Foto - Lina Bertucci
 
Kultūra
29.05.2015

Es arī tā mācētu

Komentē
5
Saglabā

"Nākamajās nodaļās necentīšos nodemonstrēt, ka esmu zinošāks par jums, es tikai stāstīšu jums to, ko zinu un ko domāju par to, ko zinu. Bet jums pašiem vajadzēs atmodināt savu zinātkāri un aizrautību, lai man piekristu vai varbūt lai nokritizētu to, ko būsiet no šīm lappusēm uzzinājuši. Māksla nav nekāds dievs, bet kaut kas ļoti cilvēcisks. Tai netuvojas ar iniciācijas rituāliem, un kritiķi nav tās priesteri. Kritiķis ir tāds pats cilvēks kā jūs, cilvēks, kurš zinātkāri un kaislību padarījis par savu amatu," tā mākslas kurators Frančesko Bonami, kura kontā ir 50. Venēcijas mākslas biennāle, "Manifesta 3", Vitnijas biennāle un citi mākslas projekti, raksta grāmatā "Es arī tā mācētu", ko Daces Meieres tulkojumā gatavojas izdot apgāds "Neputns". Piedāvājam jums fragmentu no šī darba.

I

Triki vai šedevri?

Ir cilvēki, kas atsakās tuvoties laikmetīgajai mākslai, baidīdamies, ka viņus apcels; šiem pašiem ļaudīm lielākoties šķiet nepieņemami, ka ir arī tādi līdzpilsoņi, piemēram, mākslinieki, kuri var pārtikt no savām idejām un kuriem nevajag ik dienu doties uz darbu birojā. Ceru, ka šīs pirmās lappuses varētu viņiem palīdzēt novērtēt un, kas vēl svarīgāk, izbaudīt tos augļus, ko nesis cilvēciskais gars un doma, pat ja tie nav slacīti ar sviedriem un asinīm.

Cik bieži, skatoties televīzijā futbola maču, jūs esat nikni lamājuši savas komandas spēlētāju, kurš, vārtu priekšā palicis viens un netraucēts, tomēr aizbliež garām.

"Tizlenis! No tādas pozīcijas pat es būtu varējis iesist!"

Bet brīdi padomāsim. Cik daudz starp mums ir tādu, kas spētu iesist vārtus – nevis mājās uz dīvāna, bet īstā futbola laukumā, stadionā, kur blakus ir divdesmit viens cits satracināts tēvainis, kas smagi elš un dzenas mums pakaļ, bet tribīnēs sēž piecdesmit vai simts tūkstoši skatītāju, kuri nevis klusē un ļauj mums koncentrēties uz bumbu pie kājām, bet kliedz kā apsēsti, draud mūsu mātēm un māsām un bieži vien arī konkrēti mums.

Vai tiešām šādos apstākļos mēs spētu aizstāt kārtējo profesionāli, kuram šai konkrētajā gadījumā tik neveiksmīgi lemts netrāpīt vārtos? Es šaubos.

Cik bieži, uzlūkojot mākslas darbu, jūs esat domājuši vai pat skaļi izsaukušies: "Tas nav nekas, es arī tā mācētu!"

Taču radīt mākslas darbu, izdomāt to un pēc tam īstenot vai arī gādāt, lai citi to uztaisa pēc mūsu iecerēm, nozīmē atrasties situācijā, kas ir tieši pretēja tai, kurā atrodas futbolists, kam jāiesit vārti. Parasti, kad māksliniekam jārada savs darbs, viņam līdzās nav neviena: viņš ir viens pats savā tukšajā studijā, un varbūt viņam priekšā stāv koka gabals vai marmora bluķis, vai pilnīgi balts audekls. Neviens nepavēl, ko darīt, viņu ieskauj absolūts klusums un tukšums, un viņam tā vai citādi šis klusums un tukšums ir jāaizpilda.

Cik daudzi no mums spētu, es nemaz nesaku – kaut ko radīt, bet kaut vai panākt, lai prātā dzimst pietiekami oriģināla, pat ja ne īpaši gudra ideja? Pavisam nedaudzi, un tieši tāpēc labi mākslinieki ir reti sastopami, bet izcili – vēl retāk.

Bet neuztraucieties, jūs neesat vienīgie, kas uzdod jautājumu, vai to vai citu varbūt šķietami muļķīgo vai banālo darbu nebūtu spējuši dabūt gatavu arī jūs paši vai pat kāds no jūsu bērniem.

Arī man, slavenam laikmetīgās mākslas kritiķim, augstu godātam kuratoram, reizēm ir gadījies aizdomāties: "Vai arī es tā mācētu?" Taču vai tiešām pietiek ar māku uztaisīt to pašu, ko uztaisījis kāds mākslinieks, lai mēs kļūtu par māksliniekiem, bet attiecīgo mākslinieku varētu pasludināt par tādu pašu nekam nederīgu nemākuli kā mēs? Līdz divdesmitā gadsimta sākumam – varbūt jā. Savulaik tehniskā meistarība, amata prasme bieži vien nozīmēja vairāk nekā idejas. Skaidrs, ka Kanovas skulptūru nemācētu uztaisīt ne es, ne jūs. Kad šedevrs dzimis no neatdarināmas meistarības, no tehniska ģēnija, no daudzus gadus ilgām studijām, mums nevar būt nekādu šaubu. Ja mēs būtu mācījušies vairāk, ja vecāki mūs nebūtu sūtījuši uz Zecchino d’Oro bērnu dziesmu konkursu, ja nebūtu mums likuši apmeklēt futbola skolu vai meistarklases televīzijas šovu dejotājām, arī mēs būtu varējuši kļūt par lieliem māksliniekiem. Ar šādu ilūziju sirdī mēs mierīgi atgriežamies mājās. "Ak, ja es būtu mācījies kā Mikelandželo, kas zina..."

Taču, kad muzejā nonākam pie bundžas, kādās parasti iepilda gaļas konservus, pie bundžas, uz kuras rakstīts – "mākslinieka sūdi", mūs piepeši pārņem panika, lai arī to ātri vien pārmāc dusmas, un mēs izsaucamies: "Vai jūs mani te čakarējat kā mazo ezīti?" Nevienam nepatīk tikt apceltam, jo sevišķi, ja apcēlējs ar tādiem paņēmieniem ir pratis nopelnīt vairāk naudas nekā mēs. Bet kas mums patiesībā liekas tik neciešams? Fakts, ka arī mēs būtu varējuši izstādīt muzejā savas fekālijas, tracinošā doma, ka cita izkārnījumi var tikt uzskatīti par mākslu, vai varbūt dusmas, ka mums pirmajiem nav iešāvies prātā šāds triks, ar kura palīdzību mēs būtu varējuši kļūt bagāti? Laikam gan zināmā mērā – viss uzskaitītais. Taču šodien laikmetīgās mākslas jomā, tieši tāpat kā kino, reklāmas, modes vai arhitektūras jomā, vairs nav tik svarīgi kaut ko prast izdarīt. Tādai vajadzībai ir cilvēki, kuru darbs ir izcili meistarīgi uztaisīt to, ko citi izdomā, bet neprot dabūt gatavu. Svarīgākais ir domāt, katrā ziņā izdomāt īsto lietu īstajā laikā un, vēlams, agrāk par citiem. Jaunās idejas nav tik ērtas kā Loro Piana jaciņas, taču tieši tās ļauj sabiedrībai nenovecot, nesapūt.

Marsels Dišāns, kura idejas daudzi joprojām uzskata par krāpšanu, cieši ticēja, ka māksla ir tas, ko mēs par mākslu iztēlojamies. Viņa pirmā lielā provokācija notika 1917. gadā, kad viņš kādā galerijā izstādīja otrādi apvērstu pisuāru, ko nosauca par Strūklaku un parakstīja ar pseidonīmu R. Mutt. Viņu gandrīz aprija dzīvu, taču viņš bija piešķīlis dzirksteli revolūcijai. Vai balts keramikas pisuārs tiešām bija māksla? Varbūt ne. Mākslinieciska, ģeniāla, atbrīvojoša, dumpinieciska bija ideja, un ar to būtu pieticis – un pietika –, lai par mākslu kļūtu arī pisuārs.

Ņemsim kādu griezumu vai caurumu Lučo Fontānas audeklā: vai tas ir triks, vienkāršs žests vai šedevrs? Šedevrs. Tāpēc ka mākslas darbs ir ne tikai piepūle, darbs, studijas, tehnika, bet arī neprāts, vīzija, darbība, tukšums, nekas, joks – viss, kas, tieši tāpat kā nogurdinošās, sarežģītās un garlaicīgās lietas, ar pilnām tiesībām ir daļa no dzīves. Un īsta māksla vienmēr runā par dzīvi. Priekšstats, ka māksla ir tikai tas, kas īstenojams ar grūtībām, līdzinās apgalvojumam, ka izdzert glāzi ūdens ir banāli. Laikmetīgā māksla ir instruments, kura uzdevums ir likt mums reflektēt par tagadni un mazliet arī par mūsu nākotni. Tā ir dzinulis saprast, ka ar darīšanu vien nepietiek.

Protams, ielikt savus izkārnījumus bundžiņā var likties muļķīgs un bērnišķīgs gājiens, lai arī tam nepieciešama liela precizitāte, taču mākslinieks Pjēro Mandzoni vēlējās mums pateikt, ka būt māksliniekam nozīmē pārvērst par mākslu visu savu dzīvi, arī paša miesas sārņus. Pontormo, dižais sešpadsmitā gadsimta Florences gleznotājs, savā dienasgrāmatā ne tik daudz rakstīja par glezniecību, cik žēlojās par mūžīgajiem aizcietējumiem, un šīs problēmas dēļ viņš nekādi nebūtu varējis sacensties ar Mandzoni. Es jums to stāstu, lai atgādinātu, ka mākslinieka radošo procesu kopš senseniem laikiem ir ietekmējušās arī fiziskas sajūtas un miesas norises.

Taizemiešu mākslinieks Rikrits Tiravanits, kurš saņēmis pat prestižo Gugenheima muzeja Hugo Boss balvu, pārvērš muzejus un galerijas par virtuvēm un restorāniem. Viņa māksla izpaužas kā ēstgatavošana un apmeklētāju paēdināšana. Kolekcionāri stiepj mājās katlus un netīros šķīvjus. Bet jau sešdesmitajos gados šveiciešu mākslinieks Daniels Šperi, ieturējis ar draugiem vakariņas, to atliekas mēdza pielīmēt pie galda, lai pēc tam izstādītu galerijās un pārdotu. 1969. gadā Jannis Kunellis izstādīja divpadsmit dzīvus zirgus Romas galerijā L’Attico, kas turklāt provokatīvi atradās garāžā. Džino De Dominičiss dažus gadus vēlāk izstādīja darbu Mocarella karietē, kas nebija nekas cits kā nosaukumā aprakstītais – jauks, apaļš mocarellas siera gabals, kas sēdēja karietē. Nesen viens no pasaules svarīgākajiem muzejiem, Londonas Tate Modern, no slovāku mākslinieka Romana Ondāka iegādājās mākslas darbu – atļauju vajadzības gadījumā izstādes norises laikā noorganizēt cilvēku rindu, ko nostādīt pie ieejas. 2005. gada Venēcijas Biennālē brīnišķīgs darbs bija vērojams Vācijas paviljonā: apsargu grupa, kas bez apstājas dejoja, dungodami: "It’s so contemporary... contemporary... contemporary...", viss ir tik laikmetīgs... laikmetīgs... laikmetīgs. Autors? Tino Segāls.

Tas viss nav nekāda māksla! Mums ir tiesības tā kliegt, taču vai esam par to pārliecināti? Pasaulē, kas septiņas dienas marinētu gaļas tīstoklīti ar timiāna lapiņām spēj pārvērst par šedevru... par kulinārijas šedevru, liekot par to maksāt milzu naudu, vai mēs tiešām varam sūdzēties par māksliniekiem, kuri par mākslu uzskata balsi, ēdienu, žestus, laiku? Vai tiešām sabiedrībā, kas par ģeniāliem uzskata televīzijas raidījumus, kuru varoņiem intelekta koeficients ir zemāks nekā kāpuriem, mēs varam dusmoties, ka pastāv arī kāds, kurš spēj pārvērst banalitāti par mākslu? Kad Žaks Demērs, daudzu uzvaru vainagotās hokeja komandas Montreal Canadiens treneris, daudzu pielūgta Ledus virsotne, kuru gandrīz ievēlēja Kanādas parlamentā, atzīstas presei, ka ir pilnīgs analfabēts, vai mēs varam ļauties sašutumam par to, ka Tērnera balvu, kas taču mākslas jomā ir visu balvu balva, Londonā iegūst Mārtins Krīds, iedegdams un izslēgdams gaismu telpā, ko muzejs viņam šai vajadzībai atvēlējis? Nevaram. Kā būtu varējis teikt filmas Pa asmeni skrejošais varonis, ļaunais androīds, kuru atveido Ritgers Hauers: "Es redzēju rūpniekus, politiķus un baņķierus slīgstam ceļos kā mazus bērnus, kad tiem pievērsās nupat godalgotā hokeja trenera tukšais skatiens, un viņi skūpstīja tam rokas. Es redzēju izcilus uzņēmējus un cienījamus ierēdņus kautrībā sarkstam, kad tiem tuvojās neandertālietim līdzīgais televīzijas realitātes šova dalībnieks." Un tātad, ja laiks mirt vēl nav pienācis, laiks atdarināt Mandzoni gan varbūt ir klāt. Māksla kopš sākta gala mudina mūs domāt, apcerēt, gremdēties pārdomās par laikmetīgumu un mūsu civilizāciju, lai gan, protams, nav viegli nejust zināmu aizkaitinājumu, sastopoties ar tāda mākslinieka šedevru, kurš vienkārši izstādījis savus izkārnījumus. Par naudu var uztaisīt visu, taču maz ko var izgudrot, iztēloties, izsapņot. Māksla pastāv arī priekš tiem – un pat galvenokārt priekš tiem –, kuriem naudas nav, bet kuri prot sapņot, un sapņošanai viņiem pietiek ar tīro nieku.

Amerikāņu gleznotājs Roberts Raimens ir atklājis paņēmienu, kā savos darbos izmantot tieši neko. Viņš savus audeklus glezno viscaur baltus, nemitīgi atkārtojot šo izmisuša mākslinieka rituālu neesamības priekšā, rituālu, kas notiek pirms katras radīšanas. Vai jums kas tāds būtu ienācis prātā?

Šādas mākslas problēma ir balstīšanās uz ideju, nevis uz tehnisko meistarību.

Senatnē tehniskā meistarība bija būtiski svarīga, lai attīstītu ideju, mūsdienās tā vairs nav. Dižo senatnes gleznotāju darbnīcās mācekļi varēja atdarināt meistara stilu vai no tā iedvesmoties, laikmetīgajā mākslā tas vairs nav iespējams.

Nevar pastāvēt mākslinieki, kas strādātu Roberta Raimena stilā, jo viņu darbi nebūtu nekas cits kā Raimena kopijas. Un ko tad Raimena palīgi un mācekļi no viņa iemācās un ko tie var darīt? Raimena mācība ir dziļāka. Mākslinieks šajā gadījumā māceklim saka: "Man nav ideju, kas sniegtos tālāk par baltu audeklu. Un tev?" Tādējādi māceklis ir spiests spēkoties ar problēmu, kas skar ne tikai Raimenu, bet mūs visus, proti, ar tukšuma drāmu un iespējām šo tukšumu aizpildīt – gan mākslā, gan ikdienas dzīvē.

Agrāk garlaicība nekad nav bijusi vizuālās mākslas sižets, bet tagad tā par tādu var kļūt. Vai varam gleznot garlaicību, vai varam to izstāstīt attēlos vai tikpat labi ar attēlu neesamību? Varbūt.

Bet kāpēc Raimens ir labs un svarīgs mākslinieks? Varbūt tāpēc, ka viņš audekla nosacītajā telpā – un nevis ar grāmatas palīdzību – spēj mums pateikt kaut ko dziļi patiesu?

Tukšums un garlaicība ir mūsu dzīves daļa, un varbūt ir labāk pagodināt tos ar uzmanību, nevis izlikties, ka tie nepastāv.

Viscaur balta glezna, kādas muļķības! Protams, šķietami tās ir muļķības, un nevar noliegt, ka ikviens mācētu dabūt gatavu baltu gleznu, taču lieta tāda, ka nevienam nemūžam nebūtu ienācis prātā ko tādu uzgleznot. Kāpēc? Tāpēc, ka lielākā daļa no mums parasti izstumj no savas dzīves domu, ka tukšums pastāv, ka bieži vien, kad sēžam atpūtas krēslā, galvā mums nav nekā, tikai balta telpa.

Mūs, rietumniekus, nekas, neesamība, biedē, taču citās kultūrās nekas attiecas uz ļoti svarīgu dimensiju.

Mūsu mājokļi ir pieblīvēti ar mantām, un tukši tie mums šķiet nožēlojami.

Ir daudz ļaužu, kuriem Raimena gleznas salīdzinājumā ar Renāto Gutūzo darbiem šķiet absolūti neizteiksmīgas – kā pliki rīsi salīdzinājumā ar pastu Amatričes mērcē. Bet, tāpat kā miljoniem cilvēku visā pasaulē bez piedevām vārīti rīsi ir kulinārijas pamatu pamats, tā arī Raimena gleznu baltumu var uzskatīt par pamatu, uz kura ikviens drīkst iztēloties jebko.

Gutūzo gleznā neko nevar pievienot vai mainīt, bet tik un tā mums reizēm varētu uzmākties vēlēšanās izmest to miskastē.

Uz Raimena gleznas mūsu iztēle var projicēt visu, un tieši tāpēc viņa darbi ir tik nozīmīgi – tie skatītājam piepeši ļauj sajusties brīvam iztēloties visu, ko vien viņš vēlas. Un tieši tas ir mākslas uzdevums – likt mums justies brīviem.

Arī es tā būtu mācējis, taču es to neiedomājos, es domāju par ko citu un, vērodams savas viesistabas balto sienu, varbūt sapņoju, ka derētu nopirkt smuku kalnu ainavu.

Mākslas lieliskums slēpjas tieši faktā, ka nē, mēs tā nemācētu, tomēr varam sajust pamudinājumu darīt kaut ko citādi, lai bagātinātu savu dzīvi un pieredzi.

Ja mēs visi būti izcili futbolisti, neviens vairs nesēdētu mājās pie televizora un mačus neskatītos, bet kam par prieku tad mēs spēlētu?

Tas pats attiecas arī uz mākslu: ja mēs visi būtu izcili mākslinieki, muzeji nemaz nepastāvētu. Neviens nebūtu ieinteresēts vākt un glabāt mākslu, lai rādītu un ļautu to izbaudīt citiem, kuri nav mākslinieki, bet dara citādus darbus un brīvajā laikā labprāt staigā pa muzejiem un galerijām.

Raimena kungs, protams, var mums izvilināt smaidu vai pat aizkaitināt; taču pamēģiniet viņu iztēloties kā brīvu vietu pārpildītā autobusā – pēkšņi tas, kas likās tik vienkāršs un banāls, kļūst vērtīgs, svarīgs un iekārojams.

Raimena baltās gleznas pārstāv tieši to – jaunu iespēju tādā pasaulē un realitātē, kas ir tik pārblīvētas ar attēliem un lietām, ka visu iegūt vai sasniegt šķiet neiespējami. Jā, arī mēs būtu mācējuši uzgleznot viscaur baltu gleznu vai piepildīt burciņu ar izkārnījumiem, taču māksla ar saviem vakardienas, šodienas un rītdienas šedevriem mums nemitīgi un uzstājīgi atgādina, ka tā vai cita iemesla dēļ mēs to izdarījuši neesam. Un tad mums neatliek nekas cits kā pazemīgi noteikt: "Nesūdīgs mākslinieks!"

Frančesko Bonami

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!