Kino balss

Tāpat kā viena grāmata spēj iedvesmot citas grāmatas tapšanu, no vienas filmas mēdz rasties cita filma, arī viena cilvēka atmiņu stāsti veicina jaunas atmiņas, kas ir vienīgais saprātīgais veids, kā atgriezties pagātnē, bet ne jau lai gaustos, cik pasaule šodien ir pagrimusi (tā vienmēr bijusi daļēja pagrimuma stāvoklī), bet lai neaizmirstu cilvēkus, ar ko esam agrāk tikušies, un ko no tiem esam mācījušies. Šoreiz iedvesmas avots ir gluži nesen iznākusī Valentīnas Freimanes autobiogrāfija. Savulaik Paolo Pazolini salīdzināja atmiņas ar filmu un savā darbā „Poētiskais kino” to aprakstīja apmēram šādi: kad ieraugām kādu pazīstamu seju, bet nespējam šo cilvēku identificēt, savās domās attinam agrāko notikumu filmu, ik pa brīdim to it kā apstādinot, līdz „sameklējam” to savu iepriekš satikto cilvēku galerijā. Tieši tāpēc atmiņa ir īsti piemērota kategorija, runājot par cilvēku, kas dzīvojis kā kino un ar kino lielāko daļu sava mūža. Tā kā atmiņa mēdz būt visai mānīga, un tā kā neviens no minētajiem faktiem šai sacerējumā nav izdomāts (vismaz tā man šobrīd šķiet, bet kas to lai zina droši?), jebkuru faktoloģisku neprecizitāti, ja tā saistās ar kādu cilvēku, kurš sevi kādā no minētajiem notikumiem atpazīst, vai tam šķiet, ka tas sevi atpazīst, gribētos lūgt neuztvert kā apzinātu auditorijas maldināšanu.

Pirmoreiz satiku Valentīnu Freimani kādā no Kinostudijas īpašajiem seansiem, kur tika aicināti dažāda augsta ranga darbinieki, un arī kino ļaudis, lai noskatītos filmu, kuru man bija jātulko. Toreiz pie tulkošanas tiku nejaušības rezultātā, bet neskaidrosim tieši, kādas, jo tāpat jau neviens neticēs. Atceros pat filmas nosaukumu – „Busting”, ko varētu šajā gadījumā tulkot kā „policijas reidu”. Tas bija Pītera Haiemsa 1974. gadā uzņemtais darbs, toreiz likās aizraujoši, bet diez vai šodien daudzi tādu skatījušies. Droši vien ikdienišķs gabals par diviem veikliem policistiem. Toreiz nelielajā Kinostudijas zālē bija arī kāds no latviešu režisoriem, diemžēl vairs neatceros kurš (un varbūt arī labi, ka tā), bet Valentīna Freimane viņam pēc neilgas sarunas diezgan skarbā balsī teica vārdus, ko vērts joprojām citēt: „Ziniet, latviešu režisoru lielākā nelaime ir tā, ka visi ir ģēniji, bet nav neviena kārtīga amatnieka”. Izcili vai ģeniāli kino darbi top ārkārtīgi reti, bet mākslinieciski augstvērtīgu filmu ir daudz vairāk, taču tās spēj radīt tikai tie, kam ir ko teikt un kas zina, kā izstāstīt stāstu ar kino palīdzību.

Tā, ik pa laikam tulkojot dažādas filmas, pie viena radās iespēja klausīties Valentīnas Freimanes lekcijas, un ne tikai kinostudijā; tā bija sava veida paralēla izglītība visādām citāda veida mācībām, jo kino suģestijai ir grūti pretoties, īpaši ja šos „hipnozes seansus” vadīja Valentīna Freimane. Tolaik atklāju arī vienu no savām mīļākajām komēdijām – Bleika Edvardsa 1968. gada filmu (kas pēc daudzu uzskata nebūt nav viņa izcilākais sasniegums), absurdo un sirreālo komēdiju „Viesības” (The Party), ar Pīteru Sellersu galvenajā lomā. Ar katru seansu tā likās smieklīgāka. Valentīnas Freimanes lekcijas notika visdažādākajās vietās, gan Jaunielas Kinogalerijā, gan kādreizējā kinoteātra „Blāzma” telpās Čaka ielā, kur savulaik atradās Kino darbinieku nams. Zāles stūrī, kā jau agrākos laikos daudzās kino zālēs, bija iebūvēta tāda kā koka tribīne, kur ļoti patika atrasties, kaut arī pirms katras filmas bija drausmīgi bail, jo pirmsinterneta un visādu citādu saziņas palīglīdzekļu neesamības laikmetā, neviens nekādus filmu tekstus nepiegādāja. Tieši šajā koka kastē sēžot, pēc Valentīnas Freimanes lekcijas reiz tulkoju kādu citu komēdiju, kuru man šķiet pienācis laiks atkal skatīties: tā bija Bilija Vaildera 1961. gada filma „Viens, divi, trīs” (One, Two, Three). Vai citkārt (liekas, ka tas bija Jūrmalā, Lielupē mēmā kino desmit dienu ilgajā kinoskolā, kurā lektoru vidū bija arī Deivids Bordvels), Valentīna Freimane stāstīja par Čārlza Braienta filmu „Salome” (Salome, 1922), tajā galveno lomu spēlēja krievu izcelsmes balerīna un aktrise Alla Nazimova, turklāt kā īpašu faktu, Freimanes kundze minēja to, ka Nazimova šo lomu nospēlēja ievērojamā vecumā, kad aktrisei bija 43 gadi. Toreiz mani pārņēma patiesa apbrīna, ka tik veca kundze var tik labi izskatīties šai lomā, bet šodien nez kāpēc viņa man šķiet stipri vien pajauna, kurai vēl ne vienu vien Salomi varētu būt lemts nodejot.

Cilvēkus grūti aizraut tikai ar milzīgām zināšanām, ja runātājas balsī neskan aizrautība vai kaislīgums, un Freimanei tas piemīt, jo parasti viņas lekcijas aptvēra ļoti plašu faktu materiālu, un bija erudīcijas piesātinātas, kas bija izšķiroši svarīgi. Jo kino nav nekāda vienkārša izklaide vai primitīva māksla, kuras uztverei vajadzīgas tikai spējas redzēt, kas notiek tavā acu priekšā uz ekrāna, un Freimane prot iemācīt lasīt ekrānu, un lieliski to darīja arī laikā, kad PowerPoint prezentācijas vēl nebija ieguvušas elka statusu. Ir virkne filmu, kas joprojām saistās tieši ar viņas balsi: Hovarda Houksa film-noir jeb „melnā kino” klasika „Dziļais miegs” (Big Sleep, 1946), Maika Lī „Lielās cerības” (High Hopes, 1989), Stenlija Kubrika „Lolita” (1962) un vēl daudzas citas.

Laiki mainās, mainās kino, kino uztvere un arī skatītāji mainās, bet visnelāgāk būtu vaimanāt, ka agrāk visi bija gudrāki, filmas taisīja labākas, un vispār – pasaule iet uz leju. Bez tā, ka pasaule vienmēr ik pa laikam iet uz leju, un draņķīgas filmas tikušas uzņemtas vienmēr, šodien kino identitāte ir mainījusies, un man šķiet, ka tas, ka Valentīna Freimane joprojām dzīvo ar kino un ir kino, liecina par unikālu spēku un talantu saskatīt jauno mākslas formu vērtību, kas lemts tikai cilvēkiem ar īpaši izsmalcinātu uztveri, jo viss jaunais, kas parādās mākslā, prasa zināmu laiku, lai mēs atrastu to valodu, ar kuras palīdzību to aprakstīt un klasificēt.

Valentīnas Freimanes grāmatu var iegādāties ¼ Satori grāmatnīcā, tās cena 9.98 LVL