Par Dena Rīda dokumentālo filmu "Atstājot Nekurzemi" ("Leaving Neverland", 2019)
Janvārī producēšanas kompānijas "HBO" un "Channel 4" laida klajā četru stundu garu režisora Dena Rīda dokumentālo filmu "Atstājot Nekurzemi" ("Leaving Neverland") divās daļās, kas vēsta par divu vīriešu bērnības atmiņām, kurās saglabātas attiecības ar popzvaigzni Maiklu Džeksonu. Filma izraisījusi ļoti lielu neapmierinātību dedzīgāko Džeksona fanu vidū un uzjundījusi arī pāris skaļu iebilžu no to komentētāju puses, kuri satraucās par spēli vienos vārtos #MeToo kustības ērā, kur absolūtā patiesība pieder apsūdzētājiem.
6. martā, pirms filmas otrās daļas pārraidīšanas, bariņš Maikla Džeksona fanu pulcējās protestam pie "Channel 4" galvenās mītnes Londonā, paužot neuzticību filmas veidotājiem ar saukli: "Fakti nemelo, cilvēki gan." Protesta draudus saistībā ar filmas izrādīšanu saņēma arī "Sundance" filmu festivāla rīkotāji gada sākumā, tomēr filma patrulējošo policistu pavadībā tika izrādīta un saņēma vienbalsīgu atzinību. Džeksona aizstāvji un pēlēji rausta filmu katrs uz savu pusi, kamēr tam visam pa vidu pazūd divi gari, sarežģīti un atskurbinoši atklāti stāsti.
Filma "Atstājot Nekurzemi" noteikti tiks apspriesta vēl ilgi pēc tam, kad pirmās kaislības būs norimušas, jo netieši uzdod pāris patiesi būtisku un ētiski āķīgu jautājumu, uz kuriem sabiedrība šobrīd vēl tikai meklē atbildes. Proti, kā 21. gadsimtā adekvāti reaģēt uz apsūdzībām par seksuālu vardarbību un kā attiekties pret slavenu, sabiedrības uzticību zaudējušu cilvēku māksliniecisko mantojumu?
Dokumentālā filma sastāv no intervijām ar diviem vīriešiem – 36 gadus veco Veidu Robsonu un 40 gadus veco Džeimsu Seifčaku, kuri atklāti runā par to, kā Maikls Džeksons viņus bērnībā seksuāli izmantojis. Austrālietis Robsons pirmo reizi sastapies ar popzvaigzni piecu gadu vecumā, kad konkursā laimējis biļeti uz koncertu un tikšanos ar dziedātāju. Mazajam Veidam piemita dejotāja talants, un Džeksons piedāvāja palīdzēt viņa ģimenei zēna karjeras veidošanā, tāpēc Robsona māte Džoja kopā ar dēlu nolēma pārcelties uz ASV. Seifčaks savukārt satika Džeksonu, filmējoties "Pepsi" reklāmā, kurā piedalījās arī popzvaigzne.
Dokumentēšanas paņēmiens filmā ir pavisam vienkāršs – abi jaunie vīrieši un viņu ģimenes locekļi hronoloģiskā secībā pamīšus atstāsta savu pieredzi, ko ik pa laikam papildina video un audio fragmenti – Džeksona balss telefonsarunā, intervija televīzijā, ziņu sižeti un fotogrāfijas no ģimeņu privātajiem albumiem. Dena Rīda filma ir negaidīti īsta, pat kaila, jo atklāj to, ko abi vīrieši līdz šim cītīgi noklusējuši. "Es vēlos teikt taisnību tik skaļi, cik skaļi man tik ilgi nācies melot," filmā pauž Robsons. Režisoram nenoliedzami piemīt talants pakāpeniski šķetināt un skatītājam piemērotā tempā un apmērā piedāvāt grūti sagremojamu informāciju. Cietušo vīriešu detalizētais stāstījums un pieredzes līkloči – no iemīlēšanās pāridarītājā agrīnajos pusaudža gados līdz depresijai un vairākkārtējam nervu sabrukumam, sasniedzot pilngadību, – liek atskārst, ka vardarbības upuru rīcībā vai sajūtās nevar pastāvēt viena matemātikas formulai līdzīga kārtība. Lai cik ļoti arī gribētos ērtības labad visu vienkāršot, katrs gadījums ir savdabīgs – kāds bērns ir spējīgs pastāstīt vecākiem par uzmākšanos uzreiz, turpretī cits ilgstoši nesaprot, ka cieš no izmantošanas, un gadu gaitā ar pāridarītāju izveido ciešu saikni. Skaidrs ir viens – filmā iekļautās liecības mudina uz līdzīgu atskārsmi tai, ko pagājušā gada rudenī piedzīvoja liela daļa Amerikas sabiedrības, tiešraidē vērojot Kongresa priekšā sniegto Kristīnas Bleizijas-Fordas notikumu aprakstu par tobrīd augstākās tiesas tiesneša amatam nominētā Breta Kavano seksuālo uzmākšanos. Proti, kad līdz plašākai sabiedrībai nonāk dziļas, patiesas un nesteidzinātas liecības par seksuālu vardarbību, tādi šablona argumenti kā rīcība naudas izspiešanas vai neslavas celšanas nolūkā ievērojami zaudē nozīmi un jautājums jārisina padziļināti, meklējot derīgus pierādījumus.
Filma mudina domāt arī par ļaunumu, ko var izraisīt beznosacījumu mīlestība pret superzvaigznēm. Cilvēku nerimstošais atbalsts Džeksonam, kad viņš abas reizes tika iesūdzēts tiesā, fanu nesatricināmā pārliecība par viņa nevainīgumu – tas viss palīdzēja piesegt varmācīgās darbības un ļāva tās turpināt. Šādos gadījumos lieku reizi jāatgādina sev, ka pielūgsmes objekts ir nevis persona, bet gan nevainojama PR rezultāts. Mākslīga "mīlama" tēla konstruēšana ir neatņemama slavenību darba sastāvdaļa. Filozofs Artis Svece 2016. gadā rakstā "Dienai" Teilori Sviftu nosauca par perfekti strādājošu mehānismu. Aiz publiskā tēla ar nosaukumu "Teilore Svifta" stāv vesela komanda cilvēku, kuru darbs ir uzturēt šo tēlu nevainojamā kārtībā. Džeksons runāja piemīlīgā, maigā balsī, viņa izpildītās dziesmas lika klausītājiem kļūt emocionāliem un radīja kopības izjūtu, runas par viņa labsirdību pret bērniem un vēlmi palīdzēt citiem izbaudīt bērnību, kuras nebija pašam, nodrošināja teju eņģeļa slavu. Taču šī slava neviļus kalpoja arī kā reklāma pedofilam, jo kura māte gan liegtu iespēju savam dēlam pavadīt laiku kopā ar svešinieku, kuru dievina un apbrīno visa pasaule.
Visas šīs pēdējā laika apsūdzības slaveniem māksliniekiem liek uzdot jautājumu – ko darīt ar viņu māksliniecisko mantojumu? Vai es vairs nedrīkstu dziedāt līdzi R. Kellija "Ignition"? Vai man jājūtas vainīgai, skatoties Vudija Alena filmas? Vai mums vajadzētu sadedzināt visus Džeksona albumus un aizliegt "moonwalk"? Vai arī nošķirt mākslu no mākslinieka, turpināt to lietot un apbrīnot? Vai pareizā atbilde vispār pastāv? Tas ir liels, sarežģīts jautājums, kuru noteikti nav iespējams risināt ātri, taču izvairīšanās no runāšanas par sāpīgiem tematiem, kas ar to saistīti, tikai paildzinās meklējumus.
Režisors acīmredzami tic Robsona un Seifčaka stāstītajam, taču skatītājam tas nav jādara – filma nav veidota kā absolūtās patiesības avots vai agresīva, uzmanību alkstoša vēsts, kā tas reizēm mēdz būt ar tendenciozu dokumentālo kino. Tā ciena savu skatītāju, ļauj viņam domāt līdzi un izdarīt secinājumus pašam, kā arī veiksmīgi izvairās no pārlieku lielas uzmanības pievēršanas superzvaigznei – fragmenti ar Džeksonu filmā ir reti un lakoniski. Turklāt filma tiecas pāri konkrētajam gadījumam un sniedz ārkārtīgi būtisku un tālejošu ieguldījumu tur, kur tā krasi trūkst, – diskursā par bērnu seksuālu izmantošanu, kā arī cietušo vīriešu liecību vakuumā.
Četru "Atstājot Nekurzemi" stundu garumā mēs uzzinām daudz jauna par to, kā darbojas pedofils. Bērnu seksuāla izmantošana ne vienmēr notiek agresīvi – visai bieži sastopami varmākas, kas spēlē "labdara" lomu, savaldzinot bērnus ar saldumiem vai rotaļlietām, savukārt viņu vecākus – ar solījumiem palīdzēt karjeras veidošanā, kā tas bija arī skandalozā amerikāņu sporta ārsta Lerija Nasara gadījumā. Bērni tiek mērķtiecīgi gatavoti izmantošanai ar tādām frāzēm kā "tu vari man uzticēties", "ar mani tu esi drošībā", "es nedarīšu tev pāri" utt., tādējādi samazinot iespēju, ka upuris atpazīs notiekošo kā uzbrukumu. Rīda filma ir informatīvi piesātināta un mudina uz sarunu, par ko liecina arī nesen notikušais filmai veltītais Opras Vinfrijas šova speciālizlaidums. Turklāt tās izrādīšanai ir pozitīva ietekme kaut tāpēc vien, ka pēc katras intervijas ar režisoru vai pēc pārraides par filmā skartajām tēmām ASV un Lielbritānijā uz ekrāna parādās palīdzības tālrunis ikvienam, kam tas varētu būt nepieciešams. Visbeidzot, cerams, "Atstājot Nekurzemi" mums palīdzēs atstāt aiz muguras ne tikai Nekurzemi, bet arī dažu sliktu ieradumu attiecībā uz cietušo uzklausīšanu un slavenību idealizēšanu.
5