Par "Netflix" seriālu "Squid Game".
Rakstīt par Dienvidkorejas seriālu "Squid Game" divus mēnešus pēc tā pirmizrādīšanas "Netflix" ir tāpat kā paziņot par Covid-19 vīrusu divus gadus pēc pandēmijas sākuma. Iespējams, nav palicis neviens rakurss, no kura "Squid Game" globālā histērija vēl nav aprakstīta, apspēlēta vai parafrāzēta. Tāpēc šo rakstu var arī nelasīt, bet asiņainas rotaļas deviņu sēriju garumā, ja tās vēl nav redzētas, gan es ieteiktu noskatīties.
Domājot par neskaitāmajiem veidiem, kā runāt par šī seriāla fenomenu, es gribētu likt uzsvaru uz diviem aspektiem: pirmkārt, uz Dienvidkorejas maigās varas hallyu jeb Korejas viļņa paplašinājumu; otrkārt, uz mākslinieciski grotesko neoliberālā kapitālisma kritiku.
Seriāla idejas autors, scenārists un režisors Hvangs Tonhjoks intervijā "Variaty" teica: "Es vēlējos uzrakstīt stāstu, kas būtu alegorija vai fabula par moderno kapitālistisko sabiedrību. Kaut ko, kas atspoguļo ekstrēmo konkurenci, savā ziņā kā ekstrēmo dzīves konkurenci. Vienlaikus vēlējos izmantot tēlus, kurus ikviens no mums ir saticis reālajā dzīvē."
Stāsta pamatā ir vardarbīga spēle, kas notiek uz noslēpumainas un nezināmas salas. Visi rekrutētie spēlētāji slīgst parādu jūgā un ir gatavi uz dzīvību un nāvi spēlēt populāras bērnu rotaļas. Viņi cer laimēt milzīgu naudas balvu, taču uzvarētājs būs tikai viens – tas, kurš paliks dzīvs.
Skatoties "Squid Game", ātri vien pārņem sajūta, ka šis izdzīvošanas un morālo dilemmu stāsts ir dzirdēts jau ne vienu reizi vien. Atmiņā ataust japāņu komikss un filma "Battle Royale", komikss "Liar Game", Takaši Mīkes filma "As the Gods Will", triloģija "Bada spēles", nemaz nerunājot par Viljama Goldinga romānu "Mušu valdnieks" u.c.
Hvangs Tonhjoks nenoliedz, ka būtisks viņa iedvesmas avots vienmēr bijuši japāņu komiksi un animācija, taču "Squid Game" ideja viņam radusies vēl 2008. gadā un sākotnēji tā bijusi iecerēta kā pilnmetrāžas filma. Globālā finanšu krīze bija spēcīgs trieciens visai Dienvidkorejai, tostarp Hvanga Tonhjoka ģimenei. Nonākot finansiālās grūtībās, režisoram, viņa mātei un arī vecmāmiņai nācās uzņemties parādsaistības. Šeit vietā piebilst, ka Dienvidkoreja ir valsts, kur saņemt aizdevumu ir tikpat vienkārši kā iepirkties veikalā. Tas esot bijis režisora dzīves zemākais punkts, kura laikā viņš meklējis glābiņu, lasot komiksus, un prātojis, vai pats piekristu piedalīties izdzīvošanas spēlē, lai finansiāli palīdzētu ģimenei.
Skatoties "Squid Game", jau no pirmās sērijas jūtama pilnmetrāžas filmas ambīcija, bet tā ir veiksmīgi pārnesta deviņu nepilnu stundu garu sēriju formātā un pārliecinoši reprezentē arī jaunā Dienvidkorejas kino sižetisko un vizuālo tradīciju. Jaunais Dienvidkorejas kino ir kustība, kas formējās 1990. gadu beigās, un to pārstāv tādi starptautiski atzīti režisori kā Parks Čanvuks, Ims Kvonteks, Kim Kiduks, Lī Čandons, Bons Džūnho u.c. Šo vilni raksturo dažādība – vairums filmu ir pietiekami komerciālas, lai tās demonstrētu vietējā tirgū, taču vienlaikus gana interesantas, lai ieintriģētu art-house auditoriju starptautiskajos kinofestivālos. Autori šķetina mūsdienu sabiedrības aktualitātes, ir stilistiski izaicinoši, pārkāpj tradicionālās žanru robežas un apzinās attēla nozīmīgumu kinematogrāfiskajā un kultūras kontekstā. Filmu autori nereti uzņemas sabiedrības sargsuņa lomu. Viņi nevairās no pretrunīgiem tematiem, tieši otrādi – iet uzbrukumā Korejas aukstā kara drāmai, kā, piemēram, režisora Džegjū Kana filmā "Shiri" un Parka Čanvuka filmā "Joint Security Area". Pievēršas sociālajai kritikai, kā to dara režisors Džūnho Bons filmā "Parazīts", un tas mēdz saviļņot valsts iekšpolitiku. Lai gan Hvanga Tonhjoka debijas filma "My Father" tika pirmizrādīta 2007. gadā, viņš nepieder jaunā viļņa kustībai, tomēr arī viņa darbi radījuši rezonansi Dienvidkorejas sabiedrībā. Piemēram, pēc 2011. gada filmas "Silenced", kas balstīta patiesos notikumos par fizisku un seksuālu vardarbību skolā, kurā mācās bērni ar dzirdes traucējumiem, Dienvidkorejā tika mainīts noilguma termiņš lietās, kas saistītas ar seksuālo vardarbību.
Kino ir tikai viens no instrumentiem hallyu, kas apzīmē Dienvidkorejas kultūrekonomikas spējo difūziju un populārās kultūras produktu eksportu globālajos kultūras tirgos. Hallyu attiecas gan uz digitālo saturu, gan uz K-pop, TV seriāliem jeb K-drama, ēdienu un modi. Līdz ar šo un citu kultūrproduktu pieplūdumu un pieprasījumu valsts izmanto Korejas vilni kā vietējās un ārpolitikas instrumentu, kā maigo varu, lai stiprinātu ekonomikas diversifikāciju, kultūras un publiskās diplomātijas ietekmi.
Vēl pirms režisora Bona Džūnho filmas "Parazīts" starptautiskajiem panākumiem un K-drama popularitātes Āzijas reģionā kā nākamais solis Korejas viļņa ekspansijā tika pārrunātas iespējas īstenot sadarbību ar "Netflix" straumēšanas platformu. Šīs plāns vainagojies panākumiem. Līdzīgi kā filmas "Parazīts" veiksmes stāsta gadījumā, kur augsne tika pakāpeniski sagatavota, mērķtiecīgi virzot Dienvidkorejas kino starptautiskajā tirgū, arī "Squid Game" panākumi ir rezultāts pakāpeniskai globālās auditorijas formēšanai, piedāvājot tādus seriālus kā "Crash Landing on You", "It's Okay to Not Be Okay", "Vincenzo" u.c.
"The Guardian", atsaucoties uz nopludinātiem dokumentiem, ziņo, ka "Squid Game" ražošana "Netflix" izmaksājusi nedaudz virs 20 miljoniem ASV dolāru, attiecīgi nedaudz vairāk nekā 2 miljoni dolāru par vienu sēriju. Salīdzinājumam – līdz šim dārgākā "Netflix" seriāla "The Crown" vienas sērijas budžets bija 13 miljoni dolāru. "Squid Game" īsā laikā kļuvis par visu laiku populārāko "Netflix" produktu, kuru noskatījušās 130 miljoni mājsaimniecību. Tiek lēsts, ka seriāla vērtība šobrīd ir 900 miljoni dolāru, un, protams, tiek plānota arī 2. sezona.
Komentējot "Squid Game" panākumus un Korejas viļņa ekspansiju, Hvangs Tonhjoks ir piesardzīgs. Viņaprāt, ārēji šķiet, ka Korejas izklaides industrijai klājas ārkārtīgi labi, taču "Dienvidkorejas sabiedrība ir orientēta uz konkurenci un stresu. Mums ir 50 miljoni cilvēku, kuri dzīvo nelielā zemes gabalā. No Āzijas kontinenta mūs šķir Ziemeļkoreja, mēs esam attīstījuši salas mentalitāti. Šis stress transformējas mūsu nemainīgā gatavībā nākamajai krīzei. Savā ziņā tas ir motivators. Tas liek jautāt: ko vēl mēs varētu darīt? Tomēr šādai konkurencei ir arī savas blakusparādības."
Dienvidkoreja ir Āzijas 4. lielākā ekonomika. No makroekonomikas viedokļa raugoties, pat par spīti Covid-19 pandēmijai, valstij ir bijis pieklājīgs 2021. gads ar ekonomikas izaugsmi par 4%. Runājot par blakusparādībām, Dienvidkorejā ir nopietnas problēmas ar izglītotās jaunās paaudzes bezdarbu un pasaulē augstākais rādītājs mājsaimniecību parādsaistībām. Atsaucoties uz Korejas bankas ziņojumu, šogad kopējais mājsaimniecību parāds pieaudzis līdz 1,5 triljoniem ASV dolāru, kas ir par 5% vairāk nekā valsts IKP.
Nevienlīdzību un polarizētās sabiedrības kastu hierarhiju "Squid Game" autors ir ņēmis kā atspēriena punktu, seriālā izveidojot miniatūru sabiedrības modeli ar dramaturģiski hiperbolizētiem paņēmieniem. Tajā ir spēcīgie un vājie, drosmīgie un gļēvie, vardarbīgie un egalitārie. Viņu vienlīdzība, pakļaujoties spēles noteikumiem, ir tikai šķietama – jau pirmajā rotaļā, kas tiek tulkota kā zaļā gaisma/sarkanā gaisma, lielāko daļu no 426 dalībniekiem nošauj gigantiska lelle-robots. Kādu no spēlētājām apšļaksta kritušā dalībnieka asinis, un viņa satver savu seju gluži kā Edvarda Munka gleznā "Kliedziens". Atjautīgas atsauces uz pasaules kultūras un mākslas vēstures parādībām, kā arī komiskas un ironiskas epizodes ir vēl viens būtisks seriāla raksturlielums. Šāda stilizēti groteska neoliberālā kapitālisma kritika nav vērsta tikai uz skatītāja vuāristisko vardarbības alku apmierināšanu. Pēc sākotnējā pārsteiguma efekta seriāls ātri vien iedziļinās centrālo varoņu attiecībās, izvēršot diskusiju par morāli, parādsaistībām, naudu, brīvību un atbildību.
"Vai tu zini, kas kopīgs kādam, kuram nav naudas, ar kādu, kuram tās ir pārāk daudz? Dzīvesprieka nav ne vienam, ne otram," tā Kihunam, sākotnēji infantilajam galvenajam varonim ar azartspēļu atkarību, kādā atklātības brīdī saka spēles vecākais dalībnieks, kuru dēvē par Veco vīru, īstajā vārdā Ilnams.
Nauda kā pielūgsmes un kontroles mehānisms ir viena no seriāla dramaturģiskajām līknēm. Tā figurē ne vien manipulatīvajās varoņu savstarpējās attiecībās, bet arī nepārprotami uzskatāmā veidā, piemēram, kā neaizsniedzams pielūgsmes objekts caurspīdīgā lodē augstu pie spēles dalībnieku "cietuma" griestiem. Neatkarīgi no sociālā statusa, varoņu rīcības katalizators ir finanšu resursu trūkums vai to neierobežotība. Vienā gadījumā cilvēki burtiski cīnās par izdzīvošanu, neatkarīgi no tā, vai tas notiek ikdienas dzīvē vai krāsainās un groteskās spēles dekorācijās; otrā gadījumā – spēles organizatoru un VIP viesu neierobežotā vara un nauda netieši rada jautājumu: ko dara cilvēks, kad iegūta absolūta brīvība?
Seriāla 7. sērija ar nosaukumu "VIP" ir visuzkrītošākā kapitālistiskās sabiedrības un šķiru nevienlīdzības kritika. Ar vizuālu atsauci uz 1972. gada Rotšildu ģimenes rīkoto sirreālistu balli "Squid Game" salā ierodas augstākās sabiedrības spēlmaņi, kuri, protams, spēlē uz citu, nevis uz savām dzīvībām. Šī sižetiskā līnija citādi interesantajā stāstā ievieš garlaicīgu banalitāti. Iespējams, rūpīgi veidotajai salas distopiskajai un noslēpumainajai noskaņai daudz vairāk piestāvētu, ja dzīves garlaikotie "augstmaņi", kas slēpjas aiz apzeltītām dzīvnieku maskām, tā arī paliktu mēmi vērojoši.
Emocionālākā un dramaturģiski spēcīgākā seriāla epizode ir "Gganbu". Atrodami dažādi šī vārda skaidrojumi, bet sērijas kontekstā tā precīzākā nozīme varētu būt 'tuvi draugi'. Šajā sērijā spēles dalībniekus aicina sadalīties pa pāriem nākamā uzdevuma veikšanai. Vairums izvēlas sabiedrotos, draugus vai domubiedrus, taču izrādās, ka pāriem jācīnās nevis par izdzīvošanu kopā, bet vienam pret otru. Šajā sērijā uzmanības vērta ir vairāku pāru saspēle, piemēram, galvenā varoņa Kihuna un šķietami demences māktā Vecā vīra attiecības, taču īpaši izceļams ir divu jaunāko spēles dalībnieču pāris. Sebjo ir pusaudze – traģisks Ziemeļkorejas migranta tēls –, kura izmisīgi mēģina apvienot izirušo ģimeni un parūpēties par mazgadīgo brāli. Arī viņas komandas biedrene, dienvidkorejiete Džijonga, ir vardarbīgā ģimenē augusi pusaudze ar zudušu bērnību. Abu meiteņu attiecības šajā sērijā nolasāmas arī kā netieša cerība par iespējamo Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas samierinājumu. Kamēr pārējie spēlē stikla pērlīšu spēli, mēģinot emocionāli vai fiziski manipulēt ar draugu/pretinieku, abas meitenes nolemj nepieņemt spēles noteikumus un atvēlēto laiku velta draudzīgai sarunai, tādējādi labāk iepazīstot viena otru. Spēles beigās dienvidkorejiete Džijonga upurē savu dzīvību par labu Sebjo.
"Squid Game" ir kā maldīšanās kapitālistiskās sabiedrības būvētajā labirintā, no kura šķietami nav izejas. Dezorientējoša labirinta reference izmantota arī centrālajā seriāla dekorācijā, kas veidota, iedvesmojoties no M. C. Ešera litogrāfijas "Relativitāte". Katrā spēlē ir uzvarētājs, un tāds ir arī šajā, taču galu galā pats Kihuns tā nejūtas, tādēļ, visticamāk, jau 2. sezonā vēlreiz meklēs izeju no labirinta.
0