Meitene fotogrāfijā

Annija Žirardo un Alēns Delons Viskonti filmā "Roko un viņa brāļi" (1960)

Franču aktrise Annija Žirardo (Annie Girardot) nospēlēja savu pirmo kino lomu 1955. gadā, bet pēdējo – 2006. gadā, kopumā viņa ir filmējusies vairāk nekā 60 filmās, tomēr kā kino ikona viņa visvairāk tiek saistīta ar 1960. un īpaši 1970. gadiem, kas bija arī viņas intensīvākais filmēšanās periods. Kādā veidā slavenas aktrises seja laika gaitā iegūst zināma laikposma simbola statusu, nav racionāli izskaidrojams fakts.

Tāpat arī jautājums, kāpēc veidojas dažāda ilguma vēstures periodi, kuros valda zināma kultūras, kino tradīciju un noskaņu gaisotne, kas jau nu, protams, nav nekāds akadēmisks apgalvojums, taču nenoliedzami ir periodi kino vēsturē, kad dažādu autoru kino valodas līdzekļi, skatījums uz sava laika vidi un pat radošās domāšanas veids ir līdzīgi un ne jau tāpēc, ka notikusi kāda slepena vienošanas autoru starpā. Par laimi radošu procesu nav iespējams grafiski atainot, tā iracionālisms rada mākslinieciska pārsteiguma iespējamību. Un ja mākslā nebūtu paradoksu un tā vairs nespētu ne šokēt (ko tā spēj aizvien retāk) vai pārsteigt, liela jēga vairs nebūtu ne no kino, ne citiem mākslas žanriem un kļūtu aizvien grūtāk sadzīvot ar mūsdienu realitātes absurdo apokaliptiskumu.

Annijas Žirardo sejas pievilcīgums, atturīgais skaistums, kas neatbilst šodienas stereotipiem, savulaik licis saistīt aktrises ekrāna personību ar feminisma idejām, un ļāvis viņai kļūt par vienu no 70. gadu franču kino ikonām. Kad aktrises seja iecelta ikonas kārtā, skatītājiem liekas nepieņemams tās novecošanās process, gluži kā Reja Bredberija stāstā, kurā bērni netic vecai kundzei, ka fotogrāfijā redzamā meitene ir viņa.

Aktrises karjeru Žirardo sāka Parīzes Konservatorijā, bet no 1954. – 1957. gadam strādāja teātrī Comédie Française, un savulaik Žans Kokto par Anniju Žirardo sacījis, ka viņai piemīt izsmalcinātākais dramatiskais temperaments pēckara periodā. Viņa darbojusies arī radio un televīzijā un arī kabarē, bet 1960. gadā viņa spēlēja “runājošu” lomu Igora Stravinska baletā pēc Andrē Žida darba "Persefone" La Skalā, Milānā. Teātrī viņa tēlojusi arī divos Viskonti iestudējumos, un pēc tam Lukino Viskonti uzaicināja Anniju Žirardo spēlēt Nadjas lomu filmā "Roko un viņa brāļi" (1960) kopā ar Alēnu Delonu un Renato Salvatori. Nadjas loma ir viens no Annijas Žirardo izcilākajiem sasniegumiem. Britu kino un televīzijas akadēmija filmai piešķīra gada labākās filmas balvu.


Vēl kāds kadrs ar Žirardo prostitūtas Nadjas lomā filmā "Roko un viņa brāļi".

Ar Viskonti Annija Žirardo kino sastapās arī piecus gadus vēlāk 1965. gada Dino De Laurentisa producētajā filmā "Raganas". Filmu veido pieci atsevišķi dažādu režisoru darbi, pieci stāsti par „raganām”, Žirardo spēlēja galveno lomu pirmajā daļā ar nosaukumu "Ragana, kas tika sadedzināta dzīva", visās piecās daļās, savukārt, piedalījās itāļu kino dīva Silvana Mangano, filmas pēdējās daļas režisors bija Lukino Viskonti. Pārējie režisori bija Mauro Boloņini, Vitorio de Sika, Pjers Paolo Pazolini un Franko Rosi.

Žirado ieguva neapstrīdamas zvaigznes statusu pēc lomas Andrē Kajata filmā "Mīlestības nāve" (1970), kurā aktrise spēlēja ap trīsdesmit gadu vecu skolotāju, kura iemīlējusies savā daudz jaunākajā skolniekā. Sabiedrības nosodījums iznīcina abu mīlnieku dzīvi, un Žirardo varone filmā izdara pašnāvību. Daudzus gadus vēlāk Žirardo atgriezās nedaudz līdzīga sižeta filmā, Mihaela Hanekes izcilajā darbā "Klavierskolotāja" (2002), kurā tēloja galvenās varones (Izabella Ipēra) veco un vientuļo māti, kad meitas kaisle pret savu skolnieku pārvērš attiecības ar māti gandrīz vai brutālā naidā un neiecietībā. Par lomu Hanekes filmā Annija Žirardo saņēma Franču Kino Akadēmijas balvu Cēzars kā gada labākā otrā plāna aktrise. Žirardo ir nospēlējusi vēl vienu lomu Hanekes filmā: režisora 2005. gada lentē "Apslēptais" (šajā filmā viņa bija galvenā varoņa Žorža māte).

Visas līdz šim minētās lomas ir dramatiskas, pat traģiskas varones, bet Žirardo ir arī lieliska komisku tēlu atveidotāja. Plašāk pazīstamais piemērs šādam viņas ampluā ir Žana-Pjēra Blanka filma "Vecmeita" (1972), kurā viņa filmējās kopā ar Filipu Nuarē, ar kuru strādājusi kopā vairākas reizes. Vecmeitā Žirardo atveido pusmūža sievieti, kura gandrīz fanātiski cenšas saglabāt savas dzīves vientulību, bet tai pašā laikā instinktīvi ilgojas pēc tuvības. Nejaušība viņu iepazīstina ar Nuarē varoni, un komiskais filmā harmoniski sintezējas ar zināmu sentimentalitāti un romantiku.

Kopš 1980. gadu vidus Žirardo filmējā neregulāri, bet 1995. gadā demonstrēja spožu sniegumu Kloda Leluša filmā "Nožēlojamie", par šo lomu viņa saņēma Cēzara balvu kā gada labākā aktrise. Savulaik aktrise jau bija strādājusi ar Lelušu filmā "Dzīvot, lai dzīvotu" (1967) kopā ar Īvu Montānu.

Viens no Annijas Žirardo pēdējiem kino projektiem bija dokumentālā filma par Alcheimera slimību, ar kuru slimoja arī viņa pati. Savulaik kādā TV intervijā Žirardo bija izteikusies, ka, ja saslims ar šo kaiti, tad izdarīs pašnāvību – bet slimība diemžēl (vai par laimi – kas zina īsto atbildi?) laupa cilvēkam brīvas gribas izpausmes iespējas, jo šī kaite sagrauj cilvēka personību, laupa atmiņu un spriest spēju, un cilvēkam vairs nav iespējams izdarīt apzinātu izvēli.