Marčins Sendeckis ir poļu dzejnieks, kurš pirms neatkarības atgūšanas pametis medicīnas studijas, lai cīnītos pret komunismu. Darbojies pagrīdes literārajā žurnālā "bruLion", bet pamazām nodevies dzejai, kļūstot par vienu no spilgtākajiem savas paaudzes poļu dzejniekiem. Sarunas laikā viņš atzīst, ka drīzāk ir kluss cilvēks un daudz labprātāk runā par dzīvniekiem vai sportu nekā savu dzeju. Ar Marčinu Sendecki sarunājās Anete Konste.
Tu jau man šo to pastāstīji par to, ko esi dienas laikā apskatījis Rīgā – Kara muzeju, Okupācijas muzeju, tirgu. Kā tev šeit patīk?
Šī ir mana pirmā viesošanās Rīgā, un pilsēta uz mani ir atstājusi ļoti labu iespaidu. Tā ir skaista, ar patīkamu cilvēcisko mērogu, kas ļauj dienas laikā apskatīt lielu pilsētas daļu. Tas nav kā ar Parīzi vai Ņujorku. Man īpaši nepatīk lielas pilsētas, tāpēc šeit jūtos patīkami.
Ar ko tu visvairāk lepojies Polijā? Piemēram, manai draudzenei, kura ir šīs valsts fane, ļoti patīk jūsu multfilma "Koń Rafał" un muzikālā apvienība "Bracia Figo Figot".
Multfilmu diemžēl neesmu redzējis. No šīs grupas esmu dzirdējis vienu dziesmu par čigāniem, kas ir savā īpatnā veidā ļoti smieklīga, bet reizē arī politiski nekorekta. Bet katrā ziņā – tas noteikti nav tas, ar ko es Polijā visvairāk lepojos. Esmu lepns par mūsu romantisko dzeju, avangarda dzeju, ar to, ka spējām pagrīdē uzturēt savus ideālus gan zem Vācijas, gan PSRS okupācijas režīma.
Vai tu nemaz nelepojies ar "Żywiec" porteri? Reiz ar jau pieminēto draudzeni Krakovā izdzērām katra pa trim, un pārējo vakara daļu neatceramies.
Tas ir stiprs alus! Es neesmu liels alus dzērājs, kā tu redzi (norāda uz viskija glāzi sev priekšā). Man labāk garšo viskijs un vīns, bet šeit es paspēju nogaršot latviešu alu. Diemžēl neatceros nosaukumu, bet bija labs! Tā kā man nav nekādu spēcīgu jūtu pret "Żywiec" porteri.
Bet pret šņabi "Żubrówka"?
Es, protams, esmu to lietojis, tomēr arī tas nav mans favorīts!
Mēģinot sarunāt interviju, tu teici, ka tev nav daudz, ko teikt par dzeju. Tas ir mazliet neparasts izteikums kādam, kurš ir dzejnieks.
Tiešām? Vai tad tā nav visbiežākā lieta, ko dzirdēt no dzejniekiem?
Nav gan.
Jocīgi. Es esmu pārsteigts! Es vienkārši domāju, ka dzejai jārunā pašai par sevi. Ja es satiktu kādu, kurš spēj ilgi un dikti runāt par savu dzeju, tas mani darītu diezgan aizdomīgu, jo tā izskatās kā pašreklāma. Domāju, ka dzejolī uzrakstītajiem vārdiem jāprot pašiem sevi aizstāvēt. Situācija, kad kāds vēl pirms izlasīšanas cenšas izskaidrot katru detaļu dzejolī, nav sevišķi veselīga.
Tad arī recenzijas par dzeju nav vajadzīgas?
Nē, nē, tas nav par kritiku! Literatūrkritiķis – tā ir profesija. Man vienkārši nepatīk runāt pašam par savu dzeju, tas arī viss. Ja dzejolis neizraisa nekādas emocijas, mans skaidrojums nepalīdzēs. Tās ir attiecības starp uzrakstīto dzejoli un lasītāju. Ja tur rodas kāda savstarpēja ķīmija, tas ir labi. Ja ne, es nevaru palīdzēt.
Kas ir tās lietas, par kurām tev patīk runāt?
Es patiesībā esmu drīzāk kluss cilvēks. Man patīk runāt par grāmatām, dzīvniekiem, politiku, sportu.
Tādā gadījumā – kas ir tavs mīļākais dzīvnieks?
Man patīk kaķi. Arī lāči. Domāju, ka tā ir ļoti interesanta un svarīga daļa no cilvēku dzīves – radības, kas dzīvo apkārt mums, tomēr mēs tā īsti tās nespējam saprast.
Šī gada Dzejas dienu sauklis ir "Dzeja nemelo!". Vai tu spētu samelot dzejā?
Tas ir sarežģīts jautājums. Nevar dzejoli uztvert kā informācijas avotu. Protams, es varu samelot, sakot, ka vakar biju Varšavā, lai gan patiesībā atrados Rīgā. Ja tas tiek uztverts kā meli, tad – jā, es esmu melojis savā dzejā. Tomēr pati svarīgākā lieta ir tā, ka dzejai nevajadzētu būt stulbai vai sliktākai par to, kāda tā varētu būt bijusi. Piemēram, ja tā tiek rakstīta ar mērķi iegūt lielāku popularitāti vai plašāku publicitāti. Tā gan notiek bieži.
Tu pats tā nekad dzīvē neesi rīkojies?
Es ļoti cenšos neko tādu nedarīt. Uzskatu, ka katram jādara labākais, uz ko viņš ir spējīgs pat tad, ja tas ir pretrunā ar karjeras iespējām, apbalvojumiem vai slavas vairošanu. Dzejai nevajadzētu melot valodai, tās poētiskajām tradīcijām un lieliskām grāmatām, kas uzrakstītas pirms tam.
Vai tevi ietekmē tas, kur tu pieraksti savu dzeju? Vai pogu backspace izjūti drīzāk kā apgrūtinājumu vai atvieglojumu?
Es pierakstu piezīmes ar roku, bet tālāk strādāju ar datoru. Atceros laikus, kad izmantoju rakstāmmašīnu. Tas bija ļoti apgrūtinoši, jo katrs labojums prasīja lielas pūles.
Bet vai tas kaut kādā veidā ietekmē veidu, kā tu domā?
Nē, nē! Es rakstu lēni un sāpīgi, tāpēc elektroniskās ierīces ir liels atvieglojums. Var reizē apskatīt vairākas versijas, veikt neskaitāmus labojumus. Bet es apbrīnoju, piemēram, Gistavu Flobēru, kura darbam "Bovarī kundze" ir apmēram tūkstoš lappušu dažādu piezīmju un labojumu.
Ja Flobēram būtu dators, viņš daudz veiklāk tiktu galā?
Es neesmu drošs, jo viņš bija gluži vai titānisks savā darbā. Bet – ļoti iespējams. Tomēr nespēju iedomāties, kā es pats kaut ko paveiktu bez šīm tehnoloģijām, tāpēc slava inovācijām un cilvēces progresam!
Vai dzejoļi biežāk rodas īsu uzplaiksnījumu vai grūta darba rezultātā?
Tas ir dialektisks jautājums. Ir jābūt kādam zibsnim, jāuzšaujas dzirkstelei, bet, protams, pēc tam tas vienmēr ir tikai un vienīgi darbs. Īpaši, ja runa ir par precīzas formas ievērošanu, cenšoties rakstīt darbu noteiktā pantmērā vai izmantojot īpašu strofu. Ir jābūt abiem – iedvesmas aizmetnim iesākumā un smagam darbam pēc tam.
Tavos dzejoļos ir daudz svešvārdu. Vai tos izmanto apzināti?
Es dažkārt lietoju angļu valodas vārdus, bet tas tikai tādēļ, ka tā ir mūsdienu lingua franca. Domāju, ka lielākā problēma maniem lasītājiem, atdzejotājiem un kritiķiem ir tā, ka es bieži lietoju ļoti retus, vecus poļu vārdus. Šī valoda ir tik bagāta un interesanta, ka būtu grēks neizmantot visas tās iespējas. Pēc izglītības esmu sociologs, ja neskaita dažus gadus, ko veltīju medicīnas studijām.
Kāpēc pameti medicīnu?
Es sāku studēt 1986. gadā, bet 90. gadu sākumā visus spēkus veltīju tam, lai cīnītos ar komunismu. Pēc tā sauktās revolūcijas es sapratu, ka nevēlos būt ārsts, un sāku studēt politikas filozofiju.
Tava dzeja ir drūma, ironiska – tā tiek raksturota pat ar vārdu savienojumu "garīgā sabrukšana". Vai tev tik ļoti riebjas šodienas pasaule?
Jā, pareizi, tāda mana dzeja ir. Jebkurš dzejnieks ir vismaz mazliet neapmierināts ar laiku, kurā dzīvo.
Ar komunismu vairs nav jācīnās, kas tagad vainas?
Nu, tagad mums ir kapitālisms! Dzīve pati par sevi ir zināmā mērā vilšanās. Es nezinu, vai tu par to esi dzirdējusi, bet – mēs visi mirsim.
Ko?
Jā, tas ir ļoti skumji. Īpaši, ja tu netici kam tādam kā "nākamā dzīve".
Vai visiem dzejniekiem noteikti ir jābūt vismaz nedaudz skumjiem?
Nē, tas nav obligāti. Bet arī dzejnieka kā jebkura cita cilvēka dzīvē mijas laimes un skumju periodi. Tāda ir dzīve. Mākslinieki vienkārši ir jūtīgāki un saasinātāk uztver tādas lietas kā nāvi, laika maiņu. To var saukt arī par nepārtrauktu būšanu "mazliet skumjam", bet nemitīgi ir jācenšas pārvarēt šo sajūtu, lai dzīvotu, strādātu un rakstītu.
Tu esi ļoti paškritisks pats pret savu darbu. Kādas ir tavas attiecības ar citu izteikto kritiku, cik tev svarīga ir atzinība, apbalvojumi?
Māksliniekam būt kritiskam pašam pret savu darbu ir visdabiskākā lieta. Protams, ja es būtu radikāli kritisks pret sevi, tad nebūtu publicējis nevienu vārdu. Tomēr situācija, kad tev pašam pārāk ļoti patīk savs darbs, ir bīstama. Jācenšas kaut kādā mērā panākt balansu starp būšanu kritiskam un spēju objektīvi novērtēt, kad dzejolis ir gatavs publicēšanai. Pat tad, ja apzinies, ka tas nav ģeniāls. Mākslinieka dzīve ir nepārtraukti centieni iegūt arvien vairāk zināšanu par valodu, pasauli un pašiem sevi. Tāda ir dzīve. Life is life!
Bet kā ar citu rakstīto kritiku par tavu dzeju?
Es tai cenšos ticēt. Dažkārt, protams, esmu vīlies. Sevišķi, kad redzu, ka kāds nav sapratis ne vārda no rakstītā. Dažkārt ir ļoti interesanti, jo es izlasu kaut ko tādu, ko pats par savu dzejoli iepriekš nemaz nezināju. Tas ir skaisti! Bet es neesmu atkarīgs no kritikas, un es nerakstu tikai tāpēc, lai kādam tas varētu patikt. Kritiķi ir vienkārši kā apkārtējā vide – tu vari ieraudzīt skaistu putnu vai ātri skriet caur mežu, jo ir sajūta, ka tev no dziļāka nostūra uzglūn lācis.
0