Laikam
tu viļņiem atbalso manu ņirbošo atspulgu tevī
atspulga acis atspulga muti atspulga acis atspulga muti
tavu klātbūtni neizdzēš sadedzinātās dienasgrāmatas
atspulga acis atspulga muti
no šķindošām glāzēm izlieti vakari
izdzēstās atmiņas nolieguma brīži
pazušanas brīži
atspulga acis
bezlaika tumsa
man bija
ilgi ilgi bail no tevis
bail no acu zilpelēkuma izšķīšanas tevī
vai es esmu tā?
vai tev bail tev bail no manis?
bet tagad esmu te
skatiens seko straumei
es lūkojos un tu skaties atpakaļ
kur man ir droši?
vai tu vēlies tu vēlies mani apsteigt?
ko tu dari ar mani?
ko ar cilvēku cilvēku darīt?
kāpēc tevi redzu vienīgi no tālienes?
kāpēc bēdz?
kāpēc atgriežos vietās, kuru vairs nav?
vai tad es viss es viss neesmu tavs?
kas man ir priekšā?
kam negribi negribi uzticēties?
kur mēs dodamies?
kur beidzas kur beidzas "mēs"?
tu nenāc pie manis atieztiem zobiem
tava slapjā mēle
atspulga mute
atspulga acs
Aprises
I
gaisma salipusi zirnekļa tīklu cukurvatē
es atkal sevi iedzenu stūrī
satīti pa pakšiem skičpapīra ruļļi
laicīgi tvērumi klīstoša acs
viss salikts kaktā
viss kauns
II
banāna miza uz asfalta
rāma relikvija
pastieptām mizas plaukstām
lūdzoši vērstām pret gaismu
lēni kā koks pāraug melnumā
banānmizas svētais uz zilā asfalta
III
ēna māte
nabassaites čūska
arī viņa apprecēs zalkti
mīlēs viņa dzeltenās ausis
Karostā
atceries, atceries, tu taču spēj atcerēties
atceries betonu zem kājām, atceries tērcīti uz ietves un pudeļu lauskas
atceries radio, kas čerkstēdams spļaudās no blokmājas otrā stāva loga,
atceries bērnus baltās zeķēs un stīvām krādziņām,
salīkušu sievieti ar brūnu tīkliņu,
siļķe, kāposti un pudele kvasa,
kas tu biji, kad es biju tu,
iepriekšējā dzīvē Liepājas karostā, atceries,
ko vējš aizķēra, kad skrēja tev gar kaklu –
vai tie bija lokoti ilgviļņi, jūras gaisa sapūkoti
pēc katras ilgākas pastaigas,
vai tie bija pelēki rugāji uz iesauļota skausta,
vai pirmoreiz līdz plecam nogrieztie mati
atbrīvošanās no bagāžas, pirms pamest šo pilsētu
varbūt tobrīd jau plānas, baltas šķipsnas
vienīgi ūsas no pīpēšanas iedzeltējušas
atceries, atceries to brīdi,
man liekas,
astoņdesmit trešajā gadā,
kaijas baltas kā saldējums, un mākoņi pie horizonta iekūst jūrā,
tavas kājas īkšķis aizķeras betona plaisā, bērni klaigā garām paskrienot,
tu atsēdies uz zaļā pieturas soliņa,
garām sieva ar brūno tīkliņu, ar saviem kāpostiem un kvasu,
tu pacel acis, mazliet samiedzies saulē,
un tev šķiet – kāds tevi vēro
no svešādas, nefokusētas tālienes
Ēnas
nolaižas plakstiņi ar pelēkām bārkstīm
aiz miesas priekškara nervu diedziņos
guļ figūras ēnu teātrim un purinās vējā
noraustās pinekļi tālākā kaktā
nāk tēvatēva ēna caur putekļiem paceltu roku
nāk zābaka ēna un slapja ēna
nāk pakavi steķi un pirtiņas ēna
nāk tēva ēna caur putekļiem paceltu roku
nāk krēsla ēna un pelntrauka ēna
nāk mašīna un sarkanu ķieģeļu ēka
nāk zēna ēna caur putekļiem celdama roku
nāk zēna roka caur pinekļiem
sīciņiem zirnekļa soļiem
nāk ēna klāt un priekškarā iespiežas forma
ir vaļā – ceļ sapņotājs roku
bet to kā adatām dur
***
senākie nospiedumi rievainu taisnstūru formās
šūpoļu dēlis
soliņš pie smilšu kastes
plastilīna paciņa ar nepakļāvīgi cietu masu
(slepus jāpakošļā vai jāliek pie radiatora)
divstāvu gultas kas pamostas un ielokās skapjos
vīnstīgu apvīts loga rāmis ar izdzisušu skatu
pieceļoties paliek tikai nesatverams tukšums
pussapnis paklupiens
atpakaļ smilšu kastē
lāpstiņas sitieni pa apmali
attāla neizšķiramu darbu dunoņa
nekas no šī nav īsts
varbūt tikai aizmiršana ir īsta
tomēr tur tālumā vēl arvien dun
0