Pētījumi
24.04.2017

Vai digitālā nauda uzvarēs? Pirmā daļa

Komentē
0
Saglabā

Fiziskās naudas izzušana tiek pareģota jau pēdējos 60 gadus. Līdz ar banku kredītkaršu, bezkontakta maksājumu un tādu kriptovalūtu kā bitkoins parādīšanos bēru zvani skaidrai naudai kļūst arvien skaļāki.

Banknošu un monētu pretinieki savās kampaņās skaidro, ka to apkarošana palīdzēs cīnīties ar korupciju un naudas atmazgāšanu, kā arī ar terorisma finansēšanu. Naudas atmazgāšana – tie, pirmkārt, ir nelegālie ienākumi no narkotiku tirdzniecības un prostitūcijas; otrkārt, korupcijas maksājumi un ēnu bizness. Turklāt banknotes ir arī baktēriju izplatītājas.

Vienlaikus vidusmēra pilsonim nebūt netiek apgalvots, ka līdz ar fiziskās naudas izņemšanu no apgrozības izzudīs terorisms un tūkstošiem gadu eksistējusī noziedzība, kā arī netiek pausts, vai šajā gadījumā kāds nepriecāsies daudz vairāk par viņu pašu.

Spēku izkārtojums frontes abās pusēs

Ilgstoši karā pret skaidru naudu bija iesaistījušās gandrīz vienīgi nacionālās valdības un oficiālās starptautiskās organizācijas. Līdz pirms diviem gadiem tām parādījās iespaidīgs sabiedrotais – bankas. Pirmā bezdelīga no šī sektora bija "Chase", "JPMorgan Chase" meitas uzņēmums, kas 2015. gada martā ierobežoja fiziskās naudas izmantošanu atsevišķos tirgos un teritorijās. Tajās cilvēki vairs nevarēja ar banknotēm norēķināties par hipotēku un automobiļu kredītiem, kā arī veikt iemaksas pensiju fondos; līdztekus "Chase"aizliedza glabāt skaidru naudu savos seifos.

Vienlaikus pretēja rakstura informācija nāca no Šveices, kur aizdevuma likmes bija tiktāl ietiekušās negatīvajā zonā, ka viens no vietējo pensiju fondu pārvaldniekiem – pēc ārkārtīgi vienkāršu aprēķinu veikšanas – secināja, ka nepieciešams noņemt līdzekļus no konta skaidrā naudā un likt tos seifā. Tā kā pensiju fondam depozīti bija kļuvuši par pārāk dārgu izpriecu, acīmredzot tā vadītājs faktiski pildīja savas tiešās saistības.

Kad banka – tāpat kā vairākās līdzīgās epizodēs – viņam atteica, Šveices Pensiju fondu asociācijas prezidents Hanss Peters Konrāds pauda sašutumu, uzskatot: pastāv augsta varbūtība, ka situācijā iejaukusies Šveices Nacionālā banka (ŠNB), rekomendējot kredītiestādēm neizsniegt skaidru naudu – lai arī tas ir netiešs klienta un bankas līguma pārkāpums.

Bezskaidras naudas piekritēju vidū nemaz nav daudz personību, kuras būtu sabiedrības akceptētas un iemantojušas lielu autoritāti. Pirmkārt, tie ir ekonomisti Lerijs Samerss, ASV finanšu ministrs prezidenta Bila Klintona aparātā, un Kenets Rogofs, bijušais Starptautiskā Valūtas fonda ekonomists. Viņi iestājas par skaidras naudas likvidēšanu, lai vieglāk varētu izsekot nelegālajai uzņēmējdarbībai (Rogofs), vai arī tāpēc, lai centrālās bankas varētu ieviest negatīvas likmes (Samerss).

Otrkārt, bezskaidras naudas piekritēji ir daudzi banku vadītāji un politiķi – pie viņiem var pieskaitīt arī tādas personas kā "Deutsche Bank" izpilddirektoru Džonu Kraienu, kurš pērngad, Davosas Ekonomikas foruma panelī runājot par finanšu pasaules nākotni, garāmejot izteicās, ka pēc 10 gadiem fiziska nauda vairs neeksistēs. Iedvesmojoši bezskaidras naudas uzvaras gājiena piemēri Eiropā ir Skandināvijas zemes ar Zviedriju priekšgalā.

Citās Eiropas valstīs tendence ierobežot un atcelt norēķinus skaidrā naudā saduras ar patērētāju un vairāku finansistu protestiem: "Šis ir pilsoņu ekonomisko brīvību apdraudējums." Vācijas Federālās bankas (VFB) valdes loceklis Karls Ludvigs Tīle paudis šaubas, vai ierobežojumi finanšu sfērā ļaus efektīvi cīnīties ar noziedzību un terorismu; teroristi sen vairs neskraida apkārt ar portfeļiem, kuros sastūķēta nauda: viņu rīcībā ir sava naudas norēķinu sistēma.

Tāpat arī VFB prezidents Jenss Vaidmans skeptiski raugās uz plāniem atteikties no lielām banknotēm un ierobežot skaidras naudas maksājumus, jo jūtas pārliecināts, ka noziedznieki un mahinatori atradīs iespējas to visu apiet. Šeit jāpiezīmē, ka ierobežojumu ieviešana atsevišķās valstīs nav efektīva, jo lielie noziedznieki ieraduši darboties starptautiskā mērogā.

Tādas organizācijas kā Vācijas Patērētāju aizsardzības biedrība uzskata, ka atteikšanās no banknotēm un monētām nozīmēs totalitāru pilsoņu kontroli un ka pašiem klientiem jānosaka skaidras naudas maksājumu nākotne. Valsts, bankas un kompānijas zinās, kas, kad, ko un par kādu cenu pērk. Šobrīd – pilsoņu elektronisko nospiedumu atstāšanas ērā – grūti iedomāties labāku personiskās brīvības aizstāvi par skaidru naudu.

Ja Zviedrijas un Dānijas patērētāji aktīvi pārorientējas uz elektroniskajiem norēķiniem, tad Vācija joprojām dod priekšroku banknotēm un monētām: pēc VFB datiem, 2014. gadā 79% transakciju tur tika īstenoti skaidrā naudā, tostarp mazumtirdzniecībā – 54%. Austrijā 3/4 visu transakciju notiek skaidrā naudā; 92% austriešu uzskata, ka banknošu un monētu izmantošana ir ērtāka un praktiskāka par citiem maksājumu veidiem.

Skaidrie noguldījumi kā neuzticības apliecinājums

Ne tikai fiziskas naudas kā maksāšanas līdzekļa tradīcijas un ērtība vien nosaka pieķeršanos tai. Kopš 2005. gada 10 gadu laikā fizisko apgrozībā esošo eiro un dolāru apjoms divkāršojies, respektīvi, sasniedzot 1,1 triljonu eiro un 1,5 triljonus dolāru. Daļēji izaugsmi iespējams skaidrot ar pieprasījumu pēc šīm valūtām ārvalstīs, tomēr ir daudz liecību par to, ka eiropieši un amerikāņi tās izmanto uzkrāšanas nolūkā.

Šveices 1000 franku banknote pēdējos gados no maksāšanas instrumenta visdrīzāk pārvēršas par ērtu vērtību saglabāšanas līdzekli. 2008. gadā, kad bankrotēja bankas un gandrīz visu aktīvu vērtība strauji slīdēja lejup, pieprasījums pēc šīm banknotēm pieauga uzreiz par 16%, kamēr iepriekšējos gados šis temps bija 1–4%.

Pēc ŠNB datiem, 1000 franku banknošu daudzums apgrozībā pēdējo 5 gadu laikā pieaudzis gandrīz divkārt: no 22 uz 43 miljoniem vienību. Viens no galvenajiem iemesliem – visai nedraudzīgā banku politika pret noguldītājiem, tām praktiski pārstājot maksāt procentus un virzoties uz negatīvām likmēm.

Eksperti uzskata, ka tas liecina par neuzticēšanos bankām. ŠNB vēlreiz un atkal paziņo, ka negrasās atcelt augsta nomināla banknotes.

Efektīvas zemākās robežas problēma

Izskatās, ka skaidrai naudai pieteiktais karš lielā mērā saistāms arī ar negatīvajām depozītu likmēm, kas ieviestas vairākās valstīs. Šādu likmju dēļ lielie investori (tostarp apdrošināšanas un pensiju fondu pārvaldītāji), kuri nevar atļauties riskantus ieguldījumus, gūst minimālu peļņu.

Aizdevuma likmju pazemināšanas process tieši saistāms ar skaidras naudas eksistenci. Šajā sakarā pastāvošā problēma politekonomijā pazīstama kā efektīvas zemākās robežas (EZR) jautājums, kas aplūkojams nominālo procentu likmju kontekstā. EZR problēma pastāv vienīgi tādēļ, ka eksistē fiziska nauda, kas būtībā ir finanšu dokuments ar nominālu nulles likmi uz uzrādītāju.

Tātad – kāpēc gan jums nauda būtu jāievieto bankas depozītā ar negatīvu likmi, kā rezultātā iekrājumi mazinās, ja līdzekļus varat glabāt skaidras naudas veidā, kas nevedīs pie jūsu iekrājumu dilšanas? Skaidra nauda taču izrādās vienkārša un efektīva osta, kur aizbēgt no negatīvām nominālajām likmēm.

Problēmu, ka fiziska nauda pilsoņiem palīdz izvairīties no negatīvām procentu likmēm, visvienkāršāk atrisināt, vispār izņemot no apgrozības banknotes un monētas. Ņemot vērā liela daudzuma skaidras naudas glabāšanas izmaksas, reālā nominālā likme, pie kuras vērts pievērsties skaidrai naudai, visdrīzāk ir –100 bāzes punktu līmenī. Sekojoši, lai skaidras naudas atcelšana kļūtu par nepieciešamību, centrālajām bankām jānonāk situācijā, kad nominālās likmes būtu nepieciešams uzstādīt vēl zemākā līmenī. Vai arī otrādi – skaidras naudas eksistences fakts spējis piebremzēt negatīvo likmju entuziastus.

Indija: kas jāsaprot ar vārdu "labums"

Episkais karš pret fizisko naudu attīstās straujāk, nekā varam iedomāties. Ikreiz, kad iestājusies šķietama atelpa, notiek kārtējais nozīmīgais pavērsiens. Spilgtākais nesenais piemērs ir Indija, kur 2016. gada novembrī un decembrī no apgrozības tika izņemtas 1000 rūpiju (aptuveni 14,6 ASV dolāri) un 500 rūpiju (aptuveni 7,3 dolāri) banknotes jeb 86% apgrozībā esošās fiziskās naudas.

"Nielsen" veiktā aptauja liecina, ka pēkšņs banknošu trūkums ekonomikā, kur dominējusi skaidrā nauda, uzreiz izdarījis spēcīgu triecienu tirdzniecībai: 7 no 10 kiranām (ģimeņu īpašumā esošie produktu veikaliņi) fiksēja strauju biznesa palēnināšanos. Pārtrūka piegāžu ķēde, kur vairumtirgotāji un kravu transportētāji sadūrās ar apgrozāmā kapitāla trūkumu. Milzīgu triecienu saņēma nekustamā īpašuma nozare: cenas strauji sāka slīdēt lejup. Daudzos Deli rajonos izzuda ubagi.

Lielākajā Indijas tekstilrūpniecības pilsētā Bhivandi gandrīz cauru diennakti darbojas vairāk nekā 2 miljoni aušanas steļļu. Liela daļa šo mašīnu apstājās. "Skaidras naudas trūkums kļuva par pēdējo triecienu nozarei, kas jau tā cieta no globālās konkurences. Apstādināti ap 50% steļļu jaudu, vairāk nekā 150 tūkstoši strādājošo atgriezās savos ciemos," secināja Rašids Tahirs Momins, kura ģimenei pieder ap 400 steļļu.

Tāpat pasaules dimantu nozare sadūrusies ar piegāžu pārtraukumiem, kas var ilgt mēnešiem. Rietumindijas pilsētā Suratā meistari parasti 10–12 stundas dienā pavada mazos, netīros šķūnīšos, slīpējot 80% pasaules dimantu. Nozare balstās uz skaidru naudu – augsta nomināla banknošu demonetizācija daļu biznesa izsitusi no ierindas.

Pašsaprotams jautājums: vai gūtais labums attaisno demonetizācijas augsto cenu? Atbilde atkarīga no tā, ko saprotam ar vārdu "labums". Indijas premjers Narendra Modi kā mērķi definēja cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un korupciju.

Pirms reformas uzsākšanas Indijas valdība izteica vērtējumu, ka 5 triljoni rūpiju – nelikumīgi gūti līdzekļi – tā arī pārvērtīsies par nevērtīgiem papīriem. 30. decembrī banku sistēmā ienāca apgrozībā esoši 15 triljoni rūpiju no eksistējušajiem 15,4 triljoniem.

Secinājums: vai nu iedzīvotāju rokās nemaz nebija tik īpaši daudz "melnās skaidrās naudas", kā ticis uzskatīts, vai arī tikuši atklāti jauni naudas atmazgāšanas veidi – par spīti visām valdības pūlēm. Ja runājam par tradicionālajiem aizliegto banknošu nelegālas masveida apmaiņas gadījumiem, par kuriem vēstīja plašsaziņas līdzekļi, tad šeit galvenie ieguvēji bija baņķieri – turklāt šie ir tipiski koruptīvi darījumi.

Reforma: secinājumi un prognozes

Demonetizācijas piekritēji akcentē trīs galvenos ieguvumus. Pirmkārt, bankas, kas guvušas daudz jaunu depozītu, spēs vairāk kreditēt, kam pozitīvi jāatsaucas uz ekonomiku. Tomēr pirms reformas kreditēšanu ierobežoja ne tik daudz noguldījumu trūkums, cik nepieciešamais banku akcionāru kapitāla apjoms, kas spējīgs absorbēt potenciālos zaudējumus, kā arī pārāk lielais "slikto" parādu skaits.

Otrkārt, indieši no sistēmas, kurā dominē fiziska nauda, pāries uz daudz organizētāko bezskaidru norēķinu ekonomiku. Tomēr šāda veida maksājumu strauju attīstību kavē valsts tehnoloģiskā atpalicība: simtiem miljonu cilvēku nav pieejams internets.

Trešais demonetizācijas piekritēju arguments ir visstrīdīgākais. Obligāta augsta nomināla banknošu apmaiņa, pēc reformas īstenotāju domām, zināmā mērā uzskatāma par nodokļa uzlikšanu nelikumīgas bagātības turētājiem. Tā kā no apgrozības izņemtajām banknotēm vairs nav nekādas vērtības, valdība būtībā grasās piesavināties gūto peļņu, kas iedragā uzticību Indijas Rezervju bankai.

Cerams, Modi neuzskata, ka šis nodoklis melnajai ekonomikai ir kompensācija par IKP pieauguma samazināšanos tuvākajos ceturkšņos par 2 procentpunktiem, ko prognozējuši Indijas ekspremjers Manmohs Singhs un Prandžuls Bahndari no HSBC.

Daudzi ekonomisti un eksperti uzskata, ka virkne citu neortodoksālu eksperimentu Modi īstenotajā ekonomiskajā politikā vēl priekšā, visdrīzāk viņš gatavs ievērot populāro ekonomisko filozofiju "ja kaut kas nestrādā, tad īstenojiet to vēl neatlaidīgāk".

Sagaidāms, ka Indijas valdība pastiprinās kampaņu pret melno ekonomiku – par nākamo mērķi var kļūt nelikumīgā veidā gūti īpašumi. Tiek prognozēti pat pavisam neparastu reformu scenāriji, piemēram, ienākuma nodokļa aizvietošana ar banku operācijām uzliktu nodokli.

Šajā kontekstā ar īpašu nepacietību tika gaidīta Indijas valdības gadskārtējā ekonomikas atskaite, kurā demonetizācijas efektu starpā atzīmēts: nefiksēto ienākumu samazināšanās; ekonomiskās izaugsmes iespēja ilgtermiņa perspektīvā, ja izdosies pazemināt korupcijas līmeni; liels darbavietu zudums, daudz zemāki kompāniju ienākumi, dažāda veida sociālo satricinājumu riski.

Vērtējot valdības ziņojumu no tās iespējamās tālākas rīcības skatpunkta, jāatzīmē – pirmoreiz valsts ekonomikas apskatā tiek skarta garantētā bāzes ienākuma (GBI) ideja. Tas var kļūt par alternatīvu simtiem Indijā ieviesto sociālās nodrošināšanas programmu, kuras pamatā izrādījušās neefektīvas nabadzības izskaušanas aspektā: īpaši reģionos, kas cieš sliktas pārvaldības dēļ. Dokumentā pat fiksēts, ka GBI varētu veidot 4–5% no IKP salīdzinājumā ar šībrīža subsīdijām, kas prasa apmēram 3% no IKP.

(turpinājums sekos)


Tēmas

Agnis Buda

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!