Kā lēni vārītas vardes

Paldies, Ilze Akmentina, gluži manas domas, jo īpaši par dezinformāciju pēc recenzijas izlasīšanas.
un runājot par mūsu ikdienas telpu un sarunām par sieviešu tiesībām - laikam arī es būšu palaidusi garām to brīdi, kad tas aktīvi tika apspriests. vairāk jūtu līdzjūtību pret mūsu sievietēm.

mani pārsteidz, cik proporcionāli maz šeit runāts, par novelē tik ļoti būtisko jautājumu tieši par sieviešu lomu un tiesībām. lai gan - tieši tikpat nesvarīgi tas šķiet arī latviešu sabiedrībā.

Vienā rakstā ir ļoti grūti aplūkot visas tēmas un ir diezgan loģiski pievērsties tai, kas personīgi ir visaktuālākā. Un vispār jau jautājums par klusēšanu bija tieši saistīts ar sieviesu tiesībām, par kurām, starp citu, tiek runāts līdz tādam nelabumam, ka neviens vairs neko dzirdēt negrib.

Grāmatā ir ļoti konkrēti norādīts, ka Gileāda agrāk ir bijusi ASV, pēdējā (konferences) nodaļā pat tiek izteikti minējumi, ka Zemfreda no Gileādas bēgusi uz Kanādu.
Savukārt tam, ka arī mūsu pasaulē eksistē sieviešu iedalījums grupās varētu piekrist, bet ne šādā formā - mūsu realitātē laulātās draudzenes, saimnieces un dzemdētājas parasti ir vienas un tās pašas sievietes.

Divkājaina dzemde, kas jāietin palagā, lai citi vīrieši neiekāro. Intresants atspoguļojums. Vienīgi, nekādi es to nevaru pielīdzināt eiropiešu attieksmei pret sievieti. Toties, bez palielināmā stikla, tas ir novērojams kebabu un tumba-jumba kultūrās. Pasaulē vienīgi eiropiešu kultūrā attieksme pret sievieti ir līdzvērtīga. Tas ir fakts.

nu teorētiski, bet dzīvē tie modeļi iekļaujas šajos iedalījumos - kādu gadu pēc kāzām sieva varbūt arī veic visas četras funkcijas, bet pēc pāris gadiem sieva kļūst par dzemdētāju-barotāju, kolēģe (vietniece, vai jaunā daudzsološā speciāliste) kļūst par statusa nesēju ar ko kopā parādīties pasākumos, sievasmāte (vīramāte, mājkalpotāja) uzņemas saimnieciskās rūpes, un izklaides pasākumos tiek atrastas aizvien jaunākās mīlas priesterienes asiņu uzsildīšanas rotaļām, bērniem paaugoties, sieva vai nu kļūst par saimnieci (māja, dārzs, viesības, interjers, fen šuj) vai atgriežas karjerā un atgūst savu statusa nesējas lomu, pēc mīlas priekiem izslāpušais vīrietis atrot pavisam jaunu un svaigu sievieti, kas gatava pildīt visas četras funkcijas un dara to ar entuziasmu līdz brīdim, kad sešas reizes diennaktī barošana, pastaigas, pamperi, ...

par sieviešu tiesībām ir runāts līdz nelabumam? un kurš un kad tad būtu runājuši? savukārt Atvudai tas visos darbos galvenais vadmotīvs. nu var jau literatūras analīzei pieiet ar devīzi, kā saprotu, tā runāju (rakstu), bet tad tādam recenzijas lasītājam, kas darbu ir lasījis, rodas neizpratne par tik brīvu teksta interpretāciju. un diezgan pamatīgi tiek dezinformēti tie, kas nav lasījuši, bet savu spriedumu veidos balstoties uz recenzijas tekstu.

vispār jau Gileāda ir nākotnes Kanāda. un Atvuda nemaz arī nefantazē, bet gan mazliet citādi "sastrukturē" pasauli atbilstoši protestantisma garam, ar tam raksturīgo ētisko duālismu. ir atsauces uz kanādiešu feminisma kustību un skumīga refleksija par to.sieviešu iedalījums četrās pamatgrupās - laulātās draudzenes, dzemdētājas, saimnieces un prostitūtas nav nekāda fantastika, tāda nu ir šī pasaule un tā vēl joprojām daudzi uztver sievietes iespējamās lomas šajā pasaulē. un stāsts jau nav par to, kā varētu būt, bet par to, kā īstenībā ir.

Es nezinu, bet Ķalpones stāsts" ir sekundārs (aizgūts). Viss jau ir aprakstīts - hierarhija, kontrole un tā tālāk. Es sava filosofiskā sistēmā parādīju, ka mūsu pasaulē (ne visumā) darbojas divas apziņas - Demiurgs un Absolūtais Gars. Viss dzīvaios uz Zemes ir Absolutā Gara singularizācijas. No singularitāšu skaita un kvalitātes nekas nav atkarīgs. Samazinot cilvēku skaitu līdz vienam miljardam, mēs varam iegrābties + un - korelācijās starp slimīmām , noziegumiem. un kariem/