Bukālā administrācija

Jau pavisam drīz apgādā "Mansards" iznāks stāstu krājums "Sekss un vardarbība", bet 19. septembrī plkst. 19:00 Jūrmalas Kultūras centrā Majoros tā autors Vilis Lācītis prezentēs krājuma saturu. Piedāvājam arī jums vienu no jaunākajiem Lācīša stāstiem, kas tapis "Satori.lv" autoru radošajā nometnē Liepājā šā gada augustā.

 

Mani sauc Annija. Man ir divdesmit seši gadi, gari blondi mati un latvisks akcents. Ņūmeksikas universitātē es iestājos pirms diviem gadiem. Pieteicos uz stipendiju un vinnēju. Manas doktora disertācijas darba vadītājs ir profesors Rodžers Vatsons, slavenā sējuma "Pueblo irigācijas sistēmas" autors. Disertācijas tēma – "Navahu šamaniskais pasaules redzējums".

Šodien mēs intervējam navahu šamani Čārliju Čī, un Čārlijs Čī nav nekāds tūristu šamanis, kas šosejas malā tirgo baltajiem mūlāpiem Ķīnā ražotu Dantes krūšutēlu kā autentisku virsaiša Trakā Zirga statuju. Čārlijs dzīvo Lukačukai kalnos, pašās Navajo Nation rezervācijas dzīlēs, netālu no Buffalo Pass uz Indian Route 13. Viņa saimniecība sastāv no īsta hogana [1], aitu aploka un treilermājas ar satelītantenu vientuļas mesas [2] virsotnē, kas ziemā praktiski nav aizsniedzama bez helikoptera. Lukačukai cauri iet urāna dzīslas, un ir cilvēki, kas tic, ka Čārlija dziedināšanas spējām tas piešķir īpašu kodolspēku.

Lai brauktu pa Indian Route 13, nepieciešama rezervācijas valdības atļauja, kas ir Vatsona iespēja atstāt uz mani iespaidu ar saviem kontaktiem. Iespaidu atstāšana turpinās, kad viņš atbrauc man pakaļ nevis ar mašīnu, bet uz hromēta hārlija, uzcirties melnā motociklista tērpā ar bārkstīm, kurā izskatās diezgan labi savos piecdesmit astoņos gados. Acis pa ķiveres spraugu raugās ar jautru izaicinājumu: nu, ko teiksi, Austrumeiropas meitene? Neko neteikšu. Ir meičas, kas pavelkas uz sirmumu, garu akadēmisko publikāciju sarakstu un krunkošanos agrīnā stadijā, bet es tāda neesmu. Vatsona šarms ir tajā, ka viņš ir uz "tu" ne tikai ar navahiem, bet arī ar pueblo, kas labprātāk redz baltos ejam nekā nākam, un par to viņam respekts. Bet visāda veida mačo izrādīšanās gan mani atstāj vienaldzīgu.

Viss mums vajadzīgais šobrīd salikts seglu somās, ieskaitot aptieciņu. Bez tās kalnos rādīties nedrīkst, Vatsons saka pieredzējuša reindžera balsī. Savukārt viss, kas doktorantūras studentei šajā situācijā nepieciešams, ir blociņš un diktofons. Vatsons paķēris ķiveri arī man. Vai tā pieder šķirtajai sievai, man gribētos pajautāt, taču es savaldos. Lai jau vecais buks dīžājas.

No Albukerkes līdz Lukačukai ir kādas četras ar pusi stundas, ko braukt. Līdz tam biju redzējusi mesas tikai Marlboro reklāmās, un ainavas skaistums ceļā vienkārši apstulbina. Apkārt izpleties nokaitētais Arizonas tuksnesis, kaktusi kā adataini kovboju manekeni sastinguši ceļmalā, un no horizonta līdz horizontam tikai bālo debesu spozme.

Lai nokļūtu Čārlija rezidencē, nākas braukt mesai apkārt pusotru spirāles loku, jo citādi ceļš būtu pārāk stāvs. Mocim traucot augšup, gar vienu elkoni šaujas sarkani pelēkās robainās klintis, gar otru stāvs kritums uz leju – kā saules nokaitēts nekas ar tālumā saskatāmiem vientuļiem klinšu torņiem.

Šamanis izrādās antropologa sapnis – garmatains un smaidīgs, Metallica T kreklā un šortos saģērbies runātīgs savas tautas tradīciju pārzinātājs, kurš mūs sagaida kondicionētā treilerī mesas galā ar katlu dedzinoši vircotas pozole [3] zupas, kurai klāt nāk mūsu pašu atvestais Bud Light mutes vēsināšanai. Bez Čārlija šeit vēl dzīvo viņa sieva un svainis, kurš ārstējas no alkoholisma ar kanabinālo terapiju, kas laikam norit visnotaļ veiksmīgi, ņemot vērā, ka Čārlijam kaņepes aug griezdamās. Intervijas laikā svainis guļ saritinājies turpat uz paklāja zem kondicioniera mutes, bet misis Čī aiz sienas vingrinās basģitāras spēlē.

Mēs apskatām aitas aplokā – navahu vilnas paklāji ir slaveni visā pasaulē, tāpat kā sudraba juvelierizstrādājumi, – un pastaigājam gar mesas malu, taču ne ilgi. Uz plašās panorāmas rēķina augstums šķiet vēl lielāks nekā īstenībā. Visapkārt kalni, no aizām lien ārā zili melni egļu stāvi. Kad skaties uz tiem no augšas, vēl krasāk apzinies, cik augstu šī vieta atrodas, jo tu skaties uz milzu koka virsotni no augšas, bet attālums ir tik liels, ka čiekurus var izšķirt tikai ar binokli.

Kamēr es uzdodu Čārlijam jautājumus, briest sajūta, ka kaut kas nav labi. Vatsons kļūst aizvien dīvaināks, izklaidīgi skatās izplatījumā un ņurca pirkstos galdautu. Galīgi neizskatās pēc tā šerpā profesora, kas mani savāca Albukerkē. Pat smaidīgais Čārlijs viņam uzmet pāris bažīgu skatienu, taču neko nesaka.

Pēc intervijas mēs sirsnīgi atvadāmies un pa bedraino ceļu nirstam atpakaļ tuksneša cepeškrāsnī. Vakara saule krāso jau tā sarkanīgās klinšu sienas vēl košākas, izskatās, ka putekļainais zemes ceļš ved mūs uz reklāmas nolūkos izdaiļotiem elles vārtiem. Ja brauciens augšup bija izaicinājums, tad lejup nokļūšana vairāk atgādina krišanu no amerikāņu kalniņiem ar pilnīgi konkrētu vēlmi atstāt zupu ar visu kukurūzu turpat kalna galā.

Turklāt liekas, ka kaut kas noticis ar moci – braucam aizvien ļoganāk, līdz vienā brīdī hārlijs noslāpst, riteņi aiziet šķērsām, mēs kādu brīdi turpinām šļūkt uz priekšu, tad līdzsvars zūd, es atsitos pret ceļa smiltīm un, noripojusi kādus desmit metrus, sāpīgi atsitos pret klinti ceļa malā.

Klints nopludina mani ar dienas laikā uzkrāto karstumu, kamēr pretī esošais nekas ar panorāmu tālumā reibina galvu katru reizi, kā uz turieni paskatos. Vatsons ir kādus divdesmit metrus tālāk, blakus mocim, turklāt ar viņu acīmredzami nav labi – ķermenis raustās konvulsijās, un viņš nevarīgām rokām cenšas novilkt ķiveri.  

– Epi… epi… – viņš cenšas no sevis izspiest, kad piekliboju klāt un palīdzu dabūt ķiveri nost,   – ... epilepsija! Ap… aptieciņa!

Aptieciņai jābūt tanī seglu somā, kas šobrīd uz moča sāna slejas pret Arizonas nokaitētajām debesīm ar vienu vienīgu šauru strēmeļmākonīti saulrieta pusē. Taču ko pēc tam?

Jāzvana Čārlijam kā tuvākajam iespējamajam palīdzības avotam.

– Hello, – klausulē atskan Čārlijs.

– Manam mačo profesoram uznāca epilepsijas lēkme, un mēs esam avarējuši uz ceļa lejā no mesas, – manī iekšā kā balons pūšas panika, un rakšanās pa somu kļūst aizvien histēriskāka. – Vai tu vari palīdzēt?!

No sašķiebtās somas man rokā ieslīd medicīniska paskata kastīte.

– Es atradu zāles!

Par epilepsiju es nezinu pilnīgi neko, un situācija mani patiesi biedē. Kastīte ar zālēm nekontrolējami lēkā manās rokās, kamēr es cenšos izdabūt tās saturu.

– Kā saucas zāles? – prasa Čārlijs. Tā vietā, lai atnāktu un izdarītu kaut ko jēdzīgu, viņš cenšas visu nokārtot pa telefonu. Nolādētie šamaņi!

Burti manā priekšā turpina lēkāt, taču ar saņemšanos izdodas tos izlasīt.

– Midazolam!

Otrā galā Čārlijs dziļdomīgi klusē.

– Čārlij? Tu tur esi? Čārlij?!!

Klausulē skan kaut kāda šņākšana, bet es izmisīgi turpinu turēt telefonu pie auss un izvairos skatīties pāri ceļa malai. Vatsons tikmēr jau ir galīgi čau, var redzēt, ka lēkme aizgājusi pēc pilnas programmas. Ko tas Čārlijs tur muļļājas, varēja taču kaut vai ar kājām noskriet lejā pie mums un… jā, ko "un"?

– Sorry, – šamanis ir atpakaļ, – es nevaru runāt pa telefonu, kamēr lietoju internetu.

Internetu?!

– Midazolam ir jāievada bukāli, – Čārlijs saka, – es tikko izlasīju Vikipēdijā. Sliktās ziņas tādas, ka manam fordam pagalam ātrumkārba, tāpēc es tur nevaru būt uzreiz. Labās ziņas – midazolāms pārtrauc lēkmi piecu minūšu laikā. Tā ka uz priekšu, meitenīt! Iezied vecajam profesoram tādu kārtīgu devu, un, kad es tikšu līdz jums, tad mēs padomāsim, ko vēl varam izdarīt.

Pīp, un sarunas beigas.

Bukāli. Zāles jāievada bukāli, cik tas gan skan gudri. Medicīnu nekad neesmu studējusi, mans lauciņš ir antropoloģija. Un antropoloģija ir zinātne, kas uz jautājumiem neatbild, tā tos tikai pārfrāzē un uzdod jaunā veidā. Es gribētu, lai Čārlijs atnāk un izdara visu manā vietā, taču, skatoties uz to, kā Vatsons mokās, es saprotu, ka nāksies visu darīt pašai. Laiks skrien, turklāt – īsti nezinu, taču, no malas raugoties, lēkme varētu beigties arī letāli. Varbūt viņš piedevām krītot ir sasitis galvu un tas rada komplikācijas.  

Kastītē iekšā kaut kas līdzīgs plastmasas ampulai. Piemērota forma. Nu ko, tagad jāsagatavo pacients!

Kaut kādas uztveres paliekas varbūt tomēr profesorā ir. Kad es pieķeros pie viņa jostas, slimības aizpludinātās acis pavēršas pret mani panikā, un viņš izmisīgi krata galvu.

– Rodžer, – es cenšos būt draudzīga, tomēr strikta māsiņa, – tūlīt viss būs kārtībā! Tas būs ātri un nesāpīgi – tas ir, ja jūs nepretosieties.

Vispār jau kāds vazelīns te būtu tieši vietā, bet – ja nav, tad nav. Josta vaļā, man izdodas arī atvilkt rāvējslēdzēju un kaut kā pa gabaliņam vien novilkt smagās ādas bikses profesoram līdz ceļiem, atklājot zili balti strīpainas apakšbikses.

– Ē… ē… – profesors sēc, bet es esmu stingra.

– Ko vajag, to vajag. Tu domā, ka man pašai no tā visa kāds prieks?

Pēc ilgstošas cīņas man izdodas iekārtot ļodzīgo "Irigācijas sistēmu" autoru pozā, kas nodrošina pieeju. Tagad atliek tikai izdomāt, kā atvērt kapsulu un ievadīt to tur, kur pienākas. Vēl jau laikam svarīgi, lai tā lieta noturētos vismaz piecas minūtes, lai tam visam būtu pienācīgs efekts, bet, no otras puses, – par to uztrauksimies, kad būsim tik tālu tikuši. Ceļš uz lieliem panākumiem sastāv no maziem soļiem, es sev atgādinu, satveru strīpaino apeņu gumiju un novelku tās nost.

Šinī brīdī no kalna grabēdams noripo aprūsējis velosipēds ar Čārliju seglos.

– Ko tu dari? – nobremzējis mums blakus, navahs izbrīnīti jautā, tad nokāpj nost no divriteņa un notupjas Vatsona priekšā. – Padod zāles.

Izvairīdamās skatīties uz bezdibeni šamanim aiz muguras, es pastiepju viņam midazolāmu. Nokrakšķ plastmasas iepakojums, viņš ar pirkstu atvelk Vatsonam lūpu kaktiņu un izspiež kapsulas saturu aiz vaiga.

– Bukāli, – saka Čārlijs, – tas nozīmē ieziest vaiga iekšpusē, lai zāles uzsūktos caur mutes gļotādu. Un ko tu tur centies izdarīt?

 

 [1] Tradicionāla navahu mītne, ar zemi nosegta baļķu būda bez logiem.

 [2] Stāva klints ar plakanu virsmu, no kā arī cēlies nosaukums – spāniski mesa nozīmē galds.

 [3] Vircota kukurūzas zupa.