Geji un krākas

Tanī gadā morālās veselības aktīvisti, rosīgākie Latvijas seniori Šiškins un Johansons izdomāja vairākas idejas, kas palīdzētu saglabāt cilvēces veselo saprātu, un viena no tām bija antimumings un ar to saistītas nozīmītes, ko izdalīt Rīgas praida laikā.

Antimumingam ir sava vēsture, kas ne katram ir zināma.

Ir tādi, kas saka, ka padomju laikos nebija brīvdomības; taču uz to tikpat labi var arī norādīt, ka visatļautības arī ne. Tūves Jānsones grāmatas iefiltrējās mūsu apziņā vēl padomju laikos, kad morālās vērtības ne tikai cienīja, bet pat spodrināja un uzturēja ar antiseptisku bardzību. Pārsteidzošā kārtā tajos laikos Jānsones grāmatas par troļļiem ne tikai tulkoja un publicēja, bet pēc to motīviem pat taisīja teātra izrādes un populāras multiplikācijas filmas.

Zinātāja prātam tas būtu neaptverami, jo ne jau viss Muminu ielejā ir tik nevainīgs, kā parastam cilvēkam liekas.

Jo, raugi: kamēr grāmatu saturs un ilustrācijas attēlo troļļu sadzīvi kā uz tradicionālām vērtībām orientētu, tikmēr pati Tūve Jānsone orientējās pavisam citā virzienā un nodzīvoja savu mūžu viendzimuma dzimumdzīvē ar Amerikā dzimušo mākslinieci Tūliki Pietili.

Aiz ko tad arī antimuminga kustība. "Muminofilijai – nē!" ir antimuminga galvenais sauklis, un ar sarkanu svītru pārvilkts Mumins ir tā simbols. Mumins uz metāla ripuļiem, pats balts jo balts un ar sarkanu svītru pāri krūtīm kā aizlieguma zīmi. Šis simbols demonstrē attieksmi pret muminvāziju skolās un prātos. Antimuminga sekotāji nēsā šīs nozīmītes ar patiesu pride (t.i., lepnumu).

***

Kamēr pasaules viendzimumnieki un viņu draugi demonstrējās, paši Šiškins ar Johansonu vienkārši pastaigājās gar praida malām, dalīdami nozīmītes tiem, kam dārga pasaules nākotne. Vēlāk viņiem nāca klāt un spieda rokas. Bija pat tādi, kas viņus filmēja, piemēram, BBC un CNN. Abi pensionāri pavērsa pret kamerām apaļos metāla rimbuļus, kam vidū sniegbalts Mumins ar ķiršsarkanu joslu pāri, gluži kā tāds "Ghost Busters" logo, un lepni klusēja. Reizēm nepateikšana runā vairāk nekā vārdi.

Šādi akti stiprina garā. CNN operators pat notrausa asaru un paspieda abiem roku.

– No sākuma man likās, ka viņš pats ir no tiem, – atcerēdamies tās dienas notikumus, vēlāk Vērmanes dārzā uz soliņa Johansonam teica Šiškins. – Tāds izplūdis un mīksts, un ar rozā matiem.

Apkārt dūca un grabēja Rīgas satiksme, kurai pa vidu lauzās cauri zvirbuļu čivināšana. Johansons nokoda gabaliņu no "Stockmann" nopirktās sviestmaizes un lēnām sakošļāja.

– Mūsdienās jau krāso, ko grib, – Šiškins atsaucās. – Bet izplūdis un mīksts viņš tāpēc, ka ir amerikānis. Pārtiek no hamburgeriem.

– Amerikāņi ir resni un dumji, – Johansons piekrita. Garām pagāja rokās sadevies pāris – vīrietis ar sievieti –, kuriem abiem uz tumšiem T krekliem izcēlās antimuminga nozīmītes kā ar sarkanu pāršņāpts balts piliens. Šiškins neviļus lepni saslējās, un sieviete viņam uzsmaidīja un pamāja. Nozīmītes pāris bija dabūjis no Šiškina praida gājiena laikā.

– Mūs atpazīst, – Johansons apmierināts nomurdēja, atvērdams termosu. Kafija ieplūda termokrūzē, applūdinādama viņu soliņu ar aromāta mutuli.

Ne Šiškins, ne Johansons nebija no plānajiem pensionāriem, abiem bija dzīve salikusies pietiekami veiksmīgi, lai tagad par trūkumu nevarētu sūdzēties. Turklāt Johansons pilnīgi noteikti bija arī kafijas snobs un parasti ņēma līdzi savējo, jo reti kurš spēja uztaisīt viņam pa prātam. Nostrēbis garu malku kafijas, Johansons izvilka savu samsungu un iegāja internetā palasīt ziņas par praidu. Re, vienā no ziņu portāliem jau bija reportāža un gara lente ar bildēm, taču pats sevi viņš nekur atrast nevarēja. Vienā bildē varēja redzēt kādu, kas izskatījās pēc Šiškina no aizmugures, bet nekā vairāk. Nedaudz vīlies, Johansons ieslidināja telefonu atpakaļ kabatā.

– "Delfi" raksta, ka drīz būs vēl viens praids Velsā, – viņš sacīja. Garām pagāja vēl viens cilvēks ar antimuminga nozīmīti. Johansons saslējās ar mirdzumu acīs un pagriezās pret cīņu biedru.

– Man domāt, Valdi, – (Šiškina īstais vārds bija Vladimirs, taču Johansons bija to naturalizējis. Kā nekā, Šiškins runāja latviski ļoti labi.) – Man domāt, ka mums jābrauc uz Velsu dalīt nozīmītes tur!

– Oho, – Šiškins arī saslēja muguru taisni un atslēja rokas pret ceļiem, elkoņi uz āru, izrādot kaujas gatavību.

– Jā gan! Sadrukāsim vēl nozīmītes, es atradīšu internetā skaistākās Velsas vietas, ko pa ceļam apskatīt, un pavadīsim vienu jauku atvaļinājuma nedēļu!

Šiškins pasvieda drupaču sauju zvirbuļiem. Uz mirkli mazo kaušļu čivināšana pat pārmāca pilsētas dārdus. Kaut kur tālu prom, izgūlusies starp Īrijas jūru un Ķeltu jūru, zvilnēja pūķu un bruņinieku zeme Velsa, kas gaidīja viņus abus un vēl nozīmītes priekš cilvēces normalitātes saglabāšanas. Viņš noslaucīja plaukstas vienu pret otru.

– Ja vien tu neesi aizņemts, protams, – bilda Johansons, uzstellēja elkoņus uz sola atzveltnes un paskatījās uz Šiškinu ar zināmu izaicinājumu. Šiškins papurināja galvu.

– До пятницы я совершенно свободен, – viņš nocitēja Sivēnu Ijas Savinas[1] balsī.

– Braucam!

***

Pirmajā dienā viņiem izdevās tik vien kā šķērsot Lietuvu un Poliju. Tika izlemts pirmo nakti pārlaist kempingā drīz aiz Vācijas robežas. Kā jau sagaidāms tādās vietās, nosaukumi visapkārt bija vismaz trijās valodās: poļu, angļu un vācu. Šiškins kādu laiku nesekmīgi centās salīdzināt poļu vārdus ar krievu (valodas taču radniecīgas!), bet beigās pavisam sapīka un atmeta ar roku.

– Kas tā par stulbu valodu, vienā laidā tikai pšiki un peržiki, un nekas nav kā pie cilvēkiem. Vāciski i to labāk. To vismaz es kaut cik atceros no vidusskolas laikiem. Atejā biji? Tur virs poda kāds ir atstājis superīgu grafiti, īsti vācu stilā: "Bitte scheissen!", un vēl piezīmēta bultiņa poda virzienā. Vot tā ir kārtīga vācu pieklājība, to es saprotu!

Pāri kempingam laidās krēsla, no blakus treileriem un teltīm lauzās vakarīgas bērnu čalas un televīzijas raidījumu skaņu druskas. Vācieši atpūtās savos glaunajos RV[2], skatoties satelīttelevīziju.

Ir tāds teiciens: "Старость не радость, а молодость – гадость."[3] Otrā daļa droši vien ir dziļi individuāla katram, bet pirmā, visticamāk, satur sevī universālas patiesības graudu. Abiem lauzīja muguru un plecus no ilgās braukšanas. Saguruši un mazliet neveikli, viņi uzcēla telti un nekavējoties ielīda guļammaisos. Nepagāja ne pusotra minūte, kā abi bija aizmiguši akmens miegā, iebāzuši degunus pagalvī paliktajos džemperos.

Šiškins bija tik ļoti atradis no braukšanas un no radio, ka nekavējoties sāka sapņot par stūrēšanu, ātrumu pārslēgšanu, ceļazīmju ievērošanu, un tas viss – dažādu valstu raidstaciju pavadījumā.

Toties Johansonam šī pieredze izvērsās par patiesu šausmu nakti un makabru gotisku pārdzīvojumu, kā mākslas filma "Zāģis" trīs dimensijās. Arī viņam izdevās iemigt nekavējoties. Sapnī pie Johansona atnāca vairāki gatera operatori, tie piesēja viņu pie baļķa ar pavirši apzāģētiem zariem un ar asinis stindzinošu bezsirdību iedarbināja mizojamo iekārtu, kurā klabēdami griezās milzīgi metāla asmeņi. Strādnieki taisījās viņu papriekšu nodīrāt, bet pēc tam noskalot kautķermeni milzu mucā, kurā rēkdams īpaši sāļu jūras ūdeni kūla milzu propelleris. Lai kā Johansons lūdzās, spīdzinātāji bija nepielūdzami. Viņi oponēja visiem argumentiem ar īsām frāzēm, kā, piemēram, "tā vajag" vai "netērējiet spēkus: jums vēl jāiztur konveijera lente ar pneimatisko āmuru", bet visbiežāk vispār neteica neko. Situācijas idiotisms noveda Johansonu tādā garīgā frustrācijā, ka viņš pamodās.

Blakus ar pilnu atdevi gaisu tricināja Šiškins. Atkritis uz muguras, mute līdz galam vaļā, viņš telts tumsā krāca kā mežacūka, kurai būtu nāsī iesprūdusi zīle. Johansons viņu no visa spēka sapurināja.

– Valdi! Valdi, mosties!

Šiškins momentā apklusa un pielēca sēdus.

– Что такое[4]?

– Es nevaru pagulēt, вот что такое[5].

– Es krācu? – pilnīgi negaidīti Johansons viņa balsī saklausīja kautrīgu, varbūt pat bēdīgu noti.

– Krāc gan.

– Atvaino. Man tik sen neviens nav blakus gulējis, es pat piemirsu, ka ir man tāds grēciņš.

Viņi gulēja viens otram blakus klusēdami. Telts iekšpusē mutuļoja spocīga tumsa, kaut kur ārā šalca naksnīgā šoseja un sisināja sienāži.

– Es tev esmu stāstījis, kāpēc es izšķīros ar savu pirmo sievu? Un pēc tam ar otro? – ierunājās Šiškins.

– Es pat nezināju, ka tev bijušas divas sievas.

– Eh, es par savu pirmo bieži nerunāju, tas gan… Viņa man bija latviete. Alma vārdā. Vidusskolas laikos iepazināmies. Kopā braucām talkās, tur arī viss sākās… Pats zini, kā tas notiek. Apprecējāmies, dzīvokli mums nedeva, es ievācos pie Almas muteres. Nodzīvojām kopā pusotru gadu, tad atkal bija jābrauc uz talku, un es nokritu no kombaina uz dārzeņu kastes malas ar rīkli. Nogulēju Stradiņos divas nedēļas. Gandrīz mēnesi nevarēju parunāt, es jau domāju – viss, palikšu mēms. Bet nekas, pārgāja. Vienīgā problēma – jau slimnīcā visi sāka sūdzēties, ka es briesmīgi krācu. Nezinu, kas tur tieši notika, toreiz arī ārsti neko diži nepētīja. Jebkurā gadījumā – kā es biju atpakaļ, tā jau pēc mēneša izšķīrāmies. Alma teica – es esot sācis tik skaļi krākt, ka ar mani vairs nav iespējams gulēt. Traucēja ne tikai viņai, bet arī sievasmātei aiz sienas! Eh, Almas mutere, tā tik bija ievērojama sieviete! Viņa man tik daudz ir zumējusi ausīs par latviešiem, ka es tagad jebkurā brīdī varu izvērst latviešu nācijas kritisku analīzi. Pietiek vienkārši pārstāstīt, ko viņa stāstīja.

– Par ko tad viņai latvieši tik ļoti nepatika?

– Vai tad es teicu, ka viņai nepatika latvieši? Patika. Vienkārši viņa pati bija latviete, tāpēc arī bija tik daudz, ko teikt. Zināja, ko runāja. Tik zumēja un zumēja, un kritizēja… Viņai nekad nekas nebija labi, bet, kas tuvāks viņai, tas jo nelabāks. Par savu meitu viņa vispār bija ļoti zemās domās, bet kaimiņu bērni gan vienmēr bija visās jomās perfekti.

Šķita, ka sienāži ārā sisina aizvien skaļāk. Šiškins pagrozījās savā švīkstošajā guļammaisā, iekārtodamies ērtāk.

– Tad es satiku Tamāru. Viņa bija kā reiz nesen pārvākusies uz Rīgu no Hersonas. Un es tev teikšu ar roku uz sirds, hohļačka[6] ir daudz labāka sieva par latvieti. Alma vienmēr lecās un pieprasīja, lai daru to un nedaru šito. Ar Tamāru tā nekad nebija. Tur bija cienīšana un saskaņa.

– Kāpēc tad jūs izšķīrāties?

Šiškins tumsā izdvesa klusu nopūtu.

– No sākuma domāju, ka politikas dēļ… Tas bija astoņdesmito beigās. Toreiz modē bija izstāšanās no PSRS, un Tamāra uzskatīja, ka Ukrainai jābūt par neatkarīgu valsti kā Latvijai. Es vēl varu saprast Baltijas atdalīšanos no Krievijas, bet ne jau Ukrainas! Jomajo! Mēs sākām par to runāt, tad dusmoties, tad strīdēties… Gala beigās sanāca tā, ka Gorbačovs man izjauca ģimeni. Vismaz es no sākuma tā domāju.

Viņš īsi iesmējās.

– Un tad izrādās, ka viņai bija uzradusies lielā jaunības dienu mīlestība no Hersonas vidusskolas un Volodja var iet ratā. Bet zini, ko viņa man teica uz atvadām?

– Ko?

– Viņa aizejot pie vīrieša, pie kura sāniem gulēt ir patīkami, nevis mokoši. Tātad viņa jau zināja, ka tas maita nekrāc! Kā viņa to uzzināja?! Skumji, vai ne?

Johansons izgrūda tumsā īsu līdzjūtības rūcienu.

– Toties tagad tu vari krākt, cik vien sirds kāro.

– Eh, ja tas būtu tik vienkārši! Man pāris reizes ir bijušas tādas visnotaļ piemērotas situācijas – nu, no tām situācijām, ko jaunībā nemēdz palaist garām –, bet es vienmēr bremzēju. Mūsu vecumā viss jau nebeidzas ar nodrāšanos, un es negribu tādu blamāžu, kā izkrākt sievieti ārā no gultas. Kauns!

– Krākšana jau nav impotence, ko tur kaunēties. Tev jācenšas negulēt uz muguras, tas ir galvenais.

– Es zinu, bet tik un tā ne vienmēr sanāk. Tu mani pabukņī, ja kas. Labi?

– Par to tu vari būt drošs. Klau… tu nekad neesi mēģinājis kaut ko darīt lietas labā?

– Tici man, visu, ko jebkad ir ieteicis ārsts. Pat elpojamās maskas, taču tās man mūždien spiež, un es pa miegam pamanos tās dabūt nost. Eh, – viņš piebilda pēc mirkļa, – ja vien būtu iespējams to kaut kā atrisināt, jei bogu nepažēlotu neko.

– Tiešām? – skeptiski pajautāja Johansons.

– Kad es tev saku!

– Ņemšu vērā, – ar dīvainu izteiksmi norunāja Johansons un apgriezās uz sāniem.

Viņi drīz atkal aizmiga. Uz rīta pusi atkal atskanēja Šiškina krākšana, varena kā gongā iespēruša zibens grandi. Johansons apgrieza viņu uz sāniem, tad kādu laiku gulēja, skatīdamies telts griestos, līdz plaksti atkal paši no sevis aizvērās.

***

Viņi iebrauca Apvienotajā Karalistē vēlā pēcpusdienā, kas abos radīja vienlaikus gan atvieglojuma sajūtu – galamērķis nu jau bija daļēji sasniegts –, gan arī radīja zināmu nervozitāti ar to, ka jābrauc pa otru ceļa pusi un jācenšas saprast, cik kas maksā britu naudiņās.

Johansonu šis jautājums uztrauca jau uz prāmja, kur viņš pavadīja krietnu laiku, staigādams pa duty free veikaliem un neticīgi viebdamies, vienā laidā salīdzinot prāmja cenas ar "Maximas" cenām. Vēlāk, izbraukuši Lielbritānijas plašumos, glābēji apstājās iepirkt pārtiku lielā tirdzniecības centrā šosejas malā. Johansons nozuda uz krietnu brīdi, līdz beidzot, Šiškinam par lielu izbrīnu, iznāca no sieviešu apģērbu veikala.

– Esi gatavs doties tālāk? – Šiškins vaicāja.

– Mirklīti, man tikai jāieskrien sporta veikalā, bet tas nebūs ilgi, – Johansons atsaucās ar dīvainu mirdzumu acīs, – satiksimies pie mašīnas.

Laiks skrēja. Neba nu viņi tīšām centās novilcināt, vienkārši ne viens, ne otrs nebija īsti formā tik garam pārbraucienam – tikai ne viens, ne otrs to nebūtu ar mieru atzīt. Vecums nenāk viens. Johansonam ik pēc četrām stundām bija jādzer tabletes sekmīgai kuņģa darbībai, bet Šiškinam sāka vilkt labo roku krampī no ātrumu pārslēgšanas, un tagad mašīnas salons smaržoja pēc terpentīna, jo viņš smērēja locītavas ar īpašu ziedi.

Garām šāvās lauki, pilsētas, upes un tilti. Johansons pievērsa Šiškina uzmanību tam, ka šeit debesīm ir cita krāsa. Šiškins piekrita un norādīja uz to, ka Latvijā un Krievijā nekad neieraudzīsi govis tādā krāsā, kā Anglijā. Jaunās krāsas apkārt ņirbēja un kairināja, un Velsa ar savu viendzimumnieku pasākumu nāca aizvien tuvāk.

Nākamais vakars viņus panāca netālu no Velsas galvaspilsētas Kārdifas. Šiškins paziņoja, ka ir pārāk noguris, lai turpinātu stūrēt. Johansons piekrita, ka ir jau vēls un viņam sāp mugura no ilgās sēdēšanas, tāpēc tika izlemts kaut kur pārnakšņot. Viendzimumnieku pasākums gāja vaļā nākamās dienas rītā, tāpēc doma par nakšņošanu ārpus pilsētas šķita ļoti laba izvēle. Ceļa malā parādījās zīme "Bed and Breakfast two miles ahead"[7], un viņi pieņēma lēmumu tur palikt pa nakti. Skanot radio no mašīnas durvīs iemontētajiem skaļruņiem, antimuminga duets nogriezās nost no galvenā ceļa.

Viesnīciņa bija neliela un ļoti kārtīga. Ķieģeļu fasādi ietina vītenis sarkanām lapām, kas sniedzās līdz pat dakstiņu jumtam pašā augšā. Lieveņa durvis bija līdz galam vaļā, un virs tām bija uzzīmēta varavīksne, pār kuru lidinājās putniņi.

Uzņemšanas telpu rotāja puķupodi un gleznas gar sienām, pārsvarā ar lauku skatiem un portretiem. Tieši pretī ieejai ar glancētām brošūrām noklāta lakota koka lete. Šiškins manierīgi uzsita pa hromēto zvaniņu, lai piesaistītu uzmanību, un atbalstījās pret leti ar elkoņiem.

– Mīlīga vietiņa, – atzina Johansons, skatīdamies apkārt.

– Te ir arī baznīcas svētība, – Šiškins ar ironisku smaidu norādīja uz rindu lielu, ierāmētu fotogrāfiju pie vienas sienas, kurās bija attēloti kungi un dāmas garīdznieku tērpos. Bildes rotāja vērienīgi autogrāfi.

Johansons garlaikotā solī piegāja klāt un sāka lasīt parakstus.

– Eva Brunne, Stokholmas diecēze, – viņš klusi bubināja sev zem deguna, – Džīns Robinsons, Ņūhempšīra, Mērija Glaspūla, Losandželosa… hmm. Izskatās, ka te garīdzniecība ir cieņā.

Atskanēja aši soļi, un parādījās iznesīgs jauneklis ar skūtiem deniņiem, tērpies sarkanās, plandošās biksēs un baltā kreklā ar dzeltenzaļu vesti pa virsu. Viņa skatiens vērtējoši pārslīdēja pār viesiem un apstājās pie antimuminga nozīmītes Johansonam uz krūts.

– Good evening, – viņš izplūda smaidā.

Šiškins pacēla divus pirkstus.

– Two rooms[8], – viņš sacīja.

– Certainly, sir. That’s room number five for you guys. Where are you from?[9], – laipni smaidot, jauneklis nocēla atslēgu no dēļa sev aiz muguras un uzlika uz letes.

– Latvia, – Šiškins pacēla atslēgu gaisā. – No, no. Two rooms please[10].

– I’m sorry, sir, this is the last room we have[11].

– Viņš saka, ka citu istabu vairs nav, – Johansons pieslēdzās sarunai.

Šiškins, nedaudz sabozies, pakasīja pieri.

– How much[12]? – viņš pajautāja.

– Oh, – jauneklis nez kāpēc smaidot pamāja Šiškina krūšu kurvja virzienā. – Latvia, yes, I recognize! Seventy five pounds per night. Breakfast is served from six thirty till ten[13].

– Vismaz personāls šeit ir draudzīgs, – teica Johansons, stiepdams somu uz otro stāvu. – Un nav arī dārgi.

Izrādījās, ka numurā ir tikai viena divguļamā gulta. Veči apjukuši saskatījās, taču, ja jau tā ir pēdējā istaba, tad citu izredžu nav, turklāt citur varbūt sanāktu dārgāk. Nācās samierināties. Viņi ievērtēja skatu pa logu. Saulrietu nevarēja redzēt, taču skatienam pavērās kluss pagalms ar noparkotām automašīnām un saulrieta skartām debesīm virs tā. Johansons novērsās no loga un atvēra uz gultas nomesto somu.

– Tātad, Valdi, – viņš ar akmenscietu sejas izteiksmi izvilka no somas melnu plastmasas maisiņu,

– šeit ir maģiskais līdzeklis, ar kura palīdzību tava klātbūtne pa nakti var tikt padarīta panesama.

Šiškins apsēdās uz gultas un pārmeta kāju pār kāju.

– Klāj vaļā, – viņš plašā žestā novēcināja roku. – Tici man, es esmu izmēģinājis visu, ieskaitot relaksējošās eļļas un aerosolus, hipnozi un sipapa masku ar nazālajiem spilveniem[14].

Es negribu būt noraidoši noskaņots, man tikai grūti noticēt, ka tu varētu izdomāt kaut ko jaunu.

Johansons dziļi ievilka elpu un centās saglabāt neitrālu sejas izteiksmi. Šobrīd bija svarīgi noturēt situāciju profesionālas nopietnības robežās un neizplūst frivolās vulgaritātēs.

– Ņem vērā, ka es runāju ļoti nopietni, okei?

Šiškins uzlika roku uz sirds.

– Es tev zvēru! Tici man, ka es pats to gribu atrisināt vēl vairāk par tevi.

Johansons pastiepa viņam maisiņu. Ar vieglu smaidu uz lūpām Šiškins no tā izvilka lētu sintētisko krūšturi un plastmasas iepakojumu ar divām tenisa bumbiņām. Smaids savilkās grimasē, un viņš visu nekavējoties nometa uz naktsgaldiņa savā gultas pusē, it kā viņa rokās būtu tikušas indīgas čūskas.

– Ну ты даешь, мать перемать заногу[15]! Tu laikam esi slims! – viņš iesaucās, pielēkdams kājās.

Johansons pacēla plaukstu, lai Šiškins nomierinātos.

– Tev jāuzvelk krūšturis otrādi, uz muguras, un jāieliek tanī iekšā bumbiņas. Es ievēroju, ka uz sāniem tu nekrāc, tikai uz muguras. Ja tev uz muguras būs bumbiņas, tas tev neļaus apgriezties uz muguras. Elementāri.

– Nē, nu tu točna esi galīgi slims! – Šiškins ar šausmām atkārtoja. – Es negribu lekties, bet par tādām lietām var arī pa purnu dabūt!

Johansons izslējās visā garumā un pat nedaudz pacēlās uz pirkstgaliem, lai piešķirtu saviem vārdiem lielāku svaru.

– Ak tā?! Tad guli viens pats!

– Esi taču saprātīgs! Apžēliņ! Tu apzinies, ka tu man piedāvā vilkt mugurā krūšturi, pirms es dodos gultā ar vīrieti!

– Es jau nu noteikti ar tevi gultā nelikšos, ja tu nebūsi uzvilcis krūšturi, par to tu vari būt drošs!

Šinī brīdī pie durvīm atskanēja klusināts, varētu pat teikt – intīms, klauvējiens.

– Iekšā! – automātiski nokliedza Johansons.

– Hi guys, – durvju šķirbā parādījās jauneklis no pieņemšanas, – may I?

Viņš ienāca istabā, turēdams abās rokās spaini ar ledu, kurā lepni dzisa pudele "Moët & Chandon Imperial" šampanieša.

– Here is a little present from our hotel to you. Just a little thank you, and to let you know that we here in the UK admire what you do. Stay put!

– Thank you, – apjucis nomurmulēja Johansons.

Apmulsušu skatienu pavadīts, viesnīcnieks nolika spaini uz naktsgaldiņa blakus krūšturim un viegli pacēla uzacis.

– I am sure a little drink will come in handy. Have a nice night[16], – viņš paklanījās un pameta istabu.

– Man tikai likās, vai arī viņš tiešām pamirkšķināja, kad gāja ārā? – Šiškins dusmīgi jautāja, dūres vīstīdams. – Man rodas sajūta, ka šodien kāds tiešām dabūs pa purnu!

 – Viņš jau nav vainīgs, – skābi sacīja Johansons, pamādams uz spaini, kas stāvēja tieši starp baltu krūšturi un iepakojumu ar dzeltenām tenisa bumbiņām. Šiškinam vairs nebija jautājumu, viņš ar skaļu nopūtu apsēdās uz gultas un iegrābās ar rokām matos.

– Jautājums par krūštura vilkšanu atkrīt. Nē, nē un nē. Nekad. Un nerunāsim par to vairāk. Es jūtos pārāk noguris, lai kašķētos. Iedzeram?

***

Ārā jau valdīja dziļa nakts. Johansonam blakus liegi šņāca uz sāniem gulošais Šiškins, mati kā izspūruši sirmi salmi pār spilvenu. Žēl, ka nebija vairāk alkohola, pie sevis domāja Johansons. Varbūt, ja izdotos piedzerties līdz bezsamaņai, tad arī Šiškins netraucētu. Vecais, spītīgais āzis.

Šampanietis tomēr palīdzēja nogulēt vismaz kādu laiku, līdz apmēram trijiem naktī, kad pie durvīm uzstājīgi pieklauvēja nikns džentlmenis, kurš aizrādīja miegainajam Johansonam, ka elektrisko instrumentu lietošana viesnīcā nakts vidū ir stingri aizliegta. Uzzinājis, ka tas nav nekāds elektriskais instruments, bet krācējs, viņš nedaudz apmulsa, tomēr palūdza kaut ko darīt lietas labā.

Atlikušo nakti Johansons pavadīja nemierīgā, trauslā snaudā, ik pēc brīža bukņīdams Šiškinu, kad tas iesāka savu parasto grrrrr-vrrrr-arghgrrrrrrrrrrr.

***

Miegaini pēc saraustītās nakts, ceļinieki nīgri paēda brokastis, tad savāca mantas no istabas un atdeva atslēgas uzņemšanā. Šorīt tur pirmajam jauneklim bija piebiedrojies vēl viens, tikpat smaidīgs un mīļš. Kamēr Šiškins krāmējās gar mašīnu, pārbaudīdams eļļas un ūdens līmeņus, Johansons nespēja atturēties un pajautāja viesnīcniekiem, par ko viņiem vakar tika šampanietis.

– Mēs atpazinām jūsu nozīmītes, – laipni paskaidroja jauneklis ar skūtajiem deniņiem.

– Tiešām? – Johansons apjucis pajautāja.

– O, jā! CNN ziņu izlaidums par jūsu akciju Rīgā ir ļoti populārs "YouTube".

– Cik tas ir jauki – apvienot vienlīdzības trolli ar nacionālo karogu, – piebilda otrs jauneklis.

– Jūs cīnāties par mūsu tiesībām visas savas nācijas vārdā. Vēlākās paaudzes to neaizmirsīs!

– Karogu…?

Jaunekļi saskatījās.

– Balts-sarkans-balts, vai ne?

– Ēē…

Johansons apjucis pašķielēja uz pārsvītroto trolli sev pie krūts un, galvu kratīdams, izgāja ārā pagalmā, kur Šiškins bija beidzis krāmēties un tikko iedarbinājis dzinēju.

Mašīnai izbraucot no pagalma, jaunekļi piegāja pie loga un pavadīja viņus ar skatienu.

– Tur noteikti vajag stipru raksturu, lai tādā vecumā izkāptu no skapja. Bail pat iedomāties, ko viņi dabūja izciest padomju režīma laikos, – teica viens no viņiem.

– Šausmas. Tomēr visu pulveri vēl nav izšāvuši, visu cieņu. Kad es vakar atnesu viņiem šampi, viņi kā reiz krāmējās uz nakti ar sieviešu apakšveļu un tenisbumbiņām, – atbildēja otrs, ar skūtajiem deniņiem.

– Ko tik tādi vecīši neizdomā, lai uzturētu romantisko dzirksti, – ar koķetu smaidu noteica pirmais, noskatīdamies pakaļ aizbraucējiem.

Šiškins atkal bija pie stūres. Viņam bija apnicis radio, tāpēc no CD pleijera tvistoja grupa "Браво" ar Valēriju Sjutkinu priekšgalā.

"Когда горят огнем витрины 
На старых улицах Москвы, 
Не трудно встретить этого мужчину
Небесной красоты,"[17]

rāva vaļā Valērijs.

Viesnīcai attālinoties, Johansons pār plecu uzmeta tai pēdējo skatienu.

– Atgādini, lai es šo to paskatos "YouTube", kad mēs tiksim pie interneta, – viņš teica.

– Instinkts man saka priekšā, ka tas amerikāņu žurnālists ir kaut ko briesmīgi sajaucis. Karoga krāsas jau nu noteikti viņam rādījušās otrādā secībā.

Šiškins saprotoši pamāja.

– Amerikāņi ir resni un stulbi, to zina katrs.

Ceļazīmes solīja Kārdifu jau pēc divdesmit jūdzēm.

Rīga, 2015

 

---

[1] Ия Саввина – krievu aktrise, PSRS Tautas skatuves māksliniece, ierunājusi Sivēna lomu Fjodora Hitruka veidotajās "Sojuzmuļtfilm" multenēs par Vinniju Pūku.

[2] Residential vehicle – autobuss, kas piemērots dzīvošanai.

[3] Vecums nav prieks, bet jaunība ir draņķis.

[4] Kas tad nu?

[5] Lūk, kas.

[6] Hoholi – ironiska ukraiņu iesauka, visticamāk, radusies no senlaiku ukraiņu paražas vīriešiem skūt galvu un vidū atstāt matu cirtu (хохол).

[7] Viesnīca divas jūdzes uz priekšu.

[8] Divas istabas.

[9] Protams, ser. Jums būs istaba numur pieci. No kurienes jūs esat?

[10] Nē, nē. Divas istabas.

[11] Man ir žēl, ser, bet šī ir mūsu pēdējā istaba.

[12] Cik daudz?

[13] Latvija, jā, es atpazīstu! Septiņdesmit piecas mārciņas par nakti. Brokastis pasniedz starp pusseptiņiem un desmitiem.

[14] CPAP (Continuous Positive Airway Pressure) maska ir ierīce, kas uztur gulētāja elpošanas ceļos nepārtrauktu gaisa plūsmu un neļauj mēles saknei slīdēt rīklē, tādā veidā novēršot krākšanu.

[15] Tad nu gan, mātes pārmāti aizkājē!

[16] Sveiki, vai drīkstu? Šeit ir neliela dāvana jums no mūsu viesnīcas. Maza pateicība, un lai jūs zinātu, ka mēs Apvienotajā Karalistē apbrīnojam to, ko jūs darāt. Turpiniet tādā garā! Esmu pārliecināts, ka nedaudz iedzert nāks par labu. Arlabunakti!

[17] Grupa "Браво", dziesma "Вася", no 1990. gada albuma "Стиляги из Москвы".