Recenzija
16.02.2016

Berlināles pieraksti. Otrais

Komentē
0

Skatoties kino ar vidējo intensitāti trīs filmas dienā, grūti runāt par atsevišķiem darbiem, ja tie izteikti neizceļas pārējo vidū. Toties izkristalizējas vairākas atziņas un sajūtas. Neņemot vērā regulāro ātri pārejošo otrā rīta "es vairs nekad neskatīšos kino" apjausmu, esmu sapratusi, ka, patērējot filmas šādā kvantitātē, tās visas iespējams iedalīt trīs kategorijās. Pirmā – kad filma ievelk un emocionāli apdullina un tu esi spiests sev uzstājīgi atkārtot: "Tā ir tikai filma, viss būs labi, tā ir tikai filma" – un otrā, garlaikoti novērojošā : "Tā ir tikai filma, viss būs labi, gan jau drīz beigsies, cik tad gara var būt filma?" Un tad ir trešā, tajā var iespiest lielāko daļu filmu: "Nē, nu nebija jau tik slikti, bet…" Pie tās pieder arī vakardienas nozīmīgākā festivāla filma un arī – pasaules pirmizrāde.

Tā nebūtu Berlināle, ja nebijis vismaz kādas filmas par nacistu režīmu. "Viens Berlīnē" ("Alone in Berlin") ir viena no astoņpadsmit, kas konkursa galvenajā skatē sacenšas par labākās filmas statusu, – holivudizēta Hansa Falladas 1947. gada grāmatas "Cilvēks mirst vientulībā" ekranizācija. Šo grāmatu, stāstu par vidusšķiras pāri, kas pēc tam, kad viņu dēls iet bojā, karojot nacistiskās Vācijas pusē, sāk izplatīt pastkartītes ar režīmam ne pārāk draudzīgiem uzsaukumiem, Vācijā tīņi apgūst vidusskolā, un vairākkārt tā pārnesta kinoformātā, tiesa, šis noteikti kļūs par (starptautiski) vispamanāmāko mēģinājumu. Tomēr šī nav pirmā reize, kad izjūtu aizdomas, ka kāda filma izvēlēta pieklājīgi iederīgas tēmas dēļ, nevis tāpēc, ka tai piemistu neapstrīdamas mākslinieciskas kvalitātes. Īstenībā šai festivālā skatītājam būtu jāraugās, teiksim, pēc mīlasstāstiem, jo, ja kino bez politiska fona vai izteikta sociāla smagnējuma pieskaņas izlauzies cauri neskaitāmajiem pieteikumiem uz vienu no vadošajiem kinofestivāliem, tad tam tiešām vajadzētu būt kaut kam ļoti īpašam.

Par režisoru pārtapušais aktieris Vensāns Peress argumentē, ka pietrūkst filmu, kas runātu tieši par mazā cilvēka ikdienu tā laika Vācijā, tomēr "Viens Berlīnē" kā reiz raisa asociācijas ar birumu filmu, no kurām daudzas spējušas veidot padziļinātus portretus, uzlūkojot režīma un cilvēka attiecības, piemēram, "Svešās dzīves" vai "Lasītājs". Otra leģenda vēsta, ka filma nav atradusi producentus Eiropā, tāpēc tapusi par starptautisku projektu, tomēr ārkārtīgi klasiskais naratīvs raisa šaubas, vai tās adresāts varētu būt jebkas cits kā vispasaules skatītājs, kurš vēl nav noguris no filmām, kur tiek paskaidrots, ka nacistiskā Vācija patiesībā bija pilna ar labiem un drosmīgiem cilvēkiem. Vismaz tā piezīmē aktrise Emma Tomsone, skaidrojot, ka viņa arī kādreiz domājusi, ka "visi vācieši esot nacisti". Filmā iesaistītie lieliskie aktieri glābj no garlaicības paredzamajā un vienslāņainajā sižetā, kur jau no sākuma skaidrs, ar ko viss beigsies, un forma vai tēli paši par sevi nav gana intriģējoša, lai šī apziņa nekaitinātu. Nekad neesmu sapratusi to paņēmienu, kad jau tā traumējošajā vienas valodas pārnešanā otrā, padarot vācu valodu par angļu, vēl angļu valodai piešķir (šai gadījumā) vācu akcentu, vai tiešām kādam no tā kaut kas top reālāks, ticamāks vai lokālāks? Tomēr pat par spīti šai detaļai, kaunpilni paraudāju pašā bēdīgākajā, pareizi izrēķinātajā raudāmvietā un atsakos nopelnus piedēvēt jebkad citam, izņemot Emmu Tomsoni, Brendanu Glīsonu un Danielu Brīlu – stāsta vienīgajam pārliecinošajam dzinējspēkam.

Un tomēr "Viens Berlīnē" noteikti nonāks arī līdz Latvijai, un stāsta banalitātē droši vien slēpjas arī stāsta drošība – šitādus skatījās un šitādus skatīsies. Savukārt ieskaitīšanas Berlināles labāko rindās, iespējams, saistīta ar mūžīgo diskusiju par vainas apziņu, kur režisorus, kas atkal aizskar tēmu, Vācija, īpaši nešķirojot, laipni pieņem kā lētus psihoterapeitus.

Tomēr savādi, ka tēmas, kas it kā tiek maltas jau tik ilgi, netiek liktas malā, taču vienlaikus arī to cilātāji līdz galam nespēj piedāvāt neko jaunu, kamēr kaut kur mazliet neuzkrītošāk top darbi, kas runā par to, par ko neviens īsti vēl nav runājis. Un, lai pievērstu uzmanību, viena no metodēm ir iesēdināt kādā no galvenajām lomām starptautiski zināmu aktieri – tieši tādā veidā mani pievilināja Olivera Šmita "Gani un miesnieki" ("Shepherds and Butchers") ar britu aktieri Stīvu Kūganu, kurš atveido advokātu un nāvessoda pretinieku astoņdesmito gadu beigās Dienvidāfrikā. Šī Berlināles "Panorama" skates filma arī mēģina tikt galā ar pagātnes traumām, lai gan pavisam citas skalas un veida, arī šeit viss centrēts ap mazo cilvēku kā apstākļu un sistēmas upuri. Dienvidāfrika, protams, ir šausmīgi tālu un tāpēc īsti neskaitās, taču, kad vienīgā pastāvošā distance ir tā starp skatītāju un ekrānu, viss pēkšņi mainās.

"Gani un miesnieki" praktiski neaplūko pašu tā laika Dienvidāfrikas politisko situāciju (jāpiebilst, ka, kaut jau aparteīda norietā, tomēr Dienvidāfrika toreiz viegli saistāma asociācijām ar nacistisko Vāciju), bet konkrētu gadījumu, un tā, tāpat kā "Viens Berlīnē", balstīta uz grāmatu, kas savukārt balstīta uz patiesu stāstu. Jauns vīrietis, lai izvairītos no karadienesta Angolā, piesakās darbam stingra režīma cietumā, neapjaušot ka septiņpadsmit gadu vecumā nonāks darbā, kur viens no uzdevumiem ir rūpēties par uz nāvi notiesātajiem (pārsvarā melnādainajiem dumpiniekiem) un beigu beigās būt vienam no tiem, kas nodrošina nāvessoda izpildi. Arī šo filmu varētu uzskatīt par konservatīvu – tā attīstās, skatītājam klātesot tiesas prāvā, ko papildina vizualizēti apsūdzētā atmiņu uzplaiksnījumi. It kā vienkārši un jau ļoti redzēti. Tomēr nāvessodu vērošana no cietumsarga skatpunkta – ilgstoša, brutāla, klātesot fizioloģiskiem un emocionāliem efektiem, kamerai neatkāpjoties – liek pieredzēt ko jaunu. Skatītājs vairākkārt seko soda izpildei, sākot izprast šo procesu un cietumsarga lomu daudz labāk, nekā varētu vēlēties, attiecīgi izkrītot no savas komforta zonas. Notiesātie it kā paliek gana anonīmi, taču ar šo anonimitāti nepietiek, jo Olivers Šmits acīmredzami vēlas uzturēt sarunu par nāvessodu, nevis vienkārši aizkustināt. Un viņš parāda. Visu un par daudz.  "Gani un miesnieki" balansē uz pārliekas moralizēšanas, labā un sliktā robežšķirtnes varbūtības, tomēr tas, ka tēlos jaušama daudzšķautņainība un neviennozīmīgums, mūs pasargā no filmas "Viens Berlīnē" primitīvā pieņēmuma, ka mēs kā skatītāji droši patversimies cilvēcības pusē, neuzdodot liekus jautājumus ne filmas varoņiem, ne sev pašiem. "Gani un miesnieki" nav tik pārdomāta kā Peresa filma, tajā jaušams nekonsekvents ritms, intensitāte te pieaug, te pazūd pavisam, te mēs koncentrējamies uz detaļām, te – tās atkāpjas par daudz. Nav tik labi izstrādātas shēmas. Un labi, ka nav. Jo tādas filmas rada cerību, ka mēs nepieradīsim pie viena modeļa, vieniem nacistiem, vieniem mazajiem un drosmīgajiem, visādām atbaidoši konvencionālām lietām, bet vismaz festivālu kino atļausim uzvesties mazliet "neadekvātāk" un iet tālāk – tiešā un pārnestā nozīmē.

Jeb, kā šodien absolūti burvīgā publiskā sarunā uzsvēra režisors Tomass Vinterbergs: "Jāizvairās no atkārtošanās, ja mēs vienkārši gribam atkārtoties, tikpat labi var arī uzreiz mirt nost."

Raksts tapis, pateicoties Alisei Zariņai piešķirtajai VKKF stipendijai braucienam uz Berlīni.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0