Ģenētiskais kaujas suns Bentlijs

Ja saspiež visu Rietumu filozofiju vienā teikumā un uzmet pa virsu Austrumu gudrības, nu ķipa budismu, tad visa cilvēces akumulētā gudrība sakopojas apmēram tādā atziņā: neviens ne velna nezina un neko vispār zināt simtprocentīgi droši nav iespējams. Principā nekad.

Neaizmirsīsim, ka tāda būtībā ir arī mūsdienu zinātnes pozīcija – totāls agnosticisms. Ņūtons pierādīja, ka Aristotels kļūdījās, Einšteins pierādīja, ka Ņūtons kļūdījās, un tagad kvantu fiziķi apliek Einšteinu kā tādu galīgo losi. Vot tā. Gribi būt par kaut ko pilnīgi pārliecināts, pievienojies kādai reliģijai, tās vienīgās piedāvā garantētu spēju ticēt savai taisnībai.

Augstāk izklāstīto filozofisko apsvērumu gaismā es līdz ar to gribu darīt zināmu visiem savu viedokli attiecībā uz to potsi[1], ko Kluksts iešmugulēja Londonā no kontinenta. Es neliegšos, potsis bija nepiedzīvoti labs, un manī, tāpat kā pārējos kolēģos, joprojām ir zināma skumja par to, ka viss nopīpēts un cauri, un sēklu nav. Taču es arī gribu norādīt, ka kaut ko pārmest Bentlijam ir nepamatota un neadekvāta rīcība, jo a) Bentlijs nav vainīgs pie savas ģenētikas un b) man vispār ir teorija, ka tam potsim viss spēks patiesībā slēpās nevis ģeniālā ģenētiskā hibridizēšanā, bet gan Kluksta nemazgātajās kājās. Ko tad es arī taisos tagad izklāstīt savas argumentētās esejas ietvaros.

Un lai Mārlijs apgrābstās, ja es meloju.

Jo es to nedaru.

Vobščim, izgāšnedēļ Kluksts atbrauca no kontinenta, acis kvadrātā, tādas, ka tīkleni var bez jebkādas biometrikas nolasīt, un ar tādu jocīgu soli, it kā piedalītos stepa sacensībās. Un, kā atbrauc, tā nu tik visus aicināt kopā virtuvē, sak, baigi gribās ar kaut ko padalīties.

Hata mums normāla, bijušais pataloganatomikums, no tiem ar skatuvi pašā centrā un studentu krēsliem riņķī, kā gigantiska piltuve. Pa augšu zālei iet apkārt tāda kā galerija ar balti flīzētām mazām istabiņām, katra trešā telpa – duša. Virtuves, dabīgi, ka nava, bet nu mēs vienā dušā ierīkojām. Gušča atrada Vudgrīnā uz ielas elektrisko plīti ar visu cepeškrāsni, tai blakus – salauztu kompjūtergaldiņu uz ritentiņiem. Nu neko, plīti virsū un cauri visai Londonai ar vienu vilcienu un diviem metro līdz mumsīm.

A ko darīt, anatomikumā gāzes ta nava.

Nu jā, bet visādi citādi skvots diezgan glauns, galvenais tikai lai dumka[2] nepanesās par to, kas te kādreiz ir bijis. Nu, es domāju to līķu graizīšanu un tādā garā. Aiz to tad arī tās baltās flīzes un cementa grīdas, kā morgos un hospitāļos. Kuba[3] ar savējo draudzeni dzīvo tādā drusku lielākā istabā, kurai kā speciālais navarots gar vienu sienu grīdā  iemočīta šīfera rene. Mēs viņam sakām: zis is for ze blad tu ran[4], bet šis tikai ņirdz, ķipa, kādas asinis, tiem līķiem tak jau rigors moriss, vai kā to sauc, tur nekādu asiņu nevar būt. Mēs viņam prasām: priekš kam tad tā rene, ja ne asinīm? A šis: lai man ir kur pamīzt, ja slinkums līdz atejai aizstaigāt. Polis pohujists, tā sakot.

Bet nu galvenais, ka šitas skaitās indastrial bilding[5], tātad te drīkst skvotot kā vecos labos laikos. Redzi, kā konservatīvie Anglijā tika pie varas, tā skvotošana parastās mājās tika aizliegta. Visādās rūpnīcās un hospitāļos gan vēl var.

Vai arī krematorijos. Un anatomikumos.

Bet pat tur dzenā. Raugi, šinī pašā anatomikumā mums jau pēc diviem mēnešiem atsūtīja oficiālo vēstuli, ķipa, tad un tad nāciet uz tiesu, mēs jūs liksim laukā. Ko padarīsi, skvotera dzīvesveids ir dinamisks.

Vobščim… vobščim, Kluksts mūs saaicina virtuvē, viss tāds uzvilcies un pilns ar runājamo kā balons ar hēliju.

Sanākušo sarakstā bijām es (LV), Manels (PT), Kuba ar Magdu (PL), Džošs (AU) un pats Kluksts (UK). Īstenībā viņu sauc Stīvens Ārčers, bet mēs viņu esam iesaukuši par Klukstu, jo viņam piemīt paradums izdot tādas vistīgas skaņas ik pa laikam.

Nu nopietni, sēž džeks viens pats virtuvē un pīpē, te pēkšņi – kluk, kluk! Viņš tā dara, kad pie sevis smejas.

Zāliniekam jau daudz nevajag, lai pie sevis pasmietos. Tā ka mūsu Stīvens klukst visai regulāri. Viņš īstenībā arī drusku izskatās pēc noplūktas vistas – kaulains, līku degunu un tādām retām pūkām uz galvaskausa, līdzīgi kā pavirši plūktai "Maksimas" vistai. Čalim jau točna kāds šesģesatņiks[6], bet joprojām baigais britu politiskais aktīvists. Esot dzimis aristokrātu ģimenē, tikai nespējis iekļauties. Savulaik sēdējis par piedalīšanos visādos grautiņos – pirmā pasēdēšana bijusi 1968. gadā par Grosvenorskvēru Londonā, un pēdējā par "London Riots" 2011. gadā.

Vēl arī lieto ne pa jokam, bet kurš tad bez grēka. Un drusciņ smird, bet tikai tā drusciņ. Es pat nedomāju, ka tam kāds sakars ar nemazgāšanos, drīzāk visas tās vielas, ko viņš močī, ir totāli izmainījušas čalim metabolismu. Nepārprotiet mani, vispār Kluksts ir baigi normālais kents[7], tikai viņam ir konkrētas problēmas pateikt nē narkotikām. Eu, Klukst, negribi uzkumārīt[8]? Yes! Kokaīnu? Yes! Heraču? Yes! Līmi, benzīnu, logu tepi ar kečupu? Yes and yes!

Man liekas, ka visādu kanabinolu un lizergīnu Kluksta organismā pa šiem gadiem uzkrājies tik daudz, ka pietiktu iešņaukt viņa blaugznas vai vienkārši uzostīt padusi, lai tā normāli apdolbītos, ar gļukiem un delīriju. Nav brīnums, ka viņam ir tāds nevis aristokrātiskais, bet citplanētiski zaļganais bālums vaigā, zini, tāds ne pārāk veselīgais, un zobu arī nav daudz.

Kas man patīk, ka viņš tanī pašā laikā spēj būt arī tāds lādzīgs, nav nekāds parastais čilīgais[9] stouners[10], kuram viss notiek pa lēno. Mēs viņam pateicām, ka sauksim viņu par Klukstu. Kas tas ir? šis prasa. Mēs viņam: jū spīk čiken lenguidž, meit[11]! Kluk, kluk! Haha! Šis neko, tādā čiliņā – jou, čiken lenguidž baigi kūl! Kōl mī mister Kluksts[12]! Es tev saku, riktīgs savējais.

Nu jā… Tātad, visi sanākam virtuvē pie Vudgrīnas plīts. Stīvens Kluksts uzkar ādinieci uz krēsla atzveltnes (sirmgalvis, bet uz jakas "Exploited" skeletgalva ar grebeni – respekts!) novelk sev no kājām kedas un tad kā tāds burvju mākslinieks izzvejo laukā no katras pa zaļam vīstoklim pārtikas plēvē.

Zeķes, baizevej[13], Kluksta kungs nenēsā. Varbūt priekš tam, lai būtu tuvāks dabai, es nezinu. Bet varbūt vienkārši rokas par īsām, lai kaut kur nozagtu. Lai kā tur arī nebūtu, kedas Kluksts noliek tālāk kaktā (jā, jā, nav ko te smīnēt, skaidra lieta, ka gumijas kedās un bez zeķēm sanāk svīšana, dabiski), tad paceļ abas rokas gaisā kā tāds pravietis, katrā pa zaļganai desiņai.

Sākums labs, neviltota skatītāju interese garantēta. Varētu teikt, ka tūlīt skanēs taures un rībēs bungas, un Kluksts jau paver muti vaļā, lai izmantotu mūsu sakāpināto uzmanību.

Te durvis paveras, un iekšā ienāk Gušča (LV) ar Bentliju (UK).

Šite jāpaskaidro, ka Bentlijs nav nekāda mašīna, bet gan kaujas suns. Pitbuls. Pit ir bedre un bull ir bullis, un tā doma tāda, ka tos suņus vecos laikos rīdīja virsū buļļiem bedrēs, kamēr cilvēki skatās un slēdz derības par to, kurš uzvarēs. Kādreiz tas skaitījās sports, un speciāli priekš tam krustoja terjerus ar buldogiem, un gala beigās cita starpā iznāca arī Guščas Bentlijs. Respektīvi, kā lai pasaka… ģenētiski viņš ir kā kaujas suns un killers, bet praktiski sunītim galvā kaut kas nav kārtībā un viņš ne tikai nav nekāds kauslis, bet arī baidās no kaķiem. Tāpat kā no piepūšamajiem baloniņiem un tējkannas ar svilpi. Man tāda ir, bet Bentlija dēļ nākas vārīt ūdeni bez uzgaļa, citādi nabadziņš kauc un cenšas palīst bez gultas, bet mums skvotā gultu nav, tikai matrači, un zem tiem palīst grūti.

Gušča savāca Bentliju uz ielas, kas patiesībā ir tā cēli. Bentlijs tusējās pa to pašu skipu[14], kur mēs pa vakariem vācam paiku, un abiem kaut kā uzreiz radās savstarpējs kontakts. Gušča turpat pie skipa sēžot štukoja un štukoja, kā lai to lopu nosauc, kad te garām pabrauc bentlijs ar kaut kādām beibēm iekšā un uzpīpina.

– Okei, tad tevi sauks Bentlijs, – Gušča toreiz viedi noteica. Un tā arī bija, turpmāk visi sauca sunīti par Bentliju.

Gušča vispār ir totāli kosmisks cilvēks, lai neteiktu vairāk. Viņš prot nolasīt nākotni no tā, kādā kārtībā lielveikalā salikti dārzeņi pa kastēm, un pieņem lēmumus, balstoties uz garām braucošo mašīnu numuriem. Nu vai pīpināšanu. Ja tu gribi kaut ko uzzināt par mahatmām, guru, mantrām vai spirituālismu, vērsies pie šamējā. Un par diētām. Oi jomajo, par diētām Gušča tevi apgaismos no viena gala līdz otram. Turklāt to var uzreiz redzēt, ka viņš ir ne tikai diētists, bet vispār. Nu, gandrīz vispār neko neēd, tas ir. Tā ka gandrīz vispār neko. Tikai baigi smalki izvēlētās lietas. Kārns kā saliekamā makšķere. Mēs iepazināmies Kamdentaunā, es tur gribēju nopirkt kādu normālu prikidu, kamēr šis iepirkās speciālajā nepāliešu diētiskajā veikalā. Tādā, kur katrs kriksītis briesmīgi garīgs un apgarots un lētāk par tridcatņiku neko nevar dabūt. (Man toreiz bija mugurā krekls ar uzrakstu "Nasing spešal", viņš piefiksēja un uzprasīja, vai es neesmu latvietis. Tā arī iepazināmies, caur ministru Slakteri, tā sakot). Ņehuja sebe, es viņam saku, drausmīgi dārgi taču. A šis: nav gan, es te nopērku burku ar eksotisko ķērpju ekstraktu par četrdesmit funtiem, un man pietiek kādām piecām nedēļām ko ēst. Tas tāpēc, ka ķērpji ievākti astroloģiski pareizā brīdī. Ko, es saku, tu točna tikai no ekstrakta vien pārtiec? Da nē, šis saka, es to ekstraktu leju virsū auzu putrai un vēl katru dienu vismaz stundu sēžu saulē. Anglijā maz saules, tā šis, bet kaut kādās tur tropu zemēs pietiekot ar piecpadsmit minūtēm saulē, un vari visu dienu neēst. Jāprot tikai piemērot sava vielmaiņa gaismas kvantiem.

Tā ka vobščim no Guščas garīgums staro kā no bākas uguņi, ar tādu garīguma devu var tumsā lasīt garīgo literatūru bez lampiņas. Absolūts nē jebkam, kas nav garīgs. Vienīgi gandžu[15] pa laikam uzsmoļī, bet arī tad tikai tā baigi garīgi. Viņam sanāk. Ar pareizo muzonu, mantrām, sēdēšanu saulē un visu pārējo. Viņš to sauc par tantrisko kumāru. 

Oi, par ko es te vispār? Kāda bija tēma? Ķērpji? Nē, paga… Kaņepes! Jā. Atgriežamies pie narkotikām. Koroče, Stīvens Kluksts ar iesauku Ārčers… Nē, otrādi… Koroče, nav svarīgi, kādas iesaukas, galvenais, ka Kluksts ir atgriezies Lielbritānijā ar narkotikām un grib mums tās skvota virtuvē prezentēt. Tāda bija pēdējā aina.

Virtuvē tātad ienāk Gušča ar Bentliju, atgriezušies no pastaigas, un tieši telpas vidū stāv Kluksts, basās kājas plecu platumā, rokas gaisā, katrā pa paciņai ar gandžu. Smirdīgās kedas stūrī. Pats tik svinīgs, ka až sirmās spalvas padusēs zem bezpiedurkņu maikas stīvi sacēlušās, kā no elektrības.

Bentlijs, dabīgi, visiem virsū un laizīties, nu, apsveicināties. Pats tāds maziņš, kājeles līkas, aste kā mini pātadziņa, pa lab, pa kreis, un milzīga galva. Pat ne galva, drīzāk mute ar zobiem. Tā šķirne jau būtībā ir tāda, uz zobiem orientēta, viņam ķermenis domāts tikai žokļu nēsāšanai. Plēsēji un rijēji, tā kā dziļūdens zivis. Zini, tās ar lampiņu degungalā. Tikai šitas tāds draudzīgs, un ar to sunisko smaidu pa visu purnu. Ļak, ļak, ar mēli tev pa ģīmi, tā ka siekalas laimē šķīst.

Šajā Bentlija draudzības un mīlestības atmosfērā Kluksts beidzot ver vaļā muti un uzsāk runāt. Un viņam sanāk dikti pacilājoši turklāt.

Brāļi un māsas, šis ir tas brīdis, šī ir tā substance, šeit ir tā dekādēm ilgā dārznieku un ģenētiķu darba kulminācija, ko mēs visā pasaulē esam tā gaidījuši. Ultimatīvais hibrīds, totālā apofeoze, kaut ko tādu jūs neesat piedzīvojuši. Indika, plus sativa, ar "Bubba Kush" saldumu un tādu piparmētras vēsumu kā "Thin Mint Girl" "Scout Cookies". Praktiski nekādu blakus efektu, brīvs no paranojas kā "NYC Diesel". Ieteš pa smadzeni ar AK-47 jaudu un "Alaska Thunder Fuck" ātrumu. Pat acis nepaliek sarkanas (kā tad, Džošs skaļi iečukst man ausī, tu tikai paskaties uz to tīkleni), vobščim, brāļi un māsas, raugiet: divas pakas ar pasaules perfektāko marihuānu.

Kur dabūji, Magda prasa.

Kaut kur Eiropā, kaut kādā tur skvotā, no kaut kāda tur amerikāņa, kurš esot strādājis pie "Metallica" par roudiju[16] un Eiropas tūres laikā iepazinies ar šo brīnišķo augu. Iepazīšanās rezultātā esot nokavējis grupas autobusu un Pīters Menšs esot viņu par to atlaidis.

– Viņš gan to īpaši nenožēloja, – tā Kluksts. – Bet jums vajadzēja redzēt, kā mani gandrīz noķēra lidostā! Oh my days![17] Es biju salicis visu gandžu kedās cerībā, ka suņi nesaodīs.

Kas ir sēdējis vienā virtuvē ar Kluksta kedām, sapratīs šīs rīcības loģiku.

– Briseles lidostā sāku nervozēt. Piemetās paranoja, ar svīšanu un roku trīcēšanu. Rindā stāvot, galīgi sanervozējos, sabļāvu uz darbinieci. Dabiski, ka uzreiz nokļuvu zem radara, un mani paaicināja malā. Un te nu mani izglāba zaļā dāma Marianna[18]!

Zini, kā zaļā dāma viņu izglāba? Neticēsi. Čalim bija somā līdzi pornuha, kādi pāris žurnāli. Darbiniece tos žurnālus izšķirstīja, pasmējās un palaida cauri ar visu gandžu. Domāja, ka viņš par tiem žurnāliem uztraucies.

– Satraukums bija tāds, ka kedas pielija sviedriem pilnas, – Kluksts pūš un izvelk "Eco Hemp King Size" tinamo papīru kopā ar "Golden Virginia" tabakdozi.

Pats saproti, ka pēc tāda pieteikuma klausītāju darbības izvēle var būt tikai viena, un to tad mēs arī izvēlējāmies.

Mēs bijām pieci… septiņi… nē, vairāk… jo atnāca Gušča ar Bentliju… tātad deviņi. Deviņi pothedi[19], internacionāla komanda. Nopietns sastāvs. Magda uzreiz atnesa divas lielās šocenes un riekstiņus, lai ir ko uzmančot[20]. Viņa mums kā skvota mamma, lai Dža[21] viņu svētī. Ir forši, kad visi tādi savējie un draudzīgi. Un Kluksts arī nav nekāds sīkumdvēsele, uzreiz rauj vaļā abas desiņas, jo skaidrs, ka tādam pūlim ar sīkumiem nepietiks.

Oi, tā smarža! Pat kedas uz brīdi netraucēja. Es tev saku, Bentlijs pacēla degunu un ieķilkstējās, nu, tāda aroma!

Var jau būt, ka tam streinam[22] bija skanka[23] piejaukums un aiz to tā jauda. Tomēr man liekas, ka marinēšana kedās arī kaut ko nozīmē.

Tā vai šitā, bet nu svētku sajūta nenoliedzama. Un Kluksts jau arī nav nekāds vakarējais, viņš ir smoļījis[24] "Pink Floyd" un "Wailers" končos, это тебе не в тапки срать![25] Uztina pa īstam! Es no sākuma domāju, ka būs kāda Amsterdamas tulpe vai helikopters, vai kas tamlīdzīgs, bet nē, čalis visu izdarīja vienkārši, bet eleganti, uztīdams tvisteri[26] jeb bizīti pa mūsējam. Tas ir, kad saliekam trīs kāšus, prusaciņa[27] galus satinam kopā un tad tos stobrus sapinam bizītē. Sanāk trīs vienā. Es karāāājos tavā bizēēē, jo tava bize man simpatizēēēē[28]…

Mjāāā, superīgu splifu[29] mums Kluksts uzrullēja tanī vakarā.

Kā lai apraksta neaprakstāmo? Vot, iedomājies, ka tu pastaigājies pa "Seven Mile Beach"[30] saulrietā, skan maigs psihodēliskais dabiņš[31], no jūras pūš sāļa brīze, apkārt beibes met nost peldkostīmus un skrien pa pliko iekšā saules zeltītos viļņos. Tad tu nejauši uzkāp pamestu drēbju čupiņai, un tai pa virsu – Kluksta kedas.

Pat Gušča kumārīja visiem līdzi, un tāpēc mums bija jādedzina sveces un nonstopā jāklausās "Shiva Tandava Stotram"[32].

Viennozīmīgi, stouns bija ne pa jokam. Instanta iedarbība. Atceries, kā nelaiķis Robins Viljamss teica par Kalifornijas zāli? Ievelc dūmu, un pirmā doma ir – es nedaru kaut ko! kas man būtu jādara! un kas tas pie velna ir! ko es nedaru?! Ā, es neelpoju! VUFF! Ievelkam elpu ne caur prusaciņu, un pasaules attēlam atgriežas fokuss!

Tāpēc tikai dabiski, ka kaut kur ap priekšpēdējo dūmu Magda prasa: 

– Baigi labais, tu varēsi dabūt vēl?

Pilnīgi tā uzreiz, bez jebkāda realitātes čeka un athodņaka sagaidīšanas, jo skaidrs tak uzreiz, ka darīšana ar baigi labo lietu. Un te nu izrādījās, ka Klukstam nav ne tikai dīlera koordinātes, bet pat ne skvota koordinātes. Pat pilsētu viņš neatcerējās! Tikai valsti – Eiropas Savienība. Iespējams, Beļģija.

Mēs mēģinājām no viņa izvilkt "Metalikas" bijušā roudija vārdu. Varbūt atradīsim feisbukā, ne.

– Kā to čali sauca? Tiešām neatceries?

– Ē… Kā tur bija… Larss Ulrihs… nē… Džeimss Hetfīlds… arī nē… Roberts Truhijo? Mmmm… paga… Klifs Bērtons? Nē, viņš taču ir beigts. Ē… varbūt Kērks Hemmets?

Bezceris, vobščim.

Mēs atvērām Beļģijas karti iekš google maps un provējām tur, lai izčekotu pilsētu pēc pilsētas ar street view, cerībā, ka Kluksts atpazīs skvota ēku, bet bez panākumiem. Acīmredzot pasaules perfektākā marihuāna kaut ko nodarījusi Kluksta ilglaicīgajai atmiņai.

Un atkal Magda nāca klajā ar viedu vārdu.

– Ja nav dīlera, tad varam audzēt paši. Tas būtu pat labāk!

Mirklis pagāja, kamēr mūs pieleca, ko tas meitēns domā… Pēc tam skatāmies – a Džošs tieši jau velk pēdējo dūmu, nu, pat jau tura končiku ar klipšiem[33]! Mēs uzreiz šim virsū, paga, draudziņ, nesteidzies!  Nabadziņam gandrīz paranoja sākās.

Attinam – a tur palicis tikai drusciņ apsvilušas, apdūmotas šalas[34]. Totāls aplauziens.

Gušča vienīgais mierīgs.

– Mēs esam šobrīd stotrama ceturtajā pantā, – viņš aukstasinīgi saka, – un tur it tādas rindas: Mano vinodamaddhutam bibhartu bhoota bhartari! Tas nozīmē – Kungs Šiva sēž satinies apdolbīta elefanta ādās. Tas par narkomāniem, tā ka laba zīme. Nezaudējiet ticību!

Un ko tu domā? Kuba attin prusaciņu, un tur iekšā starp papīra kārtām ieslīdējusi viena sēkliņa! Prieks bija neviltots! Neviļus sāc domāt par pāriešanu hinduismā.

Te pēkšņi Džošam ienāk prātā praktiskas dabas apsvērums.

– Mums jaunnedēļ tiesa par izlikšanu. Nāksies meklēt jaunu skvotu. Ja te iekšā ielauzīsies menti un pirms tiesas pie mums atradīs podu ar kaņepju sēklām, tas lietai par labu nenāks.

Trāpīgs novērojums, austrālieša galva!

Aizdomājāmies. Magda izvelk šoceni, iedod katram  pa gabaliņam. Forša šocene. 85 proči kakao, un vēl klāt čili gabaliņi. Neapdolbīts es tādu nemaz nevaru ieēst, tik stipra.

Kluksts saka: a davai es panēsāšu to sēkliņu kedās, katram gadījumam. Ievāksimies jaunā vietā, tad iedēstīsim.

Tagad man liekas, ka doma patiesībā bija neslikta, bet atzīšos, ka tobrīd man tā nelikās. Es atcerējos to Jamaikas saulrietu, tos peldkostīmus ar kedām pa virsu, un vairs tā doma kaut kā galīgi nepatika.

Un te nu es saku:

– A davai labāk iespiežam to sēkliņu šocenē, blakus kādam čili gabalam, un tad vēl ieliekam kafijas burkā! Tad jau nu točna nekādi suņi nesaodīs.

Un tikko es to pasaku, tā man sāk trūkt filma. Tomēr baigi stipra tā Marianna izrādījās! Zini to efektu, kad ik pa brīdim tikai piefiksē, ka tu vairs neatceries kādu laiku pirms piefiksēšanas brīža, tas fragments no tavas atmiņas ir vienkārši izgriezts ārā? Dzīve no filmas pārvēršas par diapozitīvu slaidšovu.

Magda saka: Dobry pomysł[35] un uzliek šoceni sildīties virs sveces, lai paliek mīkstāka.

Nākamais fragments: kāds spiež to sēkliņu iekšā šocenē, un kāds cits, varbūt es pats, bļauj, ka galvenais ir spiest pēc iespējas tuvāk kādam čili gabaliņam. Lai grūtāk saost.

Te pēkšņi Manels prasa tādā tupā stounera noskaņā: a ja nu suņi tomēr saodīs?

Mēs viņam: ne sūda nesaodīs! Ne – te istaba sāk izplūst – sa – man priekšā bļodiņa ar riekstiņiem – o – galvenais riekstiņus neēst, jo bail sajaukt ar sēkliņu, un sēkliņu apēst nedrīkst, tad nekas neizaugs – dīs!

Dīs, dīs, bet ja nu tomēr sa-o-dīs? Kā lai zina?

Kā lai zina? Džošs prasa, un izklausās, ka viņam uz galvas uzlikta benzīna cisterna no padomju laika vilciena, ar uzrakstu НЕФТЬ.

Viņa balsij baigā atbalss. Tādā zilgani pelēkā krāsā, kā vasaras debess pirms lietus, kad tas taisās nolīt pār vilcienu sastāvu ar naftas cisternām.

Gušča saka: uzprasīsim zinātājam!

Un visa pasaule sāk vērpties tādā lēni kaislā tornado, kura centrā laimīgi smaidošs teorētiskais kaujas sunītis Bentlijs elso ar izkārtu maigi rozā mēli.

Bentlij? Kluksts uzsauc, un parāda viņam Mārlija ģīmetni uz cigarešu tinamā papīra iepakojuma. Kaņepes! Meklē!

Meklē! Meklē! Gandža! Šala un galvas! Kur ir, kur ir, meklē!

Iedodiet viņam paostīt, sauc Kuba, un Manels cilā lietas uz galda, cenzdamies atrast kaut ko atbilstošu paostāmu, tikai viss jau nopīpēts. Magda parāda Bentlijam šoceni un prasa tādā striktā učenes balsī:

– Bentlij, te ir iekšā sēkliņa vai nav?

Viņai momentāni izaug lielas brilles raga ietvaros un mainās frizūra, kā jau učenei.

– Meklē! – kaut kur tālumā sauc arī Kuba.

Un te Bentlijs pienāk Magdai klāt, prātīgi izņem to šoceni viņai no rokām ar zobiem un apēd.

Ar visu sēkliņu, dabīgi.

Pēc tam apsēžas un aplaizās, un skatās uz mums ar to laimīgā idiota smaidu.

Lielākā škrobe ir par to, ka mēs tā arī nekad neuzzināsim, vai viņš pirms apēšanas to sēkliņu saoda vai nē.

Kluksts ieminējās, ka sēkliņa jau ir tik maza lieta un ka, ja mums vienreiz palaimējās ar sēkliņas iekrišanu filtrā, varbūt paveiksies arī otrreiz, un tā varētu būt iestrēgusi Bentlijam starp zobiem, taču pat Gušča tur atteicās līst.

Kā nekā, Bentlijs tomēr vismaz ģenētiski ir kaujas suns. Kā tās zobainās zivis – divi žokļi pilni zobu, un pārējais ķermenis tikai tā, lai būtu, kas tos zobus nēsā. Bailīgi tādā līst un meklēt.

 

Oksforda 2015

 

---

[1] Pot – trīsdesmitajos gados ASV radies slenga vārds, kas apzīmē smēķējamās kaņepes. Lai gan pats vārds angliski nozīmē "pods", tā izcelsme nav saistīta ar stādu audzēšanu podā; patiesībā tas ir saīsinājums no meksikāņu dzēriena potación de guaya, kas ir kaņepju lapu uzlējums spirtā.

[2] Думка – grūti kontrolējams paranoidāls domas lidojums THC (tetrahidrokanabinola) iespaidā, kam raksturīga depresija un čerņa ("melnās domas").

[3] Kuba – pamazināmā forma poļu vārdam Jakub (pa mūsējam Jēkabs).

[4] This is for the blood to run – tas ir kur asinīm notecēt.

[5] Industrial building – industriālā ēka.

[6] Шестьдесят – sešdesmit.

[7] Кент – paziņa, draugs, cīņu biedrs. Austrumeiropas kultosfērā izplatījies caur cietumnieku žargonu. Vārdam ir divas iespējamās izcelsmes – vai nu no vācu/jidiša "kennen" (pazīt, tātad paziņa), vai ingušu "къант" – skaistulis, malacis.

[8] Dienvidāzijas valodās khumar apzīmē vai nu paģiras, vai arī biezus dūmus un ir ieceļojis mūsu kultosfērā kā vārds, kas parasti apzīmē smēķējamus intoksikantus.

[9] To chill – atslābt, relaksēties.

[10] Stoner – zālinieks.

[11] You speak chicken language, mate – tu runā vistu valodā, koriš.

[12] Call me Mr Kluksts – sauciet mani par Kluksta kungu.

[13] By the way – starp citu.

[14] Skip – atkritumu konteiners.

[15] Gānjā – kaņepes (hindi).

[16] Grupas tehniķis, kas palīdz koncertos.

[17] Analogs latviskajam "ak tu pasaulīt".

[18] Mary Ann, Mary Jane – vārda marijuana apspēlēšana.

[19] Pothead – zālinieks.

[20] Munchies – THC izraisīta izsalkuma sajūta.

[21] Jah – saīsinājums no Yahweh jamaikiešu izloksnē.

[22] Strain – šķirne.

[23] Skunk – Indica un Sativa kaņepju hibrīdi ar ļoti izteiktu smaržu, kas atgādina skunksa urīnu.

[24] Смолить – "taisīt darvu", t.i., smēķēt.

[25] Tas nav tik vienkārši, kā ir iedirst čībiņās.

[26] Amsterdamas tulpe, helikopters, tvisteris – kāša uztīšanas metodes.

[27] Roach – ciešā caurulītē saritināts plāns kartons, ko ietin kāša galā, līdzīgi cigaretes filtram, lai varētu nosmēķēt visu līdz pēdējam. Pats vārds arī apzīmē prusaku. 

[28] Ainars Virga/Guntars Račs.

[29] Spliff – cigarete, kas satur marihuānas un tabakas sajaukumu. Iespējams, ka radies Vakarindijas kolonijās kā saliktenis no split (sadalīts) un spiff (augsta klase).

[30] Hipiju starpā populāra pludmale Jamaikā.

[31] Dub – no regeja attīstījies elektroniskās mūzikas novirziens.

[32] Hinduistu himna, kas veltīta dievam Šivam.

[33] Roach clip – knaģveidīgs izstrādājums smēķa turēšanai, kad tas jau ir nokūpināts pavisam īss.

[34] Sasmalcinātas kaņepju lapas un kāti.

[35] Laba doma (poliski).