Domas
09.11.2016

Sievietes vai lelles – prostitūcija sievietes skatījumā

Komentē
15

Runāt par prostitūciju – šo patriarhālās sabiedrības sociālo institūtu – var ļoti dažādi. Prostitūcija ir komplicēta parādība, tādēļ pastāv vairāki skatpunkti diskusijām par to. Ekonomiskā dimensija, jo prostitūcija ir saistīta ar pirkšanu un pārdošanu, naudas darījumiem, nodokļu maksāšanu, pieprasījumu un piedāvājumu. Skats no medicīniskās puses, domājot par medicīniskām pārbaudēm, transmisīvo slimību pārnešanu, AIDS profilaksi, kontracepcijas lietošanu. No juridiskā aspekta var skatīties, vai prostitūcija ir likumīga, kādi normatīvie akti to regulē, kādas institūcijas uzrauga šo noteikumu ievērošanu utt. Var skatīt ētiskos aspektus: vai prostitūcija ir morāli laba vai slikta, vai seksuāla pakalpojuma pirkšana ir morāli attaisnojama rīcība. Diskusijās par prostitūciju var būt arī daudzi citi skatījumi.

Manā skatījumā prostitūcija vispirms ir dzimumu nelīdztiesīgu attiecību problēma. Jautājums, kurš skar sievietes un kurā privātais kļūst par politisko: un otrādi. Tāds būtu feministiskais diskurss, un tieši šādā diskursā vajadzētu saprast šo problēmu un runāt par to. Viss pārējais – vēlāk. Prostitūcijas galvenā problēma ir: vīrieši vs. sievietes. Tāpēc es šajā rakstā vārdu "sieviete" rakstīšu divējādi: sieviete un "sieviete". Sieviete – runājot par sievietēm vispār, kā arī par dzimumu, un "sieviete": runājot par sievietēm, kas nodarbojas ar prostitūciju.

Uzdosim jautājumu: kādu cilvēku interesēs prostitūcija pastāv? Vai to veido piedāvājums vai pieprasījums? Es esmu pārliecināta – prostitūcijas eksistenci nodrošina pieprasījums. Ja nebūtu pieprasījuma, nebūtu arī piedāvājuma. Prostitūcija tiek saukta par visvecāko profesiju pasaulē. Pārformulēsim precīzāk – prostitūcija pastāv tik ilgi, cik pastāv patriarhālā sabiedrība, kurā vīriešiem ir vara pār sievietēm, īpaši sieviešu ķermeni. Vai visi to apzinās? Ar prostitūciju cīnījās un nekādi nevarēja to pieveikt? Tas patriarhālajā sabiedrībā arī nav iespējams. Jo kā var izzust piedāvājums, kamēr ir pieprasījums, kas to veido, un kultūras sistēma, kas aizsargā vīrieša intereses un tiesības. Tradicionālajā sabiedrībā vienmēr bija un ir citādāka – pretimnākoša – attieksme pret heteroseksuālu vīrieti, kuram ir seksuālas attiecības ar vairākām sievietēm. Patriarhālas sabiedrības noteikumi neparedz vietu sievietei, kura rīkojas tāpat kā vīrietis, neatkarīgi no tā, vai viņa ņem vai neņem par to naudu, un pret šādu sievieti tiek klaji izrādīta negatīva attieksme. Vīriešu pārvaldītajā pasaulē prostitūcijai un "sievietēm" jābūt.

No izpratnes par to, kā labā pastāv prostitūcija, ir atkarīgs tas, kā mēs skatāmies uz daudzām citām lietām. Piemēram, uz to, kādā veidā prostitūciju var ierobežot, kurš šajā sistēmā būtu sodāms un vai patiešām sieviete sniedz savus pakalpojums, brīvi rīkojoties ar savu ķermeni. No mūsu izpratnes būs atkarīgs tas, kādēļ vispār kaut ko gribam izdarīt ar prostitūciju, piemēram, šo nodarbi pilnībā aizliegt vai pilnībā atļaut, pielīdzinot to friziera apmeklējumam. Tāpat no mūsu izpratnes būs atkarīgs tas, par kura interesēm un tiesībām mēs domājam, kad gribam kaut ko izdarīt ar prostitūciju.

Pasaules prakse parāda, ka ar prostitūcijas regulēšanu var rīkoties divējādi: pilnībā to legalizēt, padarot par profesiju, vai arī to aizliegt vai ierobežot. Prostitūcijas kriminalizācijas sistēmā "sievietei" tiek uzlikts divkāršs slogs. Viņa ir spiesta nodarboties ar prostitūciju un spiesta vēl par to atbildēt likuma priekšā, it kā ar prostitūciju nodarbotos savās interesēs. Prostitūcijas legalizācijas sistēmā vīriešiem ir brīva pieeja seksuālajiem pakalpojumiem, "sievietes" it kā netiek sodītas, jo sieviete tiek pielīdzināta precei. Prostitūcijas kriminalizācija tradicionālajā sabiedrības modelī ir vīriešu interesēs. Prostitūcijas legalizācija arī ir vīriešu interesēs, jo prostitūcija vispār ir vīriešu interesēs.

Tradicionālajās sabiedrībās, kurās prostitūcija ir aizliegta, soda "sievietes". Piemēram, padomju Latvijā, kā visā PSRS, prostitūcija bija aizliegta un par nodarbošanos ar to tika sodīta "sieviete", bet vīrietis klients tika cauri sveikā. Mūsdienu Latvijā ir tāda pati situācija. Izņemot to, ka prostitūcija vairāk nav aizliegta, tā tiek regulēta, bet par šī regulējuma pārkāpumiem tiek sodīta tikai "sieviete". Latvijā prostitūcija ir legāla. Tātad – jau legalizēta. Seksu var gan pārdot par naudu, gan pirkt. Seksa pārdošanu un pirkšanu regulē Ministru kabineta noteikumi Nr. 32, kas nosaka šai nodarbei atbilstošo vietu, nepieciešamo veselības stāvokli, pakalpojuma reklāmas ierobežojumus utt. "Sievietes" drīkst nodarboties ar prostitūciju individuāli, tātad nekādus bordeļus, sutenera pakalpojumus vai starpniekus Latvijas normatīvie akti neparedz. Praktiski šie Ministru kabineta noteikumi aizliedz ielu prostitūciju, bet atļauj "neredzamu" prostitūciju, kad "sievietes" pa vienai savā vai īrētajā dzīvoklī var apkalpot klientu. Galvenais, lai tuvumā nav skolas vai baznīcas. Šo noteikumu izpildi kontrolē policija. Par šo noteikumu neievērošanu atbild "sieviete". Tātad likuma izpratnē – pakalpojuma sniedzējs. Vīrietis, kas izmanto "sievietes" pakalpojumus, pēc būtības ne par ko neatbild. Mums Latvijā prostitūcijas jomā tiek ievērots princips, kas ne vienmēr tiek ievērots citās pakalpojumu sfērās: klientam vienmēr ir taisnība.

Otra pieeja – un dažās valstīs tā ir ieviesta praksē – ir prostitūcijas pilnīga legalizācija, padarot to par profesiju, iekļaujot profesiju klasifikatorā, izsniedzot suteneriem komercdarbības licences utt. Viens no šāda risinājuma mērķiem ir noņemt no prostitūcijas stigmu. Šī nodarbe kļūst par vienkāršu pakalpojumu, tādu pašu kā friziera, ārsta, veikala apmeklēšana.

Diemžēl praksē viss tomēr nav tik vienkārši. Kad mēs skatāmies uz prostitūciju, tad redzam, ka stigmatizētas tiek sievietes un tas, ko dara viņas. Vīrietis, kas izmanto "sievietes", nav stigmatizēts. Tātad, kad tiek runāts par prostitūcijas stigmatizāciju, tiek runāts par "sievieti". Legalizācija nenoņem no sievietēm stigmu, tā vienkārši attaisno vīrieti viņa acīs attiecībā uz to, ko viņš dara. Lai vispār nebūtu nekādu pārmetumu par to, ka viņi ir tiesīgi pirkt seksuālos pakalpojumus tikpat vienkārši kā alu. Izskatās pēc vīriešu sapņa. Seksa lielveikali, īpašā akcija – nopērc alus bundžiņu un saņem minetu ar atlaidi! Vienkārši pieejams sekss, kas no tevis prasa tika samaksāt kasē un vairāk neko. Tātad tāda veida legalizācija ir klientu interesēs. Tāda legalizācija ir arī ceļš, kā prostitūcijā ievilkt vēl vairāk sieviešu un daudz vairāk vīriešu. Notiek vēl lielāka sievietes objektivizācija. Sieviete – lieta, sieviete – lelle, pērkamais objekts. Šeit sieviete patiešām oficiāli tiek uzskatīta par vietu vīrieša locekļa paslēpšanai. Izpratne par seksu, kurā tu tikai saņem un tev nevajag dot pretī, ne baudu sievietei, ne jūtas un emocijas, neko, tikai naudu. Nauda, nevis bauda. Prostitūcijas pilnīga legalizācija ir oficiāls paziņojums pilsētai un pasaulei, ka sieviete ir prece. Tāda veida pasaulē sliktāk būtu visiem – gan sievietēm, gan vīriešiem.

Bieži sanāk dzirdēt, ka sievietes grib nodarboties ar prostitūciju, tā ir viņu brīvās gribas izpausme un viņas ir tiesīgas darīt ar savu ķermeni, ko vēlas. Pārdot savu ķermeni, iznomāt savus dzimumorgānus vai pārdot nieri. Tas ir tāds tipisks vīriešu skats uz prostitūciju, ko mēdz aizstāvēt arī sievietes. Vīrietis var sevi iedomāties kā personu, kas nodarbojas ar prostitūciju. Tikai viņš jau nedomās par sevi kā pasīvo saņēmēju un par klientēm kā perversām un vardarbīgām. Viņš domās par sevi kā aktīvo daudzu sieviešu apmierinātāju, kuram par to vēl maksā naudu. Sapņu profesija! Vīrieši, šķiet, bez problēmām pārnes šo redzējumu uz sievietēm, kas nodarbojas ar prostitūciju. Vai tas nav viens no iemesliem, kāpēc liekas, ka ar prostitūciju viss ir O.K.?

Ņemot vērā Grīziņkalna gadījumu, man patiešām grūti iedomāties situāciju, kurā sieviete vēlas svētdienas rītā uz ielas orāli apmierināt vīrieti par 20 eiro. Protams, mēs visas esam dažādas, bet man šķiet: šīs "sievietes" dzīvē kaut kas nav kartībā. Varbūt viņa ir spiesta to darīt? Vai varbūt šī "sieviete" ar kaut ko no mums atšķiras? Nekontrolē savu dzimumtieksmi vai, piemēram, ir izvirtusi? Ne tāda kā mēs, "normālās" sievietes?

Interesanti, kāpēc tās sievietes, kas domā un runā par "sieviešu" brīvo izvēli, nedara to pašu. Kāpēc viņām nav šīs velēšanās pārdot savu ķermeni par naudu uz ielas vai Grīziņkalnā? Vienkārši negrib? Man kaut kā arī nešķiet, ka mēs, audzinot savas meitas, vēlētos, lai viņas realizētu savas tiesības uz ķermeni ielu prostitūcijas veidā.

Kādreiz Latvijā bija redzama sociālā reklāma "Tevi pārdos kā lelli", kas brīdināja par cilvēku tirdzniecības briesmām. Lelle ir tas, ko izmanto, tas, kam nav savas gribas. Pēdējos gados arvien vairāk parādās sex dolls, kas ir līdzīgas īstam sievietēm – mīkstas, patīkamas un gludas. Sieviete, kas nodarbojas ar prostitūciju, tiek uztverta līdzīgi: kā lelle, objekts. Klients ir subjekts, kuram ir tiesības darīt ar šo objektu visu, ko viņš vēlas. Fantāzija par prostitūciju kā sapņu profesiju ir pārāk tālu no realitātes, jo realitātē ir vardarbība, slimības un aizdomīgi bieži nedabiskas nāves gadījumi. Vai kāds ir aizdomājies par to, kāpēc tik bieži tiek pārkāpti Ministru kabineta noteikumi Nr. 32? Vai nevar būt tā, ka "sievietes" dažādu iemeslu dēļ ir spiestas nodarboties ar prostitūciju un ir spiestas to darīt, pārkāpjot noteikumus?

Šķiet, ka jautājumā par brīvu gribu kaut kas nav kartībā ar brīvības izpratni. Brīvība vispār ir sarežģīts filozofisks fenomens. Piemēram, vergi varbūt vispār nespēja apzināties, ka ir vergi un nevalda pār sevi. Varbūt viņiem likās, ka būt par vergu ir viņu brīva izvēle? Ziniet, kas patiešām ir brīvs? Klients. Lūk, šeit prostitūcijā paradās visbrīvākais cilvēks, kuru nevar sodīt. Un tādēļ jebkurā gadījumā prostitūcija turpinās pastāvēt neatkarīgi no tā, vai notiks prostitūcijas pilnīga legalizācija vai kriminalizācija (kad vainīga ir "sieviete"), jo gan prostitūcijas legalizācija, gan prostitūcijas kriminalizācija ir vīriešu interesēs.

Vienīgais veids, kā uz problēmu paskatīties no sieviešu perspektīvas, ir klienta kriminalizācija. Atbildības prasīšana no tā, kura labā eksistē prostitūcija. Prostitūcijai ir gara vēsture, to vienmēr rakstīja vīrieši, bet klienta kriminalizācija ir sieviešu mēģinājums ierakstīt vēsturē kaut ko no sevis. Klienta kriminalizācija būtu ne tikai "sievietēm", kuras iesaistītas prostitūcijā: klienta kriminalizācija būtu visām sievietēm, jo parādītu citādu attieksmi un izpratni par sievieti. Tālāk no lelles – tuvāk cilvēkam.

Klientu kriminalizācija ir iespējama sabiedrībā, kur valda citāda attieksme pret sievieti. Kur viņas problēmas ir aktuālas un dzimumu līdztiesība nav tikai vārdos. Patriarhālajai apziņai klienta sodīšana ir nesaprotama lieta. Sanāk, ka vainīgs ir vīrietis – un vainīgs tajā, ka viņš vienkārši gribēja seksu un bija gatavs par to maksāt. Turklāt viņš jau neuzmācās "normālām" sievietēm, bet izmantoja tās – īpašās. Šīs "sievietes" pašas vienmēr ir gribošas, un vīrietis vienkārši pilda šo sieviešu seksuālās vēlmes un vēl maksā viņām naudu. Līdzīgi kā izvarošanas upuri, tradicionālajās sabiedrībās vainīgas ir tās izvirtušās prostitūtas. Kaut kā nepareizi bija apģērbtas, iedzēra alkoholu, vēl kaut ko darīja, vienkārši bija sievietes. Vai vīrietis var būt vainīgs?

Mūsu sabiedrībā ir tradicionāla patriarhāla iekārta. Padomājiet pašas. Latvijā sieviešu ir vairāk nekā vīriešu, ja skatāmies uz iedzīvotāju skaitu. Bet pārstāvniecība varas struktūrās – Saeimā, pašvaldību domēs, Ministru kabinetā – ir nesamērojami mazāka. Tas patiešām parāda, ka dzimums ir politisks.

Ir argumentu jūra, kad tiek cilāts jautājums par Viņa Majestātes Klienta sodīšanu. Bet galvenais arguments ir tāds, ka klients ir vīrietis. Starp argumentiem būs daudz tādu, kas mēģinās pieradīt, ka prostitūcijas institūts ir ieviests tikai sieviešu labā. Piemēram, ka klienta kriminalizēšana novedīs līdz tam, ka seksuāli apsēsti vīrieši izies ielās, lai uzmāktos "normālām" sievietēm [1]. Man savulaik sanāca paklausīties atbildīgus amatus ieņēmušus vīriešus, kas sprieda par to, vai ir nepieciešama klienta kriminalizācija. Tiem vīriešiem šķita, ka no tā nekas labs nesanāks. Bijušie klienti, esošie klienti, nākotnes klienti, iespējamie klienti uzskatīja, ka klientu sodīt nevar. Lūk, vīriešu solidaritāte darbībā. Un atkal jautājums par to, cik dzimums ir saistīts ar mūsu politisko aktivitāti un sevis kā politiskas būtnes izpratni.

Patriarhālajā sabiedrībā, no vienas puses, tiek uzskatīts, ka vīrieši ir racionālais būtnes, kas neļaujas jūtām un emocijām, ir aukstasinīgie, bet, no otras puses, viņus uztver kā instinktus nekontrolējošas būtnes. Līdzīgi kā anekdotē: "Kā sievietei iepatikties vīrietim? Vienkārši – izģērbties un pagatavot ēst." Tādā skatījumā vīrietis ir kuņģis ar dzimumlocekli. Patriarhāts nodarbojas arī ar vīriešu objektivizāciju, arī vīrieši ir patriarhālās sistēmas upuri.

Un nobeigumā kāds piemērs par praktisku labumu Latvijai, ja klienti tiktu kriminalizēti. 2016. gada sākumā plašsaziņas līdzekļus pāršalca ziņa par sešpadsmitgadīgu meiteni suteneri, kas klientiem "piegādāja" nevainīgas 12–16 gadus vecas meitenes. Otrs organizētājs un galvenais pasūtītājs – 44 gadus vecs, turīgs precējies vīrietis. Policijas operācijas rezultātā apsūdzība tika izvirzīta šiem diviem organizētājiem un diviem klientiem, kas iepriekš nebija nonākuši policijas redzeslokā. Identificētas vismaz piecas cietušās meitenes. Te nav vienkārša matemātika – piecas meitenes apkalpoja divus klientus. Klientu bijis daudz vairāk. Bet – policijai nav izdevies pierādīt, ka pārējie klienti nebija naivi, noturot divpadsmitgadīgas meitenes par pilngadīgām. Un tādēļ šiem pārējiem nebija iespējams piemērot Krimināllikuma 164. panta trešo daļu par nepilngadīgas personas prostitūcijas izmantošanu [2]. Ja Latvijā būtu paredzēts sods par personas prostitūcijas izmantošanu neatkarīgi no šīs personas vecuma, tiesībsargājošās iestādes varētu ietaupīt daudzus resursus, velti necenšoties pierādīt, vai klients ir vai nav zinājis par meitenes vecumu. Un tik daudz vairāk pedofilu sēdētu cietumā.

[1] Janvāra notikumi Ķelnē, kas izsauca plašas diskusijas par patvērumu meklētajiem un kultūru dažādību, vispirms bija dzimumu nelīdztiesīgu attiecību un sieviešu tiesību jautājums. Tas spilgti parāda, ka Ķelnes gadījums vispirms ir dzimuma, vīriešu problēmas jautājums un tikai pēc tam, iespējams, atbraucēju problēma.

[2] Konferences "Kā novērst vardarbību ģimenē? Aktuālās problēmas un risinājumi" materiāli pieejami šeit.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
15