Dusmīgo tantīšu ēnā

Kā bijusī "muzeja tantiņa" varu secināt, ka nekad nebūsi labs visiem, tas nav iespējams, īpaši pēc dažām atsauksmēm, kad cilvēki sūdzas, ka nav pasveicināti katrā zālē, nav izstāstīts par ekspozīcijas saturu, nav novadīta ekskursija (tas nav ekspozīcijas uzrauga pienākumos un kompetencē, ir pat aizliegts patvaļīgi vadīt ekskursijas, kurās varētu sastāstīt muļķības), tāpat uzraugiem tiek pārmests par muzeja cenu politiku, izstāžu saturu, darba laiku, piekļūšanas iespējām utt.
Personīgi aizrādīju tikai tad, kad mākslas darbi, īpaši gleznas, tika aiztiktas ar rokām (bija arī gadījumi, kad tiek cilātas gleznas, kas piekārtas pie sienas, lai redzētu, kas ir otrā pusē).

Paldies par rakstu. Kopumā nevar nepiekrist, netrūkst arī personīgās pieredzes, aizstāvot bērnus no niknām kultūras darbiniecēm. Tacu vienā lietā gribētos oponēt: manuprāt, ne viss ir bērna acīm un psihei piemērots. Ir tikai normāli, ka, piemēram, izstāžu veidotāji izveido īpašus maršrutus un apskates līmeņus, domājot par bērniem. Kā Varšavas sacelšanās muzejā īpašās šahtās iebūvētie skati ar līķu kaudzēm vai Minhenes modernās mākslas muzeja buklets ar maršrutu rekomendācijām atbilstoši apmeklētāju vecumam. Varētu minēt vēl daudzus piemērus. Un tie nebūt nenorāda uz necieņu vai vardarbīgu apdalīšanu, bet, manuprāt, uz auditorijas izpratni un nākšanu tai pretī.

Es gribētu atsevišķi izdalīt muzeju tantiņas. Mums gleznas netiek izstādītas aiz stikla, kam 2m priekšā vēl lenta novilkta. Tādēļ ir dusmīgās tantiņas. Labāk lai viņas tur ir, nekā tiktu sabojāts darbs. Uz viņām gan nevajadzētu dusmoties.
Bet saprotu, kā autore jūtas, jo vienā konkrētā Drogas veikalā gados jaunais apsargs, izteikti izrāda, ka tiec uzskatīts par zagli.

Krista, tas ir briesmīgi, ka jārunā par tik elementārām lietām, vai ne? - īpaši, kad Tu to visu tik skaidri saliec pa plauktiņiem, tad liekas - nu kuram ezim te vēl kaut kas nav skaidrs? - bet nav, pilna pasaule tādu ežu:), un tad brīnās, ka skolasbērni ārdās pa teātra izrādēm, kad uz "obligāto literatūru" aizvesti - jo, kad bija mazi, viņus uz teātri neveda, uzskatīja par idiotiem, kas noteikti nemācēs uzvesties. Lūdzu atvainot par privātu atkāpi:), bet, kad es savai Martai teicu, ka iešu viena pati uz Pakalniņa "Ģenerālplāna" pirmizrādi, jo tā varbūt būs viņai garlaicīga filma par Krievijas politiku, Marķis teica - nē, man arī par politiku un krieviski nav garlaicīgi!:))) - un tā ir, jo viņa no pusgada vecuma nāk man visur līdzi un nekad nekliegs teātrī, nedemolēs mākslas izstādi un neplēsīs lapas grāmatām...

Kaa teica viens klasikjis - kaapeec man publiskajaa telpaa buutiski jaasamazina sava komforta zona tikai taapeec, ka kaads cits nav pratis savlaiciigi izvilkt aaraa?

Visiem prieciigu 8.martu!

Jā, Kristīne! Tas ir briesmīgi. Un neatvainojies par personisko piemēru. Diemžēl tikai ar tādiem piemēriem ir iespējams argumentēt "dusmīgajām tantītēm", ka bērni, kuriem ir regulāra mākslas pieredze ( kopā ar vecākiem, kas ar viņiem par šo pieredzi sarunājas, paskaidro, pievērš uzmanību, rada interesi, māca koncentrēties) saprot arī to, kas atrodas ārpus t.s. "mākslas bērniem" repertuāra. Mare savos sešos gados pirms dažādm dienām sacēla traci, kad tētis nebija viņu paņēmis līdzi uz VDT izrādi "Romeo un Džuljeta", jo tā esot viņas mīļākā izrāde. Un man par šo traci bija prieks.

Esmu pamanījusi, ka "dusmīgākās" tantītes ir tieši lauku kultūras namos, kur smejoši un lēkājoši bērni apdraud, peimēram, Ziemassvētku tirdziņa fona muzikantu nevainojamo sniegumu.

Skaidrs, ka LV sabiedrībā neriskētu ar savu pusotrgadnieku doties uz Mocartra Rekviēmu, kaut gan no otras puses gribētos izmēģināt un pārkāpt pāri savai tolerances latiņai. Attur tikai nevēlēšanās lieki pārciest stresu.

Pie mums bērnus un pusaudžus ne tikai kultūras iestādēs uztver kā apgrūtinājumu. Ja Spānijā restorānos vēlu vakarā pusdieno ģimenes ar zīdaiņiem, mazuļiem un pusaudžiem, neviens par to pat nedomā brīnīties. Izmēģiniet šādu triku kādā smalkākā Rīgas restorānā - te nu ir ko turēt....