraustīt plakstiņu mūsu kultūrtelpā dzīvojošajām, kas pieradušas dzirdēt Dievietes vārdu pārcenotos un piepušķotu padomu kursos. Tomēr šajā filmā Dieviete nav zīmēta kā lidojoši svārki, kas medūziski ceļas augšup, malkiem uzsūcot zemes enerģiju, – ekrānā redzamas krāšņas ēģiptiešu dievietes, kas ceļā uz Apsolīto zemi tika izskaustas no ebreju monoteisma, – Hatora, Izīda, Nuta. Citviet filmā tām pievienojas arī senāku kultūru atstātās daudzveidīgās dieviešu formas, kas animētas no to atveidu fotoattēliem – bez zīmējuma starpniecības –, izmantojot animācijas programmu "Moho".
Šī filma ir viena cilvēka veidota pilnmetrāžas animācija – vēl šodien netipiska un fascinējoša parādība. Autordarbs šādā animācijas formātā visbiežāk paredz vismaz daļēju uzdevumu sadali, ja ne lielu studiju ar specializētiem profesionāļiem. Pamatā filma zīmēta un krāsota, izmantojot vairākas programmas, galvenokārt "Moho Pro". Tomēr filmā izmantota arī objektu animācija – tas, ko ļoti latviski visbiežāk sauc par "stop motion", – un neparasts trīs minūšu garš fragments, kas, režisores vārdiem izsakoties, tapis komiski laikietilpīgā procesā un veidots izšūšanas tehnikā. Šo fragmentu iedvesmojušas pirmskino ēras attēla kustības ierīces – tas sastāv no sešu zīmējumu cilpām, kas izšūtas uz Sedera rituālā izmantotām galda salvetēm. Katrs izšūtais zīmējums uz auduma ir tikai viens kadrs filmā, un, lai arī cilpām šur un tur tiek izmantoti atkārtoti cikli, ieguldītais darbs pret gala rezultāta ekrānlaiku ir pārsteidzošs. Runājot nopietni, šī fragmenta tapšana šķiet komiska tikai tad, ja uz to raugās no ikdienišķas perspektīvas – kā uz darinājumu ar šaubīgu efektivitāti. Kā elements mākslas darbā tā ir liecība un goda atdošana ilgajām sieviešu mākslas grūtībām pārvarēt mājsaimniecības un lietišķās sfēras, lai atrastu vietu mākslas ainā. Lāse no autores laika glāzes. Salvešu animācijas cikliskums saskan ar atkārtotajiem motīviem dziesmas struktūrā, ar stāsta un rituāla atkārtošanas nozīmi. Un faktu, ka starp cikliem nepieciešamas pārmaiņas.
Nīna uzskata, ka dalīšanās ar stāstiem ir viena no svarīgākajām brīvības izpausmēm. Globālā kultūras telpa, kas pārbāzta ar komercializētiem tēliem, viņas ieskatā līdzinās traumai smadzenēs. Mēs dzirdam dziesmas, redzam attēlus, skatāmies uz krāsām, ko kāds ir paguvis patentēt vai ierobežot ar autortiesībām, un ļoti bieži neviens nav lūdzis atļauju, vai mēs vēlamies šīs lietas redzēt. Multipleksu ieradināti lūkoties uz kino stāstiem kā nopērkamu preci, ko patērēt ar kolas bundžu un popkornu, mēs izmantojam tikai ierobežotu daļu no šo audiovizuālo stāstu spēka. Visgrūtāk šādos masu patēriņa apstākļos ir uzturēt un paust citiem personisko saikni ar stāstu – tieši to daļu, kam piemīt spēks dziedināt. Manuprāt, šis ir vērtīgs arguments, lai pārskatītu kādu daļu kino paradumu, ziedojot tam lāsi no sava komforta un ieradumu kausa.
0