Irkutska, izdevējs Sapronovs, 2004
Man pietrūkst iztēles, lai saprastu, kādēļ es bieži vien nevaru atstāt grāmatu neizlasītu līdz beigām: iespējams, ka tā es saprotu lietu kārtību, bet iespējams arī, ka man līdz pēdējam brīdim šķiet - vienmēr var notikt kaut kas pilnīgi negaidīts. Ar katru jaunu Rasputina lappusi cerības izplēnēja: nomocījies starp tikumiskajiem, bet izmirstošajiem lauku krieviem, jauno laiku komercijas slazdiem, kaukāziešu ļaundariem, sabojātās dabas katastrofām un uz īsu brīdi pakavējies sulīgajā sibīriešu sarunvalodā, es nonācu pie pēdējā stāsta, kurā Rasputins jautā, vai kāda gara stiepta skaņa, tāda kā debesīs nostieptas stīgas strinkšķināšana jau aicina viņu aizdzīves ainavā. Rasputins atvadās, kopš sācis rakstīt; nu pienācis laiks atvadīties arī mums: šī, tā vien šķiet, ir pēdējā reize, kad atveru Valentīna Rasputina grāmatu. Tiesa, viņš nav izņēmums.
0