Melanholijas vieglums

Lars fon Trīrs. Pirms "Melanholijas" laika publicitātes foto.
 
Larsa fon Trīra studijā Zentropā Dānijā ar režisoru sarunājas franču žurnāla Cahiers du Cinéma (Kino Burtnīcas) galvenais redaktors Stefans Delorme. Viņš mēģina noskaidrot, kā fon Trīrs nonācis līdz rezultātam – negaidīti nopietnajai "Melanholijai". Vai fon Trīrs ir kā īpaši saistīts ar šo stāvokli, vai arī viņš vienkārši ir „melanholiķa ādā labi nomaskējies hameleons”?  – Tulkotāja.

Stefans Delorme: Filmas informatīvajā materiālā jūs izsakāties „mēs, melanholiķi”...

Larss fon Trīrs: Jā, es sevi uzskatu par melanholiķi. Mēs taču visi tādi esam, katrs ar savu intensitāti, protams. Interesanti, ka māksla, kura man patīk un kuru uzskatu par tīru mākslu, ir saistīta ar šo stāvokli. Džezs, gospeļi, blūzs. Tā ir auglīga zeme. Esmu pārvarējis depresiju un domāju, ka melanholija ir depresijas gaišā puse, melanholija ir depresijas dāvana. Taču uzskatu, ka filmā neesmu tajā līdz galam iedziļinājies.

Neesat līdz galam iedziļinājies? Jūs parādāt melanholijas izraisīto nihilismu. Šī ir jūsu drūmākā filma.

Tas ir grūti. Romantisms bija galīgi novazāts. Es ceru, ka filmā ir arī tas, ko jūs tur redzat, bet... Tā ir arī tik vienkārša! Tagad es rakstu citu, kas būs daudz juceklīgāka – tikpat kā bez sižetiskās līnijas, daudz dažādu lietu notiks vienlaicīgi, tas būs savādi.

Kā jūsuprāt „Melanholijā” trūkst?

Es nezinu. Tā ir sajūta. Man ir iespaids, ka šī filma ir blāva. Kad es to skatos, man patīk tīri labi, bet...   ir grūti pateikt, jo filma ir pabeigta, ir aiziets līdz galam un tikts no tās vaļā. Taču, jebkurā gadījumā, zinu, ka šī filma patīk cilvēkiem, kuri cieši saistīti ar melanholiju, kuri to jūt savā ķermenī. Tas ir svarīgi.

Vai jums "Melanholija" liekas citāda nekā jūsu iepriekšējās filmas?

Jā, tā vairāk līdzinās īstai filmai, filmai, ko varēja būt uzņēmis kāds cits.

Dīvaina ideja... jūs sakāt, ka filma ir vienkārša. Bet melanholija taču ir vienkārša un absolūta, tā tiecas visu pazudināt.

Jā, man bija jāatrod veids, kā parādīt destrukciju ar visu tās vieglumu. Justīne izsauc planētu, liekot tai tuvoties. Šajās ciešanās ir vieglums, un tas ir viens no melanholijas plusiem. Melanholija ir tieksme no visa atbrīvoties, visu izpostīt. Ir tāda dāņu dzejnieka Toma Kristensena rinda: „Mēs vēlamies sabrukumu, noziegumus un nežēlīgu nāvi” („Bailes”, 1930). Un es to ļoti labi saprotu.

Tas ir dāņiem raksturīgi?

Jā, Dānija ir drūma zeme. Vajag, lai kaut kas notiek. Melanholiķis tiecas uz katastrofu, un tur ir šis katastrofas vieglums. Viens no maniem terapeitiem teica, ka melanholiķi traģiskās situācijās kļūst ļoti racionāli, jo viņi tik bieži pārdzīvojuši šāda veida stāvokli, ka ir pie tā jau pieraduši.

Kapēc, lai runātu par melanholiju, atsaucaties uz vācu romantismu?

Romantisms un melanholija ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Filmā runāju par šo stāvokļu sadursmi. Bet nezinu, kāpēc mani uzrunāja Vāgners. Ziniet, manas filmas arvien vairāk līdzinās tam, ko bērni dara savās istabās, veidojot izstādes no akmentiņiem un gliemežvākiem. Es aizvien vairāk redzu savas filmas, it īpaši nākošo, kā to lietu izstādi, kurās vēlos dalīties. Vāgnera opera „Tristans un Izolde” vienmēr bijusi manā plauktā. Es gan neatradu to rindkopu, bet esmu pārliecināts – „Zudušā laika” pirmajā nodaļā lasīju, ka Prustam nozīmīgs darbs bija „Tristana un Izoldes” prelūdija. Es tātad devos romantisma radītu tēlu virzienā, bet no kino īpaši jāuzsver Viskonti, kurš idejiski, starp citu, vairāk iedvesmojās no Vācijas, nevis Itālijas. Novirzoties no melanholijas, filma kļūst romantiska, bet es šīs noskaņas ļoti skaidri nošķiru. Vispār mūziku savās filmās izmantoju ļoti maz, bet likās fantastiski atkal un atkal atgriezties pie Vāgnera tēmas. Tā rada neparastu fizisku satricinājumu, gāžoties pāri kā viļņi.

Vai esat redzējis Terensa Malika filmu „Jaunā pasaule”, kura tapusi angļu romantisma iespaidā, bet prologā izmantots Vāgnera „Reinas zelts”?

Nē, taču es redzu saistību. Interesanti. Bet vispār ir ļoti jāuzmanās, jo romantisms ir pārmērīgi izmantots meinstrīma filmās. Tas ir salkans un man neizprotamu iemeslu dēļ ļoti populārs.

Arī filmas dekorācijas nāk no romantisma. Pils var raisīt asociācijas ar Šekspīru. Kā jūs izvēlējēties šīs plašās dekorācijas, to lielo lauku pie jūras, kurā viss šķiet izbrīvēts planētas atnākšanai?

Viss ir paņemts no citām filmām. Golfa laukums pie pils nāk no Antonioni filmas "Nakts" (1961), ko uzskatu par brīnišķīgu. Viss ir zagts, bet tā tie darbi top. Tas ir kā gatavojot ēst – nedaudz no Vāgnera, no vācu romantisma, no Antonioni. Tā man patīk darīt pat tad, ja saikne nav tieša.

Buržuāzisko kāzu filmēšana man sagādāja grūtības, jo tas rada Holivudas komerciālā kino iespaidu. Par laimi pats stāsts nav komerciāls. Man vienmēr bijusi šī teorija, ka, iestājoties pret kaut ko, tas jāparāda vienā līmenī. Tālab tas nekas, ja līdz brīdim, kad stāsts sāk iet citā virzienā, parādās komerciālas iezīmes.

Jūs skaidri spēlējaties ar žanru: pirmā daļa ir kā romantiska komēdija, otrā – traģēdija.

Tā ir. Es to apzinos. Manī vienmēr bijusi tieksme, kas nāk no popārta – paņemt kaut ko populāru un aiznest citur. Tas attiecas arī uz nākošo filmu „Es esmu nimfomāne”, kas ir ļoti košs stāsts, bet var likt domāt par Dostojevski. Tas ir tik interesanti! Tik interesanti! Tas ir erotisks stāsts par sievieti no viņas dzimšanas līdz 50 gadu vecumam.

Es lasu "Zudušo laiku meklējot" un Dostojevski. Neparasti, ka rakstīšana tik vāji ietekmē sižetisko līniju, īpaši Prusta gadījumā. "Zudušo laiku meklējot" [324. lappusē] ir konflikts, divi ielūgumi uz vienām vakariņām, bet divsimts lapas tālāk izrādās, ka nekāda konflikta nebija. Tas ir fantastiski! Nesen vēlreiz noskatījos Žana Estaša "Māte un mauka", kas ir tāda veida piemērs kino. Varbūt es kļūdos, atzīstos, ka neesmu redzējis daudz filmu, bet šķiet, ka šodien ir cieši jāseko sižetiskajai līnijai. Taču skaisti ir no sižetiskās līnijas atrauties un atgriezties pie tās daudz vēlāk. Tomas Manns mums var pēkšņi pateikt, ka svarīgs varonis ir miris pirms diviem mēnešiem, un lasītājs apstājas, vaicājot: ko? Ja varētu šīs vērtības pārnest kino, tas būtu lieliski. Domāju, ka atlikušo dzīvi pavadīšu, pie tā strādājot. Tagad vēlos taisīt garas filmas. Apstāšos, kad būšu uzņēmis filmu astoņu stundu garumā. Es atsāku lasīt, un tā ir tāda bauda!

Kuras grāmatas jūs iespaidoja „Melanholijas” tapšanas laikā?

Neviena. „Melanholijas” laikā daudz dzēru, pēc tam pārtraucu, jo tā vairāk nevarēja. Pārstājot dzert, vakari kļuva gari, tāpēc atsāku lasīt. Manā nākošajā filmā būs hard porn, hard philosophy un daudz nonsense. Es to redzu kā skiču burtnīcu. "Melanholija" būs mana viskaidrākā filma, bet nākošā – visjuceklīgākā.

Pašlaik izjautāju sievietes par viņu seksualitāti. Tas ir tik interesanti! Visas man saka, ka seksualitātē vissvarīgākais ir bīstamība. Tas, kas ir bīstams un aizliegts. Piedodiet, ka labprātāk runāju par savu jauno filmu, bet mans prāts šobrīd ir tur. Par "Melanholiju" varu teikt, ka biju tai nodevies pilnībā. Bija jauki dzīvot romantismā, tas ir labākais no labākā, bet varbūt tajā bija pārāk daudz baudas.

Ā, tad jau tā bija perversija!

Jā, par laimi!
   
Abas filmas daļas, lai arī filmētas vienā un tajā pašā vietā, ir tik atšķirīgas. Kā jūs nošķīrāt abu daļu uzņemšanu?

Pirmajai daļai bija jābūt daudz monumentālākai, bet otrai daudz reālistiskākai, kamerteātra stilā. Piemēram, prologā tādas dabas anomālijas kā no debesīm krītošie putni rada monumentalitātes iespaidu, bet otrajā daļā uz šīm anomālijām ir tikai nelielas atsauces – sniegpārslas, dziedošs putns.

Varētu arī apgalvot pretējo. Jo pirmā daļa filmēta ar pleca kameru Dogmas stilā, kas varētu asociēties ar "Svinībām", bet otrā daļa beidzas ar apokalipsi.

Mums ar Tomasu Vintenbergu ļoti patīk „Krusttēvs” un „Briežu mednieks”, tāpēc iespējams, ka ir saskatāma līdzība. Tas tiesa – kāzas filmētas dokumentālā stilā, bet pēc tam, ārskatos kamera ir turēta ļoti tālu no Justīnes un cilvēku grupām, lai iegūtu lielas nakts ainas kā Bergmana „Vasaras nakts smaidi” (1955), tas ļauj apjaust telpu.
   
Kapēc Justīne maina vietām bibliotēkā izstādītās mākslas grāmatas, abstrakto gleznu vietā liekot figuratīvās? Ko tas nozīmē?

Viņas māsai Klērai patīk izstādīt grāmatas, kā to dara dažās buržuāzsikās mājās. Justīne uz viņu par to dusmojas, tāpēc viņa abstraktos darbus aizstāj ar emocionālām gleznām, kuras atklāj viņas noskaņojumu. Es liku gleznas, kuras man ļoti patīk, starp kurām, protams, ir Brēgela glezna „Mednieki ziemā”. Šī glezna redzama arī Tarkovska filmā „Solaris” (1972), kas ir viena no manām mīļākajām filmām. Katru reizi, kad to skatos vai pārskatos fragmentus YouTube, es raudu. Kādreiz man labāk patika „Spogulis”, tagad „Solaris”.

Starp citu, Baha mūzikas dēļ, kas skan „Solaris”, vienu no manas pornofilmas daļām sauks „Mazo ērģeļu skola”. Tā ir daļa, kurā mana varone meklē galējo erotisko pieredzi. Viņa tiek atrasta uz ielas bezsamaņā un asinīs. Savu stāstu viņa uztic vīrietim, kurš viņai spēlē mūziku un stāsta, kā komponējis Bahs. Tas viņu tik ļoti aizkustina, ka viņa vēlas radīt savu erotisko mūziku. [..]

Prologa skati ir ļoti iespaidīgi, tie nelīdzinās nekam jau iepriekš redzētam.

Es nezinu. Es biju runājis ar Martinu Skorsēzi, kurš apbrīnoja „Antikrista prologu”. Es viņam atcirtu, kā gan var kļūdīties izmantojot palēninājumu un melnbalto krāsu? Biju piemirsis, ka runāju ar cilvēku, kurš uzņēmis „Saniknoto vērsi”.

Par „Melanholiju” es nezinu. Mēs tik daudz strādājām pie prologa, bet es teiktu, ka skati ir pārāk kontrolēti, pārāk pieradināti. Man jābūt godīgam! Viss, ko jums saku, nenozīmē, ka filma ir slikta, es jums tikai uzticu savu attieksmi.

Labs novērtējums ir diezgan reta parādība. Ceru, ka esam vienisprātis par gudro Kirstenas Danstas izvēli lomai. Kā jūs viņu izvēlējāties?

Kirstena ir ļoti labi pastrādājusi. Arī Šarlote (Geinsbūra). Bet Kirstena mani pārsteidza. Jo šo filmu es rakstīju Penelopei Krūzai. Mēs bijām tikušies vairākas reizes, ilgi meklējuši, līdz mani piemeklēja melanholija. Tas var šķist pārsteidzoši, bet es viņā jutu kaut ko no šīs kārtības. Tas patiesi bija radīts viņai. Bet pēc tam viņa   tomēr nevarēja piedalīties. Man nebija daudz laika vilcināties, bet atceros, ka pirms ilgāka laika Pols Tomass Andersons man ieteica strādāt ar Kirstenu Danstu. Viņa mani ļoti pārsteidza. Es uzticos uzmanībai, ko veltu aktrisēm, un es ar viņām labi saprotos.

Kopš „Šķeļot viļņus” (1996) jūsu galvenie varoņi ir sievietes. Kad „Antikrista” beigās redzam visas tās sievietes mežā, kuras dodas vīrieša (Vilema Defo) virzienā, varētu domāt, ka tas esat jūs...

Jā! (Smejas.) Viņas mani vajā. Pirms „Dogvilas” Bjorka esot rakstījusi Nikolai Kidmenai, ka viņai nevajadzētu piekrist lomai, jo es „apēdīšot viņas dvēseli”. Kad rakstu stāstu, tas vienmēr ir par mani, un apkārt ir sieviešu personāži, bet tieši pirms filmēšanas es lomas samainu vietām, un par galveno varoni kļūst sieviete. Es to daru tāpēc, jo tad vīrieši, man nepārmet nebūtiskas lomas, un skatītajas nesūdzas par sieviešu lomu kariķēšanu.

Tas nav vienīgais iemesls, kāpēc dodat priekšroku varonēm...

Nē, protams... Tieksim tā, man ir sajūta, ka sievietes mani parāda labāk.   [..] Tās arī nav sieviešu lomas, sievietes tās vienkārši spēlē, tāpēc izskatās tik cilvēcīgi, un tieši tāpēc skatītājas man raksta, ka šajās varonēs atpazīst sevi, – tas arī viss. Es neko nezinu par sievietēm un nekad nerakstīšu sieviešu lomas.

Kāda bija jūsu doma „Antikrista” pēdējā ainā?

Šajā filmā ir saikne ar Strindbergu. Tā ir cīņa starp vīrieti un sievieti. Beigās ir arī Toma Kristensena citāts. Tā kā viņš daudz ceļoja, kādā Ķīnā tapušā dzejolī viņš airvien vairāk saplūda ar tās kultūru un dzejoļa beigās noslīkst ķīniešu sejās, tā it kā būtu absorbēts.

Vai „Anitikrista” beigas jūs redzet kā absorbāciju tādā pašā veidā kā „Melanholijā”, kur zilā planēta burtiski absorbē Zemi?

Jā, tieši tā varētu teikt.

„Melanholijas” beigās Justīne precizē, ka dzīvība ir tikai uz Zemes.

Jā, tas ir svarīgi – citas dzīves neiespējamība padara šīs beigas vēl melanholiskākas. Esam tikai mēs, un pēc mums vairāk nekā nebūs.

Kā radās ideja melanholijas sabrukumu saistīt ar planētas atnākšanu?

Es pētīju melanholiju. Antīkajā laikmetā par melanholiķi uzskatīja kādu, kuram bija labākas zināšanas vai kādu kurš spēja pareģot nākotni. Tad vēl ir visas tās teorijas par sajūtām un ķermeņa šķidrumiem, kas saistīti ar planētu orbītām. Melanholiķi ir saistīti ar Saturnu. Man ļoti patika šī  ideja, ka planēta visu absorbē. Tā ir metafora tam, kā melanholija pazudina cilvēkus.

No kurienes ideja par Planētas un Zemes „nāves deju”? Tas liek atcerēties, ka „Anitikristā” lapsa teica: haoss valda. Vai tad, kad valda haoss, kļūst iespējami pat visneloģiskākie pavērsieni?

Tie ir dramaturģiski paņēmieni. Man patika izteiciens „nāves deja”. Bet es runāju ar zinātniekiem. Viss, ko dara planēta, ir iespējams. Vēlējos, lai tas ir kā zinātniskajā fantastikā.

Tātad haoss nevalda?

Loģiski, ka nē. Vislabākais atrodamais iedvesmas avots ir fakti.