Dīvaini jautra "Neredzamā cīņa"

Par Rainera Sarneta filmu "Neredzamā cīņa" (2023), kas Latvijas pirmizrādi piedzīvoja Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā.

Reti kurš Baltijas valstu režisors tik naski sapin visdažādākos kinožanrus vienkopus kā neprognozējamais igaunis Rainers Sarnets. Viņa jaunākais darbs "Neredzamā cīņa" ir jautra neprāta filma ar kungfu elementiem, lidojošiem pareizticīgo mūkiem, smagā metāla mūziku, mīlestību un galveno varoni, kurš grib to visu un tad vēl arī iekšēju mieru.

Sarnets jau vairākas reizes sevi pieteicis kā intriģējoša un neparasta kino autoru. 2017. gadā viņš daudzus pārsteidza ar melnbalto folkloras mistiku "Novembris", kas ieguva starptautiska mēroga balvas, kā arī RIGA IFF galveno godalgu. Savukārt 2021. gadā bija skatāma īpatnējā hibrīd-dokumentālā filma "Veino Vahinga diensagrāmata", kas portretē pazīstamo igauņu rakstnieku un psihiatru Tartu kultūras un bohēmas laiktelpā.

"Neredzamajā cīņā" Sarnets turpina jaukt žanru robežas, tematiski saglabājot izvēli par labu lokāliem, bet universāli rezonējošiem naratīviem. Absurda kungfu komēdija vēsta par igauņu vējagrābsli Rafaelu (Ursels Tilks), kurš 1970. gados dienē padomju armijā, apsargājot robežu ar Ķīnu. Kičīgs kungfu metālistu trio uzbrūk PSRS robežpunktam, jestri iznīcinot pilnīgi visus, izņemot Rafaelu, jo Dievs iecerējis viņam citu likteni, vismaz tā līdz ar pēdējiem elpas vilcieniem izdveš rotas vadītājs.

Jau pirmie kadri piesaka filmas turpmāko toni – spilgti, krāsaini, muzikāli un absurdi. Sarnets un filmas mākslinieki nav baidījušies no krāsām. Desmit ballu skalā filmas krāsu piesātinājums ir uzgriezts uz 11, tieši tāpat kā "Black Sabbath" skaņdarbs "The Wizard". Ozija Ozborna mutes ermoņiku solo un vārdi "He turns tears into joy" (viņš (burvis) pārvērš asaras priekā) filmā skan tik bieži, ka beigās ir neliela vilšanās, neredzot arī pašu sikspārņu slepkavu mūka lomā.

Noteikti jāuzsver filmas horeogrāfija un kungfu cīņas ainas. Tā kā filmas sižets nav sarežģīts, cīņas ainas var aizrautīgi vērot, nebaidoties palaist garām fundamentāli svarīgas stāsta detaļas. Īpaši jāizceļ filmas sākuma ainas, kurās vismeistarīgāk īstenotas visas turpmāk izmantotās kinematogrāfiskās tehnikas. Ar laiku "Neredzamās cīņas" ritms paliek arvien nevienmērīgāks un, par spīti režisora fantāzijas lidojumam, skatītāja sākotnējais cīņas spars sāk noplakt. Kaut arī saturiski filmā ir vairākas interesantas idejas un jēgpilni vēstījumi, tomēr forma šajā gadījumā ir dominējoša un tas ir absurda šovs ar kulta statusa potenciālu.

Pēc dienesta robežsardzē Rafaels atgriežas Igaunijā, dzīvo pie mammas un strādā autoservisā, taču kopš liktenīgās nakts notikumiem viņš ir metāla mūzikas un kungfu cīņas mākslas pārņemts. Tā kā "viss stilīgais Padomju Savienībā ir aizliegts", par Rafaela vienīgo iespēju apgūt kungfu nejauši (bet varbūt ar Dievmātes pirkstu) kļūst pareizticīgo baznīcas klosteris. Tur mīt mūki disidenti, kuri ne reizi vien ir bijuši padomju režīma politieslodzītie. Tērpies melnā ādas jakā ar krustu kaklā un gariem matiem, vizuāli Rafaels iekļaujas melni tērpto mūku kopienā bez īpašas piepūles. Klostera galvenais mūks un dižākais kungfu meistars Nafanails (Indreks Samuls) saskata Rafaelā izredzēto, taču viņam vēl tāls ceļš ejams un daudzas mācības apgūstamas. Tā kā galvenā varoņa motivācija kļūt par mūku ir virspusēja, viņa ceļš uz garīgo apgaismību iet kā pa kalniem. Rafaelam jāapgūst pazemība un disciplīna, jāatrod kopīga valoda ar māti, viņš nonāk automoto konfliktā ar Valsts drošības dienesta aģentu, iemīlas kārdinātājā Ritā (Estere Kuntu) un pa vidu visam vēl tiek apmētāts ar pelmeņiem.

Režisors stāsta, ka lielu iedvesmu filmas veidošanā guvis no ķīniešu režisora Vū Pin Jena (Woo Ping Yuen) filmas "Dance of the Drunk Mantis" ("Dzērušā dievlūdzēja deja", 1979), no kuras viņš esot patapinājis daudzas idejas, tostarp cīņu ar pelmeņiem. Arī filmā izmantotās kameras tehnikas ieturētas 1970. un 1980. gadu vuksia (武俠) filmu stilā, piemēram, atsevišķu ainu dramatisko akcentu izcelšanai lietots zūmobjektīvs.

Atšķirībā no klasiskajām austrumu cīņu meistaru jeb vuksia filmām, "Neredzamajā cīņā" nav izteikta antagonista. Par tādu īslaicīgi ieskicējas mūks Irinejs (Kārels Poga), taču šis tēla attīstības virziens paliek gaisā karājoties, kā nereti gadās kungfu mūkiem šajā klosterī. Galvenais mūks Nafanails skaidro, ka neviens no mums nav slikts. Ja reiz neviens nav slikts, tad vienīgais ienaidnieks jebkuram no mums esam mēs paši un neredzamā cīņa notiek mums pašiem ar sevi. Bam! Ja šis teikums būtu iekļauts filmā, to, visticamāk, pavadītu dažādi hiperbolizēti, nedieģētiski (tādi, kuru avots atrodas ārpus filmas pasaules) skaņas efekti – krītoša mikrofona skaņa, tējkannas tvaiku svilpšana –, bet varoņi kadrā kustētos paātrinājumā.

Ja pa vidu filmas absurdam, muzikālajiem numuriem, gegiem un slapstick komēdijas elementiem tomēr gribas justies intelektuālam, nevis muļķīgi labi pavadīt laiku ar citiem dīkdieņiem kinoteātra zālē, tad var reflektēt par stāstā iztirzātajām tēmām – personīgās identitātes meklējumiem, patiesumu, ticību, izvēles brīvību. Savā ziņā tas ir arī pieaugšanas un jauneklīga nemiera stāsts uz totalitāra režīma fona, taču starp rindām lasāma ne vien politisko ierobežojumu, bet arī garīgo dogmu kritika. Pats režisors gan apgalvo, ka vēlējies, lai filma rada prieku, tas arī esot galvenais vēstījums, tādēļ jebkādi citi prātuļojumi varētu arī būt lieki. Priekā!