Blogs
15.06.2017

Partiju programmas – tikai formalitāte?

Komentē
1

Viegli iedomāties, ka mierīgie civiliedzīvotāji ir gan noguruši, gan nedaudz uztraukušies, jau mēnešiem teju vai ik dienu dzirdot amatpersonu izteikumus par reformas jautājumiem. Bieži dzirdēts pārmetums ir svaidīšanās starp dažādiem modeļiem, kā arī diskusiju ieilgšana. Tomēr nevar noliegt, ka zināma taisnība ir arī premjeram, kurš vēl šonedēļ [1] atgādināja: nav jēgas par kādu modeli vienoties valdībā, ja tas negūs nepieciešamo atbalstu parlamentā. Vienlaikus nebūtu taisnīgi par grēkāžiem padarīt Saeimas deputātus, kuri ir tik nedisciplinēti un nesaprātīgi, ka bail viņiem kādu svarīgu jautājumu likt priekšā lemšanai: deputātiem, to skaitā koalīcijas partiju frakcijās strādājošajiem, ir tiesības nepiekrist un ierosināt izmaiņas jautājumā, pat ja tā risinājums ir akceptēts valdībā. Tā nav anarhija – mēs arī citās Rietumu demokrātijās (ASV, Vācija, Lielbritānija, Itālija u.c.) redzam, ka pat vienā partijā viedokļi var atšķirties.

Vienlaikus, manuprāt, ir pamats teikt, ka partiju līderiem sarežģītu lēmumu gadījumā nebūtu jāstaigā kā pa mīnu lauku, ja partijas atbildīgāk izturētos pret savu programmu saturu. Proti, šobrīd ikviens koalīcijas frakciju deputāts var ar pilnām tiesībām jautāt, kur konkrētās partijas programmā, ar kuru tā startējusi parlamenta vēlēšanās, ir minēts, vai papildu nauda medicīnai rodama, palielinot pievienotās vērtības nodokli vai sociālās iemaksas? Un, ja nav tas nekur nav minēts, tad šim personāžam principā ir arī tiesības iespītēties un apgalvot, ka viņš, lūk, kandidējot un runājot ar vēlētājiem, neko tādu nav teicis un, žargonā sakot, ne par ko tādu nav parakstījies.

Turklāt pilnīgi nepamatots būtu iebildums, ka programmās tāda detalizācijas pakāpe ir nevietā, jo tad mazinātos lēmumu pieņemšanas elastīgums un reālās situācijas ņemšana vērā. Pirmkārt, medicīnas nozares un nodokļu sloga tēma nav nekas jauns, tās tieši ir t.s. konceptuālās tēmas. Otrkārt, neviens nepaģēr programmās ierakstīt precīzas summas vai tādus jautājumus, kas tiešām programmu veidošanas periodā nav prognozējami (piemēram, saistībā ar ārējās ekonomiskās konjunktūras izmaiņām vai ES dienaskārtības jaunumiem). Īsi un nedaudz vienkāršoti sakot, tam visam, par ko šobrīd tik dedzīgi tiek lauzti šķēpi, vajadzēja būt partiju programmās.

Tādā gadījumā politiķis būtu vienlaikus gan spiests, gan tiesīgs jau konkrētās partijas priekšvēlēšanu programmas izstrādes stadijā vai nu argumentēt savu viedokli, vai šīs partijas sarakstā nestartēt. Skarbi? Varbūt, bet, manuprāt, tieši tā funkcionē Rietumu parlamentārās demokrātijas. Un mēs arī praksē redzam, ka tieši atšķirīga izpratne par kādu jautājumu vairākiem redzamiem britu konservatīvajiem kļuva par iemeslu, kādēļ viņi nepiedalījās nesenajās vēlēšanās, Bavārijas Kristīgi sociālā savienība (CSU) regulāri izstrīdas ar savu "vecāko brāli", kristīgajiem demokrātiem (CDU), virkne sociālistu politiķu Francijā pieslējās Makronam utt.

Protams, var atgādināt, ka pašreizējā situācija ir nedaudz specifiska, jo pēc Straujumas valdības demisijas premjera portfelis "zaļajiem zemniekiem" rokās iekrita negaidīti. Valdības vadītāja postenim izvirzīja Kučinski, šamējais nu kaut ko cenšas, bet kopumā, piedodiet, nebijām gatavi. Tā ir muldēšana, turklāt šāds novērtējums attiecas arī uz koalīcijas tradicionālajiem locekļiem, "Vienotību" un Nacionālo apvienību. Kā partijām, kuras ilgstoši atrodas pie varas, var nebūt skaidra viedokļa par tik būtiskiem jautājumiem? Šis statuss arī viennozīmīgi anulē iespējamo taisnošanos, ka nodokļi vai medicīna, lūk, nav bijusi "mūsu atbildības sfēra", jo tad jāsecina, ka partijas interesē tikai dažas tēmas, kurās tās jūtas ērti. Kas vienlaikus netraucē runāt par "garajiem rezerves soliņiem" un teju vai katras partijas spēju piedāvāt kandidātus ikvienas nozares vadītāja postenim.

Atgriežoties pie programmām. Man ir zināms priekšstats par to, kā šie teksti top. Partija cenšas saprast, kas ir "mūsu vēlētājs" (cik labi tas izdodas, ir cits jautājums), un pēc tam programma tiek veidota atbilstoši priekšstatiem par to, kas šai vēlētāju grupai liekas svarīgs. Principā pareizs un saglabājams modelis. Savukārt pietrūkst tā, ka programmas veidotāji distancējas no fokusa uz "mūsu vēlētāju" un mēģina saprast, kādas problēmas (var lietot arī rupjāku apzīmējumu) pārskatāmā nākotnē ir sagaidāmas vispār. Piemēram, ja partija orientējas uz ekonomiski aktīviem un relatīvi pārtikušiem ļaudīm, tad pašsaprotami, ka tā programmā akcentu liks uz dažādiem uzņēmējdarbības vides attīstīšanas aspektiem. Bet tas nenozīmē, ka partija var ignorēt, piemēram, imigrācijas tēmu kā "mūsu vēlētājam" neaktuālu, attiecīgi neformulēt savu attieksmi un rezultātā, kad tēma "pēkšņi" aktualizējas, sākt mētāties atbildes meklējumos.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1