Nesmuku sieviešu nav

Vasarīgs sestdienas vakars. Oksforda, Oksfordšīra.

Klusā nomales rajonā vietām dzīvžogu krūmos zied mazas puķītes, vietām uz zariem uzbāztas krāsainas alus bundžiņas, bet kāda maza krūma ērkšķaino lapotni rotā vēja uzmests plastmasas maisiņš ar uzrakstu "Iceland". Pie krūmā gandrīz ieauguša gaismas staba ar uzlīmi "Neighbourhood watch" piestāj melns BMW, no kura izkāpj noputējis celtnieks.             

O, nu čau, čau! Reku ciema kukulis, ķer ciet un met saldētavā, tad varēs dabūt iekšā až bez uzdzeramā… Ups, gandrīz uzkāpu bērnam uz kājas… Šaurs jums tas koridorītis. Cik tad ir jau? Ak ta divi gadi? O, nu tad jau liels puika! Un kā ta sauc? Dace? Ko tu dirs?! Āāāā, tā ir meitene! Piedošan!

Kā man iet? Pārstrādājis jēgu, bet citādi nekas. Tās naudaszīmes kaut kādīgi jādabon … Ko tu man te dod? Konjaks? Es brūnos nedzeru, man pēc tam drausmīgi sūdīgi paliek. Pivītis ir? Aldarnieks? Fui, kādas dzimtenes čuras tu dzer! Jēdzīgāks pivītis nava? Es neko smagāku nedrīkstu, rīt no rīta uz darbu. Nav jau forši svētdienās strādāt, bet tad mums maksā dablreitu. Mums formens saka – kurš negrib, var svētdienās nenākt! Bļīīīn!.. Kurš ta negrib, ne? Par dablreitu, ko? Angļi negrib, tas skaidrs, bet es viņiem neesmu nekāds anglis. Tā ka es rīt pusseptiņos augšā, un uz Bisteru… Un vēl būs jāstūrē, tā ka daudz dzert es točna nevaru. Tā ka do tik šu to savu zelta lietu pudelē.

O, sajūt, sajūt mana nāss, kaut kur letiņi svilina šašliku! Šašliks, tas jau ir īsts latviešu nacionālais ēdiens, vai ne. Foršs dārziņš. Labdien visapkārt, mani sauc Einārs. Bet neuztraucieties, es neesmu citplanētietis! Baņķieris arī ne. Čau, čau, Agnesīt! Mēs laikam pēdējoreiz tikāmies, kad tu vēl ar lielu vēderu staigāji, ne?

Atvainojos, nesadzirdēju. Indra? Ā, Inta! Prieks iepazīties, madam. Jūs ar no Varakļāniem? Ak, jūs esat Agnesītes mamma! Tad jau točna no Varakļāniem. Varakļāni pīci pīci! Hahaha!

Tāds mutes brūķētājs, skaļš un lecīgs. Jauniņš, laikam ap trīsdesmit. Vīriešiem tas ir vislecīgākais vecums. Un ko tādam arī nebūt lecīgam – garš, plats plecos, mati visi vēl vietā… Čirkaini mati, tikai netīri. Pa taisno no darba. Ārprāts, kā tie puikas sevi nodzen. Krāsa uz pirkstiem… Spēcīgi pirksti, var redzēt, ka strādnieks. Vilnim arī tādi bija. Pat kad slimnīcā ielika, un arī pēc operācijas. Laikam, ja sāk strādāt pietiekami agrā jaunībā, tad kauli tādi paliek uz mūžu. Strādnieka zīmogs, tā sakot.

Uh, ir gan Kažam sievasmāte – kā no anekdotes izlīdusi, jei bogu. Inta. Kāpēc visas sievietes, kā paliek par vecmuterēm, tā uzreiz valkā adītas jakas? Un mati copē. Bļin. Pie kam nav jau arī nemaz tik veca, droši vien pie piecdesmit.

Nē, nu labi, nav ko kasīties, ne jau man ar tādu jāsadzīvo. Ģīmis kā bļoda, deguns spics pa vidu, pupi kā...  Nu, tur kā reiz nevar sūdzēties. Pie šitādas komplekcijas, dabīgi. Latvijā cilvēki ēd zirņus ar speķi, šitā laikam rijusi speķi ar zirņiem… Nav nekāda Viktorija Bekhema, tas jau nu simts punkti.

Ups, Kaža, piedo, biju aizdomājies un nedzirdēju. Saliet dāmām? Ar prieku, ar prieku! Agnesīt, tu jau dzer vai vēl atturies? Baro ar krūti… Laimīgs ziķeris tev tas sīkais! Nē, nu ko tu, tas jau faktiski bija domāts kompliments. Intas kundze? Vīnu? Pa smalko, tas labi. Un Kaža iestrēbs konjaku. Nu tad, par pirmo tostu! Kāds ir pirmais tosts? Ēē, Intas kundze, pirmais tosts vēl nav pateikts, tagad mēs tikai iedzērām par to, lai izdodas, kad kāds to tostu teiks. Vot tā, viltīgi, vai ne?

Bravūrīgs, mēle tā vien kuļas, kā tāds gailis uz mēslu čupas, un vienmēr jūtas uzmanības centrā… Bet tik un tā var jau pēc pāris sekundēm redzēt, ka kaut kas smagi pietrūkst, nav līdz galam. Droši vien tāpēc arī tik skaļš, lai novirzītu uzmanību.

Vai, nu ko es te tā pēkšņi? Puisis tikko no darba, varbūt sakautrējies no nepazīstamiem un cenšas iziet no situācijas, kā vien māk. Inta, izbeidz moralizēt! Tu jau sen neesi nekāda skolotāja. Kas tas par piegājienu – visos meklēt pāraudzināmos? Labāk iedzer vīnu! Apkārt putni dzied.

Klausies putnu dziesmas, Inta!

Oi, Kaža, Kaža… Kazimirs tu tāds. Tu jau galīgi zem brita kosī. Nē, nu es negribu te neko daudz dirst, protams, bet tomēr – jumsīm te Oksfordā jūtams vīzdegunīgs stils. Es piebraucu pie mājas un domāju, vai esmu pareizā vietā izrādījies – priekšā noparkots viens melns landrovers un viens maziņš mells ford fokusiņš. Tā kā tādam britu laulātam pārim, katram savs auto. Ko, tas fordelis nav Agneses? Paldies Dievam, a to es domāju – bļin, nu kurš tad šitādus mēslus pērk. Landroveram, dabīgi, respekts. Liels un rijīgs, toties īsts zvērs. Bet fordfokuss!

Nu a man – a man bembis. Jā, un arī zelta ķēde ap kaklu. Pasties! Augsta prove, nav nekāda huiņa. Bet zini ko? Mans bembis nav nekāds ford fokuss-pokuss, tas ir riktīgs bumers!

Nu, tad iedzeram par to otro tostu! Indras kundze, lūdzu, jūsu vīns. Jums vēl palicis? A jūs izdzeriet, un vairs nepaliks. Vo, šitā cita lieta. Un žļur, žļur, iepludinām vēl drusku kagoriņa. Nu, tad priekā! Vienu pa visu dienu, ne.

Vispār putnu dziesmas nomierina. Tiešām. Daba tomēr komponē visskaistāko mūziku. Ošo bija taisnība – mīlestība ir katrā no mums, un katrs ir pelnījis būt mīlēts. Re, tas putniņš ir tik mazs, bet mīlestība viņā ir tik liela.

Kā, lūdzu? Vai, es aizdomājos. Par psihoterapiju, par mūziku. Kādu mūziku es klausos? Grebenščikovu, Nikolaju Baskovu, Bahu. Jūs zinājāt, ka "Procol Harum" savu slavenāko dziesmu "A Whiter Shade of Pale" faktiski norakstīja no Baha? Baham bija tāda baznīcas kantāte, kas saucās "Es stāvu ar vienu kāju kapā". "Bermudu divstūris"? Nē, neesmu dzirdējusi. Nu, ko jūs, es jau dzeru pamazām… Kāds tad šoreiz būs tosts? Haha, jūs gan esat tik smieklīgs. Tagad mēs dzeram jau par piekto tostu? Un tā arī vēl neviens īstais tosts pagaidām nav atskanējis.

Īstenībā jau nav arī nemaz tik briesmīgs tas velns, kā no sākuma likās. Vecene ar humora izjūtu, tā izskatās.

Eu, Kaža, Kažuha! Vēl vienu pivčiku varētu? Bet pēdējo, točna! Rīt pusseptiņos augšā kā štiks. Ej tu nost! Pivītis beidzās? Točna izdzērām? Visu dzimtenes čuru pa tīro? Eu, nu viens normāls tusiņš sanāk! Klausies, klausies, Kārlēn – aizteci nu uz ledusskapi, tur virtuvē ir iekšā saldētava… Bļa, ko es muldu… Virtuvē ir saldētava, saldētavā skapis… no ledus… Koroče, es tak šņabi atnesu. Kapito? Eu, a viņai patīk! Indriņ, tev tak patīk, ka es tāds humorīgs, ne? Eu, pasties, kā viņa smejas!

A zini ko? Alkoholā dzīvo skaistums. Natūrā! Zini – kāpēc? Tāpēc, ka gudri cilvēki ir atklājuši – nesmuku sieviešu nav un nevar būt, var būt tikai par maz šmigas. Vot tā, hahahaha!

Nu, kāds cits arī tagad kādu aņuku pastāstīs varbūt? Ja jau mēs te tādi humorīgi šodien? Eu, paga, Kaža, tu pēc tam pastāstīsi. Es papriekšu jums uzdošu vienu jautājumu. Ziniet, kāds ir ideālais vīrs? Ko? Vibratora un bankomāta krustojums! Labs, ne? Ko tad vēl sievietei vairāk vajag? A aņukus par blondīnēm zini? Piemēram, šito – kā var panākt, lai blondīne salauž sev degunu? Ko? A vot padomā! Nē, stop, man liekas, ka vajag papriekšu drusku iepidžināt, tad labāk domāsies! Tosts? Kāds tosts? Ai, piedošan. Es vairs neatceros. Kurā tostā pēc kārtas mēs tagad esam? Ko tu saki?! Nē, nē, paga, nepareizi pateicu. Tas jāsaka šitā – TUSSAKKI? Tā kā dullā Paulīne. Davai, maucam iekšā! Malacis, Inesīt.

A kā tad sauc? Inta? Piedošan. Vai, cik viņai forši smiekli. Tūlīt aizskriešu atliet un momentā būšu atpakaļ.

Cik skaists vakars. Patiesībā – jau nakts.

Sirds patiesība ir ne tāda kā prāta patiesība. Kurš to teica? Vai arī es tikko to pati izdomāju? Vai tas ir vīns vai vasara, bet mana sirds silst… Puisis savā ziņā pat piemīlīgs. Smieklīgs tāds. Izrāda sevi, protams, bet izskatās, ka viņam acīs ir kaut kas vairāk, kaut kas tāds, nu… Sāpīgs.

Gaita jau grīļīga, paskat, kā viņš lāčo uz tualeti. Toties pleci plati. Augums kā trīsstūris, šauri gurni, plati pleci, tā, kā vīrietim jābūt. Un pat garāks par Kārli.

Ei, nu ko tad tu sāc sadomāties, vecenīt! Tu viņam varētu būt par māti. Vai tomēr nevarētu? Gan jau kādi padsmit gadi starpā mums ir.

Bet ir jau vēl citas patiesības bez sirds un prāta patiesībām, vai ne? Un es silstu, silstu.

Laikam pret dzīvi silstu, pret to, ka vajag dzīvot, kamēr vēl var. Jo reiz vairs nevarēs.

Tiešām, Agnes, ir pavisam tumšs. Tev taisnība. Ar labunakti. Neuztraucies, es visu novākšu. Jā, jā, gaļu noteikti ledusskapī, citādi pa nakti būs lapsas klāt. Kur Kārlis? Tiešām? Kurā brīdī? Es pat nepamanīju. Tiešām mēs jau no septiņiem? Un cik ir tagad? Cik ātri pagāja laiks! Labi, labi, mēs klusiņām. Eināram jau rīt no rīta agri jāceļas. Man atkal pa naktīm miegs īpaši nenāk, laikam klimakss tuvojas… Es pa naktīm vienā laidā internetā vien dzīvojos. Amazone, kulinārijas saitos receptes visādas… Tad jau šovakar labāk pasēdēšu dārzā ilgāk. Ko vēl vientuļai atraitnei manos gados darīt?

Ar labunakti, jā, ar labunakti.

Eu, Induli, tas ir – Inda, nē, Inta, Agnesīte uz mumsīm apvainojās? Aizgāja gulēt? Kaža arī? Eh, nu pohuj. Klausies, a šito aņuku tu zini? Divi veči kož, tad izdomā – eu, kas ir, paņemam vecenes, ne? Nu davai. Tagad tas viens saka tā – man ir divas vecenes pazīstamas, viena smuka, otra ne pārāk. Vecenes manējās, tā ka smukā man, nesmukā tev. A tas otrs – bļa, a ja man uz viņu nestāvēs? Ja jau tik nesmuka, vai ne. A šis – nekas, iedzersi pavairāk, un tad būs pie kājas, kā izskatās. Nu labi. Šis piezvana, vecenes atbrauc. Otrais aiziet atvērt durvis un saka: eu, bļa, vecīt, tik daudz gan es nevaru izdzert!

Man nav nekādu iebildumu, ka viņš ir apsēdies Agneses krēslā man blakus. Pat negribas iebilst, ka viņš man it kā nejauši aplicis roku ap pleciem. Bet, kad viņš pieskaras manam celim, tas manī izraisa tādu priecīgu kņudoņu.

Bet tagad, Inta, pasaki to pati sev. Tikai nemelo. Nu saki. Saki!

Ir tāda sajūta, ka es palieku slapja. Un man likās, ka tas vairs nekad nenotiks...

Ko es nepabeidzu? Es beidzu vienmēr! Varu iedot bijušās sievas numuru, ja netici. Par blondīnēm stāstīt nepabeidzu? O, to par degunu. Koroče – kā var izdarīt tā, lai blondīne pati sev salauž degunu? Vajag viņai priekšā nolikt vibratoru stāvus zem stikla galda! Hahaha! Par to mums tagad jāiedzer! Uh, kāds tas viņķelis stiprs! Ko tu saki? Nē, nē – TUSSAKKI? Konjaks? KONNJAKSS? A man tumsā izlikās, ka vinčiks. Paklau… mmm… mmm… vou, ū jē. Nē, nu ko tu, nelauzies. Es tak ar tīrākajām jūtām, nevis vienkārši gramstīties. Šādā romantikas apstervotā laukumā, tas ir, dārzā, bet ne jau apstervotā, bļa, bet apstarotā, es gribēju teikt. Romantika, koroče.

Nu, tā jau ir labāk. Uh, sen, ja godīgi, tiešām sen nebiju tādus pupus mīcījis. Nē, nu nopietni. Tev jau droši vien vecis arī kādu laiku nav bijis. Var just, var just. Tādas lietas točna var just.

Iepidžinam vēl? Bet tikai drusciņ, man rīt no rīta pusseptiņos… Tā kā štiks!

Kas tas manī ir? Jutekliskums? Iekāre? Varbūt tam ir vēl kādi vārdi vai nosaukumi?

Varbūt, Intiņ, tā ir vienkārši apziņa, ka šī var gadīties arī pēdējā reize, kad kāds gar tevi palaiž rokas. Pēdējā reize tavā dzīvē. Pēdējā reize Visuma vēsturē.

Einār? Ielej vēl. Nuja. Konjaks jau arī taisīts no vīnogām, tātad tikpat nevainīgs kā vīns. Tikai stiprāks. Man tagad kā reiz ko stiprāku, lūdzu.

O, tu gan esi spēcīgs. Un smags. Paga, zaķīt, es pārsēdīšos drusku ērtāk. Tā, jā, tā ir labāk. Nu ko tu, ne tik stipri, ne uzreiz. Es vēl neesmu tur. Nesteidzies.

Ir gan ass tas konjaks. Padosi, lūdzu, gurķi?

Klausies, bet nu tiešām, ir tik feini, kad sievietei ir tādas formas. Galīgi ne tā kā kaut kādai tur Viktorijai Bekhemai! Tas tak viens pakaramais no sievišķa. Nu ko tu smej? Tu točna pēc pakaramā neizskaties.

Mmmmm.

O, jē, šitas tev labi sanāk.

Tas krēsls gan baigi neērtais, es nekādīgi nevaru iekārtoties. Bļin, esam svaigā gaisā, bet tāda sajūta, ka taisāmies drāzties mašīnā – galīgi nav vietas! A tev mašīna vispār ir? Ford fokuss-pokuss? Normāls braucamais! Hečbeks vai sedans?

Es lidoju! Es beidzot lidoju! Konjaks iedarbojies. Laikam neesmu bijusi tā piedzērusies kopš Viļņa bērēm. Kaut viņš izbeigtu runāt par mašīnām un vibratoriem.

Einār, es esmu gatava!

Upps. Paga, dūdiņ, kaut kā nav labi. Drusku mierīgāk. Kaut kā man iekšā viss sakratījās pēkšņi, un iekšām baigi nepatika. Uzkodīšu kādu gurķi, tad pāries.

Eu, bļin, gurķi beidzās.

Varam arī lēnāk un mierīgāk. Lēnām, mīļais. Saspied mani cieši, man vajag tuvību un siltumu, sajust, kā tu elpo, kā tu kusties, ka tu esi dzīvs, nevis vibrators…

Fui, ko es te runāju – it kā es kādreiz būtu vibratoru dzīvē pamēģinājusi. Es neesmu no tām sievietēm, kas var ieiet seksa veikalā. Kautrējos. Turklāt vibrators ir nedzīvs un plastmasīgs, bet vīrietis – īsts vīrietis, tas ir…

Vē, paga, es šitādā pozā nevaru, šitādā pozā man točna izraus. Paga, paga, paprovējam otrādi. Tikai tā prātīgi.

Varu arī augšā. Tas arī ir interesanti. Mēs varētu jātnieces pozā, tas ir patiesībā ļoti seksīgi – tad sieviete sajūt vīrieti sevī dziļāk un tanī pašā laikā var kontrolēt ritmu un tempu. O, zaķīt…

Bļāāā, ka to gurķu nav!!!

Skūpsts – tas ir kā dvēseļu ceļošanas mini variants. Tu to zināji? Es gribu tavas lūpas. Es gribu tavu miesu. Manī ir tukšums… Tur.

Es gribu būt pilna.

Oi, oi, ātri, rāpies nost, nu būs sūdi, oi, nu točna izraus! Nevajadzēja tev līst sūkties, ai kā nevajadzēja! Paej malā. Bļa, kuras durvis, kur slēdzis? Fak, tās laikam ir skapja durvis! A huļi tie angļi taisa virtuves skapīti tā, ka no ārpuses pēc atejas izskatās?! Labi, rīt pa dienas gaismu savākšu.

Bet nav labi, nav. Ateju tomēr vajag atrast. Au, oi, ui, piedošan. Tas laikam bija nāvīgi skaļi… KUR IR SLĒDZIS????

Vēēē!

Zieds uzziedēja, tad sabira pīšļos… Un nevar pat pateikt, ka ziedēšanas laiks ir bijis nāves vērts.

Es saprotu, puisis daudz strādā, viņam daudz nevajag, lai piedzertos. Bet vai tiešām nevarēja dzert nedaudz mazāk?

Bet galvenais – ko lai es tagad daru?

Nē, nu normāli, bļin. Kaut kādas bābas piedzirda un uzmācas, a man jābūt darbā agri no rīta. Un jārullē turklāt. Modinātājs… obligāti jāuzliek modinātājs. Svētdienās ir dablreits. Dabl…

Vēēē!!!!!!

Nē, tādu tēvaini es uz gultu viena pati neaizvilkšu. Še tev sega, Einār, nenosalsti. Man gan miegs nenāk, iešu pasēdēt internetā.

Vismaz izdzeršu pēdējo konjaku. Tieši kā reiz viena glāze sanāk.

Oi, kāds viņiem silts tepiķītis pie poda, laikam lai nesalst kājas. Galvai arī labāk, daudz mīkstāk nekā uz plikām flīzēm.

Galvenais – nenogulēt telefona modinātāju. Modinātājs – tas tagad ir pasaules centrs, skaidrs?

Einār – tu man skaties! Lai pusseptiņos būtu augšā kā štiks! Svētdienās ir dablreits.

Nav tā, ka man būtu kāda sevišķa interese, bet paskatīties taču var. Hmm, šitas izskatās smieklīgs. Nez, kā tas ir domāts? Manā vecumā jāizsniedz klāt instrukcija, es tiešām nesaprotu. Hmm… Toties astoņdesmit septiņas pircēju atsauksmes – un gandrīz visas ielikušas deviņas vai desmit zvaigznītes.

Oho, bet kas par cenu! Mjāā… Eh, bet dzīvojam vienreiz!

Tikai – ja viņi par tādu cenu man piegādās kaut ko tādu, kas nav desmit zvaigznītes vērts, es būšu ĻOTI dusmīga. Pietiek vilties.