Krīzes mācības

Foto: Reinis Hofmanis, f64

Sandris Mūriņš: Ko mēs esam iemācījušies no šīs globālās finansu krīzes?

Jānis Ošlejs: Ir svarīgi saprast, ka krīzes kapitālismā notiek regulāri. Katra no tā mums iemāca ko jaunu!

Pirmkārt, mēs esam iemācījušies to, ka kapitālisma ekonomikas, ne tikai Latvijā, bet arī ASV un citviet ir palikušas pārāk stīvas. Finansu sektorā sāka dominēt bankas, kuras, katru atsevišķi ņemot, ir pārāk lielas. Piemēram, Merrill Lynch - ASV, Parex - Latvijā. Parex gadījumā, mums bija  jāizšķiras, vai nu mēs glābjam Parex, bet iztērējam ļoti daudz naudas, par kuru mēs būtu varējuši uzbūvēt slimnīcas, skolas, ātrgaitas šosejas uz Daugavpili vai ļaujam Parex bankrotēt, un tad tiek iznīcināti simtiem tūkstošu cilvēku un uzņēmumu, kuri noguldījuši Parex depozītus. Ir slikti, nepareizi, ja jāveic šādas izvēles. Ja Parex būtu relatīvi neliela banka, mēs ļautu tai bankrotēt. Kapitālisms ar nelielām bankām būtu dzīvīgāks, vieglāk spējīgs pielāgoties – bez lielizmēra valdības glābšanas pasākumiem – nekā esošais,  kurš ir pārāk stīvs.

Otra pārdomājama ideja ir mūsu līdzšinējā doma, ka saimniecībā vissvarīgākais ir cilvēks, kurš realizē idejas, uzņēmējs – tāpēc tiem, kuri darbojas, nevajadzētu traucēt un tāpēc viņi ir jāapliek ar maziem nodokļiem, Ja šādu cilvēku rīcībā paliks vairāk naudas, viņi to investēs arvien jaunās idejās, jo viņi ir tik ārkārtīgi spējīgi. Tāpēc mēs samazinājām nodokļus bagātajiem, lai šiem spējīgajiem cilvēkiem ir daudz straujāka attīstība un lai viņu uzņēmumi kļūst arvien lielāki. Tā bija kļūda. Acīmredzot arī ļoti spējīgu cilvēku spēja izdomāt un kvalitatīvi pārvaldīt jaunas idejas ir ierobežota. Vienlaikus bagātības koncentrācija dažu cilvēku rokās nozīmēja, ka daudziem citiem nav pieejami resursi savu ideju īstenošanai. Tāpēc kapitālisms, kas centās veicināt uzņēmējdarbību, uzliekot mazākus nodokļus, diemžēl sāka bremzēt uzņēmējdarbību, jo  izslēdza lielus sabiedrības slāņus no ekonomiskās aprites, nedodot iespēju jauniem uzņēmējiem  .

Ekonomists Jozefs Šumpēters teica, ka kapitālisms attīstās caur „radošo nojaukšanu”. Radoša nojaukšana notiek, nākot jaunai, labākai, inovatīvākai idejai vai produktam un ar savu kvalitatīvo pārsvaru  nojaucot, iznīcinot veco veidu. Lai arī vecā firma ir gājusi bojā, tomēr tās vietā ir cita, un kopumā ir notikusi attīstība.

Diemžēl reizēm kapitālismā ir vērojama „nojaucoša nojaukšanās”, kad ekonomika samazinās. Vecā firma ir bankrotējusi, tomēr vietā nekas cits nav radies. Mēs piedzīvojām nojaucošu nojaukšanos lielā mērā tāpēc, ka nav insfrastruktūras kaut kā jauna radīšanai.

Ja nav iespēju radīt jauno, izpausties un attīstīties, rodas lieli jautājums par kapitālisma nākotni. Ja mums ir kapitālisms, kurā tikai lielās korporācijas un bagātie izdzīvo, bet mazajiem uzņēmumiem un plašiem sabiedrības slāņiem nav iespēju attīstīties un investēt, tad ļoti daudzi jautās, kāda ir jēga no šāda kapitālisma, kurš it kā sola ekonomisko brīvību, bet faktiski to nesniedz? Es domāju, ka nemieri Anglijā vai Vācijā, Izraēlā ir tieši tāpēc, ka šī kapitālisma forma ļoti daudziem cilvēkiem nedod iespējas attīstīties, radot cilvēkos bezcerības un nolemtības sajūtu.

Kā veicināt veselīga kapitālisma izaugsmi?

Kapitālismā ekonomiskā izaugsme ir atkarīga no trim faktoriem – cik pieejama ir nauda, cik pieejams darbaspēks un cik daudz  inovāciju sabiedrība rada. Inovācijas šajā kopējā izaugsmē dod apmēram 70 -80% no kopējā pieauguma, darbaspēks un finanses kopā 20-30%. Finanses no valsts pārvaldības viedokļa  ir vieglāk aptveramas nekā inovācijas. Līdz ar to tika būvēta sistēma, kurā galvenais fokuss tika likts uz pēc iespējas lētāku finansu pieejamību. ES tika ieviesta kopīga valūta ar domu, ka lētāki kredīti nesīs lielāku IKP pieaugumu. Tomēr jāatceras, ka, lai cik svarīgs būtu kapitāls, tas tomēr sniedz tikai ļoti nelielu daļu no kopējā IKP pieauguma. ES prioritātei vajadzēja būt nevis eiro, bet ES inovāciju sistēmas izveidei, kura ļautu  pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku iespējas īstenot savas radošās  idejas.

Pirms krīzes laikā  arī mēs Latvijā savu attīstību balstījām tikai uz vienas kājas. Mums bija lielas bankas un daudz pieejamas naudas. Diemžēl šī finansu sistēma tika būvēta patēriņa  un nevis inovāciju finansēšanai. Arī šobrīd mēs stāvām uz tās pašas kājas - finansējums ir pieejams māju būvniecībai, bet vēl arvien pietrūkst inovāciju radīšanai un izplatīšanai. Tā ir ne tikai Latvijas, bet arī ASV un Lielbritānijas problēma.

Ja gribam uzbūvēt sekmīgu kapitālismu, kurš labi attīstītās, mums ir vajadzīgs liels skaits jaunu firmu, kuras izkonkurētu vecās. Tikai tad mēs sasniegsim radošo nojaukšanu. Tāpēc attīstības pamatjautājums ir:, kas Latvijas pārvaldei jādara, lai mums rastos pietiekams skaits jaunu firmu un kā tās apgādāt ar finansēm un idejām. Ja to atrisināsim, tad pārējo izdarīs paši cilvēki.

Pirms krīzes gados ASV valdība apgalvoja, ka  krīzes un burbuļi nav sagaidāmi, jo esam iegājuši jaunā vēsturiskā ekonomikas attīstības posmā! Un tomēr mēs to piedzīvojām. Ar ko to izskaidrot?

Šādi optimistiski paziņojumi ir bijuši vienmēr, un tie jau nekur nepazudīs. Cilvēkiem gribas ticēt labākai nākotnei un idejai, ka mūs gaida nebeidzams progress. Esmu pārliecināts, ka nākošā paaudze teiks gluži kā mēs, nu jā, tā iepriekšējā paaudze, protams, uztaisīja muļķīgu nekustamo īpašumu burbuli. Mēs gan tā nedarīsim. Un nākošā paaudzes  radīs krīzi kaut kur citur. Piemēram, pārlieku ieguldīs tehnoloģijās un radīs tehnoloģiju burbuli, kurš pārsprāgs.

Ja ekonomika netiek regulēta no augšas, kā sociālismā, tad tajā ir  burbuļi. Latviešiem vajadzētu vieglāk pieņemt šo faktu:kapitālisms rada burbuļus, un samierināties, ka mēs neesam spējīgi paredzēt, kurā brīdī burbulis atkal radīsies.

Burbulim vienmēr ir divi avoti: ideja par jauno labo investīciju, kas ir drošāka un ienesīgāka nekā novecojušās pagātnes iespējas, un to nodrošinošās finanses. Ja visi kādā laika posmā ir pārliecināti, ka mums ir jābūvē mājas un pieprasījums pēc tām turpinās augt, jo mēs esam ES sastāvdaļa, drīz būsim ļoti bagāti utt, un šīs idejas īstenošanai turklāt ir pieejams finansējums, rodas burbulis. Šāds burbulis var pieņemties apjomā ļoti ilgi. Burbulim nav jāpārsprāgst triju gadu laikā. Tas var pārsprāgt arī  desmitajā vai divdesmitajā gadā – ja vien pietiek finanšu. Un, ja tas pārsprāgst divdesmitajā gadā, tad tā jau ir gandrīz trešdaļa no cilvēka dzīves. Trešo daļu dzīves šis cilvēks, tātad, ir piedzīvojis ilgu un sekmīgu attīstību. Burbuļi ne vienmēr ir uztverami kā kaut kas slikts.

Svarīgi saprast, ka burbuļi kapitālismā ir neizbēgami, un viss, ko mēs varam, ir  ierobežot tos dzenošo finanšu daudzumu, lūkojot, lai finanšu avoti būtu ilgtspējīgi... Burbuļus vienmēr rada pārlieku viegli pieejams kredīts. Mūsdienu finanšu sektoram ir vēlme un arī spējas radīt finanšu inovāciju – jaunu naudu no nekā.

Zinot, ka arī nākotnē burbuļi būs, ir jābūvē sistēma, kura viegli var pārciest krīzi, vieglāk absorbēt burbuļa plīšanu. Mēs nevaram novērst ideju par “nākošo superinvestīciju”, bet varam nepieļaut, ka atsevišķi finansu sistēmas elementi kļūst nesamērīgi lieli. Tad, burbulim plīstot, nekas nebūtu jāglābj. Tāpēc bankas ir jāsadala mazākās, lai, tām bankrotējot, trieciens ekonomikai būtu pēc iespējas mazāks.

Kurš kapitālisma modelis veiksmīgāk pārdzīvoja globālo finansu krīzi?

Kapitālismam ir daudz un dažādas versijas. Ekonomists Haimans Minskis reiz teica, ka kapitālismam ir tik daudz šķirņu kā Heinz’am ketčupu. Un  - šīs šķirnes atšķiras savā starpā pēc dominējošā finansējuma modeļa.

Latvijā ekonomika tiek finansēta  ar privāto komercbanku starpniecību. izejot no pamata premisas, ka privātie finanšu aģenti brīvā tirgū spēj ģenerēt pietiekami daudz naudas ekonomikas attīstībai, kā arī, ka pats tirgus visgudrāk izvietos pieejamos finansu resursus.

Tomēr izrādās, ka  komercbankas spēj finansēt lielākoties tikai ļoti sekmīgus un stabilus uzņēmumus, kā arī nekustamo īpašumu iegādi un viegli pārdodamu preču, kā automašīnu, līzingu.

Otrs veids ir valsts finansēts kapitālisms, piemēram, Ķīna. Ķīnā ir ļoti daudz kapitālistisku, privātu uzņēmumu rūpniecībā, tomēr kredītu tiem izsniedz valsts bankas atbilstoši valdības nospraustiem mērķiem – ja tā ir izdomājusi atbalstīt rūpniecību, tad rūpniecības uzņēmumiem ir  viegli saņemt kredītu.  Apvienojot valsts naudu bankās un privāto iniciatīvu uzņēmumos, Ķīnai ir izdevies ļoti īsā laikā panākt, ka tiek radīts ļoti liels skaits rūpniecības uzņēmumu, kuri šobrīd strauji attīstās.

Eiropas sekmīgākās valsts – Vācijas  finansējuma metode apvieno valsts un privāto kapitālu.  Vācijā ir radīts ļoti liels skaits valstij vai pašvaldībām piederošu banku, kurām pieder puse no Vācijas kopējā kredītu tirgus apmēra. Tās iegulda finansu līdzekļus arī riskantos uzņēmumos, bieži kļūstot tajos par līdzīpašniecēm. Piemēram, uzņēmumā Volkswagen  valsts piederošai bankai pieder 30% uzņēmuma akciju. Riskanto kokrūpniecības kredītu sfērā vācu valsts bankas ir izsniegušas pat 75 procentus no kopējiem kredītiem.

Ja aplūkojam, kurš kapitālisms visvieglāk pārdzīvoja globālo finansu krīzi, var secināt, ka visvieglāk tikušas cauri Ķīna un Vācija. Kāpēc? Jo tās spēja finansēt rūpniecības un inovāciju attīstību. Savukārt, zaudējušais kapitālisms ir valstīs, kurās bija neregulēts finansu tirgus, un valstīs, kurās nebija valsts un pašvaldību banku, kas finansētu rūpniecības attīstību. Šajās valstīs, piemēram, ASV un Lielbritānijā, kā arī Latvijā, finansu tirgus attīstīja tikai patēriņu un nekustāmo īpašumu, ko tipiski finansē komercbankas, kuras nevar uzņemties lielāku risku, finansējot rūpniecības attīstību..

Krīzes sakarā daudz tiek pieminēta melnā gulbja teorija, vai varat to izskaidrot?

Viena daļa ekonomistu uzskata, ka ekonomika viegli aprakstāma ar matemātiskām metodēm, tādejādi ir iespējams aprēķināt varbūtību, ar kādu varētu notikt dažādi notikumi, piemēram, pēkšņi bankrotēt ļoti liela, ar visaugstāko kredītreitingu novērtēta ASV banka – tam nevajadzētu notikt, tātad varbūtība ir ļoti zema. Pielietojot  varbūtību rēķinošas formulas, tika būvētas milzīgas “matemātiski drošas” bankas un radīti jauni, “matemātiski pierādāmi” finansu instrumenti. Matemātisko formula drošā stabilitāte aizvietoja nedrošo cilvēka intuitīvo spriedumu un veselo saprātu.

Melnā gulbja gadījums ir ārkārtīgi rets, neparedzams, pēkšņs notikums, kas negaidīti  kā pērkons no zilām debesīm, ierodas un būtiski ietekmē rezultātu. Formulās šāds notikums nav iespējams. Šī finanšu krīze radās bankrotējot Lehmans Brothers, vairāk kā gadsimtu senai ASV bankai ar visaugstāko kredītreitingu, kuras bankrota varbūtība bija ārkārtīgi zema.. - tātad it kā tika piedzīvots melnā gulbja notikums.

Interesanti, ka finansu inženieri – Nobela prēmijas saņēmušie ekonomisti, kuri izgudroja šīs formulas, 10 gadus pirms šīs finansu krīzes paši bankrotēja kādā citā negaidītā un neparedzētā negadījumā – Krievijas bankrotā 1997 gadā. Tas neatturēja finansu institūcijas turpināt šīs formulas izmantot – ne toreiz, nedz arī tagad. Un nu atkal esam iekūlušies, tikai šoreiz globālā finansu krīzē. Manuprāt, problēma nav tā, ka iestājās melnā gulbja gadījums, bet gan, ka ekonomika nav aprēķināma ar matemātiskām metodēm, vismaz ne ar tām, kādas šobrīd tiek lietotas bankās.

Melnā gulbja notikumi pasaules vēsturē ir pietiekami bieži. Cilvēki bieži nespēj iedomāties un aptvert, ka tie varētu notikt, tomēr vēsture māca, ka šādi krasi likteņa pavērsieni notiek visai bieži. Arī šī bija kārtējā finanšu krīze, kādas pasaule piedzīvo regulāri, tikai bagātā pasaule savā augstprātībā bija iedomājusies, ka šis laikmets ir atšķirīgs, un nu vairs krīžu nebūs.

 Vai krīze ir izraisījusi paradigmu maiņu ekonomikā?

Ekonomika, tāpat kā citas zinātnes, attīstās caur paradigmu maiņām. Respektīvi, ir laiks, kurā pastāv kāda viena paradigma, un ar tās palīdzību tiek skaidrota apkārtējā realitāte. Taču neviena paradigma nespēj pilnīgi izskaidrot apkārtējo  realitāti... Un kad neizskaidrojamo lietu daudzums kļūst pārāk liels un vienlaikus ir radušās citas teorijas, kuras spēj tās skaidrot, tikai tad notiek paradigmu maiņa. Tā nenoris viena vai divu gadu laikā. Paradigmas maiņai ir nepieciešama paaudzes maiņa. Jo, ja jūs esat profesors un esat pētījis un pasniedzis noteikta veida teorijas, jūs tām sākat ticēt un tās atkārtojat. Turklāt profesionālais gods liek aizstāvēt šo teoriju pareizību, arī tad, ja šīs teorijas gluži “nestrādā”. Tāpēc, domāju, nesagaidīsim, ka tie ekonomisti, kuri kļūdījās, tagad pārmetīs kažoku uz otru pusi.

Man liekas, ka vienu no vislabākajām ekonomikas paradigmām ir izvirzījis jau pieminētais ekonomists Jozefs Šumpēters. Viņš apgalvoja, ka ir jāizveido kapitālisms, kurš ir dzīvīgs un sevi pats nepārtraukti nojaucošs.  Kā to radīt?  Nodrošinot pietiekamu daudzumu finansu katram jaunajam cilvēkam, kas uzsāk un attīsta savu uzņēmumu. Šīs paradigmas plašākai akceptēšanai ir nepieciešams  laiks, jo ne visas labas idejas sabiedrībā un jo īpaši zinātnē tiek pieņemtas ātri. Pat Ņūtona mehāniku neakceptēja teju simt gadus.

Ko mēs Latvijā varam izdarīt? Mēs varam būt gudrāki, jo Latvija   nav tik daudz investējusi savā ekonomikas zinātnes kapitālā, lai pierādītu absurdās teorijas. Tādejādi mēs varētu ātrāk un vieglāk pāriet uz veiksmīgu mūsdienīgu kapitālismu, kurš nodrošina strauju attīstību. Pasaulē ir 13 valstis, kuras ir spējušas augt ar ātrumu  vismaz 7% gadā vismaz 20 gadus no vietas. Neviena no šīm valstīm nesekoja nu jau diskreditētajām neoliberālisma ekonomikas idejām. Arī Latvijai laiks mainīt kursu un uzsākt strauju un ilgtspējīgu izaugsmi, radot savu, inovācijas finansējošu finanšu sektoru un izlīdzinot ienākumus tā, lai plašiem sabiedrības slāņiem būtu pieejamas finanses savu ideju realizācijai un veco firmu nojaukšanai Latvijā un ārpus tās.