Grāmatu tārpa piezīmes II daļa

Земля недвижна; неба своды,
Творец, поддержаны тобой,
Да не падут на сушь и воды
И не подавят нас собой.
(Пушкин. Подражание Корану)

Komentārā savam “Korāna atdarinājumam” Puškins raksta, ka daudzas tikumiskas patiesības Korānā izklāstītas spēcīgos un poētiskos tēlos. Bet piezīmē tikko citētajām rindiņām viņš izsaucas: “Slikta fizika; bet toties kāda drosmīga poēzija!”[23]. Šīs frāzes otrā daļa varētu kalpot kā raksturojums Ulda Bērziņa veiktajam Korāna atdzejojumam. Uzreiz jāatrunā vārda “atdzejojums” lietojums – ar to saprotu poētiska teksta tulkojumu, kurā tulkotājs cenšas atveidot noteiktas šī teksta formālās iezīmes, bet komentāru autors Korāna tulkojumam latviešu valodā, Jānis Ešots, raksta: “Tā kā Uldis Bērziņš savā Korāna latviskojumā vairāk par akadēmisku precizitāti tiecas sniegt izteiksmīgumu un ekspresiju, lasītāja uzmanībai piedāvājamo tekstu gribas saukt par atdzejojumu.”[24] Acīmredzot šeit atdzejojums tiek pretstatīts akadēmiski precīzam tulkojumam, kam es negribu piekrist. Valodas “izteiksmīgums un ekspresija”, ja tāda piemīt oriģinālam, ir tikpat lielā mērā nepieciešama akadēmiskam tulkojumam, kā, piemēram, terminoloģiska precizitāte. Protams, jebkurš tulkojums balstās  zināmos kompromisos, un ir tikai tulkotāja ziņā, vai uzsvaru likt uz vienu vai otru valodas aspektu. Taču viens no argumentiem par labu Ulda Bērziņa izvēlei ir tas, ka reliģijas pētniecība, kurā taču svarīgāka par visu būtu pēc iespējas precīzāka vārdu nozīme (bet vai gan arī tajā teksta skaniskais, ritmiskais iespaids uz cilvēku nav tikpat būtisks aspekts kā saturiskais vēstījums?)[25], pati ir sekundāra, atvasināta darbība salīdzinājumā ar ikdienas valodu. (Līdzīgi kā filozofijā: “Mēs atvedam vārdus no to metafiziskā atpakaļ uz to ikdienas lietojumu.”[26] ) Bet poētiskais valodas lietojums jeb valodas estētiskā funkcija, kā teiktu Romāns Jākobsons[27], savukārt ir ikdienas valodas neatņemama sastāvdaļa.

Tātad, Ulda Bērziņa tulkojums ir poētiski spēcīgs, un raksturīgi, ka tieši dzejnieki ir tie, kas pamana šo spēku. Tas nosaka arī to, ka tulkojums ir lasāms bez komentāriem, bet diez vai tāds būs darbs, kas kā mērķi izvirzījis tikai “zinātniskumu” (šī vārda šaurākajā nozīmē).[28] Kā jau minēju, Ulda Bērziņa tulkojumu var lasīt vienu pašu, pat neielūkojoties komentāros, bet tas ir tikai viens no vairākiem iespējamiem lasīšanas veidiem, starp kuriem – vai kuru secību – lasītājam jāizvēlas, ņemot vērā lasīšanai atvēlēto laiku, īslaicīgās atmiņas spēju un citus apstākļus. Kā jau grāmatu tārpam raksturīgi, man jāizlasa viss, kas ir uzrakstīts (tāpēc nelabprāt apmeklēju vietas, kur acīs spiežas dažādu reklāmu saukļi; reizēm gan nākas iepirkt pārtiku, bet, par laimi, tuvumā atrodas tirgus, līdz kuram dodos, piemiedzis acis, un produktus izvēlos pēc to smaržas). “Latviešu sarkanā korāna” gadījumā tas nozīmē, ka izlasu arī visus Korāna komentētāju arābu vārdus, kas man neko daudz neizsaka – vien tik, cik par tiem komentāru zemsvītras piezīmēs pateicis Jānis Ešots –, bet kas visi toties skan dzejiski (ieklausieties kaut vai divos: Abū Hanīfa al-Numāns ben Sābits, Abū ‘Abdallāhs Muhameds ben Idrīss aš-Šāfiī).

Ulda Bērziņa komentāri parāda poētiski svarīgus lasījuma variantus, kas saturiski lielākoties ir mazāk nozīmīgi. (Un otrādi – pieņemsim, ka tas, vai aizmigušais Odisejs Itakas krastā tiek iznests ar galvu vai kājām pa priekšu, ir nebūtiski poētiskajai nozīmei, bet, Homēra poēmai kļūstot par rituāla priekšrakstu, šīs “iznešanas” apraksta detaļas kāda reliģijas pētnieka acīs, protams, var iegūt ārkārtīgi lielu vērtību.[29] ) Līdz ar to šīm ne pārāk garajām piezīmēm var pārskriet ar acīm pirms kārtējās sūras lasījuma. Uldis Bērziņš pats norāda (komentārā 7:149)[30], ka viņš atzīmē “atsevišķas interpretācijas, lai lasītājs (un es pats kopā ar viņu) pārliecinās par interpretējošās tradīcijas plašumu”. Protams, šķiet, ka frāze “palikuši tukšām rokām” (7:149) vai iespējamie varianti, proti, “kad tie bija paklupuši”, “krituši uz savām rokām”, “kad delnās tiem krita sarma” (ilūzija kūst kā sarma), nedod atšķirīgu pamatdomu, taču ir svarīgi, kā tas ir pateikts (kā to ir bijis svarīgi paust), un interesanti uzzināt, ka arābu valodā “rokās krist” mēdz nelaime un vilšanās nožēla (bet latviešiem rokās krīt, kā zināms, tas, kas viegli un bez pūlēm nāk, dažkārt arī – nepelnīta laime).

Pamatīgāki ir Jāņa Ešota komentāri, to interesantākā daļa ir tā, kas norāda uz paralēlēm un atšķirībām Korāna un Bībeles (Vecās un Jaunās derības) sižetu lasījumos, kā arī uz vēsturiskiem notikumiem, ar kuriem saistīts tas vai cits teksta fragments. Dažviet Jānis Ešots pieskaras iespējamai saistībai ar citiem nozīmīgiem atskaites punktiem literārajā pasaules kartē, piemēram, norādot, ka “pēc dažām versijām, pirms kāpšanas debesīs Muhameds kopā ar Gabriēlu apmeklē arī Elli” un ka var “pārliecināti apgalvot, ka Dante, sastādot savas “Dievišķās komēdijas” plānu, smēlies iedvesmu (viņam neapšaubāmi no latīņu un kataloniešu avotiem zināmajās) leģendās par Muhameda debesīs kāpšanu”.[31]  Otra, kā man šķiet, daudz pārliecinošāka ir saistība, uz kuru norādīts komentārā 19:71 un kas apgalvo to, ka priekšstats par tiltu, kas ved pāri Ellei, aizgūts no zoroastrisma.[32]

Šīs manas piezīmes ir domātas kā norāde (lai sauktu to par argumentāciju, tā kā būtu par maz) uz tīklojumu, kurā iesaistīts Korāna tulkojums, un arī – uz šī tīklojuma daudzvalodīgo iedabu, jo, piemēram, Avestas tulkojums Latvijas kultūrtelpā ir pieejams tikai citās valodās, vispirms jau – krievu valodā.[33]  Pēc visa teiktā iespējams uzmest tādu kā Korāna lasījuma shēmu, kas uzskaitītu vairākus aspektu vai, izmantojot jau minēto tīkla metaforu, sāktu šķetināt vairākus tīklojuma pavedienus.

Vispirms tas ir senā poētiskā teksta baudījums. Uldis Bērziņš valodu bagātinājis neierastām vārdu formām; uzskaitīšu tik dažas, ko sāku pierakstīt uz kādas lapiņas: “atalga”, “Dievs nolēsēs nasks”, “uzdomājuši”, “sašķirt jūs šķīrumos”, “verdeklis tiem par dziru”, “vientiesis” un tā tālāk. Pēdējais, kā norāda Jānis Ešots, lietots, kur burtiski būtu jāsaka “vienticis” (piemēram, 2:135 frāzē “Abraāma, tā vientieša ticībā”). Bet Uldis Bērziņš saka: “Jā, vientiesis seko vienai Patiesībai, savam Kungam, un kalpo Viņam svētā vientiesībā.”[34]  Dziedoši skan Korānā daudzviet pieminētā Vecās Derības pravieša vārds “Abraāms”, kas tāpat iezīmē atšķirību no nu jau akadēmiski akceptētā (un Jāņa Ešota lietotā) “Ābrahāms”.[35]  (Lai arī man vēl arvien gribas līdz ar “Mobija Dika” stāstnieku Ismaēlu – kurš diez vai orientējas svešvalodu īpašvārdu latviskojuma problēmās –, apdziedot Kluso okeānu un tā apmazgātās “izdziestošās, bet vēl joprojām lieliskās Āzijas zemju piekrastes”, teikt, ka tās ir “vecākas par Ābramu”.)

Aiz (vai pirms) paša poētiskā teksta nāk komentāros teiktais, cik nu atmiņa ļauj paturēt prātā, un, ja tas šķiet svarīgi – atkal atgriežoties pie atsevišķu vārdu skandējuma. Lasot karstās vasaras dienās, ne tikai veldzējošs ir Dārza daudzkārtīgs pieminējums, kur “strauti palejās plūst, un mūžam tur augļi un paēnis”, un saprotama arī “noliedzēju atalga – Uguns”, bet intelektuāli pavedinoša šķiet arī arābu valodā sakņotā citādā izpratne – kā var spriest no Ulda Bērziņa komentāriem –, piemēram, par to, ka nākotne ir aiz mums, bet pagātne – priekšā.[37]  Savukārt, saliekot kopā iespējamos paralēlos lasījumus rindām (24:26):
                Nekrietnās – nekrietnajiem,
                un nekrietnie – nekrietnajām,
                krietnās – krietnajiem,
                un krietnie – krietnajām, [38]
(kur Kračkovska tulkojums kvadrātiekavās vēl piemetina klāt “sievietes” un “vīriešus”[39] , lai nostiprinātu kādu vienu teksta izpratni), proti, izlasot kā Uldim Bērziņam: “Nekrietnības – nekrietnajiem, un nekrietnie runā nekrietni. Krietna valoda – krietnajiem, un krietnie runā krietni”, vai kā Jānim Ešotam: “Nekrietni vārdi – nekrietniem ļaudīm un nekrietni ļaudis – nekrietniem vārdiem; krietni vārdi – krietniem ļaudīm un krietni ļaudis – krietniem vārdiem”[40] , iegūstam cilvēku attieksmi pret vārdiem, kas pielīdzināma viņu savstarpējām attiecībām (šķiet, nebūtu neoloģisms – vismaz attiecībā pret arābu dzeju – teikt: mīlestībai).

Šeit es arī varētu beigt savas nedaudz haotiskās piezīmes, vien pasakot, ka Ulda Bērziņa tulkojums ieraksta latviešu valodu tajā Korāna tulkojumu vēsturē, kas būtu Borhesa aplūkojuma vērta, kāda ir – diemžēl bez latviešu valodas līdzdalības – viņa aprakstītā “1001 nakts pasaku” tulkojumu vēsture.[41]  Tulkojumi ir ne tikai kopija no oriģināla (kopijas un oriģināla jēdzieni sen vairs neder arī vizuālās mākslas sfērai), tie ir oriģināla paplašinājumi, kas nereti ir pat labāki par oriģinālu, bet tomēr nešķirami no tā. Mūsu dzīves īsuma dēļ parasti līdzās oriģinālam lasām vien kādus pāris tulkojumus un arī tad visbiežāk, ja paši nodarbojamies ar tulkošanu.[42]  Un tomēr – kādā iespējamā pasaulē pravieša Muhameda sekotāji atzīs, ka Korāns ir pavēstīts arābu valodā vien tādēļ, lai nemitīgi mēģinātu to atveidot citās un ka svētie raksti ir visu šo mēģinājumu (tātad arī Ulda Bērziņa) nenoslēgtā kopa. Kāds musulmaņu leibniciānietis (mūsu pasaulē) varētu iebilst, sakot, ka šajā – labākajā no iespējamajām pasaulēm – Korānam tomēr izvēlēta arābu valoda, taču viņam būtu grūti apstrīdēt to faktu, ka manis minētajā iespējamajā pasaulē Leibnics varētu arī nebūt uzrakstījis savu “Teodiceju”...[43]

   

[23]Пушкин, А. С. Полное собрание сочинений в десяти томах. Издание четвертое. Том второй. Стихотворения 1820–1826. Ленинград: Наука, 1977. – С. 193..
[24]Ešots, Jānis. Komentāri Korāna tulkojumam latviešu valodā // Korāns. Neputns, 2011, 505.–589. lpp. – 506. lpp.
[25]Ievadā Korāna tulkojumam Uldis Bērziņ arī raksta: “Vispār atzīts, ka Korāna neatdarināmais stils ir Tajā ietvertā dievišķā vēstījuma būtiska daļa. Tāpat no Korāna vēstījuma nedrīkstam nošķirt arī skanisko veidolu, kādā Vēstnieks nesis atklāsmi saviem pirmajiem un turpmākajiem klausītājiem.” Turpat tālāk gan viņš norāda, ka atveidot “pirmteksta stilu mērķa valodā ir tulkotājam aplam liels risks”. (Bērziņš, Uldis. Otrā iespēja // Korāns. Neputns, 2011, 5.–10. lpp. – 7. lpp.)
[26] Filozofiskie pētījumi, I, 116. §. – Vitgenšteins, Ludvigs. Filosofiskie pētījumi. Tulkojuši: Jānis Vējš un Jānis Taurens. Rīga: Minerva, 1997. – 55. lpp.
[27] Sal.: “Poēzija ir valoda tās estētiskajā funkcijā.” (Якобсон, Роман. Новейшая русская поэзия // Работы по поэтике. Москва: Прогресс, 1987, с. 272–316. – С. 275.)
[28] Salīdzinājumam varu teikt, ka Ignātija Kračkovska tulkojums krievu valodā, kuru man izdevās iegūt tikai atkārtotā izdevumā bez komentāriem un pielikumiem (un kas, kā norādīts īsajā grāmatas anotācijā, domāts nevis orientālistikas speciālistiem, bet plašam lasītāju lokam, kuri interesējas par šo musulmaņu pasaules garīgās kultūras pieminekli), bez šiem komentāriem ir nelasāms (neinteresants) un savu īsto lietojumu iegūst vien tagad kā paralēlais teksts, ja rodas vēlme salīdzināt atsevišķu ajātu pārcēlumu latviešu un krievu valodās. (Sk. Коран. Перевод академика И. Ю. Крачковского. Москва: ИКПА, 1990.)
[29] Ja lasītājs vēlas zināt, kā tad Odiseju krastā iznes Augusts Ģiezens (“Odiseja”, XIII, 116–119) – sk. Homērs. Odiseja. No grieķu valodas tulk. A. Ģiezens. Rīga: Liesma, 1967. – 195. lpp.
[30]Sk. Bērziņš, Uldis. Tulkotāja piezīmes // Korāns. Neputns, 2011, 485. –504. lpp. – 490. lpp.
[31] Sk. komentāru 17:1(3) un 18. zemsvītras piezīmi. – Ešots, Jānis. Komentāri Korāna tulkojumam latviešu valodā // Korāns. Neputns, 2011. – 538. lpp.
[32] Sk. 45. zemsvītras piezīmi – turpat, 554. lpp.
[33] Pazīstamākais droši vien ir izdevums sērijā Библиотека всемирной литературы (sk. Поэзия и проза древнего востока. Москва: Художественная литература, 1973. Šeit ir pavisam neliels fragments no Avestas.) Rīgā man izdevies nopirkt arī plašāku Ivana Stebļina-Kamenska (nejaukt ar Mihailu, kurš pazīstams ar saviem senās skandināvu literatūras tulkojumiem) atdzejojumu: Авеста. Избранные гимны. Из Видевдата. Перевод с авестийского И. Стеблин-Каменского. Москва: Дружба народов, 1993. Izvērstāku priekšstatu par zoroastrismu padomju laikā ieguvu no šī paša autora tulkotā Mērijas Boisas (Mary Boyce) darba: Бойс, Мери. Зороастрийцы. Верования и обычаи. Перевод с английского и примечания И. Стеблин-Каменского. Москва: Наука, 1988.
[34] Sk. Bērziņš, Uldis. Tulkotāja piezīmes // Korāns. Neputns, 2011. – 486. lpp. Šeit arī norādītas citas termina lietojuma vietas; jāsaka, ka Jānis Ešots šo “neprecizitāti” pamana un komentē tikai pie 4:125. Sk. Ešots, Jānis. Komentāri Korāna tulkojumam latviešu valodā // Korāns. Neputns, 2011. – 531. lpp.
[35] Sk., piemēram: Jaunā Derība. Latvijas Bībeles biedrība, 2007 (kur tulkošanas komisijas darba grupā ir Aleksandrs Bite, Juris Cālītis, Ināra Ķemere, Dainis Zeps), vai: Kirkegors, Sērens. Bailes un trīsas. No dāņu valodas tulk. Inga Mežaraupe. Rīga: Ad verbum, 2010.
[36] Melvils, Hermanis. Mobijs Diks jeb Baltais Valis. No angļu valodas tulk. Dagnija Dreika. Rīga: Daugava, 2003. Der atcerēties, ka šis Āzijas raksturojums rakstīts 1851. gadā.
[37] Sal. Ulda Bērziņa komentāru (14:16–17): “Nākotne ir nevis “priekšā”, bet gan aiz muguras kādam un pamazām atklājas viņa skatiem, vērsdamās pagātnē (kas “priekšā”)” un Jāņa Ešota, kas tik vien norāda, ka atbilstošais arābu vārds var apzīmēt kā aizmuguri, tā priekšu. (Korāns. Neputns, 2011. – 492. un 536. lpp.)
[38] Korāns. Neputns, 2011. – 248. lpp.
[39] Коран. Перевод академика И. Ю. Крачковского. Москва: ИКПА, 1990. – C. 290–291.
[40] Jāatzīmē, ka šeit komentāros minētie paralēlie lasījumi būtiski neatšķiras: sk. Korāns. Neputns, 2011. – 495. un 572. lpp.
[41] Sk. Борхес, Хорхе Луис. Переводчики “Тысяча и одной ночи”. Перевод с испанского И. Петровского // Собрание сочинений в четырех томах. Сост., предисл. и примеч. Б. Дубина. Том первый. Произведения 1921–1941. СПБ: Амфора, 2011, с. 352–376.
[42] Lai nojaustu, ko var sniegt šāda paralēla lasīšana, var ieskatīties spoži uzrakstītajā recenzijā par Tolkīna epopejas “Gredzenu pavēlnieks” tulkojumu latviešu valodā. (Tā kā biju lasījis arī tajā aplūkoto Vladimira Muravjova pārcēlumu krievu valodā, recenzija, lai arī ne visur piekrītu tajā teiktajam, sagādāja tādu pašu baudu kā Tolkīna grāmata.) Sk. Poišs, Mārtiņš. Tuntmales tuntaki okupē Latviju! // Karogs, 6/2003, 148.–167. lpp. Kāds tomēr varētu jautāt, kāpēc jālasa paralēli tulkojumi? Atbildēšu ar īsu piemēru – vēlreiz pārlasot Kortāsara stāstu “Apsēstā māja” (antikvariātā atradu kaut kad pusaudža gados lasīto stāstu krājumu “Citas debesis” – Kortāsars, Hulio. Citas debesis. Rīga: Liesma, 1976.), jutu, ka stāsts neatstāj to iespaidu, ko biju gaidījis. (Pa vidu starp pusaudža gadiem un tagadējo mirkli grāmatu plauktā gulēja gandrīz viss pieejamais Kortāsars krievu valodā.) Patiešām, krievu tulkojumā stāsts saucās Захваченный дом, bet tajās pāris vietās, kur tekstā lietots vārds “apsēsts”, bija vārds занят, piemēram, stāsta nobeiguma frāzē дом ведь занят. (Sk. Кортасар, Хулио. Захваченный дом. Перевод Н. Трауберг // Книга лесчинок. Фантастическая проза Латинской Америки. Ленинград: Художественная литература, 1990, с. 239–241.) Skaidrs, ka “apsēst” māju var kaut kādi nelabie gari, un tas stāstu (savā žanrā) padara ikdienišķu, bet vārdu “aizņemts” var lietot, runājot gan par kaimiņu, gan marsieti, saglabājot nenoteiktību un ar to saistīto noslēpuma valdzinājumu.
 [43] Kā saprotams, terminu “iespējamās pasaules” šajā iespējamajā pasaulē tad būtu ieviesis Sols Kripke (Saul Kripke).