Dzeja un mūzika (nobeigums)

Daudzas latviešu klasiķu kormūzikas “pērles”, tostarp Vītola “Gaismas pils”, tik tiešām nav iedomājamas bez teksta, kas turklāt ir pārlikts mūzikā tādā veidā, ka ļoti labi saglabājas tā uztveramības līmenis. “Gaismas pilī” Ausekļa dzejas teksts ar “stāstu” pats par sevi rosinājis dziesmas dramaturģisko virzību.

Cita lieta, kuru būtu interesanti apcerēt, ir tautas dziesmu un klasisko kordziesmu nozīmīgums lokālā vai arī plašākā mērogā. Iespējams, ka turpmāk sekojošā doma izklausīsies nedaudz ķecerīga, jo kritisks vērtējums nācijas simbola kontekstā ir diezgan slidena tēma. Reiz Dziesmu svētkos ar interesi uzklausīju ārzemju kolēģa viedokli par “Gaismas pili”. Viņam tā likās profesionāli uzrakstīta dziesma, taču nepavisam ne meistardarbs (lokālā kontekstā vispār neapstrīdams jautājums). Ņemot vērā, ka kolēģis nesaprata ne vārda no Ausekļa dzejas, šis spriedums lika aizdomāties. Cik spēcīga ir pati dziesma, pati mūzika? Vai tā tik tiešām novērtējama tikai lokāli? Cits gadījums ir ar Mārtiņa Brauna “Saule. Pērkons. Daugava” un katalāņu entuziasmu. Liekas, ka valodas barjera nav traucējusi dziesmai ar citiem neuztveramo Raiņa tekstu piekļūt klausītāju sirdīm arī plašākā nacionālā kontekstā.