Ko par to saka tviteris?

Par pagājušiem Dziesmu svētkiem. Ar novēlošanos, bet pārdomāti. Traģēdijas sniedz mācību, bet sabiedrība negrib mācīties. Ko māca Zolītūde? Ja atskan trauksmes signāls - atstāj visu, paķer bērnus padusē un meties prom. Notikumi Mežaparka estrādē bija līdzīgs trauksmes signāls, kura cēloņus neviens nevarēja izskaidrot un paredzēt tālākos notikumus. Un vienīgais pareizais lēmums bija apstādināt procesu. Ja lidostā brīdina par spridzekli - atceļ reisus , neskatoties uz, varbūt, sabojātiem atvaļinājumiem, atliktiem darījumiem un citiem plāniem. Ja pavadot atvaļinājumu, teiksim, Austrālijā vai tuvākajā Ēģiptē neļaus līst jūrā vai okeānā, jo tur parādījās haizivis vai bīstamās plūsmes, vecāki pārmetīs vietējiem dienestiem, ka tie viņu bērniem sabojāja vasaru? Saglabāta dzīvība un veselība svarīgāki par atceltām izpriecām. Un maksimālo atbildību jāprasa no organizatoriem nevis no ministres

Absolūti nepiekrītu. ''Varu piekrist viedoklim, ka spējas muzicēt katram ir individuālas, bet tas nekādā ziņā nenozīmē, ka tās nav jāattīsta. (..) Līdz ar to esmu pārliecināts, ka izglītības programmās obligāti jāiekļauj divas stundas mūzikā pamatizglītības programmā un vismaz viena stunda vidējās izglītības programmās.''
Esmu cilvēks bez jebkādas, pat ne visniecīgākās muzikālās dzirdes un mūzikas stundas man skolā līdz pat 10.klasei, kd beidzot tās vairs nebija, bija tikai iedvesušas šausmas. Vēl joprojām atceros to apkaunojumu, kad man, protot tikai rūkt kā lācim, bija jādzied un jāpazemojas visas klases priekšā.
Mūzikas teoriju un vēsturi, es piekrītu, ka ir jāmāca un jāzina, taču dziedāšanu - nu nevar visi iemācīties!

Bet varbūt pie vainas ir tas, ka pārāk daudz uzmanības velta bērnu emocionālās pasaules uztveres attīstībai un proporcionāli aizvien mazāk pievēršoties domāšanas eksakto aspektu attīstīšanai, kā rezultātā Latvijā pēdējās desmitgadēs katastrofāli trūkst dažādu eksakto zinātņu pārstāvju, tajā pat laikā matemātikas eksāmens ir viens no tiem, kurā jau gadiem vidusskolnieku rezultāti ir zemākie, un līdzcilvēki aizvien vairāk, kā redzam visapkārt, ar loģiku domāšanā un prioritāšu izvēlē "nedraudzējas"? Pie tam neredzu ne mazāko saistību dziesmusvētkiem un to finansēšanas turpināšanai ar izglītību - tālajos 1870. gados dziesmusvētku dalībnieku vidējā izglītība bija 3 klases pagastskolā, taču tas viņiem netraucēja dziedāt. Tā kā vairāk izskatās pēc kārtējā mēģinājuma uz svētku emocionālā pacēluma rēģina dabūt lielāku dotāciju no kopējā pīrāga savai nozarei.

Piekrītu "medai", ka izmantot Dziesmusvētku tradīciju, kā galveno argumentu dziedāšanas obligātumam skolās nav pārāk perspektīvs attīstības ceļš nākotnē. Dziesmusvētki, protams, ir "taustāms" un visiem saprotams tautas muzikālās izpausmes notikums ar ko vērsties pie varturiem, argumentējot dziedāšanas mācīšanas nepieciešamību skolās. Tomēr, Dziesmusvētki ir vairāk tautas muzikālās izpausmes forma, kas laika gaitā mainās. Akcenti būtu jāliek uz saturu - mūzikas nozīmīgumu visā tās daudzveidībā un mūzikas lomu cilvēka gara attīstībā. Kultūras cilvēkiem ir jāmeklē citi, mūsdienīgi un zinātniski pamatoti argumenti, uzrunājot sabiedrību un prasot mūzikas apmācībai nodrošināt pienācīgu vietu skolu programmās.

Es domāju, ka nevajadzētu kā nozmīgāko lomu mūzikālai izglītībai izvirzīt vajadzību saglabāt Dziesmu svētkus. Man nav tādas vajadzības. Dziesmu svētki bija tie, kas palīdzēja piebeigt tradicionālo rituālo dziedāšanu, un diezgan loģiski, ka kaut kas nāks "iznīcināt" viņus. Senlaikos tā netika dziedātas, lai cik skaistas arī nebūtu kormūzika, tā nav latvietītbas serde. Bet lai kas arī nebūtu latviešu dziedātkāres nākamais posms, uzskatu, ka dziedāšanai skolā būtu jābūt obligātai. Dziedāšana neapmierina tikai emocionālās vajadzības, tā palīdz arī stiprināt visu elpošanas sistēmu. Tas ir viens no pilnvērtīga organisma attīstīstīšanas viediem. Tad jau tikpat labi var ņemt ārā sporta nodarbības. Nīkulīgi un slimīgi racionāļi nevienai nācijai nav vajadzīgi. Ļoti žēl, ka tik muļķīgas idejas virmo!

Manuprāt, autors skata mūzikas izglītības problēmu ļoti šauri. Turklāt, mūzikas mīlestības attīstībā un Dziesmusvētku turpināšanās vajadzībām, manuprāt, daudz svarīgāk ir rūpēties par pašdarbības kolektīvu esamību un to līmeņa nodrošināšanu, nekā pāris mūzikas stundu uzspiešanu. Es vēl varētu piekrist, ja runa būtu par mūzikas un vizuālās mākslas stundu satura nomaiņu, no tā, ka katram tiek spiests dziedāt un zīmēt uz to, ka katrs tiktu izglītots par to, kas līdz šim mūzikā un mākslā ir paveikts un nevis kā piedevu, kā tas ir bijis līdz šim, bet kā bāzi. Tad es redzētu šādu stundu jēgu, bet šī brīža izpildījumā varu tikai piekrist, ka lietderīgāk šīs stundas ir aizstāt ar matemātiku vai angļu valodu. Nevajag piemirst arī mūzikas un mākslas skolas, kuru tīkls valstī ir pietiekami plašs.

Lūk,šāda satura rakstus lasu vismaz jau kādu piekto reizi.
Mans jautājums autoram - bet ko tad reāli darīt?
Un vai nav tā,ka šito rakstu Jums vajadzēja nosūtīt Ķīlim un visiem, kas virza,kas gatavo šīs reformas?
Protams,ka būtu to pareizi publicēt arī citos izdevumos,kas saistīti ar izglītību.