Iemidzināt ar šūpuļdziesmu

Daļai no mums šūpuļdziesmas saistās ar sirsnīgām bērnības atmiņām, kad mamma, vecāmāte vai lielā māsa pirms miega klusi dungoja kādu mierinošu meldiņu. Bieži to pat neatceramies, vien grūtos brīžos nojaušam kādu saulainu stūrīti, kur atgriezties. Jau gadsimtiem ilgi šūpuļdziesmu dziedāšana un darbošanās ar maziem bērniem bijusi sieviešu pasaules neatņemama sastāvdaļa, kur vīriešiem bijusi maza teikšana. Latviešu folkloras krātuves fondos atrodams materiāls, kur savā pieredzē dalās teicēja Marijana Auna no Viļāniem: "Tad vai nu rokās šūpina to bērnu vai šūpulītī, un tad dziedāja par pelīti dziesmiņu. Tā mammas parastā bērna aizmidzināšanas dziesmiņa. Un es saviem brālīšiem jaunākajiem, kad bij’ man viņi arī jāauklē un jāšūpina, es ar’ to dziedāju. To dziesmiņu dziedādami, tad aizmiga."

Pēdējos gadu desmitos ar pieaugošu intensitāti bērnu audzināšanā sāk iesaistīties tēvi. Noskaņojuma maiņu redzama kaut vai nosaukumu maiņā – "māmiņu skolas" tagad tiek sauktas par "skolām jaunajiem vecākiem", portāls Mammam.lv nemanāmi pārtapis par Mammamuntetiem.lv. Un tas neattiecas tikai uz bērna kopšanas jautājumiem. Šajā sakarā patiesu prieku rada pagājušā gada nogalē iznākušais Kārļa Kazāka dziesmu albums "Tēti dzied šūpuļdziesmas", kurā dziesmas iedziedājuši sabiedrībā pazīstami tēvi.

Par šūpuļdziesmu parasti uzskata dziesmu, ko pieaugušie vai vecākie bērni izpilda mazam bērnam, lai tas vieglāk iemigtu. Tomēr dziedāšana ir tikai viens no komponentiem bērna iemidzināšanā. Šūpuļdziesmu dziedāšana vakaros bieži ir saistīta ar krūts barošanu. Nereti mammas ir izveidojušas tādu kā rituālu – vispirms bērns tiek paēdināts, un tad seko šūpuļdziesmiņas. Šādas kārtības dēļ tēviem nemaz nav iespēju zīdainīti aizmidzināt. Šis scenārijs var mainīties, bērnam paaugoties, tad iemidzināšanā iesaistās arī citi ģimenes locekļi.

No folkloras tekstiem un to komentāriem redzams, ka šūpotāji un dziedātāji bijuši arī vecākie bērni. Par paradumu bērnus nodarbināt "aukļa darbos" vēsta "Latvju dainu" 1. sējumā ievietotais apraksts: "Pirmais bērns vēl nav tik liels paaudzis, ka to pašu varētu atstāt bez uzraudzības, jau māte viņam liek, lai šūpo, auklē un uzskatās mazo bērniņu, jo mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita, un īpašu bērna aukli tik reti pieņem."[1]

Senāk jaunāko brāļu un māsu auklēšana bijusi ikdienišķa parādība. Laikam ejot, šis paradums pamazām izzūd, to aizliedz arī Latvijas likumi. Mūsdienu vecākiem pašiem nākas uzņemties pilnu atbildību par saviem mazuļiem. Bērnu tiesību likuma 24. panta 6. apakšpunkts nosaka: "Vecāku pienākums ir neatstāt bērnu līdz septiņu gadu vecumam bez pieaugušo vai personu, ne jaunāku par 13 gadiem, klātbūtnes."[2]

Kad domājam par šūpuļdziesmām, vispirms prātā nāk zināmākās – "Velc, pelīte, saldu miegu", "Aijā, žūžū, lāča bērni", kādam arī "Aijā, Ancīt, aijā". Tās esam mācījušies bērnudārzā un skolā. Šīs dažas dziesmas atkal un atkal tikušas iespiestas un pārpublicētas dažādos bērniem domātos izdevumos un mācību materiālos. Tādēļ var teikt, ka mūs, pagājušā gadsimta 70. gadu bērnus, šūpuļdziesmu dziedāšanā vairāk izglītojušas audzinātājas un skolotājas.

Ar šīm dažām dziesmām aizsākās arī mans ceļš pie šūpuļdziesmām, kad pirms piecpadsmit gadiem dziedot mēģināju iemidzināt savas draudzenes mazuli. Kā zibens nāca apjauta, ka bez šīm neko vairāk nezinu. Kaut gan man būtu bijis jāzina, kaut vai tāpēc, ka tolaik studēju tradicionālo kultūru Latvijas Kultūras akadēmijā. Tad jutu vajadzību iemācīties un zināt ko vairāk, un tas galu galā vainagojās ar zinātnisku pētījumu par miega dziesmām. Katram ceļš var būt citāds. Vēlāk lauka pētījumos, ko veicu no 2005. līdz 2007. gadam, aptaujājot jaunos vecākus par bērna gulētlikšanas ieradumiem, izrādījās, ka lielākā daļa no intervētajiem par šūpuļdziesmām sāk domāt tikai tad, kad pašu ģimenē ienāk pirmais bērns.

Šie lauka pētījumi parādīja, ka respondenti, kas nav saistīti ar folkloras kustību, zina divas trīs šūpuļdziesmas, turklāt vienas un tās pašas – "Aijā, žūžū, lāča bērni", "Velc, pelīte, saldu miegu", "Aiz kalniņa mēnestiņis", "Aijā, Ancīt, aijā" un vēl dažas autoru sacerētas dziesmas. Tas šķiet pārsteidzoši maz.

Populārākā no visām šūpuļdziesmām ir "Aijā, žūžū, lāča bērni". Intervijās šo dziesmu kā pirmo minēja gandrīz visas māmiņas, tā zināmā mērā ir šūpuļdziesmu zīmols, pamatu pamats. Pirmoreiz "Aijā, žūžū, lāča bērni" publicēta 1898. gadā Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas rakstu krājumā, kas paredzēts jauktajiem un vīru koriem,[3] un kopš tiem laikiem pārpublicēta daudzas reizes. Iespējams, tieši ar koru kustību dziesma par lāča bērniem ir kļuvusi tik populāra visā Latvijā. Tikpat iemīļota vecāku vidū ir arī "Velc, pelīte, saldu miegu". Īpašs stāsts ir par dziesmu "Aijā, Ancīt, aijā", kura, domājams, nemaz nav īsta tautasdziesma. Arī tā mūsu kultūrā pamazām ieaugusi, pateicoties koru kustībai. Dziesma pirmoreiz publicēta 19. gadsimta beigās ar nosaukumu "Šūpļa dziesma" un figurē kā "tautas dziesma uz balsiem likta no B. Lubbau’a"[4]

Aijā, Ancīt, aijā, saldā miedziņā,
Māsiņ’ tevi šūpās vieglām rociņām.

Augs trejādas avis manam Ancīšam
Strup’ un garausītes, sprogainītes ar’.

Trejiem zirgiem braucu tavās kristībās
Dievs, dod’ Ancīšami sešiem zirgiem braukt.

Tuvākas ziņas par B. Lubbau trūkst, tāpat nav zināms, kur viņš šo dziesmu dzirdējis. Spriežot pēc dziesmas teksta formas un satura, tā nelīdzinās klasiskajām tautasdziesmām. Visticamāk, autors pats to sacerējis, un dziesma bijusi tik "lipīga", ka līdz ar koru kustību izplatījusies un folklorizējusies.

Tāpat par īstenu tautasdziesmu tautā uzskata šūpuļdziesmu "Aiz kalniņa mēnestiņis", kas saistās ar Rūdolfa Blaumaņa lugu "Skroderdienas Silmačos". Tā ir Vidzemē vairākos pierakstos fiksēta folklorizējusies dziesma, kuras melodija tuva daudzu šūpuļdziesmu sākuma intonācijām. Dziesmas mūzikas autors ir tuvs R. Blaumaņa draugs – piebaldzēns Aleksandrs Būmanis –, un to izrādes laikā Ances mazulim dzied "Silmaču" saimniece. R. Blaumaņa lugā dziesmas nosaukums ir "Uz kalniņa mēnestiņis":

Uz kalniņa mēnestiņis, aijā, žūžū,
Ripu rāpu uzrāpāja, žūžū.

Mēnestiņi, baltsvārcīti,
Nenāc mūsu lodziņā.

Uz upīti pakalnē
Teci, teci klusiņām.

Tur stāv divi bārainīši
Zvaigžņotām actiņām.

Sēstatiesi laiviņā,
Mēnestiņis vizinās.

Mēnestiņis vizinās
Aiz sudraba pavediena.[5]

Formas ziņā šūpuļdziesma ir ritmiski organizēts teksts, kas tiek dziedāts. Tās izpildījumā vārdi, melodija un ritms saplūst vienotā veselumā. Tomēr reizēm tā var būt arī mierīga dungošana bez vārdiem. Sākotnēji balss, melodija un ritms mazulim, kas tikko ienācis pasaulē, ir daudz nozīmīgāks par tekstu, kura jēgu tas vēl nespēj uztvert. Šūpuļdziesma var būt faktiski jebkura dziesma, kuru dzied pirms miega. Par to liecina nejaušs Latviešu folkloras krātuves materiālos atrasts komentārs pie šķietami neatbilstoša teksta:

Syt man, muote, per man muote, eijā, žūžū,
Soka puišus naļūbeiti, žūžūžū;
Ka mameņe naredzēje,
Palākdama mutes devu.

(Dzied "Aijā, žūžū, lāča bērni" meldijā)[6]

Tikpat radoši šūpuļdziesmu dziedāšanas procesam pieiet arī mūsdienu vecāki. Minētajā pētījumā par mazu bērnu iemidzināšanu bez tradicionālajām miega dziesmām tika minētas arī citas plaši pazīstamas tautasdziesmas: "Maza, maza meitenīte", "Upe nesa ozoliņu", "Strauja, strauja upe tecēj’", kā arī savulaik populāras un bieži dzirdētas estrādes dziesmas: "Circenīša Ziemassvētki" (Raimonda Paula mūzika, Aspazijas vārdi), "Pulkstens deviņus jau zvana" vai "Labu nakti" (Arvīda Žilinska mūzika, Dzidras Rinkules-Zemzares vārdi). Pēdējās radio ieraksts veikts 1962. gadā Edgara Zvejas izpildījumā, un daudzus padomju gadus dziesma skanējusi pa radio pēc ikvakara pasaciņas.

Šūpļa dziesmu dziedāšanas tradīcijas, ejot laikam, ir mainījušās, bet nav pārtrūkušas, tādēļ tās nav nepieciešams atjaunot pēc kādiem seniem aprakstiem. Iespējams, tas ir tāpēc, ka šo dziesmu funkcionālā niša palikusi gandrīz nemainīga – vienmēr ir bijuši un būs mazuļi, kuri raudās, un tiem būs nepieciešams mierinājums. Bērna iemidzināšana un šūpuļdziesmu dziedāšana ir sevišķi intīms, bieži vārdos grūti aprakstāms process. Mēs pārmantojam, iemācāmies, radām no jauna. Ir svarīgi, ka mēs to darām.