zaļā
pirms 6 gadiem
zaļā
pirms 6 gadiem
blackscrape
pirms 6 gadiem
Ūdensbērni- pat balti un pūkaini jauks angļu džentelmeņa stāsts par skursteņslauķi Tomu, kuru no neviena nemīlēta blēņdara ūdensbērni izaudzina par krietnu angļu džentelmeni, kurš zina, kā uztaisīt daudzas dažādas lietas, piemēram, ražot ieročus.
punkyface
pirms 6 gadiem
BaibaZ
pirms 6 gadiem
Drīzāk - negribu lasīt priekšā. Un nelasu. Bet ja nu būs interese, tad paši grāmatu (kaut vai skolas bibliotēkā) atradīs un izlasīs, bet tas jau būs cits vecums, cita uztvere. Un ne tādas muļķības vien tiek tiražētas. :)
Izbanotais
pirms 6 gadiem
2013. gada 4. februārī, plkst. 13:38
"2. klasi beidzot, man par labām sekmēm skolas vadība uzdāvināja VALDA FELSBERGA grāmatu "Nemiers""
Redziet, cienītā, es nerakstu bērniem. Un dāvināt manu grāmatu otrklasniekiem ir pilnīgs idiotisms. Jūsu stāsts šajā rubrikā par bērnības grāmatu ir pilnīgi neiederīgs, ir ļoti daudz grāmatu, kas absolūti nav piemērotas bērniem, bet Jūsu komentārs ir vienkārši parastais satorisms par tēmu "cik stulbs ir Felsbergs un pretīgi viņa smērējumi".
Spīdola
pirms 6 gadiem
Kā emociju cilvēks es pati esmu bijusi liela apraudātāja jau no mazām dienām. Visspilgtāk atmiņā palicis tomēr Renē Gijo stāts Baltkrēpis. Tas skarbi lika saprast, ka pastāv relaitāte, kuru Tu nespēj mainīt, ietekmēt, bet tie nobeiguma vārdi - ka zēns un zirgs nokļuva salā , kur bērni un zirgi ir mūžīgi draugi - tas bija un laikam manī ir palicis kā apsolījums,ka viss tomēr vienmēr beidzās labi.
Kad mans bērns bija mazs,man no Vācijas atsūtīja ilustrētas vācu grāmatiņas. Un tur bija stāsts par Rumpelštilchenu. Tas jocīgais bija tas, ka bērns sāka raudāt, katru reizi, kad es vien pieminēju vārdu Rumpelštilchens. Ilustrācijā tas bija tāds vienkāršs parasts mazs riebeklītis. Domāju, ka uz bērnu lielāku iepsaidu atstāja vārda skaņa, fonētika.
Rīgas Laikā bija publicēta fantastiska intervija ar Borhesu. Par šūpošanos vārdos.
Jā, bet visi rūķi, pūķi, visi cilvēkēdāji, ciklopi utt. - esmu lasījusi,ka pilnvērtīgai psiholoģiskai attīstībai ir jāiziet visas fāzes,arī baiļu, arī sāpju, līdzcietības utt. Tā kā nekādu aizliegumu iepazīt pasauli manam bērnam nekad nav bijuši un nebūs.
jenuufa
pirms 6 gadiem
Kaija Lielā
pirms 6 gadiem
Hmm, man tikko ienāca prātā, neesmu literāte un arī ne grāmatu noformētāja. Tas tā, atrunai. Bet vai jums neliekas, ka it īpaši bernu grāmatās, gramatu izskats un noformeēums arī ļoti būtiski ietekmē to, kā tiek uztverts naratīvs. Ja Zentas Ērgles un Līvzemnieka bestselleri manā bēŗnībā būti izdoti bez Ozoliņa smeķīgajām ilustrācijām un kabatas formātā mīkstos vākos, nez vai būtu bijusi par tiem tādā starā. Ja Muminu autorei Jansonei nebūtu tā viņas draudzene ilustratore (neatceros mākslinieces uzvārdu). Bērni līdz kaut kādam vecumam esot izteikti vizuāliķi.
Kaija Lielā
pirms 6 gadiem
Bērnībā klasesbiedrenes entās reizes skrēja skatīties Balto Bimu melno ausi (jeb otrādi) un stāstīja, kā viņas katru reizi raudot, es to nespēju saprast, kā no tā var gūt baudu, lai ietu vēl un vēl sevi sāpināt (iegruzīt). Pieaugušā vecumā vairos no Trīra filmām, pirms neesmu noskaidrojusi gruzona līmeni, man riebjās šī izskaitļotā manipulācija ar manām emocijām, "Dejotāju tumsā" tā arī neesmu noskatījusies, tāpat kā to ausaino Bimu. Arī dažu latvju rakstnieču darbi tādēļ liekas absolūti nebaudāmi, jo tur šis pašmērķīgais gruzons. Bet lasot Belševicas Billi, lasot Ezeru, lasot Neiburgu, arī paskarbi, bet gruzons nav pašmērķīgs, nav manipulatīvs. Nezinu vai izdevās izskaidrot, bet doma tāda, ka dzīve tāpat nav nekāda rožu leja, lai mākslā vēl vairāk tīšām sabiezinātu krāsas, tas harmoniski izdodas tikai retajam, laikam to tad arī sauc par talantu.
dukurs
pirms 6 gadiem
maziem bērniem neiesaku
Pētījumi
04.02.2013
19
Nedēļas jautājums