Kadrs no filmas
 
Kino
18.01.2023

Nestabilais "Skumju trīsstūris"

Komentē
3

Smagnējais Rūbena Estlunda farss "Skumju trīsstūris" piedāvā virspusīgu un dekoratīvu skatījumu uz komplicētām dažādu kapitālistiskās sabiedrības šķiru un indivīdu attiecībām, kam pietrūkst niansētības un saturiskā dziļuma.

Pēdējo gadu antikapitālisma filmu paisums varētu būt interesants temats sarunai vai garākam rakstam par mūsdienu sabiedrības strāvojumiem, par mutuļojošo vilšanos valdošajos ekonomikas un politikas modeļos un to reprezentāciju kino. Šādu filmu uzplūds gan nav kaut kas nebijis. Vai mēs runājam par Džūnho Bona 2019. gada oskaroto filmu "Parazīts", vai Friča Langa 1927. gada "Metropoli" – kino allaž ir bijis rijīgs izsalkums portretēt augstākās sabiedrības pagrimumu un norietu. Tādēļ šķiet likumsakarīgi, ka politiski un ekonomiski nestabilos laikos daļa sabiedrības rod baudkāru apmierinājumu, vērojot bagāto un slaveno ciešanas.

Zviedru režisora Rūbena Estlunda jaunākā filma "Skumju trīsstūris" šogad saņēmusi vairākas augstākās raudzes godalgas. Sākot no Kannu kinofestivāla galvenās balvas – Zelta palmas zara –, kas ir jau otrais Estlundam piešķirtais Zelta palmas zars (iepriekšējais tika pasniegts 2017. gadā par laikmetīgās mākslas pasaulei veltīto filmu "Kvadrāts"). Pavisam nesen "Skumju trīsstūris" ieguva arī četras Eiropas Kinoakadēmijas balvas: labākā filma, labākais režisors, labākais scenārijs un labākais aktiera darbs Zlatko Buričam. Šogad gaidāma arī kārtējā Oskara balvu pasniegšana, kurā gan filmai, gan režisoram Rūbenam Estlundam ir neapšaubāmi augstas izredzes saņemt pat vairākas zelta statuetes.

Noskatījos filmu vairākas reizes gan uz lielā, gan mazā ekrāna un ilgi domāju, kā apkopot iespaidus par šo titulēto darbu, kas tik daudzus šķietami ir ne vien izklaidējis, bet arī uzrunājis saturiski. Tā kā tekstu rakstu vairākas dienas, man neizdodas noturēt nesatricināmi diplomātisku pozīciju un fokusēties tikai uz veiksmīgi īstenotajām idejām (un tādu filmā ir ne mazums). Galu galā neizbēgami ieslīdēju skumju Bermudu trīsstūrī, kur diplomātijai nav vietas, ir tikai subjektīvs tiešums.

Estlunds slinki atvēzējas ar farsa mietu, lai blieztu pa kapitālistiskās sabiedrības ekstravaganci, taču paslīd un iekrīt atgremotās klišejās un idejās. "Skumju trīsstūris" ir kā papīra slogs, kuru nopirki eksotiskā ceļojumā pirms braukšanas mājās, lai iztērētu atlikušo sīknaudu. Tajā brīdī tā šķita laba ideja, bet tagad tas stāv kaut kur plauktā, blakus līdzīgiem impulsa pirkumiem, tikai viena no piramīdas trim plaknēm šķiet interesanta, bet citādi apzinies, ka tas viss jau ir bijis.

1. cēliens – Karls un Jaja jeb mode un cinisms

Filmas sākums, līdzīgi kā viss pirmais cēliens, ir absolūti spīdošs. Tajā ir viss, ko varētu gaidīt no Rūbena Estlunda ironiskā labklājības sabiedrības vērojuma, un vairāk. Jau piektajā filmas minūtē viņš mūs iepazīstina ar "skumju trīsstūra" konceptu – pieres daļu starp uzacīm, kuru modes skates radošais direktors modeļu atlasē lūdz atslābināt vienam no filmas galvenajiem varoņiem Karlam (Harijs Dikinsons). Puisim ir, par ko saraukt pieri, jo modeļa karjera neattīstās tik veiksmīgi, kā vēlētos, jaunāks Karls nepaliek, bet viņa draudzenes – modes un sociālo tīklu influenceres Jajas (Šārlbija Dīna, kuras pāragrā aiziešana pārsteidza visus nesagatavotus vēl pirms filmas starptautiskajiem panākumiem) – karjera plešas plašumā.

Estlunds turpina trāpīgi durt modes pasaules seklumā, kad tērpu skates laikā uz sarkana fona ekrāna izgaismo uzrakstu "Cinisms, kas maskējas kā optimisms", kamēr pa mēli defilē Jaja un citas modeles. Taču tā visa ir tikai prelūdija pirmā cēliena centrālajam konfliktam – dzimumu dinamikai un lomām, ko Estlunds jau talantīgi šķetināja, iespējams, līdz šim savā labākajā filmā – 2014. gada "Force majeure". Pēc vakariņām restorānā Jaja nesteidzas samaksāt savu un Karla rēķinu, kā iepriekš bija apņēmusies. Starp abiem mīlniekiem izceļas strīds, kas izgaismo Karla maskulīno nedrošību līdzīgi kā Jajas apzināti manipulatīvo dabu. Šajās epizodēs Estlunds atkal apliecina savu talantu nesatricināmā mierā niansēti fiksēt cilvēka uzvedības absurdu. Garie kadri nevainojami sinhronizējas ar abu aktieru verisimilāru sniegumu bez lieka melodramatiska uzslāņojuma, kas portretē moderno attiecību neviennozīmīgo dabu un apjukumu.

Šajā cēlienā Estlunds, garām ejot, viegli pieskaras vairākiem interesantiem tematiem, piemēram, tehnoloģiju attīstībai kā kapitālisma produktam: mainoties un attīstoties tehnoloģijām, mainās arī cilvēku savstarpējās attiecības, indivīda digitālā reprezentācija kā sociālā valūta u. c., taču diemžēl tas viss paliek tikai un vienīgi virsrakstu līmenī gluži kā pāris simtu zīmju ieraksts tviterī bez dziļāka iztirzājuma vai iegremdēšanās Karla un Jajas attiecību tumšajās dzīlēs. Tā vietā Estlunds izvēlas farsa ceļu, lai atmaskotu kapitālistiskās sabiedrības sapuvušo eliti, tiesa, šī izvēle līdz pat filmas beigām tā arī sevi neattaisno.

2. cēliens – jahta jeb vomitorijs

Filmas vidus daļa risinās kruīza laikā uz superjahtas. Apmaiņā pret jahtas reklāmu savā sociālo tīklu profilā Jaja dodas bezmaksas braucienā un līdzi ņem arī Karlu. Vairākās epizodēs redzami tipiski influenceru dzīves aizkadri – jebkas ir iemesls jaunam mirkļa foto: gan sauļošanās uz jahtas klāja, gan pozēšana pie galda ar spageti, kas tā arī netiek apēsti, un nedaudz sapīcis Karls, kurš pacietīgi to visu fotografē. #instaboyfriend #blessed

Citu pēc cita mēs iepazīstam kruīza pasažierus, kas veido buržuāzijas karikatūru kolekciju. Daži no viņiem ir izklaidējoši tēli, kuri zaudējuši jelkādu saikni ar realitāti, kā, piemēram, Zlatko Buriča tēlotais krievu oligarhs Dmitrijs, mēslojuma rūpnieks jeb "sūdu karalis", kā pats sevi piesaka. Viņa sievu Veru (Sunji Melles) pārņem absurda altruisma lēkme, un dienas vidū viņa pieprasa visai jahtas apkalpei likt darbus pie malas un iet peldēties. Turpat ir arī ieroču magnātu pāris no Lielbritānijas, daļēji paralizēta vācu dāma ratiņkrēslā, kajītē ieslēdzies kuģa kapteinis (Vudijs Harelsons), kurš uzkāpis uz korķa (vai arī viņam ir nervu sabrukums, tas nav īsti skaidrs), u.c. Atļaušos pārējos neuzskaitīt, jo tas paliek garlaicīgi un tam īsti arī nav nozīmes.

Nebūs pārsteigums nevienam, ka jahta ir kā sabiedrības modelis, kur bagātie jeb sabiedrības 1% gozējas augšējos klājos, baltās ādas krāsas komanda manifestē gaidāmo dzeramnaudu vidējā klājā, bet pārējie apkalpes locekļi nostumti darba klājā – starp tiem ir arī filipīniešu apkopēja Abigeila (Dollija de Leona). Viņai būs būtiska loma filmas ne pārāk pārsteidzošajā trešajā cēlienā.

Ir acīm redzams, ka egocentriskajai un pagrimušajai elitei jākrīt no pašuzceltā pjedestāla, un tas arī notiek kulminatīvajā un visvairāk apspriestajā filmas epizodē. Vētrainā vakarā pasažieri pulcējas izsmalcinātās vakariņās kopā ar jahtas kapteini. Estlunds šūpo kameru no sāna uz sānu, kamēr pasažieriem pasniedz arvien jaunus izmeklētus ēdienus, bet pārliecinātais marksists kapteinis nesatricināmi košļā hamburgeru. Neizbēgami elegantās vakariņas pārvēršas neremdināmā vemšanā un pārplūdušās atejās. Estlunda sods neglābs nevienu. Intervijā "Filmmaker Magazine" Estlunds saka: "Ja tas ir jādara, tad labāk to daru, attīstot tālāk, nekā skatītāji gaida." Šeit gribas jautāt – Rūben, bet vai tiešām tas bija jādara? Un, otrkārt, vai tiešām skatītāji to negaidīja?

Bija laiks, kad vemšana un citi ķermeņa šķidrumi uz kinoekrāniem bija kaut kas iepriekš neredzēts, šokējošs un dažkārt arī smieklīgs. Tas bija laiks, kad šāda veida tabu portretēšana uz ekrāna bija ne vien uzdrīkstēšanās, bet arī spēcīgs protesta žests un iedarbīga dažādu emocionālo stāvokļu vizuāla reprezentācija. Džofs Kings grāmatā "Diskomforta kino: satraucoša, neveikla un neērta pieredze laikmetīgajā mākslā un neatkarīgajās filmās" raksta: "Absolūts riebums skatītājam var būt pilnībā atbaidošs, bet komēdijas žanrā, redzot konkrētus transgresīvas uzvedības veidus, tiek sagaidīta riebuma un baudas kombinācija. Manuprāt, eksistē specifiska bauda, kas balansē starp sava veida šausmu un sajūsmas ekstāzi vienlaikus."

Mūsdienu kino un TV seriālos vemšana gan ir kļuvusi tik izplatīta, ka brīžiem jāsāk apšaubīt vai tas maz ir kino, ja kāds uz ekrāna nav izvēmies. Tā ir kļuvusi par tik biežu parādību, ka paguvusi zaudēt savu sākotnējo šoka elementu un pārvērtusies klišejā. "The Guardian" kinokritiķe Anna Bilsone raksta, ka "vemšanas slūžas" atvērtas 1970. gados līdz ar režisora Džona Votersa filmas "Rozā flamingi" izrādīšanu, tam sekoja arvien jauni piemēri, tostarp Viljama Frīdkinsa 1973. gada filma "Sātana izdzinējs" u. c., bet nākamais vemšanas vilnis sekojis 1990. gados. Tas nozīmē, ka uz kinoekrāniem vemj jau 50 gadus un pārsteigt ar to diez vai kādu varēs, pat ja tas turpināsies 22 minūšu garumā. To rakstot, jāpiebilst, ka respektēju ikvienu, kuru šis vomitorijs izklaidēja un, Džofa Kinga vārdiem sakot, sniedza "šausmu un sajūsmas ekstāzi" – tā mēdz un var gadīties.

Pat Kannu kinofestivālam, šķiet, reizumis ir vājība uz šāda veida baudu. No otras puses, "Skumju trīsstūra" gadījumā varbūt nostrādāja "viss jaunais ir labi aizmirsts vecais" faktors. 1983. gadā festivāla otrā svarīgākā balva Grand Prix tika pasniegta Montija Paitona "The Meaning of Life", kurā Terija Džonsa gigantiskais tēls, kurš pats par sevi jau bija izcils satīras piemērs, pārēdas franču restorānā, mokās ar vispārēju vemšanas lēkmi un galu galā uzsprāgst. Grūti nesaskatīt līdzības ar vomitorija epizodi Estlunda filmā, bet vienlaikus tā ir vēl viena no Estlunda filmas "Skumju trīsstūris" problēmām – tā ne vien atražo jau neskaitāmas reizes redzētas idejas, bet īsti arī nesasniedz farsa latiņu.

Potenciāli interesanta varēja izvērsties epizode, kuras laikā rūdītais kapitālists Dmitrijs un pašpasludinātais marksists – jahtas kapteinis – iegrimst dzēruma debatēs un citātu cīņās, kamēr jahtas pasažieri atbrīvojas no kuņģa un zarnu satura. Šeit vietā būtu piesaukt vienu no retajiem citātiem, kas manā atmiņā saglabājies no politikas zinātnes studiju laika Latvijas Universitātē par to, ka vēsture atkārtojas: vispirms tā ir traģēdija, bet atkārtojumā – farss (Kārlis Markss "Luija Bonaparta astoņpadsmitais brimērs"). Nevilšus jāprāto, vai "Skumju trīsstūris" nav iestrēdzis krēslas zonā starp traģēdiju un farsu.

3. cēliens – sala jeb paredzamās skumjas

Estlunda moralizējošā autora pozīcija diemžēl viņu noved neizbēgamā strupceļā. Kad jahtai uzbrūk neidentificēti pirāti, neliela daļa pasažieru un apkalpes nokļūst uz šķietami neapdzīvotas salas. Vienīgā ar jelkādām praktiskām iemaņām apveltītā izrādās augstāk pieminētā apteksne Abigeila, kura izmanto  izdzīvošanas iemaņu pārākumu, lai īstenotu salā savu kārtību, apgriežot kājām gaisā iepriekš pieteikto sociālo hierarhiju. Šīs daļas sižetiskā līnija atgādina kaut ko no Viljama Goldinga romāna "Mušu valdnieks" vai arī no 1957. gada filmas, kas veidota pēc tāda paša nosaukuma 1902. gada lugas "Apbrīnojamais Krihtons" motīviem par angļu aristokrātu kompāniju, kura pēc kuģa katastrofas nonāk uz neapdzīvotas salas un spēj izdzīvot, tikai pateicoties sulainim.

Pēdējā filmas daļā Estlunds nedaudz atgriežas arī pie filmas sākumā interesanti ieskicētajām Jajas un Karla attiecībām un temata par skaistumu kā naudai līdzvērtīgu varas valūtu. Jajas un Karla lomas mainījušās vietām, un tagad Karls ietirgo savu pievilcību apmaiņā pret Abigeilas labvēlību un jumtu virs galvas. Diemžēl šī līnija izplēnē kopējā trešā cēliena fragmentārajā juceklī un Estlunds atkal palaiž garām iespēju piedāvāt filmā kādu svaigu ideju.

Šajā brīdī filmā vairs nav trīsstūra, ir palikušas tikai skumjas, jo kļūst pilnīgi skaidrs, ka scenārija autora un režisora pavirši radītie personāži ir koncepti vai simboli, bet ar simboliem skatītājam ir neiespējami identificēties. Teju divarpus stundu ilgā un brīžiem infantili primitīvā sabiedrības kritika ir adresēta visiem un nevienam. Vērojot uz salas nonākušo personāžu ikdienas ainiņas, prāts nesas pie satīras karaļa Luisa Bunjuela 1974. gada "Brīvības rēga", pie Marko Ferreri "La Grande bouffe", Jorga Lantimos 2015. gada "Omāra", jau pieminētā Džūnho Bona "Parazīta" un daudzām citām sociālās satīras un farsa filmām, nemaz nerunājot par plašo TV seriālu klāstu, kas īpaši pēdējos gados ironizē par šīs pasaules superbagātajiem un varenajiem, kā, piemēram, HBO veidotais "Baltais lotoss".

Estlunds šauj ar lielgabalu pa zvirbuļiem. Un, kaut arī zvirbuļi jau sen pelnījuši pāraudzināšanu, izvēlētais instruments rada tikai lielu blīkšķi. Māksla var būt atbrīvojoša, bet "Skumju trīsstūra" gadījumā tā kļūst par vēl vienu preci nebeidzamajā patērētāju sabiedrības produktu jūrā, lai gan tā varēja būt daudz kas vairāk.

Tēmas

Adriāna Roze

Adriāna Roze ir izgājusi politikas zinātnes un Eiropas studiju akadēmiskos lokus pirms kino režijas studijām Latvijā un Polijā. Brīžos, kad nedomā par kino, viņa raksta tekstus un niekojas ar analogo ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!