Piedāvājam jums sarunas ar Latvijas Literatūras gada balvas nominantiem. Kategorijā "Labākais prozas darbs" nominēti Pauls Bankovskis par grāmatu "18" (apgāds "Dienas grāmata"), Osvalds Zebris par grāmatu "Gaiļu kalna ēnā" (apgāds "Dienas grāmata"), Inga Ābele par grāmatu "Klūgu mūks" (apgāds "Dienas grāmata") un Arno Jundze par grāmatu "Putekļi smilšu pulkstenī" (apgāds "Zvaigzne ABC"). Intervēja Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis.
"Sasiet kopā pagātni un tagadni, skarbumu un liriku, reālus notikumus ar mistiku – to šogad vispārliecinošāk paveicis Pauls, aprakstot senā varoņa ceļojumu 1918. gada priekšvakarā un sava alter ego vēsturiski personiskos meklējumus mūsdienās. Pagājušā gadsimtā sākuma personāžs pārsteidz ar dziļajām zināšanām kultūrā, politikā un cilvēces attīstībā, kas nesaraujami sasaucas ar šodienas domājoša cilvēka secinājumiem. Vai toreiz cilvēks tā domāja? To mums grūti pateikt, tāpēc romānu grūti uztvert kā autentiski vēsturisku, taču tā vispārcilvēciskās vērtības un raiti plūstošā valoda aizrauj prom no vēlmes pēc precīziem faktiem." (Dace Rukšāne-Ščipčinska)
"Osvalds Zebris paspēja iesākt vēsturisko romānu sēriju kā pirmais un līdz ar to – nodiktēt dažus šīs spēles noteikumus. Nākamajiem jau ir/būs vieglāk vai grūtāk, bet nāksies rēķināties ar to, ka Latvijas 20. gadsimta vēsture kaut kādā ziņā sākas ar vainas apziņu. Un prieks, ka latviešu literatūra beidzot ir ķērusies pie viena no iekavētajiem darbiem – izrunāt to, kas mums kremt." (Ilmārs Šlāpins)
"Ingas Ābeles romāns "Klūgu mūks" vispirms un galvenokārt ir romāns par lidojumu. Romāns ir par lidošanas brīnumu, par lidojuma un dzīves paralēlēm. Mazliet, bet mērķtiecīgi spītējot tik daudzkārt izteiktajam telpas stabilitātes atradumam šā darba vērtējumos un interpretācijās (sak, romāns par Latgalē īpašiem cilvēkiem), tomēr uzskatu, ka centrā ir telpas plašums, arī robežu cits fokusējums, jo tieši tas raksturo lidojuma būtību. Sapnis par savu īsto dzīves misiju (ja ne pašam, tad bērnu paaudzē) – arī tas ir lidojums. Dzimtas stāsts – iespēju, šaubu, pārmaiņu, liktenīgu pavērsienu, nejaušību, arī izaicinājumu klātesme – tā ir smalka pārlidojumu sistēma, kurā autore demonstrējusi prasmi atgādināt un atsaukt atmiņā, izmantojot spilgtas detaļas. Savukārt romānā lasāmā un baudāmā valoda – augsta līmeņa pilotēšanas prasme. Protams, romānā lidojuma galvenais maršruts ved pāri Latgalei." (Lita Silova)
"Grāmatas centrā ir pretrunīgie deviņdesmitie gadi. Arno Jundze romānā spējis iejusties savu toreizējo sajūtu pasaulē, nevis reflektēt par laiku un notikumiem. Tas nav arī skats no malas uz tuvējo vēsturi, bet gan tiešs un nepastarpināts jauna cilvēka pārdzīvojums, tāpēc autora klātesamības elpa jūtama ikvienā aprakstītajā epizodē. Tā ir laika personificēšana. Dažādie romāna sižeta pavērsieni, metaforas aizrauj, neviļus uzdodot jautājumu – kas ir mūsu sabiedrības morālais pamats, ja viss ir tik ļoti sadraņķēts? Romāna astoņpadsmitā nodaļa ir spilgta vienkāršrunas un slenga paraugstunda un nosacīta "mācību grāmata". Vienu otru lamuvārdu un izteicienu latviešu un krievu valodā nebiju dzirdējis. Nu esmu iemācījies." (Guntars Godiņš)
2