Bitilāsana jeb govs poza

Nevajadzēja jaukt brendiju ar vīnu, nevajadzēja. Zināja taču. Var iet no vājākā uz stiprāko, bet nekad otrādi. Tagad nu sēdi un mokies. Resnais iestrebj vēl minerālīti cerībā, ka paliks labāk. Sūdīgi, bet ko lai dara? Katram savs krusts nesams.

Rīgā tā iet vienmēr. Šeit ir tik daudz trokšņa un kņadas, un putekļu. Un, kā atbrauc uz šejieni, tā neizbēgami sanāk kodiens. Neizbēgami. Visam pa virsu valda pamatīgs karstums, Resnajam maika slapja kā no priekšas, tā no aizmugures, kamēr Bārda vispār izmeties vienos šortos un šļopkās.

Buss noparkots kaut kādas lielas štrāses malā un ik pa brīdim nošūpojas kā laiva viļņos, kad garām pašauj kāds smagais. Mājas iekļauj Resno klaustrofobijas ielejā, turklāt kādas mājas – gar sienām visādas jokainas kolonnas un bārdaini veči bez kājām, kas pārdomu pilni balsta idiotiskas, nefunkcionālas parodijas par pundurbalkoniem. Kretīnisms. Vienā no tām mājām šobrīd Lisijs ar Garo tēlo, ka strādā, par sešsimt trīsdesmit eiro uz visu brigādi. Tas saucas "skursteņa siltināšana" – klīnim iestāsta, ka viņam skurstenis nenormāli svīst un tur noteikti jāielaiž truba iekšā, citādi darva skursteni izēdīs no iekšas, šuves pārvērtīsies par melnām plaisām un viss uzkritīs kādam uz galvas.

Kas baigi palīdz tādās situācijās, ir mazi bērni. Ja viens tāds skraida apkārt, kad tu piemini to uz galvas krišanu, tad var pat pielikt pie cenas kādus simts eiro.

Tā arī viss forši salikās. Redz, veči te vienam pusbiezajam rīdzinieku pārim ielika grīdas tikko nopirktā dzīvoklī jūgendstila mājā, normāla haltūra, tikai Resnajam tāda sajūta, ka vajadzētu drusku vēl pie vienām sāpēm, bet īsti nekā darāma vairs nebija palicis. Taču īsts brigadieris vienmēr atradīs kaut ko darāmu! Šis skatās – viesistabā funkcionāls kamīns. Vai, cik jums jauki izskatās tas bērniņš uz kamīna fona… Kurināsiet? Tiešām? Ahā, a jums skurstenis nosiltināts? Nē? Nu ko jūs, galīgi, atvainojiet, traki, vai?

Un tā tālāk, kamēr skursteņa siltināšana kabatā. Turklāt neba jau nu kāds ies tur mocīties un likt baigās trubas visā garumā – skurstenim nav ne vainas, cukas pa pirmo, ventilācija un kas tik vēl ne. Tās trubas rātni guļ busa aizmugurē, četrsimt eiro ietaupījums. Lisijs ar Garo šobrīd uz jumta stellē skurstenī iekšā vienu pusmetrīgu posmu pokazuhai, lai redz, ka kaut kas ticis stiepts un darīts. Tie abi vismaz spēj šodien kustēties, jo iepriekšējā dienā nevis koda kopā Bārdu un Resno, bet rātni strādāja vienā citā objektā.

Ha, vakar viņi apskauda mūs, šodien mēs viņus. Tāda ir dzīve, domā Resnais. Galva tā kā drusku griežas, un pat bez trubiņā pūšanas skaidrs, ka pa organismu joprojām joņo kāda promile alkohola. Tagad vajadzētu ugunsdzēšanas nolūkos izdzert kādu mārku kefīra un tad kārtīgi izgulēties.

Viņš iedomājas par kefīru, un no domas vien viņam iesmeldzas pakrūtē, bet no turienes pa visu organismu noskrien tāds kā ilgu un cerību vilnis. Auksts, no ledusskapja… Tāds drusku kodīgs, tāds, kuram var just to nelielo ogļskābās gāzes daudzumu, kas ir labā kefīrā iekšā. Kefīrā, starp citu, arī esot neliels alkohola procents. Un reizēm tieši mazumiņš var svētību nest, vai tad ne?

Garām aiztrauc autobuss, un karavela notrīs no gaisa kustības.

Tās trubas aiziet Resnajam par ideju dārza mājiņai, kamēr brigāde sadala honi uz visiem. Ieskaitot Bārdu, jo tāda bija noruna.

Celtnieka sirdij vajadzētu priecāties un līksmi pukstēt, bet tā vietā Resnais tikai sten un vaikstās. Varētu teikt, ka šodien viņā galīgi nav darba prieka. Šodien viņš kā boings ar apzāģētiem spārniem. Kā pingvīns tuksnesī vai ķengurs istabā ar zemiem griestiem.

Un Bārda arī nav tas cilvēks, kuram paģirās gribētos sēdēt blakus. Ja Resnais šobrīd netēlo strādāšanu tāpēc, ka ir briesmīgi pohains, tad Bārda vienkārši joprojām ir šmigā un var nopisties no tā jumta ka divi deviņi.

Resnais apskauj stūri ar abām rokām un izdveš drausmīgu nopūtu. Šķiet, ka muskuļu savilkšanās rokās un mugurā atsaucas ar kontrakcijām galvā, un tas ir ellīgi nepatīkami. Viņš pievelk kājas tuvāk sēdeklim, un rodas sajūta, ka galvā kāds izgriež smadzenes kā slapju dvieli.

– Resnais, tev vajag palasīt par ajūrvēdu, – viegli šļupstot, ierunājas Bārda. – Čakras tev jātīra, saproti. Tad viss alkohola tvans izkūpēs pa porām laukā viens un divi. Tev tikai jāzina pareizās āsanas.

Resnais pagriež pret viņu aizpampušu ģīmi un izgrūž pār lūpām neiecietīgu, aizkaitinājumu izsakošu purkšķi.

– Un tu visus pareizos ānusus personīgi pazīsti, es tā saprotu?

– Nu, ne pilnībā, – Bārda vientiesīgi palaiž garām ļauno ironiju, – vairāk jau mana sieva. Viņa iet jōgas pulciņā jau trešo gadu. Un ne jau ānusi tie ir, bet āsanas. Vingrinājumi, saproti?

– Vingrinājumi var mainīties, toties ānuss tik un tā paliek ānuss, – Resnais paliek pie sava.

Viņš atkal iemalko no "Mangaļu" pudeles un noslauka lūpas. Busā jūtams peregars, par spīti līdz lejai norullētajam logam.

– Tās visas ir totālas muļķības. Ar jōgu lai indieši nodarbojas. Kas man kā latvietim. 

– Tu tak zini, ka latvieši cēlušies no Indijas.

– KO?

– Atmigrēja, – Bārda pārgudri paskaidro. – Palasi Brastiņu Ernestu.

– Paga… Atmigrēja? Latvieši? No Indijas? A kāpēc latviešu tautasdziesmās ir par visu ko, tikai ne par ziloņiem?

– Nu un? Kā tev liekas, kas ir vairāk iespējams – ka senlatvieši pabijuši uz Mēness vai arī Indijā? – Bārda acīmredzami noskaņots filozofiski. – Tomēr tautasdziesmas par raķetēm mums ir.

– Nu, nu. Tautasdziesmas par raķetēm.

– Par ko tad tas ir, ja ne par raķetēm:

Pirzdams gailīts laktā lēca,

Nu būs laba vasariņa!

Viņš palaiž smieklu, taču Resnais ir pārāk pohains, lai uztvertu tādus smalkumus. Bārda atkal paliek nopietns.

– Jōgām bija tāda valoda sanskrits. Tur esot vairāki simti vārdu, kas ir tādi paši kā latviešu valodā. Es vienā žurnālā lasīju, ka sanskrits vispār ir cēlies no latviešu valodas. Un arī vasaras saulgriežus Indijā svin, kā mēs Jāņus.

– Oi, Jāni, – Resnais savelk ģīmi, – tu tak esi pielējies vēl pirms pašiem Jāņiem!

– Tas nav svarīgi, pielējies vai ne! Īstie jōgas, viņi var dzert, cik grib. Uztaisi pareizo āsanu, un toksīni izlido ārā no ķermeņa – všššīīīīh! Vot, tā. Un var dzert atkal. Nopietni! Īsts jōga pārdzers mūs ar tevi kā sīkos.

Šinī brīdī no vārtrūmes iznirst Garais ar Lisiju. Darbs pabeigts! Pusmetru iemaukt skurstenī jau nav diez ko grūti.

– Jānis jau dod vaļā pirms Jāņiem, – paziņo Resnais, kad šie abi ir ierausušies busā un aizcirtuši durvis tā, ka viss nošūpojas. Uz brīdi Resnajam paliek nelabi, taču viņš saņemas un turpina. – Senlatvieši, izrādās, ir jājuši pa gaisu ar pirdošiem gaiļiem kā ar raķetēm. Lidinājās uz velna paraušanu kā Gagarins. Un vēl viņi nodarbojās ar visādiem pretpaģiru ānusiem.

Abi atbraucēji novērtē joku ar atbilstošu rēku, Bārdas vārgajos iebildumos, ka vingrinājumus sauc par āsanām, neviens neieklausās. Lisijs pat sajūsmā uzsit pa šofera sēdekli. Nabaga Resnajam uzkrīt galvassāpes kā cementa maiss, un viņš vaidēdams aizsedz seju ar plaukstu.

– Eu, a senlatvieši no sakultām gaiļa olām neko netaisīja? – Garais iebaksta Lisijam ar elkoni.

– Nē, tas bija ezītis miglā, – izmet Lisijs. – Ezītim bija mūžīgie Jāņi, caur to arī tā migla.

– Starp citu, – Bārda vēršas pie jaunatnācējiem, – jōgas ir izdomājuši speciālās āsanas pohām. Govs poza ir laba, un tad vēl līķa poza arī palīdz atslābināties.

Garām pa ielu pabrauc smagais ar metāllūžņiem, dārdēdams kā elles pavēlnieka divriči, un Resnais vairs nevar izturēt busa šūpošanos – viņš žigli izlec laukā, atstādams durvis līdz galam vaļā, un, pieķēries pie ietves asfaltā iestiprinātas ceļazīmes staba, saliecas līkumā, it kā gribētu sev iespiest galvu starp ceļiem.

– Nez kā jōgas sauc šito pozu, – reaktīvos trokšņus brigadiera pusē komentē Garais.

Bārda kādu brīdi domīgs skatās, tad lēnām atver busa durvis un izlien ārā. Lai arī viņš joprojām viegli grīļojas, spalvainās kājas ar šļopkām viņu nekļūdīgi aiznes līdz pašam brigadierim, kur viņš arī drošības pēc satver ceļazīmes metāla stabu.

– Jāni, klausies, – viņš uzrunā sviedru pleķi uz brigadiera saliektās muguras. – Govs āsana varētu būt tieši tas, kas tev vajadzīgs.

Resnais paceļ nosvīdušu, samocītu seju ar maisiem zem acīm, kurās versmo vārdiem nepasakāmais, un cieš klusu.

– Vobščim jādara tā, – iztulkojis klusumu kā piekrišanas zīmi, Bārda nolaižas četrrāpus uz sasilušā asfalta, prātīgi izvairīdamies no Resnā vakardienas ēdiena paliekām, – nostājies uz visām četrām un tad izloki muguru uz augšu: viens, div, tad atkal uz leju: trīs, četr…

– Es nezinu, kā to sauc pie jōgām, bet Latvijā to zīmi sauc "Apstāties aizliegts", – tikmēr iesaucas busā sēdošais Garais. – Mums jātrin prom! Resnais ir nostājies tieši zem zīmes!

Busa vaļējās durvis šofera pusē dreb un virinās garām braucošo spēkratu radītajā turbulencē, bet tikmēr Bārdam pašam palicis slikti no govs āsanas, un viņš sāk sparīgi dīrāt āzi turpat blakus Resnā noklātajam tepiķim.

– Eu, Resnais! – Garais izkaras pa logu, – pietiks putnu barību birdināt, tu esi zem zīmes nostājies! Maucam prom!

Apkārt rīb un traucas Rīga, mūždien aizņemtā pilsēta, kurā katrs, kam vien ir kāds braucamais, cenšas ar to nokļūt citur. Nez kāpēc cilvēkiem nekad nevar būt labi tur, kur viņi jau ir.

Resnais atskatās uz Garo, tad viņa acis atkal pievēršas govs āsanā stāvošajam Bārdam, kurš ir tā nosvīdis, ka zirgaste piesūkusies tumša ar sviedriem un pielipusi pie muguras, un nabagam kuņģis no jauna apgriežas otrādi.

– Būs jau gana ar tiem ānusiem, – Lisijs ieaurojas, spraukdamies Garajam blakus busa logā, – eu, veči, metiet mieru, mums tiešām jābrauc!

Bārda ir nedaudz atguvies un sāk lēnām slieties kājās.

– Tu esi neinteliģents, – viņš aizkritušā balsī saka, – vai tad pats neredzi, ka jōgu vingrinājumi strādā? Es tikko atbrīvojos no toksīniem! Un tos vingrinājumus sauc par āsanām, starp citu! Šitā, piemēram, bija bitilāsana jeb govs poza!

Buss atkal noraustās, un pāris garām braucošas mašīnas uzpīpina atvērtajām durvīm.

– Es zinu tikai vienu, – Bārdam pretī auro Lisijs, nu jau skaizdamies ne pa jokam, – ka menti drātēs nevis govi, bet gan Resno, turklāt viņu drātēs nekur citur kā tieši ā…

Šajā brīdī atskan briesmīga graboņa, buss konvulsīvi noraustās no sitiena, un veči šokā noskatās, kā pārdesmit metrus garā slīdienā pa ielu, šaušalīgas šņirkstoņas pavadīts, cenšas nobremzēt melns džips, zem kura parautas apakšā busa priekšējās durvis. Beidzot šoferim izdodas mašīnu savaldīt, un tā apstājas šķērsām pāri braukšanas joslai.

***

Uz tiesu sieva saģērba Resno kāzu uzvalkā – jaunam naudas nebija. Resnais jau nebūtu Resnais, ja spētu savu jaunības dienu uzvalku atkal aizpogāt, tāpēc dabūja uzstāties tiesas priekšā ar atpogātu žaketi.

– Galvenais, tu viņiem par tiem jōgām nestāsti, – Ināra viņam cieši piekodināja. – Citādi parasta cietuma vietā tevi iebāzīs cietuma psihenē, un no turienes varbūt neiznāksi laukā vispār nekad.

Viņu tiesāja barga dāma ar lielām brillēm un seju sausu un skarbu kā likumu ruļļa pergaments. Pat tiesneses ķēde viņai ap kaklu likās kā pārāk valšķīgs un sejas nopietnībai neatbilstošs rotājums.

– Ko jūs darījāt, kad notika sadursme? – tiesnese viņam bargi vaicāja.

Resnais kādu brīdi minstinājās, stulbi pablenza uz Ināru zālē, tad uz tiesnesi, tad atkal uz Ināru, tad atkal uz tiesnesi un pilnīgā prātā apstulbībā šāva laukā:

– Redziet, es tanī dienā ļoti slikti jutos, un man kolēģis uz ielas rādīja ānusu pret paģirām, kā jōgas to dara!

Vēlāk klātesošie atzina: ja tiesnese nebūtu tik skaļi zviegusi, Resnajam noteikti būtu iešķiebts skarbāks sods. Pat melnā džipa šoferis nevarēja nomierināties un slaucīja asaras, vēl iedams laukā no zāles.

Rīga, 2015