Mārgaretas Atvudas "Kalpones stāsts" ir viens no šī gada visvairāk gaidītajiem tulkojumiem, īpaši latviešu literatūras blogosfērā, un ne bez iemesla – distopiskais stāsts ir pasaules mēroga klasika, grāmata, kas iekļauta neskaitāmos vērtīgākās lasāmvielas sarakstos; un, galu galā, – vienkārši ir patīkami, ka latviešu valodā tiek izdota kvalitatīva un augstvērtīga literatūra, turklāt vēl īstajā brīdī – kad sarosījušies dažādi tikumības sargi.
"Kalpones stāsts" vēsta par ASV pārtapšanu Gileādā – monoteiskā un totalitārā valstī, kurā katram tās pilsonim ir noteikta sabiedriskā loma, no kuras atkāpties nedrīkst ne par sprīdi. Par savu virsuzdevumu Gileāda izvirza sieviešu aizsargāšanu un dzimstības palielināšanu, īpašu uzmanību pievēršot tieši sieviešu morālajai un tikumiskajai stājai.
Kā visvieglāk nodrošināt augstu morāli un vienīgo, pareizo tikumības izpratni? Protams, novēršot dažādus kārdinājumus, liedzot iespēju krist grēkā un nodrošinot "kaitīgās" informācijas nepieejamību. Gileādā sievietēm ir aizliegts lasīt (sabiedrībā oficiāli pieejamā literatūra ir tikai Bībele, kas interpretējama tikai pēc pareizajiem priekšrakstiem), kā arī izaicinoši tērpties – tā vietā viņām tiek piešķirtas kleitas un plīvuri, kas nosedz visu ķermeni. Sieviešu galvenais un vienīgais uzdevums ir dzemdēt bērnus, tāpēc elitāriem bezbērnu pāriem tiek piešķirtas īpašas Kalpones, kuru uzdevums ir ceremoniāli un Bībeles interpretācijai atbilstoši kopoties ar Komandieriem sabiedrības atražošanai.
Gileādas sabiedrības uzbūve uzdzen šermuļus, un no pretīguma sajūtas, ko tā rada, grūti atbrīvoties arī pēc pēdējo lappušu izlasīšanas. Kas gan šādai ekstrēmai sabiedrībai kopīgs ar mūsu pastāvošo iekārtu, un kāpēc tieši šobrīd grāmatas vēstījums atkal ir ieguvis aktualitāti? Uz šiem jautājumiem sniedz atbildi pats "Kalpones stāsts".
Vārdā nenosauktā galvenā varone, kas vienlaikus ir arī naratore, atceras laiku pirms Gileādas radīšanas – viņa kavējas atmiņās par savu vīru un bērnu un laimīgākiem laikiem, kad cilvēkiem vēl piederēja brīvība dzīvot. Savā nožēlojamajā Gileādas dzīvē protagoniste ar šausmām atceras gadījumus, kurus iepriekšējā dzīvē uzskatīja par nesaistītām epizodēm, – televīzijas sižetu, kurā kāda slavena sieviete klāsta, cik svarīgi sievietēm ir pievērsties mājsaimniecībai, nevis karjerai, reliģiozo ekstrēmistu izteikumus, kādu bērnu nozagšanas gadījumu – it kā jukusi sieviete lielveikalā nozog mazuli, jo īstā māte nav "morāli atbilstoša" savai lomai. Tomēr drīzumā atklājas, ka visi šie šķietami nesaistītie gadījumi ir bijuši pēdējie priekšvēstneši sabiedrības sabrukumam un pārejai šausmu režīmā.
Kāda draudzene man reiz jautāja, kāpēc es vispār iesaistos diskusijās par abortu aizliegšanas centieniem, viendzimuma pāru tiesībām, bēgļiem un līdzīgiem jautājumiem. Toreiz man gribējās atbildēt – es nezinu. Es patiesi nezinu, kāpēc vēl turpinu šīs šķietami neauglīgās sarunas, jo neviens no šiem jautājumiem mani personīgi neskar, manu dzīvi nemaina, savukārt mana iesaistīšanās diskusijās visdrīzāk neliks nevienam mainīt savu viedokli. Bet Atvudas grāmata liek savu attieksmi pārdomāt.
Ir tāda populāra metafora par vardēm. Ja dzīvu vardi iemet vārošā ūdenī, tā tūlīt pat izlēks ārā, glābjot savu dzīvību. Bet, ja šo pašu vardi ieliek aukstā ūdenī un ūdeni uzvāra pamazām, varde ārā nelēks un mirs, nepamanot, kā kļūst par varžu zupu. Līdzīgu situāciju ilustrē "Kalpones stāsts" un liek uzdot sev jautājumu, vai mēs gadījumā neesam vardes un cik karsts jau uzsildīts ūdens. It kā šķiet, ka satraukumam nav pamata: abortu aizliegumu nepieņēma, pret praidu protestē arvien mazāk, un par uzskatu "sievietes ir sievišķīgas tikai svārkos" diskutēt vispār būtu smieklīgi. Arī par Agneses Krivades dzejoļa analīzi skolā izteica tikai neoficiālu aizrādījumu, kuram nesekos sankcijas. Un tomēr. Plakātus par iecietību gan no ielām aizvāca, jo tikumības sargiem nepatika, vai ne? Un par Krivades dzejoli arvien skaļāk brēc, ka tas nav bērniņiem jārāda, acīmredzot tāpēc, ka rupjš vārds analizējamajā dzejolī nabaga vidusskolēnus... traumēs? Degradēs? Uz šo fundamentālo jautājumu neviens tikumības aizstāvis pagaidām nav spējis (vai vēlējies) konkrēti atbildēt.
Un tad gribot negribot rodas jautājums – cik ilgi es varu atļauties klusēt? Un vai katra klusēšana netuvina mūs Gileādas liktenim, kur novēloti centieni sākt runāt beidzas ar strauju svina daudzuma pieaugumu organismā? Vai man sākt runāt tikai tad, kad mani sāks uzskatīt par dzemdi uz divām kājām, kas nav pratusies izpildīt savu dievišķo pienākumu (lai gan jau tagad brīžiem šķiet, ka viens otrs politiķis mani tā uzlūko)? Klusēt, protams, ir vieglāk. Vieglāk ir arī nesaprast, neiedziļināties un nedzirdēt. Jo mēs taču visi zinām, ka ļaunums, ko mēs neredzam, ir ļaunums, kas mūs neskar, uz mums neattiecas un varbūt pat nemaz neeksistē.
Atvudas grāmata jo īpaši biedējoša kļūst tāpēc, ka tajā redzam mūsu ikdienas elementus. Vienā no epizodēm kolektīvā terapijā meitenes topošajai Kalponei ilgstoši klāsta, kā viņa pati bija vainīga pie tā, ka viņu grupveidā izvaroja, jo noteikti izturējās pārāk izaicinoši, bija pārāk seksīgi tērpusies, īsāk sakot – pati uzprasījās. Kaut kas dzirdēts, ne? Bet vīrieši vispār ir tikai seksa alkstoši tēviņi, kas nespēj kontrolēt savas iegribas, tāpēc būs labāk, ja sievietes viņus lieki nekārdinās. Savukārt sievietes vērtība ir tikai viņas šķīstībā, ar citām domām viņai nevajadzētu nodarbināt savu glīto galviņu. Pie viena vēlams arī atcerēties, ka skaistums nekādā veidā nav apvienojams ar augstu morāli.
Lasīt Atvudas "Kalpones stāstu" bija baisi ne tikai trāpīgo paralēļu dēļ, bet arī tāpēc, ka autore veikli parāda to, cik viegli cilvēce samierinās ar jebkādiem apstākļiem, cik viegli ideoloģijas vārdā iznīcināt cilvēcību un cik viegli aizmirst to, ka dažādībā slēpjas mūsu vērtība.
"Kalpones stāsts" ir nozīmīga grāmata, kura ir jālasa un par kuru ir jādiskutē. Ja jūs šogad izlasīsiet tikai vienu grāmatu, tad mans ieteikums – izlasiet "Kalpones stāstu".
9