Augusta beigās kinoteātros visā Latvijā sāka rādīt režisores Martas Elīnas Martinsones filmu "Tizlenes". Martinsone, kas pēc pirmās augstākās izglītības ir vēsturniece, publikai jau vairākus gadus pazīstama gan kā publiciste, gan kā teātra režisore ar izrādēm Ģertrūdes ielas teātrī, "Dirty Deal Teatro" un citur. Tāpat viņa ir pazīstamo filmu "1906" (režisors Gatis Šmits) un "Blakus" (režisore Alise Zariņa) scenāriju līdzautore. Kā kinorežisore viņa sevi pirmoreiz skaļi pieteica ar studiju diplomdarba īsfilmu "Viesturs Kairišs iznāk no meža" (2017), kas 2018. gadā saņēma Lielā Kristapa balvu kategorijā "Labākā studentu filma".
Komēdija "Tizlenes" ir Martinsones pirmā pilnmetrāža. Filmas sižets, kas risinās 1999./2000. gadā, stāsta par trim devītās klases skolniecēm Sarmīti, Katrīnu un Svetu, kas nav apmierinātas ar savu sociālo statusu skolā un vēlas līdz 9. klases izlaidumam iemantot stilīgu meiteņu reputāciju. Trīs galvenās lomas atveido pusaudžu aktrises Asnāte Sofija Rožkalne, Katrīna Dambeniece un Ludmila Karpova, kurām līdzās dažādās lomās iejūtas tādi pazīstami aktieri kā Guna Zariņa, Imants Strads, Daiga Kažociņa, Ģirts Krūmiņš, Marija Linarte, Mārtiņš Kalita, Inga Siliņa un citi. Filma ir stāsts par draudzību un pieaugšanu, kā arī – vismaz ikvienam, kas to piedzīvojis – ir lielisks un aizkustinošs veltījums nesenam, bet tomēr jau daļēji aizmirstam laikmetam Latvijas sabiedrībā.
Helmuts Caune
Brīdinājums: teksts satur spoilerus par filmu "Tizlenes" un seriālu "Tvinpīka".
Kas ir jautājumi, kas tevi visvairāk kaitina intervijās?
Ja godīgi, man tā īsti nebesī nekas, jo tā man šķiet daļa no darba – kas jādara, tas jādara. Varbūt es vairs nezinu, ko atbildēt uz jautājumu par to, vai grūti būt sievietei režisorei. Ko es par to varu pateikt tā, lai pēc tam nebūtu kaut kāda cemme, ka "vecenes atkal kaut ko čīkst"? Es nezinu, ko man teikt. Es nezinu, kā ir būt vīrietim režisoram, tāpēc nevaru salīdzināt.
Ir dzirdēts, ka tev ļoti patīk kontrolēt visus filmas tapšanas procesa posmus – līdz pat titriem.
Jā, esmu kontrolfrīks, bet citās jomās atkal piepeši esmu pavirša, tāpēc nevaru saprast, kurā brīdī uzplaukst tā kontrole un kurā – man pašai neizprotama, ļoti mulsinoša un apgrūtinoša paviršība pret kaut kādām lietām. Man patīk, ja es zinu, kā es gribu, lai tas izskatās un kam jānotiek. Kā es to esmu iztēlojusies. Viens no maniem galvenajiem elkiem ir Orsons Velss, un viņš ir kontrolfrīku kontrolfrīks, un viņam to pārmeta. Bet rezultāts taču bija brīnišķīgs! Viņš ir ideāls piemērs fenomenam, ka brīdī, kad tev vairs neatļauj būt kontrolfrīkam, tiek sačakarēts tevis radītais mākslas darbs. Piemēram, kas notika ar "The Magnificent Ambersons" un citām filmām pēc "Pilsoņa Keina", kad viņam vairs neatļāva kontrolēt montāžas procesu līdz galam pašam. Tās filmas izgāzās. Mūsdienās skatoties, tās joprojām ir labas, bet noteikti varētu būt bijušas vēl labākas. Es cenšos atcerēties, ka, pirmkārt, ir vienalga, ko par tevi teiks, svarīgāk ir, kā izskatās gala rezultāts un vai ir izdarīts viss labākais, ko var izdarīt. Un mans kontrolfrīkisms neattiecas uz sfērām, kuras nepārzinu. Piemēram, es nelienu pie sava operatora Aigara Sērmukša un nesāku viņam stāstīt, kādus filtrus vai kādus objektīvus izmantot. Ja es par kaut ko neesmu pārliecināta vai no tā vispār neko nesaprotu, es taču neiešu viņu mācīt tikai tāpēc, ka man gribētos pašai visu kontrolēt. Tas ir jautājums par uzticību. Ar laiku tu savai komandai uzticies aizvien vairāk un līdz ar to arī pārstāj viņiem visu laiku elsot pakausī.
Cik ļoti tu uzticies savai komandai?
Īstenībā – ļoti.
Pastāsti par savu sadarbību un tandēmu ar Sērmukšu.
Par Aigariņu varu runāt daudz! Tas sākās, kad man bija jātaisa pirmais skolas kursa darbs – filma "Smilšu kovbojs". Man vajadzēja operatoru, un es kino sfērā gandrīz nevienu nepazinu. Kaut kādu iemeslu dēļ man bija telefonā Aigara numurs, bet arī viņu es vispār nepazinu. Tad savai producentei Gundai Bergmanei teicu – hei, ir viens operators, vai tu vari viņam piezvanīt, jo es neprotu zvanīt svešiem cilvēkiem? Viņa piezvanīja, mēs satikāmies "Kaņepē", es izstāstīju ideju, Aigariņam patika – pirmajā filmā mēs kaut kā ļoti labi sadarbojāmies un tāpat arī mana diplomdarba filmā "Viesturs Kairišs iznāk no meža". Kad nāca "Tizlenes", es zināju, ka ne ar vienu citu nevēlos strādāt. Mēs ar Aigariņu esam diezgan atšķirīgi, bet kaut kā saprotamies, es varu runāt pilnīgi bezjēdzīgi un dīvaini, un viņš no pusvārda saprot, ko gribu panākt. Un viņš parasti atnāk ar rezultātu, kas mani pārsteidz un priecē. Aigars ir arī ļoti elastīgs, un ar viņu ir ļoti jautri, kas man arī ir svarīgi. Tas, ka mēs varam tizli jokot visu filmēšanas laiku un reizē arī strādāt. Jā, Aigariņš ir vislabākais, lieciet viņam strādāt vēl un filmēt ģeniālas lietas.
Kas vēl ir vislabākie no tavas komandas?
Vienmēr izklausās tizli, ka cilvēki saka – o, mums bija visforšākā komanda, liekas – beidziet melot! Bet man tiešām bija superīga komanda, un man nav, par ko sūdzēties. Man palīdzēja, mani izaicināja, man piedāvāja brīnišķīgas lietas, ko es nekad pati nebūtu iedomājusies, ka varētu izdarīt. Man liekas, ka mēs izdarījām diezgan neiespējamu darbu.
Tev ir bijis ļoti plašs radošās attīstības ceļš. Tu esi studējusi vēsturi, mākslas vēsturi, teātra režiju, tu labi raksti un esi diezgan labi sevi pieteikusi kā publiciste… Bet tomēr tu pirmkārt esi pazīstama kā kinorežisore. Kā tu līdz tam nonāci?
Man gan nepatīk tādas baigās definīcijas – kaut kā tā konkrēti saukties. Šķiet dīvaini, ka cilvēki sāk sevi ļoti agri, jau studiju laikā, kad vēl neko nav izdarījuši, saukt par režisoriem. Man ir sajūta, ka neesmu neko daudz izdarījusi, lai es varētu tā lepni un pilntiesīgi izmantot šo vārdu.
Pat šobrīd vēl ne?
Jā, man liekas, ka es cenšos būt režisore.
Kurš var saukties par režisoru?
Nezinu, Streičs, Kairišs, Orsons Velss, Kira Muratova, Petija Dženkinsa?
Kuras sievietes Latvijā var lepni saukties par kinorežisorēm?
Domāju, ka Alise Zariņa, Liene Linde, Adriāna Roze, Ināra Kolmane, Laila Pakalniņa… Visas, kas regulāri praktizē šo mākslu, var tā saukties.
Bet tu ne.
Nu, mani jau tā sauc – citi. Es vienkārši domāju, kas man pašai ir komfortabli. Vienmēr šķiet, ka jāsasniedz kas vairāk… Man liekas, pēc otrās pilnmetrāžas filmas var pilntiesīgi teikt – jā, es esmu režisors. Bet to es attiecinu tikai uz sevi – mani standarti pret sevi ir citādi nekā pret pārējiem. Mani vienkārši mulsina cilvēki, kas pirmajā kursā lepni sevi sauc par režisoriem, lai gan ir uztaisījuši tikai pāris darbus, kas būtībā ir skolas uzdevumi.
Vai tu varētu īsi rekonstruēt savas motivācijas, kas pa visiem šiem līkločiem tevi noveda pie kino?
Kino man paticis vienmēr, esmu skatījusies filmas jau kopš bērnības. Mani nenormāli ietekmēja "Tvinpīka", ko redzēju agrā bērnībā. Tas bija mans nedēļas lielākais notikums – to rādīja pa kaut kādu krievu kanālu, un es biju laimīga, ka mamma man ļāva skatīties. Mammai pašai patika Deivids Linčs. "Tvinpīka" mani ļoti ietekmēja, likās – wow, kā var radīt kaut ko tādu? Un paralēli skatījos arī visus Disneja mūziklus – "Aladinu", "Karali Lauvu", "Skaistuli un briesmoni", "Robinu Hudu", "Maugli", "Mazo nāriņu"... Es tos visus zināju no galvas. Laba kombinācija – "Tvinpīka" un Disneja mūzikli. Tās man bija divas svarīgākās lietas. Es arī visus pusaudža gadus gāju uz kino, bieži vairākkārt uz vienu filmu; skatījos arī visas ziņas par to, kuras būs nākamās jaunākās filmas, visam sekoju līdzi. Bet, protams, vairāk Holivudas kontekstā. Mākslas kino mani pārāk neinteresēja. Tomēr laikā, kad pabeidzu vidusskolu, nebija īpaši labs laiks latviešu kino – nebija naudas, ļoti maz jaunu filmu, turklāt es neuzskatīju, ka man ir kāds īpašs talants tajā sfērā. Un tad es domāju – kas vēl man patīk? Man patīk rakstīt, un man patīk vēsture, un tas labi iet kopā. Man bija brīnišķīga vēstures skolotāja, kas mums diezgan labi noreklamēja vēsturniekus, un vesels bars no manas klases aizgāja uz turieni. Man tur ļoti patika. Tad aizbraucu pusotru gadu dzīvot Berlīnē, pēc tam – studēt mākslas vēsturi Anglijā, tad atbraucu atpakaļ un mana sirds negaidīti iemīlējās teātrī. Nolēmu, ka man jāpamēģina. Bet es negribēju teātri spēlēt, es gribēju to radīt, jo vienmēr esmu rakstījusi stāstus, izdomājusi stāstus, rakstījusi arī lugas. Vēsturnieku laikā es ar draugiem filmēju filmu par "Guns N' Roses" – vienkārši tāpat, man tas likās smieklīgi. Tie bija mani draugi, hipiju un panku kompānija. Paši spēlējām visas lomas, visas lokācijas bija manā dzīvoklī. Ja dīvāns tika pagriezts horizontāli, tā bija Aksela Rouza māja, ja vertikāli – studija vai Sleša māja. Viss – vienā lokācijā, izpildīja amatieraktieri ievērojamā alkohola reibumā. Bet tad es iestājos LKA teātra režijas maģistros, un man gāja grūti, jo es neko nezināju par teātri un man nebija nekādas iepriekšējas pieredzes. Tad sāku asistēt režisoram Gatim Šmitam, kas strādā gan teātrī, gan kino. Viņam tapa filma "1906", un es palīdzēju arī Lienei Lindei viņas maģistra darbā. Kaut kā sanāca, ka tas kino bija turpat blakus, un Liene ieminējās, ka varbūt man arī jāstājas iekšā, un es domāju – kāpēc ne? Gribēju pamēģināt, kā tas ir. Turklāt sapratu, ka nesaprotu pilnīgi neko no tā, kas notiek filmēšanas laukumā. Bet, ja turpināšu asistēt filmā "1906’’, es gribu prast palīdzēt, nevis traucēt. Tāpēc iestājos kino skolā. Ar drausmīgi sliktu filmu par kabaci kā iestāšanās darbu.
Tu gribētu kādreiz uzņemt mūziklu?
Jā, tas ir mans nākamais projekts.
Vari dot mājienus, par ko tas būs?
Par pašdestrukciju, kāzām, teātri un mīlestību. Vairāk nevaru atklāt, jo mums vēl nav finansējuma. (Skaļi.) Dodiet naudu, tas būs ģeniāls projekts!
Kāpēc "Tizlenēs" parādās šis teātra un skatuves konteksts?
Teātris man ir ļoti svarīgs. Nedomāju, ka esmu laba teātra režisore, bet man patīk veidot izrādes, man patīk tas process, dramaturģija, darbs ar aktieriem… Man patīk apvienot teātra un kino paņēmienus, abu valodas. Man šķiet, ka tas, kas abos ir tik pretējs, viens otru ļoti labi papildina. Redzot teātri uz ekrāna, tas nav teātris, kāds tas ir īstenībā, bet tas dod kaut kādu vajadzīgu kontrastu tam, kas notiek filmā. Man liekas, teatralitāte arī ļoti piestāv pusaudzībai. Pusaudzībā man bieži pārmeta, ka es kaut ko tēloju, un toreiz es nespēju paskaidrot, ka – vai tiešām jūs nesaprotat, ka tajā vecumā pilnīgi visi cilvēki kaut ko tēlo? Tu izdomā sev tēlu, un tu viņu pildi, tu kaut ko kopē, kopē lietas, ko esi redzējis filmās, seriālos, kopē, kā uzvedas pieaugušie, jo tu pats vēl neesi pieaugušais… Visi pusaudži kaut ko tēlo. Un man likās dīvaini, ka to pārmet man, nevis citiem. Man likās, ka tas ir pilnībā normāli. Un man jau tajā vecumā ļoti interesēja dramaturģija, patika lasīt Šekspīru un Blaumani. Mani interesēja teatrālā dzīves puse, kas, manuprāt, padarīja realitāti interesantu. Tāpēc es savos darbos cenšos to inkorporēt, teiksim tā. Labs vārds. Iekļauju. Tāpēc arī "Tizlenēs" ir teātris, jo tas ir kaut kas tāds, kas, manuprāt, ir gan kontrasts, gan piestāv pusaudzībai kā ļoti teatrālam vecumam.
Tava turpmākā dzīve arī oscilēs starp teātri un kino?
Es vēlētos strādāt abos medijos. Man ļoti patīk kino ātrums un intensitāte, un plašās iespējas, bet teātrī ir tas dzīvais efekts, kuru tu nekur citur nevari dabūt, tāpēc teātris joprojām nav miris. Mēs joprojām ejam uz teātra izrādēm, lai arī varētu darīt pilnīgi jebko citu.
Pilnīgi jebko!
Pilnīgi jebko citu! Mēs varētu lidot kosmosā kā Džefs Beizoss, bet mēs ejam uz teātri skatīties, kā cilvēki izliekas par citiem cilvēkiem. Bet es zinu visu, ko vēl dzīvē gribu izdarīt.
Visu?
Lielos vilcienos – jā. Protams, ir lietas, ko nezinu, un dzīvi diemžēl nevar kontrolēt, tāpēc man nav ne jausmas, vai kāds no maniem plāniem vispār piepildīsies, bet tādā ideālā gadījumā – es zinu lugas, ko es gribētu iestudēt, stāstus, ko gribētu izstāstīt, zinu, ka vēlētos ļoti pamēģināt strādāt radioteātrī, iestudēt operu, apgūt dejošanu, lai varētu labāk izprast horeogrāfiju, iemācīties spēlēt klavieres un jāt ar zirgu. Un vēl neskaitāmas citas lietas. Man šķiet, ja es gribētu izdarīt visu, ko gribu, man vajadzētu vairāk dzīves, nekā ir. Jo paralēli jau ir vēl arī jāsēž mājās un jālupī sienā vai jāskatās seriāli un jācieš. Šo svarīgo sastāvdaļu arī nevar tā vienkārši izgriezt no dzīves!
Kāpēc tu saki, ka esi uz jūs ar mākslas kino?
Tāpēc, ka man nepatīk Tarkovskis. (Smejas.) Nu labi, nav tā, ka es no viņa vemju, bet es tiešām nevaru saprast to nenormālo kaifošanu par viņu. Ja man būtu jāizvēlas, piemēram, Kira Muratova man būtu daudz lielāks elks. Bet vispār es nesekoju festivāliem. Bieži, kad klausos kolēģu stāstus par redzēto Kannās, Venēcijā vai Berlinālē, man nav ne jausmas, par ko viņi runā. Man tas nav primārajā interešu lokā, vairāk interesē kinoklasika. Protams, ir arī kaut kas tāds, kas man patīk, bet man nepatīk izvēlēties, kurai nometnei piederēt. Bieži ir tas nodalījums – tu esi mākslas kino, tu – izklaides kino cilvēks. Man patīk abi. Bet par mākslas kino es zinu mazāk nekā par mūziklu vēsturi, kura mani patiešām interesē, un man par to nav kauns. Tāpat kā mani interesē visas "Marvel" filmas.
Kāpēc tā ir?
Man patīk kaut kas tāds, kas ir līdzīgs pasakai, un ne pārāk interesē realitāte. Mākslas kino ļoti daudz elementu ir pārlieku reālistiski, un man šķiet, ka dzīve ir pietiekami depresīva, lai man kino biežāk patiktu aizmirsties. Labi, Linča filmas arī nav priecīgas, bet tajās ir fantāzijas lidojums, un tās stāsta par cilvēka dabu ko tādu, ko neredzu citur. Bet bieži vien filmas, kuras ir vispopulārākās savā gadā, zaudē aktualitāti jau pēc gadiem trim, un tas mani īpaši neinteresē. Es tur neko nevaru padarīt. Lielākoties tomēr filmas izvēlos uz dullo – kāds man tajā brīdī noskaņojums, kurš režisors mani ir ieinteresējis, kādu grāmatu par kino tajā laikā lasu… Piemēram, tagad lasu grāmatu par Vivjenu Lī, tamdēļ skatījos filmu "That Hamilton Woman", ko visdrīzāk nebūtu skatījusies citos apstākļos. Man nav tādas sistemātiskas pieejas kino skatīšanās procesam.
Labi, ka tu atkal pieminēji Linču, jo par viņu vēl gribēju pajautāt – viņš tomēr ir uz kaut kāda žoga starp visām šīm grūti definējamām kategorijām. Vai tu vari saprast, kas tevi kā mazu bērnu uzrunāja "Tvinpīkā"?
Atceros, ka mani ļoti uzrunāja mūzika, Odrijas un aģenta Kūpera tēli, kas man likās tādi sapņu cilvēki… Sarkanie aizkari… Un vispār man vienmēr patikušas lietas, kas notiek tādās mazās amerikāņu pilsētiņās, vēlams tādā mazliet piecdesmito gadu stilistikā. Un šajā ziņā Linčs ir meistars.
Nezinu – varbūt tāpēc, ka es visu bērnību dzīvoju komunālajā dzīvoklī, vienā istabā ar visu ģimeni, un šķita dīvaini, ka kaut kur ir tāda pasaule, kur katram ir sava māja, kur visi viens otru pazīst un kur notiek visādas baisas lietas, kas tevi kā bērnu, protams, biedē, bet vienlaikus arī ļoti interesē. Jā, tā atmosfēra. Es daudz sapņoju par "Tvinpīku", man bija ļoti bail no Boba. Es nevarēju pārstāt domāt par šo seriālu. Atceros sēriju, kurā sašāva aģentu Kūperu, un bija jāgaida līdz nākamajai nedēļai vai pat ilgāk, lai uzzinātu, vai viņš izdzīvoja. Man likās, ka sajukšu prātā, es raudāju, man likās – nē, šis labākais vīrietis visā pasaulē ir miris?! Tas nav iespējams!
Bet Odrija un Kūpers ir sapņu cilvēki…
Ideālie cilvēki.
…ideālie cilvēki katrs savā veidā?
Nu, pavisam vienkārši – Kūpers kā ideālais vīrietis un Odrija kā ideālā sieviete. Bet esmu nenormāli laimīga, ka viņi nesagāja kopā, jo tas būtu pedofiliski.
Bet to tu saprati vēlāk.
To es sapratu vēlāk, bet arī tajā vecumā man likās kaut kā pareizi, ka starp viņiem tomēr nekā nav, jo viņa vēl mācījās skolā.
Kas vēl bez minētajiem – Velsa, Muratovas un Linča – ir tavas lielākās kino ietekmes?
Bazs Lūrmens. Lai man piedod Dāvis Sīmanis, kurš, man liekas, ienīst Lūrmenu ar tādu tūkstoš sauļu spēku. Bet "Romeo un Džuljeta" un "Mulenrūža" noteikti mainīja manu dzīvi. Līdz zināmam vecumam, skatoties vienu filmu pēc otras, maz uzmanības pievērsu tam, kas ir režisori, bet atskatoties saprotu, ka tas ir arī, piemēram, Robs Māršals, jo "Čikāga" un pārējie viņa veidotie mūzikli uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Maiks Nikolss, "Kam no Vilka kundzes bail", "Absolvents" un "Tuvāk" ir bijuši milzīgi pagrieziena punkti manā izpratnē par kino. Džeina Kempiona. Un arī Kairišs! Pirms vairākiem gadiem vēlreiz pārskatīju viņa filmas, ko atceros no bērnības, un daudz kas tur šķiet ļoti brīnišķīgs. Kas vēl… Gribas izklausīties ļoti stilīgai un kaut ko fancy pateikt… Man ļoti patīk pirmās divas Pītera Bogdanoviča filmas ("Pēdējais kinoseanss" un "Papīra mēness"). Džons Hjūstons, Elija Kazans un, protams, Skorsēze. Man liekas, bērnībā es zināju tieši trīs režisorus – Skorsēzi, Linču un arī Hičkoku. Bija kaut kādi Hičkoka filmu vakari, ja nemaldos, katru trešdienu, un "Spellbound" uz mani bērnībā atstāja milzīgu iespaidu.
Vieni vienīgi vīrieši.
Protams, nu kādas tur vecenes! (Smejas.) Nu, Muratovu jau minējām. Jāteic, ka pēdējā laikā… Es nevaru to saukt par ietekmi, bet man ir nenormāla laime, ka abas "Wonder Woman" daļas, ko noskatījos, ir veidojusi Petija Dženkinsa. Biju ļoti laimīga par to, ka tās uztaisījusi sieviete, jo man ļoti patīk komiksu filmas, kuras parasti sievietēm taisīt neļauj. Ieraudzīju viņas vārdu uz lielā ekrāna un jutos patiesi aizkustināta.
Vai tu vari identificēt konkrētus aspektus – kā šie autori ietekmējuši tavu rokrakstu?
Nezinu, es jau pati to nemanu, to tikai citi varēs konstatēt, tas noteikti vairumā gadījumu notiek neapzināti. Tas nav īsti Velsa paņēmiens, jo, tāpat jebkuru filmu veidojot, visi režisori izvēlas kaut kādas atsauces, un "Tizlenēs" man patika doma izmantot tādus mazliet "vecā kino" efektus, kas ir tādi vairāk afterefekti, pārejas starp kadriem, kas radās tikai tad, kad filma jau bija uzfilmēta. Tas nav tikai Orsons, tas ir viss Holivudas zelta laika kino. Bet jā, par tādām konkrētām ietekmēm – nezināšu teikt. Filmā ir daudz atsauču, bet tās nav tik daudz vizuālas, cik idejiskas. Piemēram, viena atsauce, ko man ļoti patīk izmantot, ir garais steadicam kadrs no filmas "Donijs Darko", kam fonā skan "Tears for fears" dziesma "Head over heels", – gara aina, kuras gaitā tiek iepazīstināti visi galvenie varoņi. Tas bija viens no tādiem vizuālās references mirkļiem filmas sākumā. Mēs ar Aigariņu viņu izpētījām un nolēmām, ka nekopēsim to 1:1, tomēr idejiski mums tā ļoti patika. Bet pārējais… Atsauču, protams, ir daudz, bet lielākā daļa nav veidotas apzināti, jo 2000. gadu pusaudžu kino stilistika paredz pilnīgi citu kinotehniku, kur pārsvarā ir sliedes, krāns, statiski kadri, kas nepiestāvētu mūsu filmas stilistikai, un mums nācās pielāgoties.
Kāpēc tur bija tie dzīvnieku izbāzeņi?
Nu, tas bija tāds māksliniecisks paņēmiens. Man patīk dzīvnieki un arī izbāzti dzīvnieki – man viņi liekas baisi un kinematogrāfiski suģestējoši. Viņos ir kaut kas no tā freidiskā Unheimliche, kad tas izskatās kā īsts dzīvnieks, bet tam ir atņemts kaut kas no pazīstamā. Starp citu, es sapratu, ka šī apsēstība ar izbāzeņiem man visticamāk arī ir no "Tvinpīkas" – bērnībā nebiju piefiksējusi, cik daudz tur ir izbāztu dzīvnieku un ragu. Tā lielā brieža galva, ko viņi noliek uz galda – ģeniāls kadrs!
Un tā ceturtās sienas gāšana dialogos ar māti?
Pirmkārt, mamma, protams, ir viens no svarīgākajiem cilvēkiem ikvienam, un māšu un meitu attiecības man liekas ļoti komplicētas. Daudz runājot ar savu mammu, saprotu to, ka mēs vienas un tās pašas lietas atceramies pilnīgi citādi. Tāpēc man bija svarīgi parādīt, ka tās ir tieši galvenās varones (Sarmītes) atmiņas un viņas stāsts, nevis mammas. Bet arī ceturtās sienas laušanas paņēmiens man liekas ļoti foršs, tur mani droši vien ietekmējušas Ādama Makeja filmas.
Caur Svetas tēlu tu, šķiet, mazliet akcentē kādas etnosociālas problēmas.
Man bērnībā bija un joprojām ir labākā draudzene krieviete – skolā viņu par to apsmēja, un man gribējās to adresēt. Man šausmīgi besī, ka mēs Latvijā mēģinām izlikties, ka krievi neeksistē vai arī eksistē kaut kādā paralēlā realitātē. Mēs dzīvojam vienā zemē, iepērkamies vienos veikalos, bieži mācāmies vienās skolās. Latvijas kino, man liekas, pārāk maz rāda to ikdienu, ka latviski un krieviski runājošie šeit vienkārši dzīvo kopā, nevis tikai karo. Es gribēju parādīt realitāti – skolā mācījās krievvalodīgi bērni, ar kuriem vieni draudzējās, bet citi apsmēja, un man tas likās nepieņemami. Un es nevarēju saprast, kāpēc viņi jāapsmej.
Es biju sajūsmā par to pārpilnības ragu ar artefaktiem, kas veidoja atsauces uz laikmetu. Vari pastāstīt, kā notika to apkopošana, rakstot scenāriju vai iecerot ainas?
Lielākā daļa no tā atnāca rakstot. Es pārlasīju visas savas dienasgrāmatas, kur tās lietas – telefoni, disketes – tiek diezgan daudz pieminētas, jo tās ir ikdienas sastāvdaļas. Manu vecāku vecā māja bija pilna ar visādām mantām, kas joprojām nebija izmestas. Aizbraucu un tās kastes savācu. Bet ik pa brīdim visa komanda kaut ko piefiksēja – o, jā, bija vēl arī tas! Es apzināti gāju uz to laiku, jo man tas likās vizuāli interesants, sniedzot foršu vizuālo fonu stāstam, kas patiesībā varētu notikt jebkurā laikā. Tāpēc jau rakstot ieliku daudzas lietas, lai padarītu interesantākas kaut kādas situācijas, kuras cita laika ietvarā varbūt nemaz nebūtu tik interesantas.
Tev ir svarīgi, ka filma aizsniedz mūsdienu Sarmītes, Katrīnas un Svetas?
Protams, pat ļoti. Pirmkārt, tā ir dāvana manām bērnības draudzenēm – lai gan simto reizi akcentēšu, ka stāsts nav autobiogrāfisks. Tas ir stāsts, kas veltīts draudzībai, un draudzība man ir ļoti svarīga. Ar savām bērnības draudzenēm joprojām tiekos, un viņas man ir ļoti tuvas. The power of three joprojām ir dzīvs. Bet sekundāri filma ir domāta mūsdienu jauniešiem, un es ceru, ka viņiem patiks. Jauniešu auditorija ir pelnījusi latviešu filmas, un es ceru, ka viņiem tur būs kaut kas interesants. Es centos, lai būtu.
Ja autortiesību problēmu dēļ nebūtu šķēršļu izmantot jebkādu tā laika popmūzikas dziesmu, kuru dziesmu tu izvēlētos Mendijas Leinas dziesmas vietā?
Protams, ka Britnijas "…Baby, one more time"! Tas bija viens no laikmeta lielākajiem hitiem, un Britnija bija tā, ko visi pēc tam kopēja, viņa bija tas oriģināls. Klausoties un lasot par citām tālaika popzvaigznēm – Kristīnu Agileru, Džesiku Simpsoni, Mendiju Mūru –, atklājas diezgan šausmīgi stāsti. Šīs meitenes gribēja būt dziedātājas, nevis Britnijas kopijas, bet viņām menedžeri un krīpī pusmūža vīrieši uzspieda šo tēlu, lai gan meitenēm bija atšķirīgas intereses. Daudzām tika sabojāta dzīve, mēģinot viņas padarīt par Britnijas kloniem. Jauki, ka bija meitenes, kas tika no tā laukā un izveidoja savu karjeru. Tomēr Mendijas Leinas tēls izauga no domāšanas par to laiku – tā tas reizēm notiek, pilnīgi nekontrolēti. Varoņi izaug paši. Zināju, ka gribu atkal filmēt Mariju Linarti, un šis bija labs veids, kā to izdarīt.
Vai, pabeidzot kārtējo projektu, tev ir sajūta, ka esi noslēgusi kaut kādus rēķinus ar sevi vai Visumu?
Jā, bet vairāk ar kaut kādiem stāstiem. Piemēram, "Viesturs Kairišs iznāk no meža" savā ziņā bija atvadīšanās no mīlestības. Caur aktieriem izdzīvojot to stāstu, tu vari paskatīties uz lietām no malas un saprast kaut kādus lēmumus, kas jāpieņem. Ar "Tizlenēm" tā bija tāda atvadīšanās no pusaudzības. Pirms sešiem gadiem Baltajā naktī man bija projekts "Noslēpumi nāk gaismā" "Dirty Deal Teatro", kur mēs ar arhitektu un scenogrāfu Ivaru Veinbergu izveidojām tādu vietu, kuru sauca "Kurmja guļamistaba", kas mazliet kopēja slaveno Treisijas Eminas darbu, – gulta, kas bija pilna ar manām vecajām dienasgrāmatām no pusaudzības, un visi varēja nākt tās lasīt. Pirms tam pati visu pārlasīju, izdzēsu konkrētu personu vārdus. Tas bija smags posms. Un es no aizkara otras puses dzirdēju, kā cilvēki lasa un smejas par šiem dienasgrāmatas ierakstiem. Bet vienlaikus daudzi teica – jā, ak dievs, es arī tā domāju, es arī tā darīju! Un tas bija ļoti iedvesmojoši un atbrīvojoši. Caur šiem smiekliem bija jūtams – mēs visi tajā vecumā bijām ļoti līdzīgi. Tādā ziņā es "Tizlenes" varēju sākt ar tādu clean slate, man vairs nebija vajadzīgs psihoterapijas seanss.
Kur tu radi drosmi to izdarīt?
Nezinu, man likās, ka tas būs fun.
Bet drosmi tas prasīja.
Protams, tā bija pārkāpšana pāri sev, bet es vienkārši piespiedu sevi pārstāt kaunēties par to vecumu. Jo es par daudz ko šausmīgi esmu kaunējusies – un reizēm joprojām to daru –, tomēr nolēmu, ka man jāpārstāj to darīt, jo reizēm kauns nav veselīgs un neko labu tev nedod. Protams, dažiem cilvēkiem ir tieši otrādi – vajadzētu iemācīties, ko nozīmē kauns, bet neveselīga kaunēšanās par visu tevi vienkārši bremzē. Man likās, tas ir svarīgi – ja vēlos turpināt attīstīties un kaut ko darīt, man vajag tādām lietām tikt pāri, un šī performance palīdzēja to izdarīt. Tādā ziņā māksla ir amazing shit. (Smejas.)
0