Kad morgā nenāk miegs jeb Kur atrast stāstus

Kad Frensisa Forda Kopolas filmā Brema Stokera Drakula / Bram Stoker’s Dracula  (1982) Kianu Rīvza attēlotais varonis Džonatans ierodas grāfa Drakulas pilī un ietur vakariņas, sarunas laikā Drakula draudīgi paziņo, ka asinis ir lieta, par ko nedrīkst jokot, jo tās mūsdienās ir reta un vērtīga viela. To pašu varētu teikt par stāstu, kas ir ikvienas filmas asinis – bez nozīmīga stāsta filmas miesa ir tikpat bāla un nedzīva kā grāfs Drakula, kurš no izkaltuša un ne visai izskatīga radījuma kļūst par jaunu un pietiekami pievilcīgu personāžu, kad ticis pie svaigām asinīm.

Stāsts filmas vēstījumam piešķir spēku un nozīmību. Citiem vārdiem, ja režisoram ir ko teikt, un tas zina saistošu veidu (stāstu), kā to izstāstīt, tad ir lielas izredzes, ka filma kļūs par nozīmīgu mākslas darbu. Protams, var uzņemt avangarda filmas, kuru pašmērķis ir vizualitāte, bet arī to pamatā ir kāds grūtāk atšifrējams, tūlītēji nenolasāms stāsts, kas tiek pavēstīts skatītājam. Grūti iedomāties spēlfilmu, kura skatītājus izklaidētu tikai ar vizuāliem un skaņu tēliem, bet neko netiektos pateikt. Filma, tāpat kā jebkura zīmju sistēma, ir teksts, un, pat ja autora nolūks ir pateikt, ka teksta mērķis ir nepavēstīt it neko, tad tas pats par sevi veido teksta jēgu. Teksts bez jebkādas jēgas nespēj pastāvēt, tātad neizbēgami atgriežamies pie kaut kādu stāstu esamības pat tādās filmās, kuras ir vizuāli simboliskas un netiecas konstruēt līdzību ar apkārtējās pasaules realitāti. Tas viss droši vien izklausās pēc kārtējās vārdiskās akrobātikas, tāpēc aplūkosim dažus stāsta elementus un svarīgākās kategorijas, bez kuru uzskaitījuma un definēšanas šajos miglainajos akrobātiskajos vingrinājumos būs pagrūti atrast kaut kādu jēgu.

Vēstījums, stāsts un sižets

Dažādu teorētiķu darbos atrodamas atšķirīgas pieejas vēstījuma jeb naratīva, stāsta (story) un sižeta (plot) definēšanai, un, neiedziļinoties šo akadēmisko viedokļu daudzējādībā, vienkāršības labad varam balstīties uz literatūras un kino teorētiķa Sīmora Četmena (Seymour Chatman) piedāvāto klasifikāciju. Saskaņā ar to, vēstījums ir reālu vai izdomātu notikumu izklāsts zināmā laika posmā, kad pastāv noteikta loģiska un hronoloģiska saikne starp šiem notikumiem, un, lai šie notikumi varētu norisināties, nepieciešamas darbojošās personas. Tādējādi vēstījuma būtiski komponenti ir notikumi un personas, kas tajos iesaistītas, pretējā gadījumā varam runāt tikai par aprakstu. Kad Hičkoka filmā Es atzīstos / I Confess (1953) sākuma daļā redzam tikai virkni kadru, kuros atainota pilsēta, tas ir apraksts, bet, kad tālumā starp divu namu fasādēm aiziet kāds cilvēks (kurš šajā gadījumā ir pats Hičkoks), tad veidojas stāsts, jo kaut kas notiek, tiek atainots kāds notikums.

Pēc Četmena apgalvojuma stāsts ir notikumu virkne to hronoloģiskā secībā, bet visai bieži notikumi filmā netiek atspoguļoti lineāri, tādā secībā, kādā tie risinās. Šādu stāsta sagrozīšanu ar mākslinieciskiem nolūkiem, lai izceltu kādu notikumu vai filmas tēmu, Četmens sauc par sižetu. No tā izriet, ka jebkuru stāstu iespējams izstāstīt dažādos veidos, un to, kādā veidā (secība, stilistika utt.) šis stāsts tiek izklāstīts, Četmens definē kā diskursu. Piemēram, Stenlija Kubrika filma Lolita / Lolita (1962) un Adriana Laina 1997. gada filma, kas uzņemta pēc tā paša Nabokova romāna, balstīta uz vienu un to pašu stāstu, bet sižetiski un diskursīvi abas filmas atšķiras.