Izglītība un novērtējums: attieksmes jautājums

Jautājums par vērtēšanu un apbalvošanu ir ļoti sarežģīts!
Manā 20 gadu Latvijas pedagoģiskajā pieredzē esmu mēģinājusi vecākiem palīdzēt atrast bērnu "stiprās un vājās puses" jau sākot skolas gaitas un aicinājusi izvēlēties bērnam piemērotāko skolu... Tas bija labs risinājums daļai bērnu. Latvijā šī iespēja ir, protams, tas saistīts gan ar naudu, gan informācijas pieejamību par skolu, pedagogiem, viņu darba metodēm... Aicinu vecākus arī izvērtēt bērna gatavību skolai 6 gadu vecumā, jo tas nav sarežģīti - atlikt skolas gaitu sākumu par vienu gadu, kas daudziem bērniem ļaus skolas gaitas sākt sekmīgi, ar prieku un pārliecību...
Šobrīd es esmu iepazinusi Norvēģijas skolu sistēmu, kur vairāk kā 10 gadus tiek praktizēts modelis "mēs priecājamies, ka Tu atnāci", atzīmes tiek liktas tikai no 8. klases, un skolēna sasniegumi tiek pārrunāti tikai ar viņu un viņa vecākiem...tātad - nekādas salīdzināšanas ar citiem... Skolēnu motivācija mācīties nemaz nav uzlabojusies! Motivēti ir un paliek 5-8 skolēni no 26 klasē, kuru vecāki aktīvi dzīvo līdzi savu bērnu skolas gaitām...Tā arī cilvēks uzaug ar domu: "Es esmu atnācis un tāpēc pelnījis atzinību(vai algu)." Arī šajā valstī arvien skaļāk skan balsis par sistēmas trūkumiem, bet " vienlīdzības" nasta ir ļoti smaga un stabila...domāju, ka Latvijā izmaiņas cilvēka labā sistēmā var notikt daudz ātrāk...
Tas par sasniegumu salīdzināšanu...piebildīšu, ka Norvēģijā skolu izvēlē darbojas dzīvesvietas princips, kas liedz iespēju izvēlēties citu skolu, ja tāda atrodas tuvumā...
Izmantojiet interešu skolu vai pulciņu nodarbības - tā Latvijā ir lieliska iespēja!
Skaidrs ir arī tas, ka satura revīzija pamatizglītībā nepieciešama...un pamatīgi kavējas...

Jebkuru var uzteikt par personisko izaugsmi kādā jomā, arī "izcilnieku", jo arī viņš noteikti ir audzis.
No personiskās pieredzes - man ir jāpieliek milzu pūles, lai bērns, kuram nevedas matemātika, to neattiecinātu uz sevi visu. Turpretī otram bērnam matemātika ir elementārākā padarīšana. Un tomēr - tas otrs ir labais, jo šos priekšmetus var "obejektīvi..." un kā tur vēl izmērīt. Nu nevar cilvēku izmērīt. Un, ja atziīme tiek padarīta par motivatoru, tad nav brīnums, ka sabiedrība pēcāk dzīvo ar domu, ka algas paaugstināšana ir vienīgā motivācija. ... nu labi - vēl jau var apdrošināšanu vai dienesta auto piemest... taču ārējais darbojas īslaicīgi un prasa regulāru "piešprici", atšķirībā no iekšējā, kas raksturojas ar noturību un stabilitāti.
Protams, patiess prieks par bērniem, kam lieliski padodas tieši tās lietas, kas kopējā izglītības sistēmā veido lielo vērtējuma masu, ka viņi visu apgūst, jo patiešām vēlas to zināt un pat saredz, kā to paši vai viņu vecāki pielieto. Visādi citādi - man nav argumentu, kā paskaidrot, kāpēc jāmācās algebrā tās formulas. Nu nezinu, kāpēc? Es iemācījos, tad aizmirsu, uz eksāmenu iemācījos, tad atkal aizmirsu. Būtu labāk tajās stundās krosu skrējusi... gan toreiz tā domāju, gan tagad...