Uldis Bērziņš, Dzeja

At­ēna, 2004

Sa­ska­ņā ar 20. gad­sim­tā ka­no­ni­zē­ta­jiem priekš­sta­tiem, la­sī­ša­na esot in­ter­pre­tā­ci­ja, tā­tad tul­ko­ša­na, sa­vu­kārt tul­ko­ša­na (ar to šo­reiz sa­pro­tot tek­sta “pār­ra­dī­ša­nu”, vien­kār­šāk iz­sa­ko­ties - pār­rak­stī­ša­nu - ci­tā va­lo­dā) - vis­rū­pī­gā­kais no ie­spē­ja­miem la­sī­ju­miem. Ne­at­ce­ros, kas pir­mais to pa­tei­ca. Var­būt Bor­hess. Nav sva­rī­gi. Tul­ko­jot Bēr­zi­ņu, vai­rāk ne­kā cit­kārt stāv prā­tā itā­ļu vār­du spē­le tra­dut­to­re-tra­di­to­re: tul­ko­tājs-no­de­vējs vai vien­kār­ši var­būt - tul­ko­tājs-krāp­nieks. Blē­dis, vien­vār­dsa­kot, žu­ļiks. Un vēl uz­mā­cas Kun­de­ra: “Nā­vi Ik­vie­nam, kurš ie­dro­ši­nās pār­rak­stīt, kas jau uz­rak­stīts. Uz­sprau­diet vi­ņus uz mie­ta un ce­pi­niet uz lē­nas uguns! Iz­rū­niet vi­ņus, no­grie­ziet vi­ņiem ausis!” Sa­rau­jos pa­vi­sam ma­zi­ņa un kau­nī­gi sa­ku - bet es jau ti­kai la­su!

Pats gal­ve­nais - kā pa­nākt to, lai tas, kurš la­sīs ma­nu “la­sī­ju­mu”, ne­vis pa­priekš sa­pras­tu, bet dzir­dē­tu kaut gais­to­šas at­bal­sis no tā, kā sa­vus dze­jo­ļus la­sa pats Bēr­ziņš? Lai vi­ņam pār­skrie­tu vis­maz sī­kas tir­pas? Ame­ri­kā­ņu/ser­bu dzej­nieks Čārlzs Si­miks, pie­mē­ram, sa­ka, ka būt dzej­nie­kam “uz ausi” un pa­da­rīt ska­ņu sva­rī­gā­ku par ska­tu ir lemt se­vi pil­nī­gai ne­tul­ko­ja­mī­bai. Zi­nu, ka Bēr­ziņš ne­pie­krīt. Var­būt pat pie­krīt, bet tik un tā, velns, tur­pi­na tul­kot.

Mek­lē­jot īs­to an­glis­ko bal­si, iz­mē­ģi­nos rai­bu rai­bās, lai smej, kas grib: Dže­ralds Man­lijs Hop­kinss (tāds va­lo­das blī­vums), Eli­ots (tā­da daudz­bal­sī­ba), Volts Vit­mens (tik­pat di­že­na vien­kār­šī­ba), V. B. Jeitss (tā­da dis­cip­lī­na), Alans Gin­sbergs (tāds pats čo­mis­kums), Ez­ra Paunds (tā­da le­cī­ga bez­kau­nī­ba). Nu nav, nav! Tāds Fran­ken­šteins vien sa­nāk.

Eh, uz­laist tiem an­glie­šiem pa­šu Bēr­zi­ņu.