Lai nebūtu stagnācijas un šaursirdības. Saruna ar Laimu Slavu

Ir viedoklis.
Mans sens un joprojām nepiepildīts sapnis ir izlikt vienu sienu ar manu mīļāko Čurļona darbu reprodukcijām. Pag. vasarā biju Viļņā un atkal nekā,jo tās reprodukcijas bija nenormāli sliktā kvalitātē. Nopirku grāmatu par Čurļoni un ne saturiski, ne papīra un reprodukciju kvalitātē, tā nestāv ne tuvumā Neputna izdevumiem.
Tāpēc slavas dziesmas Neputnam ir pamatotas. Grāmata par Džemmu Skulmi man atklāja būtiskas lietas par latviešu vēsturi. Aizpēros uz Mālpili....
Bet - ir arī iebildumi. Draugs uzdāvināja Strunki. Ļoti daudz ilustrāciju, vispār ģeniāla grāmata , lasu to ar milzu baudu, bet ja viņa man vēlreiz gultā guļot un lasot uzkritīs uz sejas un mani pasitīs - prasīšu kompensāciju no Neputna par miesas bojājumiem. Vai tiešām nevarēja izdot 2 sējumos? Un grāmatplaukts tādai grāmatai ar ' par mazu. Kur es to Strunki glabāšu?
Un otrs iebildums attiecas nevis uz Neputnu,bet uz valsti, KM , uz NA - tas ir NOZIEGUMS, ka laba literatūra,labas grāmatas nav Latvijas bibliotēkās.

Sociologs Kaktiņš ir gatavs nošauties,ja ar to varētu glābt tautu un valsti no bojāejas, bet es uzskatu, ka nevajag ne šauties , ne kauties - vajag skaidri un gaiši noformulēt ideju par to,ka nauda kultūrai ir godīgi jāsadala starp radītājiem un patērētājiem.

Un ja tā būs,tad Neputnam un visiem citiem nebūs jāžēlojas,ka kultūras patēriņa līkne iet uz leju.

Un vēl es novēlētu konkurenci lielāku - Daugava laikam ir vienīgie

Bet tas,kas ir - tas man ļoti ļoti iet pie sirds, būtu tik nauda