Ziemassvētku stāsts par Jēzus cilvēciskumu, eņģeļiem un hromosomām
Runājot par Jēzu Kristu, galvenais jautājums saistībā ar Viņa personību ir par to, kas Viņš ir bijis vai kas Viņš ir mūsdienās. Vai Jēzus ir Dieva dēls? Tā ir galvenā izšķiršanās, kas tiek prasīta no cilvēka, lai varētu apgalvot, ka viņš ir kristietis. Tas jau nāk no Jaunās derības, kad Jēzus jautāja mācekļiem, par ko Viņu uzskata cilvēki un par ko mācekļi uzskata Viņu. Un tie atbildēja, ka par Dieva dēlu. Bet ir otra puse, kas liekas pašsaprotama. Liela cilvēces daļa uzskata Jēzu par cilvēku un šaubās vai neko nezina par Viņa dievišķo dabu, vai arī nesaprot to. Bet tas, ka Jēzus ir patiesais cilvēks, tāds pats kā mēs, ka Viņš ir mūsu brālis, kristietībā ir tikpat svarīgi. Baznīcas vēsturē bija vairākas mācības, kas noliedza Jēzus cilvēcisko dabu. Doketisti uzskatīja, ka Jēzus tikai izskatījās kā cilvēks, bet patiesībā bija dievs. Monofizīti domāja, ka Jēzum bija tikai viena dievišķa daba un dievišķais Viņā ņēma virsroku pār cilvēcisko. Šīs mācības kristīgās ortodoksijas meinstrīms atzina par nepareizām. Bet, ņemot vērā kristīgās ortodoksijas sarežģītās attiecības ar zinātni, liekas, ka pati ortodoksijas mācība par Jēzu dažās savās izpausmēs ir monofizītiska. Jēzus cilvēciskā daba ir ne mazāk svarīga pestīšanas vēsturei kā Viņa dievišķums. Bez tās apgāžas visa soterioloģijas – pestīšanas – koncepcija.
Kā kļūt par cilvēku vai dievišķais in vitro
Pirms kāda laika vienā no saviem rakstiem es izmantoju jēdzienu dievišķais "in vitro". Jāatgādina, ka cilvēciskām būtnēm ir noteiktas dzimumhromosomas: sievietēm - XX, bet vīriešiem - XY. Ikvienam cilvēkam viena hromosoma ir no mammas (X) un viena no tēva, sievietēm - (X), vīriešiem - (Y). Hromosomas satur ģenētisko informāciju par cilvēcisko būtni, dod mums iespēju būt līdzīgiem mūsu vecākiem. Ģenētiskais materiāls no tēva tiek nodots mātei, tēva spermatozoīdam apaugļojot mātes olšūnu, un sākas jaunas cilvēciskas būtnes attīstības process. Dažreiz situācija ir tāda, ka dabiska apaugļošana nav iespējama. Tad pastāv dažādi varianti, piemēram, olšūna tiek apaugļota ar medicīniskas manipulācijas palīdzību ārpus sievietes ķermeņa un tad ievietota viņas dzemdē vai citas sievietes (kas kļūs par surogātmāti) dzemdē. Ja Jēzus ir dzimis kā cilvēks cilvēkiem raksturīgā veidā, tad Viņam vajadzēja būt arī ieņemtam atbilstoši cilvēka bioloģijai. Marija ir Jēzus māte, jo viņa ir dzemdējusi Jēzu, un laikam tieši no Marijas Jēzus saņēma (X) hromosomu. Jautājums: no kurienes Jēzum ir (Y) hromosoma? Ja Jāzeps būtu Jēzus miesīgais tēvs, atbilde būtu acīmredzama. Bet baznīcas mācība skaidro mums, ka Jāzeps bija tikai Jēzus audžutēvs. Ja (Y) hromosoma nav no Jāzepa, tad tai jābūt no cita avota. Piemēram, Dievs varēja paņemt Y hromosomu (bioloģisko materiālu) no jebkāda cita vīrieša. Šāds variants arī neder. Bet ja bioloģiskais materiāls nav no Jāzepa un nav no cita vīrieša, tad no kurienes tas ir? Dievam vajadzēja iegūt bioloģisko materiālu ar (Y) hromosomu kaut kur vēl. Pašam Dievam nav savas (Y) hromosomas, jo Viņš nav cilvēks. Vienīgais ceļš, kā viņš to varēja iegūt, – radīt no jauna, tātad izdarīt to pašu, ko izdarījis, radot Ādamu un Ievu. Un tad Jēzum būtu (X) hromosoma no Marijas un (Y) hromosoma [1], radīta no jauna. Un tad vajadzēja notikt dievišķam in vitro: Dieva radītais bioloģiskais materiāls ar (Y) hromosomu Marijas klēpī tika savienots ar Marijas olšūnu un notika Jēzus ieņemšana. Visiem pārāk "bijīgiem" kristiešiem gribu pateikt, ka tieši tādā veidā visas cilvēciskās būtnes arī parādās un cilvēka (kā arī ikvienas citas būtnes ieņemšana) ir brīnums. Un ja mēs pretendējam uz to, ka Jēzus ir cilvēks, nav pareizi domāt, ka Viņš iemiesojas kaut kā citādi.
Vai īsts cilvēks?
Šajā stāstā ir kāda problēma. Ja Kristus iemiesošanās bioloģiskā puse notika tā, kā es aprakstīju, tad Kristus nav bijis īsts cilvēks, viens no mums, bet gan no pārējiem cilvēkiem klaji atšķirīga būtne. Kāpēc? Atbilde ir vienkārša: bioloģiskais materiāls ar (Y) hromosomu nebija paņemts ne no viena vīrieša, kas pieder mūsu sugai, bet tika radīts no jauna. Tātad cilvēciskajai dabai tika piejaukta kādas citas cilvēces daba, un šis sajaukto dabu rezultāts būtu būtne, kas nepiederētu pilnībā homo sapiens sugai, bet veidotu kādu citu sugu. Jēzus izskatās kā cilvēks, ir cilvēks, bet viņš ir īpašs cilvēks, kas atšķiras no visiem pārējiem cilvēkiem.
Pēc kristīgās mācības Dievs radīja Ādamu un Ievu. Lūk, tie ir pirmie radītie cilvēki. Visi pārējie cilvēki cēlušies no Ādama un Ievas. Jau Ievas bērniem bija (X) no Ievas un (Y) no Ādama. Ādams ar Ievu uzsāka cilvēces atražošanu, tālāk to turpināja Noass ar savu ģimeni. Atgriežoties pagātnē, paaudze pēc paaudzes nonāktu līdz Ādamam. Es, jūs, mūsu vecāki, Rainis, Platons, arhibīskaps Vanags piederam cilvēciskajai sugai. Ar Jēzu ir citādi. Viņš pieder pie cilvēciskās sugas caur Marijas ģenētisko kodu un vienlaicīgi nepieder pie cilvēciskās sugas, jo Viņam nav ģenētiskā koda no cilvēciska tēva. [2]
Pamēģiniet iedomāties, ka Dievs radītu cilvēcisku būtni – tādu pašu kā cilvēks, ar tādu pašu homo sapiens ģenētiku! Bet šim jaunajam Ādamam nebūtu mātes un tēva. Šis no jauna radītais cilvēks nebūtu mūsu radinieks, tā būtu cita cilvēciska būtne, kas piederētu pie citas cilvēces. Un ja no tās cilvēciskās būtnes būtu paņemta Y hromosoma un tā tiktu savienota ar mūsu cilvēces X hromosomu, mēs iegūtu vēl vienu būtni, kas pa pusei būtu mūsu sugas cilvēks un pa pusei citas sugas cilvēks. Tā būtne pilnībā nepiederētu ne mūsu sugai, ne tai otrai cilvēku sugai. Tieši tāds ir Jēzus gadījums. Tas paskaidro arī to, kādēļ Marija nevarēja būt Jēzus surogātmāte. Caur viņu Jēzus vismaz daļēji pieder pie mūsu cilvēciskās sugas. Ja Dievs radītu no jauna arī Marijas olšūnu ar (X ) hromosomu un (Y) hromosomu, tad rezultāts būtu cilvēks, kuram vispār nav nekāda sakara ar cilvēci.
Gribas pateikt, ka saistībā ar Jēzus dievišķo dabu problēmu nebūtu arī tādā gadījumā, ja Jēzus būtu Jāzepa miesīgais dēls. No tā, ka Jēzus ir Jāzepa dēls, nekas nevar notikt ar to, ka Viņš ir Dievs. Šeit nav stingras disjunkcijas. Neviens zinātnieks un neviens teologs nevarēs pateikt, ka viņš izprot un var paskaidrot, kādā veidā dievišķā un cilvēciskā daba var vienlaicīgi atrasties vienā personā. Tāpēc, ja Jēzum ir miesīgais tēvs cilvēks, tas nekādā veidā neietekmē to, ka Viņš ir dēls arī Debesu Tēvam.
Jēzus – bezgrēcīgais jērs
Kristīgais meinstrīms uzskata, ka Jēzus ir dzimis, lai nomirtu pie krusta. Tāpēc nav tik svarīga Jēzus mācība, bet tas, kas ar viņu notika. [4] Jēzum vajadzēja nomirt, lai kļūtu par upuri Dievam. Jo kristieši uzskata, ka Dievs izveidoja tādu sistēmu, ka, lai piedotu un atbrīvotu savas kritušās radības no soda par grēkiem, Dievam vajadzēja, lai kāda no šīm radībām tiktu nogalināta kā upuris Viņam. Upurim vajadzētu būt tieši cilvēciskās sugas pārstāvim. Ļoti svarīgs moments ir tas, ka upurim vajadzētu būt bezgrēcīgam. [4] Tātad Kristum vajadzēja būt gan cilvēkam, gan bezgrēcīgam. Un tas nav iespējams, jo ikviens cilvēks ir grēcinieks caur ievainoto cilvēcisko dabu. Tātad cilvēku daba ir inficēta ar pirmdzimto grēku. Katoliskā teoloģija ar dažādiem prātojumiem izveidoja tādu Jēzus cilvēciskuma izpratni, kas patiešām padara Viņu bezgrēcīgu, bet vienlaicīgi zaudējot Viņa piederību pie cilvēku sugas. Dievs rada Jēzum jaunu (Y) hromosomu, un, tā kā tā nepieder pie mūsu sugas, tā nav inficēta ar pirmdzimto grēku. Tātad puse Jēzus cilvēciskās dabas ir brīva no pirmdzimtā grēka. Tālāk ir jautājums par Mariju, jo viņa pieder pie mūsu sugas un caur māti Viņš būtu inficēts ar pirmdzimto grēku. Katoliskā baznīca 19. gadsimtā izveidoja jaunu dogmu, tātad obligātu patiesību katoļiem, par to, ka Marija īpašā veidā tika pasargāta no pirmdzimtā grēka kopš savas ieņemšanas. Tas ir tā saucamais dogmats par Marijas bezvainīgo ieņemšanu. Dievs paņēma Jēzus nopelnus, kurus Viņš ieguva uz krusta, kad tika upurēts Dievam, un novirzīja tos pagātnē. Pagātnē tos piešķīra Marijai Marijas ieņemšanas brīdī. Un tādā veidā viņa piedzima bez pirmdzimtā grēka. Tātad Marijas dēla atpestīšanas nopelni Marijas nākotnē tika nodoti Marijai, kad vēl nebija Jēzus, bet Marija pati bija embrija stadijā. Un tad saliekot stāstu kopā – iegūstam būtni bez pirmdzimtā grēka, tikai, kā jau esam noskaidrojuši iepriekš, ne cilvēcisko būtni, ne mūsu brāli Jēzu. Kaut kādu citu Jēzu, bez grēka un bez cilvēciskās dabas. Bezgrēcīgums ir svarīgs, jo Dievam vajadzēja upurēt bezvainīgo, bezgrēcīgo cilvēku. Jo, ja cilvēks būtu grēcīgs, viņš nomirtu par saviem grēkiem, kurus vienalga neizpirktu, nerunājot par citu cilvēku grēkiem.
Cilvēki un eņģeli
Bet kādēļ Jēzum vajadzēja būt īstajam cilvēkam, DNS no mūsu DNS? Vispirms Jēzus upurēšanās vajadzībām. Salīdzināsim cilvēkus ar citām būtnēm, kam arī ir nopietna vieta kristīgajā mācībā, – ar eņģeļiem, par kuriem zināms maz. Svētajos rakstos ir stāstīts par eņģeļiem un to veidiem. Svētais Akvīnas Toms tika nosaukts par eņģeļu doktoru gan tādēļ, ka viņš savā uzvedībā bija cilvēks ar eņģeļa raksturu, gan tādēļ, ka, iespējams, zināja par tiem visvairāk. Viņa izpratnē katrs eņģelis veido atsevišķu sugu. "Teoloģijas Summā", "Traktāta par eņģeļiem" ceturtajā sadaļā, viņš tā arī raksta: "Nav iespējams, ka divi eņģeļi piederētu vienai un tai pašai sugai." Viens eņģelis nav radinieks citam eņģelim. Katrs eņģelis ir atsevišķa suga, kas sastāv no vienas būtnes. Cilvēces gadījumā cilvēku suga sastāv no miljardiem elementu (personām), starp kurām pastāv atražošanas mehānisms. Akvīnas Toms uzskatīja, ka sugu daudzveidība ir lielāka nekā individuālo būtņu daudzveidība vienas sugas ietvaros. Ar pestīšanu tas ir saistīts šādi. Vienīgais kristīgajiem teologiem zināmais pestīšanas veids ir Dieva iemiesošanās, noteiktas būtņu sugas dabas pieņemšana un nāve. Piemēram, kritušie eņģeļi ir eņģeļi, tātad katrs viens savā sugā, un dziedināt šo sugu nav iespējams, jo nav iespējams iemiesoties tajā, kļūt par tās elementu. Mūsu sugas daudzveidība kļuva par cilvēcē iebūvētu pestīšanas iespēju, kura arī tika realizēta.
Zinātņu attīstība, kas ir Dieva dotā mūsu prāta pareiza izmantošana radītas pasaules izpētei, noved cilvēci pretrunā ar dažiem tradicionālās teoloģijas priekšstatiem par cilvēku un vienlaicīgi arī par Dievu. Gribētos zināt, vai Jēzus ir mūsu ģenētiskais brālis vai ne…
[1] Turklāt šajā (Y) hromosomā vajadzēja būt ģenētiskai informācijai par Jēzus ārējo izskatu, it kā Viņam būtu ģenētiskais cilvēciskais tēvs.
[2] Šīs problēmas nav nekas jauns un īpašs. Piemēram, informāciju par problēmām, saistītām ar Jēzus inkarnācijas stāsta bioloģisko interpretāciju, var skatīt darbos: "Theology for a Scientific Age. Being and Becoming – Natural, Divine and Human", 1993, kā arī "Evolution. The Disguised Friend of Faith?", 2004. Abu darbu autors – anglikāņu mācītājs un bioķīmiķis Arturs Pikoks (Arthur Peacocke).
[3] Tieši tādēļ nav saprotams, kāpēc dažiem kristiešiem nav pieņemama Jēzus mācība. Viņi negrib sekot Jēzus darbam, bet grib Viņu tikai pielūgt.
[4] Cilvēces vēsturē zināmi daudzi un dažādi dieviem upurētie cilvēki, taču ne visi šie upuri bija derīgi.
4