Pēdējo mēnešu laikā izdevniecībā "Neputns" iznākušas vairākas grāmatas – kopumā varētu teikt, ka tās ir par jaudīgiem cilvēkiem ("Grosvaldi", "Manifests", monogrāfija par Niklāvu Strunki). Jaudīgs cilvēks ir arī apgāda "Neputns" galvenā redaktore un mākslas zinātniece Laima Slava, kura gan nemitīgi atgādina, ka aiz viņas stāv vesela komanda tikpat spēcīgu darbinieku. Intervija ar Laimu notiek viņas Jaundubultu mājā. Kamēr kaut kur pludmalē cilvēki ēd saldējumu un bildējas uz viļņu fona, mēs sarunājamies par vērtīgo. "Jautājumi ir svarīgi" – tā man pirms intervijas uzraksta Laima, tāpēc sarunas laikā mums abām priekšā ir manis iepriekš sagatavotais jautājumu saraksts. Vēlāk – kad ar pēdējo vilcienu esmu pārbraukusi mājās ar pilnu somu izdevniecības grāmatu – dažas no atbildēm viņa rakstveidā papildina. Varētu teikt, ka ar šo interviju ir noticis kaut kas līdzīgs kā ar Kristīnes Želves "Grosvaldiem", kur nav tik svarīgi, kas bijis reāls un kas – pēcāk klāt piestiķēts. Galvenais, lai pasaka būtisko.
Justīne Vernera
Stāstījāt, ka ir svarīgi maksimāli pietuvināt drukas kvalitāti tam, kāds ir attēls. Tas vispār ir iespējams?
Līdz galam, protams, nav. Tomēr, ja salīdzina, kā bija agrāk un ko var panākt tagad… Tam, kas sakopj attēlu drukai – tā, kā to, piemēram, lieliski dara Jānis [Veiss], būtu jāredz oriģināls – diemžēl tas ne vienmēr ir iespējams. Bet jebkurā gadījumā tur ir ļoti liels darbs, lai sagatavotais attēls atbilstu papīram un drukai. Tas katru reizi ir kaut kas konkrēts, katram papīram ir cita pieeja. Vienam tu uzskrūvē, un datorā bildes ir šausmīgi košas, bet tu zini, ka drukā tas viss iesēdīsies un iegūs pareizo tonalitāti.
Tad jums pirms tam jāizlemj, kurš papīrs tas varētu būt.
Tā ir mākslinieka lieta. Mākslinieks, pat būdams, teiksim, ilustrators dzeju grāmatai, nekad nav tikai zīmētājs un iekārtotājs. Visa materiālu puse ir viņa ziņā. Un šodien tas nozīmē plašas iespējas (un, iespējams, dārgas izmaksas).
Viņš kaut kādā ziņā ir arī pētnieks?
Viņš ir cilvēks, kas iedziļinās uzdevumā. Mums ir ļoti labi mākslinieki, viņi visi ir interesanti, un katram no viņiem ir savs īpatnums, bet viņi visi rēķinās, pirmkārt, ar autoru, ar tekstu, ar attēliem un ar to, lai lasītājam – tam, kas paņem grāmatu – viss būtu ērti saprotams un arī rokā patīkami turams. Un tikai tad nāk kāds stila knifs.
Tad jūs tomēr par lasītāju domājat.
Protams. Nē, nu grāmata jau ir kaut kas tāds, kas ir domāts TEV. Bet vairāk tādā nozīmē, ka mums ir svarīgi skatīties iespējami plaši visā kultūras kontekstā un domāt, ko tieši mēs tur varam tādu vērtīgu un vajadzīgu pievienot, lai iespējamais lasītājs priecātos par kādu jaunu atklājumu sev, bet kopainai tiktu vēl viens mazs mozaīkas gabaliņš.
Bet kā jūs zināt, kāds cilvēks ir tas lasītājs?
Es nezinu, bet vienmēr domāju par ideālo lasītāju.
Kāds viņš būtu?
Tāds, kurš bauda. Kurš grāmatu bauda kā objektu un reizē kā zināšanu avotu.
Vai ir kādi mākslinieki, kuru darbus mēģināt izdot grāmatā ir bezjēdzīgi?
Ja mēs tā godīgi runājam, tad visai nožēlojami, lai neteiktu bezjēdzīgi, ir censties ar plakanu attēlu radīt priekšstatu par tēlniecību, jo tās ir trīs dimensijas, apjoms, un skaties, kā gribi – vai tu liec piecus vai desmit attēlus –, tu nekad nedabūsi to īsto sajūtu. Bet kaut kā no situācijas ir jāiziet. Jautājums, starp citu, labs, jo mēs patlaban strādājam pie Rutas Čaupovas grāmatas. Viņa ir uzrakstījusi tādu riktīgu latviešu tēlniecības skolu – nevis "skolas", bet "skolu" – vēsturi. No pašiem sākumiem līdz pat mūsdienām un visjaunākajiem autoriem. Notiek teksta rediģēšanas darbs, bet, tiklīdz saņemšos, sākšu meklēt un likt kopā attēlus. Visgrūtākais darbā ar tēlniecības grāmatām ir attēli.
Radīt to sajūtu, ko rada tas tēlniecības darbs.
Attēls te izsaka visai maz. Jo līdz ar šīm trim dimensijām tēlniecības darbs vēršas pie tevis gluži fiziski – ar masu, ar tajā ietverto spriegumu, ko tava ķermeņa motorika uztver pa tiešo, ar pieskāriena sajūtām virsmai. Un tas attiecas ne vien uz cilvēka figūras izmantojumu, ķermeņa plastiku, bet arī uz gluži abstraktām kompozīcijām. (Nekad neaizmirsīšu, kā izstādē pilnīgi negaidīti fiziski sajutu, kā "lidoju" līdzi Brinkuši "Putnam gaisā" – bet attēlā tā ir tikai perfekta abstrakta forma.) Tad nu attēlam vismaz kaut kā jāvirza domas tajā virzienā.
Un kāda ir primārā mākslas grāmatu funkcija? Informēt?
Jā, informēt, atstāt liecību. Tas ir elementāri, taču nepieciešami, jo mēs nekad neredzēsim visus muzeju fondus, mēs nekad neredzēsim visus muzejus un mākslas pieminekļus, bet mums tomēr ir svarīgi zināt, kas mums pieder – kādi mākslinieki ir pasaulē, kādi ir tieši mums, par ko viņi domājuši un runājuši. Un tad jau tu vari iet tālāk pats, ja kaut kas ir iepaticies, iekritis acīs. Bet, ja tev vispār nav nekā, pie kā pieķerties, no kā sākt – tad pliks un nabags savā neziņā bez šā visa – pasaules kultūras mantojuma – arī dzīvo.
Un ko tieši dara galvenais redaktors? To jautāju vairākiem cilvēkiem, un viņi visi teica: "Man liekas, ka zinu, bet…"
Tas nosaukums "galvenais redaktors" izdevniecībā aizvieto to, ko sauc par "māksliniecisko direktoru" (artistic director). Absolūti nozīmīgs ir "rīkotājdirektors", kā mums Elgita [Bērtiņa], kas praktiski kārto izdevniecības dzīvi un lietas un ir mākslinieciskais vadītājs, kura ziņā ir izdevniecības seja saturiskā nozīmē, atbildība par izvēli, kas tiek izdots. Protams, tas nenozīmē, ka nepārrunājam visu kopīgi, jo labi ir tikai tad, ja ir komanda, un "Neputnam" arī ir tāda lieliska komanda, kur visi domā līdzi. Bet to nevar noliegt, ka principiālā izvēle par darbības virzību lielā mērā saistīta ar galveno redaktoru.
Un kas jums ikdienā jādara? Ļoti daudz jālasa, lai varētu izlemt, ko ir vērts izdot?
Protams. (Bez tam man ir arī kaudzīte projektu, par kuru realizāciju līdz tipogrāfijas gatavībai tieši atbildu.) Taču ne mazāk svarīgi ir sagādāt, ko lasīt! Autori jau ne tikai piesakās, noteiktiem uzdevumiem viņi tiek arī meklēti. Ar grāmatu izdošanu nodarbojos vispirms tāpēc, lai aizpildītu to tukšumu, ko pati esmu izjutusi. Kad studēju mākslas vēsturi, neko daudz par latviešu mākslu atrast nevarēja. Varbūt varēja samedīt kādas Latvijas laika grāmatas, bet arī tas tomēr bija ļoti ierobežots materiāls. Un padomju laikā izdotās bija poligrāfiski nekvalitatīvas un selektīvi ierobežotas. Tāds Strunke, piemēram, tikpat kā neskaitījās, jo bēgļu laivā bija Latviju pametis. Un viņš tāds nebija vienīgais. Bet akadēmijas labie pasniedzēji par viņiem runāja. Nu, lūk, un novērst šo netaisnību – radīt iespēju vismaz redzēt darbus, ja vēlies par mākslinieku ko vairāk uzzināt – tas ir viens no nopietnajiem iemesliem, kādēļ vērts mākslas grāmatas veidot.
Kad mēs sākām, bija nojaušams, ka mākslas pētniekiem jau ir manuskripti, kas guļ un gaida savu laiku. Ir tikai normāli, ka vispirms lūkojamies savā tuvākajā un laikabiedru lokā. Mūsu visu cienītais pasniedzējs Eduards Kļaviņš, kā arī akadēmijas kursa biedrenes, lieliskās mākslas zinātnieces Rūta Kaminska un Dace Lamberga, bija pirmie autori, ar kuru interesēm un spējām rēķinājos. Eduarda Kļaviņa monogrāfija "Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla" bija pirmais lieldarbs, kas atklāja šo citu, patieso Latvijas mākslas vēsturi unikālā pētījumā par ignorētu mākslinieku. Šodien prieks turēt rokā jau Kristīnes Želves romānu par visu Grosvaldu dzimtu. Savukārt Rūtas Kaminskas izveidotajā sērijā "Mākslas pieminekļi Latvijā" nupat tiek klajā laista jau trīspadsmitā grāmata – Balvu un Ludzas vēsturiskais rajons noslēdz Latgales materiālu, bet pētījumi Kurzemē un Vidzemē naski turpinās. Daces, mūsu klasiskā modernisma pētījumu aizsācējas, jaunākais darbs "Latvijas māksla simbolisma laikmetā" ir tikai pēdējais lielākais veselā gūzmā viņas mākslas vēsturei veltīto tekstu. Pa šo laiku ir radītas divas nopietnas mākslinieku personībām veltītas sērijas (trešā – "Studijas bibliotēka", kas veltīta laikmetīgajai mākslai – tā kā pieklususi: rakstītāju trūkums!) – Mazā un Lielā mākslas vēstures klasika –, kurām teksti tiek pasūtīti, zinot autoru intereses vai spējas šo materiālu izpētīt un pasniegt. Paralēli dažādu grāmatu idejas piesaka paši autori, un mēs tās izvērtējam, lai izšķirtos par iesaistīšanos izdošanā, bet vienlaikus, pārskatot reālo mākslas dzīves ainu, tiek domāts, kam varētu pasūtīt tādu vai citu pētījumu par kādu mākslinieku, kam noteikti pienāktos sava grāmata. Rakstītāju loks pa šiem 24 gadiem ir aptverts visai plašs, pētniecības korifejus ar viņu reizumis gadu desmitiem veiktiem pētījumiem ieskaitot, taču joprojām – laipni lūgti, jaunie autori!
Nupat jau minimāli nepieciešamais vēsturiskā mantojuma daļā, kā rādās, būs padarīts. Taču mākslas process vētraini turpinās, tas ir atvērts un lielu dažādību ietverošs (man ļoti patīk izbaudīt šo pašlaik tik populāro vārdu!). Un vismaz trīs paaudzes jau ir pievienojušas virkni spilgtu personību, kam pienāktos atpazīstamība grāmatā.
Dzeja un esejas, vairāk ar tīro literatūru saistītas lietas, kuras paralēli "sabiedriskajām attiecībām" pārrauga Dace Krecere-Vule, kā jau radošu autoru radoši opusi gan tiek pieteikti spontāni, bet pa šiem gadiem mums jau ir nostabilizējusies arī sava dzejnieku kopa, ar kuru iespējamiem piedāvājumiem mēs rēķināmies. Sākotnēji te kā redaktors galvenokārt darbojās Jānis Rokpelnis, tagad padomnieka lomā ir Kārlis Vērdiņš. Eseju sērijai, kas spontāni aizsākās ar Edvīna Raupa tulkotajām Lorkas lekcijām, meklējam idejas, runājot ar tulkotājiem, kas pārzina dažādu valodu materiālu, un uzklausām jaunus piedāvājumus. Un ļoti priecājamies par talantīgo, ļoti atvērto un izaicinājumiem gatavo pavisam jauno paaudzi, kas dzejā ienākusi pēdējo pāris gadu laikā. Valodai ir spoža nākotne!
Varbūt precizē, ko vēlies dzirdēt. Tev, piemēram, bija jautājums par to, kādas rakstura īpašības atļāva pievērsties galvenā redaktora darbam..
Nu ja, mani interesē, ko tieši galvenais redaktors dara.
Atkārtoju – galvenais redaktors ir izdevniecības pamatidejas uzturētājs un attīstītājs. Attiecības ar autoriem, literārajiem redaktoriem, tulkotājiem, mākslas iestādēm, māksliniekiem un vienkārši interesantiem cilvēkiem; autoru meklējumi, redaktoru, mākslinieku izvēle. Formālas un neformālas sarunas interesantu ideju medībās vai kontaktu uzturēšanai (tagad es, piemēram, veselu vakaru runājos ar tevi). Galvenais redaktors veido izdevniecības seju kopā ar savu komandu, bet viņš ir tas, kurš lielā mērā atbild par to, par ko mēs izvēlamies rūpēties.
Tad jau jums ir zināms, ko izdosiet vairākus gadus uz priekšu.
Tieši tā. Lūk: šie projekti ir reāli pārskatāmā procesā, tiem jau ierēķināts laiks un tiek meklēta nauda; šie, kādreiz pārrunātie un akceptētie, varbūt kaut kad pēkšņi parādīsies. Un šie it kā ir paredzēti, bet viņi var nogrimt. Apmēram tā – ir kādus gadus trīs uz priekšu tāds saraksts. Tad kaut kas uzrodas negaidīti, bet forši – kāpēc ne? Ja varam sagatavot to projektu un noteiktā laikā novadīt, ja mums ir attiecīgie resursi – lūdzu, aiziet! Bet kopumā esam projektu pārslogoti, viss jaunais stājas rindā.
Bet idejas tādām grāmatām kā, piemēram, "Manifests" vai Raimonda Brieža "Cilvēki un notikumi latviešu zemēs" – šie cilvēki paši nāk ar savām idejām klajā?
Šīs – jā. Tieši tā. Raimonds Briedis ar savu ideju bija kaut kas negaidīts un likās fantastisks, gandrīz vai neiespējams, bet nu ļoti intriģējošs. Un rezultāts ir varens. Tur liels nopelns arī mūsu galvenajai māksliniecei Antai Pencei, kas atrada loģisku formu, kā šo trako informācijas materiālu cilvēkam uztverami sakārtot. Ostups ieteicās par manifestu grāmatu, un tāda ideja likās lieliska. Mēs savulaik pie žurnāla "Studija" jau izdevām tādu burtnīciņu ar tekstiem, kurus varēja uztvert kā latviešu mākslinieku manifestus. Bet darbs sekoja ilgs – četri gadi. Lielākā daļa tādu grāmatu top ilgi.
Tās idejas arī ceļo? Vai reizēm jūtat, ka gan jums, gan citiem izdevējiem vai autoriem vienlaicīgi ienāk prātā kaut kas, ko būtu vērts izdot?
Es tādu gadījumu zinu tikai vienu. Jo noteikti nevajag aizmirst, ka esam ļoti specifiska nišas izdevniecība. Ar to, ar ko mēs galvenokārt nodarbojamies, citi krāmēties negrib. Nu, izdevniecība "Zinātne", protams, viņiem arī ir, lūk, tāda tipa izdevumi, pie kādiem strādājam mēs. Es priecājos par visu, kas šajā jomā iznāk citās izdevniecībās, jo ir svarīgi, lai kultūras materiālu būtu daudz. Tā viena vienīgā reize – tā bija amizanta, jo tas bija ne vairāk, ne mazāk kā Ulža Bērziņa no oriģināla tulkotais un ilgi lolotais Korāns, kuru pēkšņi uz to pašu laiku bija iztulkojis arī Imants Kalniņš, bet no angļu valodas. [To izdeva "Medicīnas apgāds".]
Korānam vismaz nebija problēmu ar autortiesībām. Cik zinu, vairākās izdevniecībās viena darba tulkojums iznākt nevar.
Nē, tur problēmu nebija. Uldis to visu darīja ar vislielāko pietāti pret oriģinālu, pret visu vēsturisko vidi, turklāt savā unikālajā pieejā kā teksta radītājs.
Es pieļauju, ka jums ir tulkotāju kvalitātes standarts.
Protams – darbojamies tikai ar labākajiem! Bet Uldis bija stihija, unikāla pasaule.
Un kas nosaka to, ka tie ir tikai paši labākie?
Mums jau nemaz nav tik daudz tulkojumu no svešvalodām (virknei grāmatu ir paralēlie tulkojumi uz angļu valodu), galvenokārt tā ir dzeja. Dabīgi, ka dzeju tulko labākie dzejnieki. Un tas pats attiecas uz eseju grāmatām. Piemēram, Dace Meiere – vai kāds apšaubīs, ka viņa kā tulkotāja ir topā? Tāpat kā Maima Grīnberga. Viņas abas mums ir ļoti iemīļotas tulkotājas. Un perfektais Igors Šuvajevs ar saviem vācu filozofiem. Ļoti ceram uz Raupa spāņu valodu arī nākotnē. Tagad gaidām Laura Veipa veikumu. Bet Ostups manifestiem piesaistīja veselu baru izcilu tulkotāju! Gadās, ka laika gaitā kāds arī atkrīt, bet sadarbība turpinās ar tiem tulkotājiem un redaktoriem, par kuru darba kvalitāti un iespējām sadarboties nav šaubu.
Bet vai ir gadījies rezultāts, kuru var uzskatīt par neveiksmi? Kas vispār izdevēju nozarē skaitās neveiksme, ja neskaita to, ka grāmatu nepērk?
Es par to neveiksmes jautājumu ļoti domāju, bet neko neizdomāju.
Varbūt neveiksmju nemaz nav?
Varbūt neveiksme ir tad, ja tu atļaujies paņemt un strādāt pie projekta… Sauksim tos par "projektiem", jo mēs nekādā gadījumā neesam nekāda komercija – mums absolūti katrs izdevums ir projekts, katram tiek meklēta nauda un tā tālāk, lai visu to līdz galam varētu realizēt. Tad, lūk, neveiksme – bet tā nav izdevēja neveiksme, to vienkārši uzskatu par neveiksmi es – ir tad, ja mēs kaut kādu spiedīgu apstākļu dēļ esam paņēmuši kādu darbu, kurš nav bijis idejiski nepieciešams. Kad ir uznākusi panika, ka mēs tiešām nogrimsim, un tad paņemam kādu projektu, par kuru skaidri zināms, ka nav jāmeklē līdzekļi, par to tiek samaksāts – māksliniekam ir darbs, redaktoriem ir darbs un tā tālāk. Bet tas nenozīmē, ka tu pie šādiem darbiem strādā mazāk. Tu tērē savu laiku un enerģiju, kas būtu bijusi vajadzīga citam projektam, kas tagad guļ. Darbs ir izdarīts, bet prieka par to nav itin nekāda. Varbūt to es nosauktu par neveiksmi.
Vai šāds darbs ir tāds, ko ir mazāk vērts izdot?
Mēs neizdodam to, ko nav vērts izdot. Arī tajos pāris gadījumos, par kuriem runāju, nekas nevērtīgs jau klajā laists netika. Tikai mūsu kopainā tie nebija obligāti, jo nenesa sev līdzi nekādus (mūsu ieskatā) nozīmīgus atklājumus.
Kas padara darbu par izdošanas vērtu vai izdošanai nepietiekami vērtīgu?
Tam ir jābūt kaut kādā veidā vajadzīgam. Bet saproti – tā tomēr ir galvenā redaktora atbildība. Ja viņš uzskata, ka tas ir to vērts, tad…
Bet jūs nekad nevarat būt droša, ka citiem arī tā liekas…
Nē, es jau principā tomēr esmu cilvēks, kas uzņemas pietiekami daudz avantūru, jo man galvenais ir, lai nebūtu stagnācijas un šaursirdības. Man pašai riebjas rutīnas darbi, un ar to jau grāmatu izdošana ir brīnišķīga – katru reizi tie ir jauni cilvēki, tās ir jaunas idejas (un jaunas problēmas, protams). Bet galvenais – jātrāpa tajā laukā, kas tevi interesē. Es domāju, ka tā ir šausmīgi subjektīva lieta.
Tur vienmēr notiek arī eksperiments. Ja jūs dotu vienu un to pašu grāmatu vairākas reizes iztulkot vairākiem tulkotājiem, rezultāts katru reizi būs cits. Nevar zināt, kas iznāk ārā. Bet, ja par tām rakstura īpašībām. Viena lieta, ka jums nepatīk rutīna, bet kas vēl? Vai drīzāk – kāds cilvēks nevarētu būt galvenais redaktors? Tur droši vien kaut kāds krampis ir vajadzīgs?
Nu, acīm redzot. Jārēķinās, ka tā ir atbildības uzņemšanās savu vēlmju īstenošanai sākt neprognozējamu procesu, kurā tu iesaisti arī citus. Nav tā, ka tu sev un citiem izveido darbu, par ko kārtīgi maksā. Tā ir avantūra. Un man ir sūra pieredze šai ziņā. Veiksme ir atrast īstos domubiedrus daudzo funkciju īstenošanai, kas svarīgas izdevniecības darbā, un tad vēl jābūt pacietībai un veiksmīgām apstākļu sakritībām, lai šis process nostabilizētos un nestu augļus. "Neputnam" laimējās.
Vai izjūtat, ka "Neputnam" būtu izveidojies kāds kvalitātes standarts, ko citi no jums sagaida? Vai jums ir vienalga?
Nē, mums pašiem ir šis standarts. Nu, ne standarts, bet vienkārši visu laiku tiek strādāts pie tā, lai katru reizi būtu maksimālais rezultāts. Gadās, ka kaut kas arī nenotiek gluži tā, kā gribēts – ko lasītājs, paņemot grāmatu rokā, parasti pat nepamana. Bet mēs to izrunājam. Jelgavas tipogrāfija izpildījuma standartu notur visaugstākajā līmenī. Par satura standartiem ir tā – kas attiecas uz dzeju un esejām, tā vairāk ir improvizācija, vadoties drīzāk pēc sajūtām (literatūru mēs neuztveram kā savu atbildību, bet kā prieku). Tā ir auglīgs paplašinājums mūsu prāta telpai. Pieņemot arī nupat visjaunāko paaudzi, kas ienāk un ir baigi forša – gudri, darboties alkstoši jaunekļi un āķīgas meitenes –, mēs tā kā svaigu elpu sajūtam. Viņos es redzu nākotni, kas man patīk. Protams, ja Kultūrkapitāls neko šādiem projektiem nepiešķirtu, tad tie vispār nevarētu notikt.
Ja ir runa par kvalitāti attiecībā uz pārējiem – mākslas zinātnes – tekstiem, tad tur ļoti daudz kas ir atkarīgs no nepieciešamības. Ir autori, kuri paši par sevi ir "standarti", un literārajam redaktoram atliek tikai tekstu līdz galam sakopt. Tālāk darbs māksliniekam. Un tad, protams, ir arī virkne autoru, ar kuru tekstiem ir šausmīgi jāstrādā. Bet es nespēju reizēm atteikties vienkārši tāpēc, ka materiāls un informācija caur šo tekstu ir nepieciešama un neviens cits pie tā nestrādā. Tad galvenais, ka grāmatā ir attēli un pamatzināšanas par mākslinieku. Nekā padziļināta un literāri saistoša.
Vai ir svarīgi, lai tas, par ko ir rakstnieku vai mākslinieku darbi, saskanētu ar redakcijas uzskatiem? Vai svarīgāk ir tas, ka tie ir kvalitatīvi, pat ja nepiekrītat tajos paustajam?
Ja es galīgi nepiekrītu rakstītajam, tad kāpēc tas būtu jāizdod mums? Vai dieniņās – ir tik daudz izdevniecību! Mēs esam tikai viena. Un pavisam maziņa. Mums gadā ir apmēram 25 grāmatas. Bet mēs vispirms esam par dažādību – tādu, kur arī sev varam atrast ko tuvu vai ko uzskatām par vispārnoderīgu. Tam nav vienmēr jāpārstāv mūsu uzskati, jo, tāpat kā bez elementāras procesa uzturēšanas, arī bez eksperimentiem un izaicinošiem mērķējumiem nezināmajā vide nav dzīvotspējīga. Kaut kādā mērā varbūt varam runāt par tā saucamo gaumi, kas tīri cilvēciski individuāli dažkārt diktē izvēli, un šāda izvēle var tikt arī pārskatīta.
Kāpēc, jūsuprāt, cilvēkiem vispār ir svarīgi lasīt?
Grāmata ir uzdevums iztēlei. Es labprāt lietoju vizuālas lietas, pat skatos seriālus, kad vajag drusku izklaidēties, bet grāmatu lasīšana iedarbina manu personisko iztēli. Pusaudžu gados es, protams, šausmīgi daudz lasīju, bet, kad ar cerību devos uz attiecīgo ekranizāciju – tas bija briesmīgi! Pliki un sveši. Bija tāda filma "Kilimandžāro sniegi"...
Tā nevajag darīt…
Tā nevajag darīt!
Vismaz labi, ka tā secība ir tāda. Jo, ja sāk ar filmu, bet tikai tad varbūt izlasa grāmatu… Ne velti Selindžers neļāva savus darbus ekranizēt. To vienu filmiņu redzēja un pateica – nē.
To, ko viņš raksta, to nemaz nevar ekranizēt. Kino ir sava valoda, un tā var būt lieliska, kad runā pati savu "tekstu".
Ja man tiek jautāts par izvēlēm un tamlīdzīgi, varbūt ir vērts saprast, ka izdevējdarbībai pievērsos, atvaino, tikai piecdesmit gadu vecumā. Līdz tam esmu darījusi šausmīgi daudz visu ko. Kā bērns es pirku kartiņas ar gleznu reprodukcijām un porcelāna figūriņas, kā bērns un tīnis – nenormāli daudz lasīju un skrēju uz tuvējo antikvariātu Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī – sākumā pēc poļu kinožurnāliem (izgriezu kinozvaigznes un līmēju tās uz lapām, attiecīgi noformējot), tad – galvenokārt pēc "Grāmatu drauga" biogrāfiju sērijas grāmatām. Mana pirmā darbavieta bija rotatora meitene Grāmatu tirdzniecības pārvaldē līdz ar iespēju tikt pie "zemletes" grāmatām. Rakstīju dzejoļus un cītīgi krāju savu bibliotēku, arī mākslas grāmatas. Iedraudzējos ar fotogrāfiem un sāku nopietni fotografēt – iemācījos novērtēt fotoattēla iespējas un cienīt fotomeistarus. Gribēju uz Maskavu, uz kinoinstitūtu – Fellini, Antonioni! –, bet iestājos Akadēmijā mācīties mākslas vēsturi; pēdējā kursā sāku pasniegt mākslas vēsturi Dārziņskolas bērniem, kas mani uz visiem laikiem pietuvināja mūzikai; tad mākslas vēsturi pasniedzu arī bibliotekāriem universitātē, braukāju no ZA ar lekcijām pa Latvijas skolām. Piecus gadus nostrādāju par Mākslas un arhitektūras nodaļas vadītāju "Literatūrā un Mākslā", kur varēju iepazīties arī ar arhitektiem un viņu problēmām, bet galvenais – "Literatūras un Mākslas" gaisotne un cilvēki atvēra visu plašo kultūras spektru kā lielo ideju kausētavu un ļāva saprast, ka tieši tā ir mana stiprā puse – stimulēt un dot iespēju izpausties citiem, tā teikt – organizēt lietas, lai veicinātu tās garīgās telpas plašumu un spēku, kas nepieciešama arī pašai. Vēlāk drusku pat pastrādāju izdevniecībā "Liesma", bet aizrāvos līdzi Augusta Sukuta aicinājumam veidot no frančiem pārņemtu un atbalstītu ideju par Multimediju centru, tolaik ar to saprotot projektus, kuros apvienojas dažādi mākslas mediji, teiksim, – teksts, filma, fotogrāfija, mūzika vai skaņa –, kas vienojas kopīgā izdevumā, kuru iespējams pasniegt arī kā instalāciju. Paralēli nācās veidot Francijas-Baltijas Videomākslas festivālus. Skarbajos deviņdesmitajos kaut kas tāds ilgi pastāvēt nevarēja, iestājās pauze, un tad nācās dibināt izdevniecību, lai izdotu mākslas žurnālu, kas tobrīd bija nepieciešams kā jaunās mākslas pasaules situācijas apliecinātājs un popularizētājs. Vadīju to 10 gadus. Bet tad jau pie apvāršņa bija parādījies Kultūrkapitāls un izrādījās, ka izdevniecība ir lieliska iespēja visu līdzšinējo pieredzi likt lietā arī grāmatās un nekad negarlaikoties. Visa šī raibā vēsture, kas līdzi nes iepazītus ļoti daudzus un dažādus cilvēkus, arī palīdz izvēlei un liek "Neputna" spektram ietvert visu to, ko tas ietver.
Diezgan pretrunīgu reakciju izraisīja jūsu atbalsts Jānim Zuzānam laikā, kad viņš pārtrauca finansējumu kultūrai. Vai grāmatu izdevēju nozare vispār mūsdienās spētu sevi uzturēt bez mecenātu/valsts atbalsta?
Pirmkārt, Zuzāns nepārtrauca finansējumu kultūrai, tikai, spontāni reaģējot uz ziņu par viņa biznesa aizvēršanu, secināja, ka tad nebūs, ar ko atbalstīt kultūru. Savu atbalstu, kā zināms, viņš nav pārtraucis, bet sirsnīgi turpina. Nupat – Purvīša balva. Un jā, viņam ir arī kārtīga bibliotēka, viņš daudz lasa un prot novērtēt grāmatas.
Otrkārt – neapšaubāmi, vispirms bez Kultūrkapitāla fonda un arī bez mecenātu, īpaši Jāņa Zuzāna, atbalsta tāda izdevējdarbība kā mūsu nav iedomājama. Autori, kuru darbi top gadu garumā, ir pelnījuši normālus honorārus; redaktori, kas ņemas ap tekstiem, lai tos sakārtotu un atbrīvotu no neprecizitātēm, arī dara smagu, laikietilpīgu intelektuālu darbu; mākslinieks-iekārtotājs ne vien domā par to, lai dizains liktos pievilcīgs, bet vispirms rūpējas par loģisku un ērtu attēlu un teksta savietojumu, kas mūsu grāmatām nereti ir gandrīz vai neiespējamā misija – tas viss prasa pienācīgu atalgojumu. Kur nu vēl autortiesības, fotogrāfu darbs, attēlu sakopšana tipogrāfijai un tad – bāc! – tipogrāfijas izdevumi: papīrs, kas kļūst arvien dārgāks, un pati druka, kas tiešām piedāvā jaunas iespējas. Par visu to ir nopietni jāmaksā. Un, lūk, tūlīt arī jaunie nodokļi, kas tāmes jūtami palielinās. Kultūrkapitālam, kas ir visu projektu cerību avots, vienam ar to tikt galā bez budžeta būtiska palielinājuma ir nereāli. Nākotne nekāda spožā nerādās. Bet mūsu grāmatas nekādi nepretendē uz bestselleriem kā laika pavadīšanas objektiem. Mūsu grāmatas tiecas būt kultūrvēsturiskas vērtības. Tieši par to visu laiku tiek domāts – lai tas, ko mēs izdodam, ir tāds, kas paliek. Un ar šādu ideju nav iespējams domāt arī par naudas pelnīšanu. Tas vienkārši nefunkcionē.
Vai jums šajā laikā ir svarīgi, lai valdība un sabiedrība saprot, kas ir tas, ko dara izdevniecības? Laika gaitā tas droši vien pierādīsies tāpat, bet tagad?
Protams, ka ir svarīgi. Bet – man liekas, ka viņiem nav laika un īstas intereses par to domāt. Tā lielākā problēma, manuprāt, ir, ka viņi visi katrs domā un cīnās ar uzdevumiem savā ļoti šaurā lauciņā un nepieņem kultūru kā totāli vienojošu (un daudzveidīgu!) nepieciešamību – ja reiz vispār ir tāda Latvija kā nacionāla valsts. Bez savas lolotas īpašās kultūras jau nacionālai valstij nav jēgas. Bez valodas, kas attīstās. Un tieši caur tulkojumiem tā attīstās laikam līdzi. "Ā, vajag atbalstīt latviešu valodu? Nu tad oriģinālliteratūrai dosim atlaides!" Kas ir viena pati oriģinālliteratūra? Tieši kā tulkotājs Rainis deva latviešu valodai virkni vārdu, kurus joprojām lietojam! Tulkotāja darbs arī faktiski ir oriģinālliteratūra. Šī ierobežotā domāšana – tas viss ir izglītības trūkums. To esmu gatava atkārtot katru reizi un katrā laikā – man šķiet, ka īpaši tagad valdībā ir tās paaudzes, kuras skolās nav dabūjušas normālu kultūrizglītību. Nav bijusi mākslas vēsture, es baidos, ka arī mūzikas vēsture nav bijusi. Labi, vismaz Dziesmu svētki ir kaut kas neaizskarams, bet tāda izglītotība ar plašāku skatu uz to, kas ir kultūra, kas to veido, un izpratne par to, ko kultūra katrā savā sadaļā spēj dot ,– man liekas, ka tādas arvien jūtamāk caurmēra izglītībā trūkst.
Varbūt tas ir tāpat kā tad, ja cilvēks piedzimst nedzirdīgs – viņš jau nezina, ko zaudējis. Viņš dzīvo tālāk. Varbūt viņiem ir tāpat – viss kārtībā.
Nu ja, tieši par to ir runa. Ja viņš kā bērns to nedabū uzzināt… Paldies dievam, ka vismaz ir mūzikas un mākslas skolas, bet tajās jau arī iet tikai tie bērni, kuru vecāki viņus tur aizved. Bet tas, ka normālā skolā, lūk, neliek iepazīties ar mākslas un kultūras pasauli, – tā ir liela problēma.
Bet cilvēks, kurš ir daudz lasījis un iepazīst kultūru – viņš dzīvo laimīgāku dzīvi?
Es domāju, ka lielā mērā jā. Jo viņam vienmēr ir atbalsts plašākā dzīves redzējumā, ko dod grāmatas. Dzīvē problēmu netrūkst, bet tas, ka esi iepazinis ļoti daudz draugu kultūras vidē – tēlus, raksturus, likteņus, vizuālas ainas, vienalga, ko –, tas var palīdzēt tajā brīdī, kad ir ziepes. Tu redzi, ka pasaule ir plašāka nekā tikai tas mirklītis, kas tev sagāzies virsū. Un cilvēkam jau ik pa brīdim kaut kas sagāžas virsū. Ja tu neatrodi to izeju ārā uz plašāko ainu... Kultūra ir viena no iespējām tajā plašākajā ainā nokļūt.
Man ir versija, ka grāmatas un viss teksts apkārt patiesībā ir instrukcijas – citu cilvēku atstātas instrukcijas, kurās parasti vairāk skaidrots, kā nevajag darīt, ne tik ļoti – kā vajadzētu rīkoties. Man viens draugs, automehāniķis, mēdza smieties par grāmatām, sūtīt bildes, kurās viņi uz grāmatām autoservisos kaut ko balsta, un rakstīt: "Ha, ha, beidzot grāmatas kaut kam noder!" Es viņam atbildēju: "Simt punktu, ka tu arī lasi kaut kādas rokasgrāmatas, tehniskos dokumentus. Tas ir tas pats. Tu tikai nelasi prozu!" Tā ka es varu piekrist, ka teksts var palīdzēt izkārpīties laukā. Arī vēsturiski, ja kādiem notikumiem paredzēts atkārtoties..
Cerams. Bet es domāju, ka pirmkārt grāmata dod iespēju satikties ar citiem cilvēkiem, kurus tu citādi nesatiktu.
Bet kam jūs šo iespēju dodat? Viens ir tas lasītājs, kurš lasa šobrīd tikko vai nesen iznākušu grāmatu. Varbūt būs cilvēks, kurš pēc divdesmit gadiem izlasīs…
Tik un tā. Viņš satiksies, viņš ar Niklāvu, ar Ģedi, ar Džemmu, ar Grosvaldiem satiksies.
Un, ja tā būs labi nostrādāta grāmata, tad viņa strādās?
Tad viņa aizies, jā.
Ar ko drukāta grāmata ir labāka par digitāli lasāmu?
Tieši ar to, ka mierīgi vari to šķirstīt un lasīt. Un tas ir kaut kas reāls. Digitālais ir ok – informācijas dēļ. Ātri iegūsti informāciju, nekādu problēmu. Visi strādājam pie datora, digitālā vidē. Grāmata laiku patiešām apstādina… Bet tev te bija daži jautājumi, kas man tiešām patika. Es varētu, piemēram, piebilst, ka izdevniecības darbā atspoguļojas tas, ka man patiesībā galvenokārt interesē radošais cilvēks. Tieši tas cilvēks, tā personība, kas izpaudusies radoši. Ne velti tā pusaudža vājība uz biogrāfiju grāmatām...
Vai katrs cilvēks nav radošs?
Katrs var arī nebūt. Vai arī – viņš var būt radošs, bet pilnīgi citā jomā, ar kuru man nav nekāda sakara. Man patīk caur mākslas/dzejas darbiem ieraudzīt to cilvēku.
Bet tie cilvēki – viņi ir stipras personības vai vienkārši talantīgi cilvēki?
Ja viņi nebūtu stipri un nebūtu talantīgi, tad neatstātu tādus attēlus un tādas zīmes, ar kurām vari runāties. Tas attēls – vai nu tas ir tukšs, vai arī tas runā. Tas ir galvenais valdzinājums mūsu darbā. Dot iespēju satikt pēc iespējas vairāk interesantu personību.
Varbūt svarīgs arī patiesīgums?
Ja mākslas nav, tad tās arī nav. Bet, ja tā ir, tad tas ir tas patiesuma mirklis! Māksla var arī nenotikt. Bet, ja tā "notiek", tad tas ir tas īstais, patiesais, kas tajā cilvēkā ir.
Varbūt tas atšķir grāmatas, kuras ir vai nav vērts izdot?
Varbūt. Es nezinu. Nav laika nodarboties ar nevērtīgām grāmatām…
Jums vispār atliek laiks lasīt kaut ko, kas nebūtu saistīts ar "Neputnu"?
Ļoti maz, bet es cenšos. Bet ļoti maz. Jo tiešām, godīgi sakot, viņi sākuši milzīgus foliantus rakstīt – tie autori.
Kas šobrīd top?
Daudz kas top. Es jau stāstīju par tēlniecības vēsturi. No tipogrāfijas gaidām grāmatu par arhitektu Sergeju Antonovu un Edvarda Kuka debijas krājumu "Vadi". Bet gatavots tiek Arvja Vigula "Blusu cirks" un melnajai sērijai – viņa tulkotais Vasko Popa, kā arī Prigovs (Ilmārs Šlāpins). Ar savu konceptuālās dzejas variantu iepriecēs Žebers. Uz tipogrāfiju ceļā ir Annas Eižvertiņas "Ceļvedis darbības teātrī" (kā autore pati saka – viņas mūža darbs). Ļoti gaidu gala variantu Eliota izlasei (Ieva Lešinska un Kārlis Vērdiņš). Septembrī jubileja Knutam Skujeniekam – Māris Salējs sakārtojis viņa atdzejotās pasaules tautasdziesmas. Tāds kā eksperiments top sadarbībā ar Jāni Joņevu. Drīz uz tipogrāfiju aizies ļoti interesants un ilgi tapināts darbs – pirmās latviešu filozofes Mildas Palēvičas "Dienasgrāmatas" un viņas pētījums estētikas vēsturē Latvijā līdz Otrajam pasaules karam. Silvijas Freinbergas grāmata "Tija" latviešu mākslas vēsturē atklās jaunu, nezināmu vārdu ar traģisku likteni – Otīliju Leščinsku. Mazajā klasikas sērijā rudenī par sevi atgādinās gleznotāji Kārlis Miesnieks un Leo Svemps, beidzot kārtīgs pētījums no Kristiānas Ābeles ticis pagājušā gadsimta sākuma bohēmistam Voldemāram Zeltiņam, bet foto sadaļā pieteiksies Roberts Johansons Katrīnas Teivānes-Korpas izpētījumā.
Tiek gatavots arī ļoti interesants un milzīgs izdevums – Laimoņa Oša pētījums par "Zelta ābeles" izdevēju Miķeli Gopperu un viņa grāmatām. Tā arī ir viena pilnīgi traka lappuse mūsu kultūras vēsturē! Viņš savulaik pacēla grāmatas standartam augstāko latiņu. Ja viens apsēsts cilvēks izlemj, ka jābūt šādām kvalitatīvām grāmatiņām, lai kādas mokas tas prasītu, – rezultāts nostrādā visplašākajā amplitūdā. Es jau bērnībā pāris tādu dabūju paturēt rokās, un tas uzreiz bija kaut kas īpašs! Tad tu arī uz visiem laikiem saproti, ka grāmatai var būt arī papildu vērtība. Tie padomju izdevumi nekad nebija tik pievilcīgi, pat īpaši veidotie. Tajos nebija noslēpuma, kā paņemot rokā, teiksim, Hofmaņa "Muzikālās noveles" vai Sudrabkalna "Klodijai". Nu jā – tā mēs te varam aizrunāties velns zina kur..
Nu, izskatās, ka gandrīz visiem jautājumiem esam izgājušas cauri. Par tiem izaicinājumiem. Vai "Neputns" izjūt kaut kādas mūsdienu tendences, piemēram, to, ka cilvēki it kā mazāk lasa literatūru? Saprotu, ka jums svarīgākais – lai tā grāmata vispār var iznākt. Es nemaz nezinu, vai cilvēki lasa mazāk, bet tāds priekšstats ir.
Viļņiem. Reizēm lasa vairāk, reizēm mazāk.
Un tad Kalnozols izdod "Kalendāru" un izrādās, ka visi lasa.
Jā. Izrādās, ka visiem vajag kaut ko tādu – vienkāršu un sirsnīgu. Es arī izlasīju – jā, forši. Priecājos, ka atradu tam laiku.
Starp citu, uz kovida laiku "Neputnam" pasūtījumu internetā ir vairāk. Protams, ja runājam par tirāžu – kopumā līkne iet stipri uz leju.
Bet galvenais, ka grāmata ir – tas jau svarīgākais.
Jā, galvenais, ka grāmata ir.
1