Kadrs no filmas "Cerība"
 
Kino
15.10.2020

Festivāla plāns

Komentē
0

Šovakar sāksies septītais Rīgas Starptautiskais kino festivāls, kas šogad gan klātienē, gan tiešsaistē skatītājiem piedāvās 129 filmas desmit tematiskajās sadaļās. Lai palīdzētu orientēties plašajā piedāvājumā, šoreiz aicinājām režisori un publicisti Alisi Zariņu ieteikt, kuras "Riga IFF" filmas noteikti vērts atzīmēt savās "Riga IFF" programmās.

No Rīgas Starptautiskajā kino festivālā gaidāmajām filmām kādu saujiņu esmu jau redzējusi, tomēr lielākā daļa no tām uz mani nav atstājusi tādu iespaidu, lai es drošu sirdi ieteiktu tās skatītājiem. Tā vietā piedāvāju dziļi subjektīvu izlasi, ko izveidoju, pārskatot festivāla programmu un izvēloties filmas, ko pati gribu redzēt visdažādāko iemeslu dēļ – katru dienu pa vienai vai dažām. Svētdienas lai paliek jūsu pašu ziņā.

Piektdiena, 16. oktobris

"Resno fronte", Luīse Detlefsena, Luīse Unmaka Keldsena

Diezgan ilgi esmu bijusi pārliecināta, ka manas problemātiskās attiecības ar ķermeni ir personīgo traumu, nevis masu mediju spiediena rezultāts. Iespējams, tādēļ, ka uzstādījums – sievietes tiecas pēc ideāla auguma, jo tāds zib acu priekšā žurnālos vai kino – man allaž šķitis vienkāršots un nav gribējies ticēt, ka esmu tik viegli ietekmējama. Tomēr, kopš esmu sākusi sociālajos tīklos sekot sievietēm, kuras uzdrošinās publicēt fotogrāfijas, kas demonstrē gluži citas ķermeņa aprises, esmu novērojusi izmaiņas pati savā uztverē. "Body positivity" kustība ir nemitīgs interneta kašķu iedvesmotājs, jo allaž atrodas kāds vai kāda, kuru pēkšņi ārkārtīgi uztrauks apaļīgu sieviešu veselības stāvoklis, vai kāds, kuram būs ļoti svarīgi uzsvērt, cik nepatīkamas izjūtas nabaga interneta lietotājā rada apaļīgas sievietes attēls. "Resno fronte" vēsta par četrām sievietēm, kurām ir, teiksim, nevis liekais svars, bet gluži vienkārši – liels svars un kuras atklāti runā par ceļu uz sava vizuālā veidola pieņemšanu. Režisores intervijās vairākkārt uzsvērušas, ka filma nav veltījums tieši resnām sievietēm (un, galu galā, kur tad sākas "resna" sieviete?), bet gan stāsts par sievietes brīvību izskatīties tā, lai viņa pati justos labi.

Sestdiena, 17. oktobris

"Cerība", Marija Sedāle

Attiecību krīze, nāvējoša diagnoze, Ziemassvētki, pie tam lente balstīta uz patiesu stāstu – šīs filmas sinopsē iekļauts it viss, kas ļautu tai ierakstīties banālu melodrāmu pulciņā. Bet vēl tai ir Stelans Starsgards un žilbinošas kritiķu atsauksmes. "Pieaugušo stāsti" – šķiet, tā pēdējos gados dēvē nevis pornogrāfiju, bet filmas, kuru šarms slēpjas piezemētos toņos, autentiskos dialogos un varoņu cīņā ar rūgtumu pret dzīvi un sevi pašu.

"Mīlas pāri", Maja Seterlinga

Kinofestivāli cita starpā sniedz arī brīnišķīgu iespēju aizlāpīt caurumus savās kino zināšanās, noskatoties ievērības cienīgas un vairāk nekā pirms pusgadsimta radītas filmas, kuru aktualitāte nav zudusi. Seterlinga savulaik tikusi pielīdzināta sievieškārtas Ingmaram Bergmanam, un viņas debijas filmā dzemdību namā sastopas trīs sievietes gaidībās. Par pārējo var lasīt šajā 1966. gada recenzijā laikrakstā "The New York Times".

Pirmdiena, 19. oktobris

"Viesību spēles", Jenni Toivoniemi

Apziņa, ka četrdesmit nav jaunie trīsdesmit, mēdz cilvēkus uz mirkli iesviest ļoti neveiklā savu tīņu gadu imitācijā. Mans somu tautības draugs un kādreizējais kursabiedrs regulāri pauž sašutumu par sieviešu dominanci Somijas kino industrijā (ko citur dēvē arī par somu sieviešu jauno vilni), kas manī savukārt raisa aizvien intensīvāku interesi par to, ko somu režisores paveikušas.

Otrdiena, 20. oktobris

"Mākonis viņas istabā", Džena Lu Sjiņjuaņa

Ja kritiķi, aprakstot filmu, lieto vārdu "meditācija", nepacietīgi un pēc sižeta izslāpuši skatītāji (tostarp es) kļūst uzmanīgi. Tomēr – kad tad vēl, ja ne festivāla laikā, ir vērts izvēlēties filmu, kuras melnbaltā estētika, fragmentārā daba, nemitīgi smēķējošie varoņi un eksistenciālais izmisums liek domāt par franču jauno vilni? Mazliet racionālāks arguments – "Mākonis viņas istabā" šogad uzvarēja Roterdamas starptautiskajā kinofestivālā.

Trešdiena, 21. oktobris

"Mīlu, ilgojos un ceru tikties vēl, pirms mirstu", Ēva Marīe Rēdbro

Sižetiski šī dokumentālā filma atgādina vienu no manām pēdējo gadu mīļākajām mākslas filmām – Šona Beikera "Floridas projektu", savukārt vizuāli tā liek domāt par režisora Harmonija Korīna apdullinošo estētiku. Jauna, nabadzīga un no narkotikām atkarīga sieviete audzina mazu meitiņu vai, pareizāk sakot, – meitene aug apstākļos, kas, lai arī skarbi, nav neparasti vai unikāli.

Ceturtdiena, 22. oktobris

"Berlīne, Aleksandra laukums", Burhans Kurbani

Filma, ko burtiskā nozīmē nogulēju Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā, un pēc tam (ne tik burtiski) kodu pirkstos, uzklausot citu atsauksmes. Trīs stundu gara, veidota pēc tāda paša nosaukuma 1929. gada romāna motīviem, tā seko nelegālajam imigrantam Francim (kurš atsakās no apzīmējuma "bēglis") un viņa mēģinājumiem izdzīvot. Ar laika distanci, lasot recenzijas, tomēr jāsecina, ka kritiķu domas dalās un daži filmai pārmet gan seksismu, gan pārmērīgu moralizēšanu, kamēr citi ir sajūsmā. Savukārt man grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ gandrīz viss, ko par filmu lasu, liek domāt par pašmāju filmu "Oļegs".

Piektdiena, 23. oktobris

Short Riga International Competition

Vismaz viens īsfilmu seanss festivālā ir jāapmeklē, it sevišķi, ja tajā izrādītās īsfilmas tiek izmeklētas ar apbrīnojamu rūpību. Šajā dienā iespējams izvēlēties starp diviem seansiem. Viena opcija – "Aizbrist neceļos", kurā iekļautās īsfilmas vēsta par romantiskām jūtām pret izvarotāju un slepkavu, skumjām un pelmeņiem, sekošanu kaķim uz citiem medību laukiem, starppaaudžu pieķeršanos un nabadzības neērto seju. Otrs variants – "Neierastais kā dotums", kur aplūkojams Lailas Pakalniņas jaunākais īsveikums, Džona Keidža slavenākais skaņdarbs, eksperimentālā smadzeņu ķirurģija, skūpstu patērēšana uzturā, saruna ar visumu un atmiņas zudums vafeļu fabrikā. Īsfilmu labākā īpašība – tās beidzas, pirms paspēj apnikt.

Sestdiena, 24. oktobris

"Andrejs Tarkovskis. Kino lūgsna", Andrejs A. Tarkovskis

Runā, ka dēlam izdevies izveidot poētisku un tīru atskatu uz Tarkovska daiļradi, balstoties uz paša režisora domām un vārdiem, izvairoties no slavinājumiem vai faktu biruma.

(Bet gadījumā, ja vēlaties izdarīt piezemētāku izvēli, tīrās sagadīšanās pēc šo rindu autores jaunāko filmu demonstrē šajā pašā dienā – Short Riga Nacionālajā skatē.)

Tēmas

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!