Redzējumi
16.09.2009

Laiks (fragments no monogrāfijas par Uldi Bērziņu)

Komentē
0

Laiks, telpa un vēsts

Šķiet, nevienam citam XX gadsimta latviešu dzejniekam laiks nav tik svarīgs dzejas struktūrelements. Varbūt vēl vienīgi Ojāram Vācietim tas dzejā ieņem tikpat lielu vietu, kaut gan viņa laika izpratne ir cita.1 Laiku U. Bērziņa dzejā savulaik spoži ir analizējusi kritiķe Inta Čaklā apcerē „Minūtes gadi un citi Ulda Bērziņa dzejas laiki”. Taču U. Bērziņa dzejā laiks ir cieši saistīts ar telpu. Var teikt, te iemiesojas mītiskais priekšstats par laika un telpas nedalāmību2. Šo nedalāmību citiem vārdiem var definēt kā laiktelpu. Trešais aspekts, kas iezīmē Bērziņa dzejā vērojamo saistību ar mītisko pasaules modeli, ir laiktelpas piepildījums ar lietām, tēliem un notikumiem, kas šo laiktelpu strukturē un piešķir tai kvalitatīvu neviendabību3. Šādā veidā ir izvirzīta alternatīva klasiskajam Ņūtona un Hēgeļa abstraktās objektīvās telpas un laika modelim, kurā telpa un laiks ir tverami kā atsvešināti, viens no otra atdalīti jēdzieni. Turklāt Bērziņa dzejas teksta telpā arī abstrakti, zinātnei un filozofijai piederīgi jēdzieni – laiks (un tam piederošie – mūžība, periods, cikls, sekunde, hēgeliskais laiks), telpa, makrokosms, viela, skaitlis, struktūra, bezgalība, entropija, abstrakcija, esība, jēga, reflekss, kalorijas, pusvadītājs, līkne u.c. – kā arī filoloģijai piederīgi termini – determinatīvi, izteicēji, laiki un dzimtis, galotnes, celmi, saknes, šņāceņi, vārdveidotāji afiksi, semantiskā telpa, prozaisms, poētisms – kļūst par konkrētiem, var teikt, pat taustāmiem tēliem. Taču, no otras puses, to taustāmība vēl vairāk saasina tēlu rēgaino abstraktumu (piem., vielā iesalis laiks4; Laiks iesalst pliena gļotās / un glumās alvas bļodās5). Šādā veidā U. Bērziņa dzejā izpaužas saikne ar arhaisko domāšanu, kur priekšstati par lielajiem jēdzieniem (laiku, mūžību, pasauli, dzīvi, nāvi u.c.) ir izteikti caur konkrētiem, uzskatāmiem veidoliem. Te jaušama U. Bērziņa poētikas tuvība Čaka poētikai, kurā abstrakti jēdzieni parādās saasināti jutekliski pārdzīvotos tēlos. Tikai U. Bērziņam pasaules satveres instruments ir filoloģija.

Runājot ar poētisko laiktelpu, neizbēgami jārunā par dzejas varoņa vietu tajā. Dzejas telpa un laiks dzimst, parādoties tajā subjektam – autoram, lasītājam, dzejas varonim. „Es” – pierakstītājs, vēstītājs, kā autors ar dažām Dieva funkcijām attiecībā uz paša radīto dzejas pasauli, kā arī viens no personāžiem – „dzejas balsīm”, parādīšanās brīdī zināmā mērā ir lokalizēts kādā no poētiskās laiktelpas punktiem (autora, pierakstītāja, lasītāja gadījumā tas var atrasties ārpus dzejas tekstā iezīmētās laiktelpas, kādā citā definētā vai nedefinētā laiktelpā). Tādējādi poētiskās laiktelpas un dramaturģijas „atritināšanās” sākas ar autora vai galvenā varoņa parādīšanos, un teksts šeit ir dotās laiktelpas izziņas procesa modelis, šā procesa nospiedums (Tas ir tas gaišākais sapnis tas ir tas lielākais prieks tu esi pasaulei vidū un pats sevi redzi6). Arī arhaiskajā, mītiskajā izpratnē cilvēks ir atskaites punkts, no kura sākas pasaules aptveršana, mērīšana un koordināšu iezīmēšana – arī attiecībā uz laiku7. Tādēļ nav mazsvarīgi, ka Bērziņa dzejā parādās “lielā vīra” koptēls, kurā ieraugāmas citu tēlu iezīmes. Blakus tādām iezīmēm, kā hiperbolizēta vitalitāte un fizioloģiskums: siena kaudze galvā, mute rij un plītē, nezāles tam saaugušas pautos8, “lielā vīra” tēlam ir tiešas konotācijas ar vienu no autora paštēliem (Kā vērbaļķi man bikšu sakas, vienu kāju sen stāvu nākotnē, vēl otra Sāmu salā9) un ar latviešu kultūras tradīcijas pamatlicēju Krišjāni Valdemāru (Pa viņa bārdaino muti dučiem peld piekrauti kuģi upju iztekas uztūkst un grīvas aplīp ar bruģi zelts cūku tauki un darva Jelgavu zarnās vārās10). Savā būtībā “lielā vīra” tēls ir atbalss no daudzu tautu (indiešu, sengrieķu, skandināvu, jūdu, musulmaņu) mītiem par pasaules rašanos no pirmcilvēka ķermeņa daļām.11 Citiem vārdiem, cilvēka ķermenis un tā fizioloģiskie aspekti mītpoētiskajai apziņai pirmssākumos kalpoja par visuma apraksta modeli12. Tādēļ Bērziņa dzejā šo tēlu (un arī “Daugavmalas”13 varoņu) “saasinātais fizioloģisms, miesīgā izkāpinājums, kas apvienots ar garīgu diženumu”14 uzsver miesīgā un garīgā aspekta sinkrētumu. Jāatzīmē, ka K.Valdemāra, Raiņa, Kr. Barona figūras (kurās dižums ir apvienots ar zināmu komisma elementu) Bērziņam savā ziņā ir atskaites punkti un orientieri, pēc kuriem mērīt latviskās kultūras laiktelpu. Tāpat citu kultūru un literatūru (vai jauna to posmu) pamatlicēji (Narekas Grigors, M.Luters, M.E.Sābirs, A.Platonovs) viņa dzejā kļūst par šo kultūru un visas pasaules kultūras laiktelpas orientieriem15. Taču, kā atzīmē kritiķe R. Veidemane, šo personību dižums, kas uzskatāmi hiperbolizēts gluži fizisko izmēru kategorijās, vienlaikus ir tautas kolektīvā ķermeņa/gara un tā enerģijas manifestācija: Jautājums, uz ko atbildi meklē Ulda Bērziņa dzeja, netiek formulēts – kāds ir vai kādam jābūt cilvēkam, bet kāda ir, kā dzīvo, kāpēc spēj mūžīga būt tauta. Krišjānis Barons un Alfreds Ķempe viņa poēmās, manuprāt, mazāk akcentēti kā izcilas personības, vairāk kā tautas gara izcilākās virsotnes, spožākie uzplaiksnījumi16.

Arī laiks Bērziņa dzejā bieži parādās kā telpiskiem jēdzieniem izteikts lielums – tas ir akustiski, vizuāli vai fiziski pārvarams attālums starp diviem punktiem, kuros atrodas vēsts nesējs un adresāts vai divi indivīdi, starp kuriem notiek potenciāla vai nosacīti reāla saziņa (Viena mute mani sauc nav tik tālu gadu simt sauc un sauc nevar dzirdēt sliedes dun17; ej jūdz zirgu pie Jāņa mēs brauksim simt gadu nav gabals tik liels18). Laiks „viscaurspīdīgāks” šādai saziņai top naktij piederīgajā „sapņa laikā”:

Citreiz, ja nakts ir skaidra, var dzirdēt
pāris gadu desmitus uz priekšu un atpakaļ
19

Un te iezīmējas laika pārvarēšanas iespējas neviennozīmība. No vienas puses ikdienišķai izpratnei paradoksālā veidā ir uzsvērts, ka attālums starp vienu un otru laika punktu ir neliels – simt gadu nav gabals tik liels – no otras puses, laiks nav tikai attālums. Tam ir ne tikai telpas, bet arī vielas īpašības. Tādā veidā laiks parādās kā šķērslis, sava veida slānis, kas apgrūtina vai pat padara neiespējamu saziņu starp diviem atstatus esošiem laiktelpas punktiem. Citiem vārdiem, ir apgrūtināta atgriezeniska kontakta iespējamība starp vēsts sūtītāju un adresātu (Un nevar redzēt cauri simt-semantiskiem stikliem, nav, kas lai aiznes vēsti uz turpmākajiem cikliem - Poēt. baltk. – 1976, 8.lpp.; Un gadu tūkstoša mēmais stikls starpā!20) Daudzos dzejoļos ir izspēlēta situācija, kurā nav drošticams, ka vēsts ir sasniegusi adresātu, vai – ir izspēlēta situācijas traģika, kad viens no komunicējošiem indivīdiem apzinās, ka vēsts no viņa līdz otram tā arī nenonāks ((Troksnis…)21; Rainis priedēs22; Tagad brīvs. 23u.c). Jāatzīmē, ka Bērziņa agrīnajā dzejā laiktelpa vieglāk ļaujas sevis pārvarēšanai (Krišjānis Barons24 - 1970; Daugavmala25 – 1971). Dramatisms, kurā iezīmējas situācija, kad laiks ir gandrīz nepārvarams šķērslis tiešai abpusējai saziņai starp vēsts sūtītāju un adresātu, pieaug vēlāko gadu – sākot ar 1970. gadu otro pusi – dzejā.

No šādas laika ambivalences apjautas izaug cits nojēgums – ka cita laiktelpa dzejas subjektam iespējama vienīgi kā pastarpināta esme – no tā, kas pastāv runā, valodā, tekstā un, visbeidzot, sapnī, kur šī esme iegūst visspilgtākās realitātes aprises: Nāk sapnī Latvija – pastarpināta! nāk. / (..) / Pastarpināta esme: no sarungaliem, no pieaugušo strīda tramvajā, no domu matricēm un sievu runām rindā26.

 

Laiks kā attālums U. Bērziņa dzejā definē arī trīs laikus – pagātni, tagadni un nākotni kā telpas jēdzienus, citiem vārdiem telpā (laiks) lokalizētus apgabalus (pagātne, tagadne, nākotne). Dzejas varonis atrodas tagadnes telpas apgabalā un tagadnes momenta pārdzīvojums viņam ir nesaraujami saistīts ar kustību uz citiem telpas apgabaliem – pagātni vai nākotni. Šādā veidā – prātni aptverot apgabalus ārpus tagadnes – tiek iezīmētas koordinātes, ar kuru palīdzību dzejas „es” spēj orientēties laiktelpā. Ir viena nianse, kāpēc kustība dzejas laiktelpā visbiežāk notiek virzienā uz pagātni. Nākotne no dzejas subjekta viedokļa ir vēl tikai projekts, pagātnes un tagadnes priekšstatu projekcija, tādēļ vēsts, ko vēstītājs dažos dzejoļos sūta uz nākotni, ir vēsts noteiktā laiktelpas punktā nelokalizētam hipotētiskam adresātam, kura tēla aprises rādās izplūdušas daudzo pieļāvumu miglā (Tur ļaužu nākotnē, tu , Juri Kalniņ, izrotātās biksēs kluss, aizvien vēl paģirains starp igrekiem un iksiem, tu pinies frekvencēs un vilies labirintā ar anketām, un nezināmo rindā tu pazūd pieļāvumā, rodies raibā pūlī27; arī dz. 1944: tekstu meklējot28). Tādēļ, ka nākotnei nevar būt drošticamu kultūras atmiņā fiksētu orientieru: notikumu, personu. Pagātne ir precīzāk lokalizēta laikā un telpā, tādēļ tā ir saredzama skaidri, taču no laika distances spilgtāk iezīmējas arī pagātnes nerealizētās potences. Savā veidā pagātnei U. Bērziņa poētiskajā laiktelpā tiek piešķirtas tagadnes īpašības. Tādēļ kontakts ar pagātni (pagātnes vēstures traģiskajos brīžos) ir mēģinājums izmainīt pagātni, nodot vēsti, kas ļaus izvairīties no liktenīgās kļūdas:

Klāv, ej, uz staciju, bēdz! Re, smiltīs man celis
es esmu no nākotnes, zini, es tagad esmu velis
29

Poētiskās situācijas traģika ir tāda, ka pats vēsts sūtītājs no tagadnes ir tikai hipotētiska parādība, resp. velis. Tādēļ vēsts netiek sadzirdēta vai (ja ir sadzirdēta) nav saprasta.

Citā vēsts sūtīšanas (vēstules rakstīšanas) variantā šī traģika savijas ar vēsts sūtītāja ironiju, slāpētiem homēriskiem smiekliem, kurus vēsts sūtītājs velta savam adresātam30. Savukārt adresāta klātbūtne tekstā smalki realizējas ar komentāriem iekavās31 vai pat tikai teksta lakūnās un ortogrāfiskajās zīmēs (?, ?!, ...), kas pilda emocionālu attieksmi apzīmējošas funkcijas: neziņu, pārsteigumu, izbrīnu32. Ačgārna situācija izspēlēta dzejolī „Rainis priedēs”33, kur tieši pagātnes subjekts (Rainis) kļūst par dzejoļa tagadnes subjekta (dzejoļa autora) iekavās ietverto ironisko komentāru mērķi.

 

Sapņa-nakts-radīšanas laiks

Šis laiks, kurā notiek radīšanas/esmošanās/apziņas akts, gan kā tēma, gan kā process un dzejoļa struktūras sastāvdaļa ir galvenais Bērziņa dzejas laiks, kurā ietverti visi pārējie laiki.

Kādēļ šāds laiks ir nepieciešams? Pirmkārt tādēļ, ka poētiskās apziņas akts (resp. apziņas stāvoklis, kas nepieciešams, lai radītu dzejoli / poētiski aptvertu esmi un sevi tajā. Šajā brīdī esme tiek uztverta kā veselums un tās iemiesošanās rakstītajā tekstā notiek, pateicoties tiešos vārdos nenoformulējamai veseluma sajūtai, kuru pilnākā vai mazākā mērā šim tekstam jānotver. Neskaidrā veseluma sajūta Bērziņa dzejā pastāv kā vēsts/dziesmas/dzejoļa pirmforma, kura tiek saukta par neskaidru dunu, murdoņu:

Nav, nav – sāk tikai manifestēties.
Izpaužas murdoņas niansēs,
meklē dēties
34)

savā pastāvēšanas brīdī paredz autora apziņas izkrišanu no ikdienišķo norišu režīma, savā ziņā attālināšanos no ikdienišķā „es” un pasaules, un atrašanos punktā, no kura esme un pasaule tiek ieraudzīta caur poētisku pastarpinājumu. Bērziņa gadījumā šāds poētisks pastarpinājums ietver sevī arī valodas, teksta, sapņa pastarpinājumu. Veidojas paradokss – lai nokļūtu līdz esmes būtībai, poētiskam stāvoklim, jānotiek pastarpinājumam, kurā subjekts attālinās no savas ikdienas identitātes, pats arī savā ziņā kļūdams par potenci / iespēju, un tādā veidā realizējas gan kā dzejoļa autors, gan kā dzejas „es”, kam ar pierasto ikdienas „es” ir pastarpināts sakars. Tādēļ arī runājot par U. Bērziņu kā cilvēku, kuru mēs pazīstam, un U. Bērziņu kā dzejas autoru, jāņem vērā, ka sakars starp šiem Bērziņiem ir pastarpināts. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc personiskās, biogrāfiskās dzīves fragmenti Bērziņa dzejā parādās tikai tur, kur tie saskārušies ar „lielo esmi”, kļuvuši par atspēriena punktu ceļā uz tēmām, kas ir galvenās viņa dzejā. Autoram paša personiskā biogrāfija ir tiktāl svarīga un intereses vērta, ciktāl tā ir dzimtas, tautas, kaimiņtautu kopuma (igauņi, lietuvieši, baltkrievi), tālāku tautu un cilvēces kolektīvās esmes apzinātāja /uzturētāja/turpinātāja. Turklāt šīs nupat nosauktās funkcijas attiecas uz esmēm, kas atrodas laika vektorā pirms autora dzīves (senči, mirušās tautas) un pēc tās (nākotnes cilvēki, vēl nedzimušie).

 

Vairākos dzejoļos (Viens putniņš dzied35; „Es mazs..”36) arī ikdienas, t.s. nomoda apziņa tiek traktēta kā sapnis/cilvēka apziņa miegā, no kuras pamosties var, sastopoties ar Dieva realitāti37.

Sapņa laiks atceļ ikdienas realitātes likumības, apstādina tās laika plūdumu.

Sapņa laiks Bērziņa dzejoļos iezīmējās gan tieši nosaukts, gan netieši. Sapņa vai uz to norādošs vārds var parādīties dzejoļa nosaukumā vai pirmajās rindās un lasītājs uzreiz tiek noskaņots uz to, ka runa būs par sapni (krāj. Piemineklis kazai: Sapnī38; Abdulhaja Ulaševa trīs sapņi39; krāj. Poētisms baltkrievs: „Sapnī nācējiem..”40, Pamošanās41, Ziemā skolā42; krāj. Nenotikušie atentāti: Spitakavoras vecene43, Acu dzīlēs44, Ilgas pēc dzejoļu sacerēšanas45, Hitlers sapnī46; krāj. Laiks: Fidels sapnī,47 Murgs48, krāj.: Nozagtie velosipēdi: Platonovs kā sapņugrāmata49, Sapnī: piesprausts pie plaukta L.Brieža kajītē50, Miegot51, Paaudžu sasaiste. Sapņi52; krāj. Maijs debešos: Teksts kā līdzdalība53, Sapnī saka Šatra Šatinovs (latviski?!)54; grām. Dzeja: Sapnī izteicies, Sapnis: tautietis atbild Ojāram Vācietim55). Taču šādas tiešas norādes nav biežas. Biežāk tas, ka dzejoļa darbība notiek sapnī, jāizloba no dzejoļa konteksta, atmosfēras, sapnim raksturīgām aloģiskām norisēm. Citreiz, tas kļūst skaidrs tikai pašās dzejoļa beigās. Kā dzejolī „Sorm-keremet”: (..) tu iecērt kājā. Pamosties. Un kliedz56.

Stipra Bērziņa dzejā ir sakarība starp sapņa laiku un noteiktu diennakts posmu. Citu vidū kā ļoti svarīgs sapņa laika moments, kas vienlaicīgi ir diennakts brīdis – rītausma –, ir brīdis pirms pamošanās. Šajā brīdī laiks un telpa ir piesātināti ar potenciālām esmēm. Līdz ar to šim brīdim ir liela loma dramatiskajā pārejā no sapņa uz nomoda realitāti. Bērziņa dzejā iezīmējas iespēja sapnim kļūt par realitāti, vai arī šīs iespējas nerealizēšanās. Taču sapnim dzejolī ļauts vien palikt par iespēju pie nomoda robežas. Dzejoļa fināls paliek atvērts (Sapnī57; Pulkstens58; Hitlers sapnī59; Fidels sapnī60 u.c.) vai arī nomoda realitāte atceļ (taču ne pilnīgi) sapņa realitāti (Sorm-keremet61; Ziemā skolā62; Acu dzīlēs63).

Jāpiezīmē, ka otrajā U. Bērziņa krājumā spilgtāk iezīmējas sapņa/radīšanas laika sadure ar vēsturisko/pulksteņlaiku (Maijs debešos 73.lpp.; Pulkstens 75.lpp.; „Zem četrām acīm..” 91.lpp.; Slaidie burti 95.lpp.; Sorm-keremet 101.lpp.; cikls „Piemineklis donam Alfredo” 109.lpp.; Prozaisms lakstīgala 123.lpp.; Ziemā skolā 153.lpp.). Citiem vārdiem, viena dzejoļa robežās notiek sava veida sacelšanās pret entropiju un vēstures „objektivitāti”. Zīmīgi, ka sapņa laiks ir saistīts ar nakti, bet vēstures/pulksteņlaiks – ar dienas realitāti. Līdz ar sapņa/ radīšanas laika izasināšanos iepretī vēstures vienaldzīgajam ritējumam īpašu spēku iegūst kolektīvās enerģijas/gara manifestēšanās pazemes magmas (kas U. Bērziņa dzejā pielīdzināma vienlaikus pirmmatērijai, garam un esmei) un ūdeņu (arī metaforisko svina palu64) veidolos, tiem izlaužoties virszemē – savā veidā aktualizējot mūžseno pretestības enerģiju, kas noteiktā vēsturiskā un cikliskā laika posmā (analoģija ar kalendārā laika posmu – pavasari) pārvar sastingumu un realizē dzīvības (arī nācijas) ekspansiju visdažādākajās tās izpausmēs („Tas trako aprīlī…”65; Dumpo ūdeni66; „Rok dārzā kurmis...”67, cikls „Piemineklis donam Alfredo”68). Šāda gara metaforiskā saistība ar apakšzemes lavas/ūdeņu straumēm un palu ūdeņiem U. Bērziņa pirmajā krājumā „Piemineklis kazai” nebija sastopama (pirmais dzejolis, kur šāda saistība parādās, ir 1973.g. sarakstītais „Dumpo ūdeni”. Savukārt beidzamie dzejoļi tapuši 1982.g – „Dīdz, prīļo, maijini...”69, „Nāk līkumiem...”70). Tieši Poētismā baltkrievā šis tēlu loks iepretī otram jaunam tēlu lokam – ar ģeomeriju un telpu saistītiem jēdzieniem (sk. nodaļu Debesis un svešā telpa) iezīmē lielākas intensitātes sprieguma pastāvēšanu starp sapņa/radīšanas/varoņdarba laiku un lineāro/vēsturisko laiku, šādā veidā atslābinot cikliskā laika dominanti, kura bija vērojama pirmajā krājumā. Vēlākos krājumos – sākot ar Nenotikušajiem atentātiem, un it īpaši ar Laiku, sapņa/radīšanas laika un vēstures laika dinamika kļūst par dominējošo spēku, cikliskā laika likumsakarībām atkāpjoties fonā. Taču pēdējā krājumā „Saruna ar Pastnieku” (2009) sapņa laiks parādās jaunās sakarībās. Tas ir saistīts ar izmaiņām U.Bērziņa pēdējo gadu dzejā – jau sākot ar krājumu „Maijs debešos”. Atšķirībā no iepriekšējiem U.Bērziņa daiļrades posmiem jaunā gadsimta pirmās desmitgades dzejā aizvien izteiktāks kļūst biogrāfiskais laiks. Tieši sapņa laika ielokā dzejnieka pēdējo gadu dzejā parādās īpatnēji transformēti dzejnieka biogrāfijas motīvi. Izcils piemērs šajā ziņā ir dzejolis „Smagais krūms. Regina rigensis”71. Jāatzīmē, ka „Sarunā ar Pastnieku” kā pilntiesīgs krājuma kompozīciju organizējošs struktūrelements atgriežas arī cikliskais laiks.

1 Čaklā, I. Minūtes, gadi un citi Ulda Bērziņa dzejas laiki // Avots, 1991, Jūl./Aug., 25.lpp.

2 (..) для первобытного или архаичного сознания всякая попытка определения значимости пространства вне соотнесения его с данным отрезком (или точкой) времени или, говоря иначе, вне идентификации фазы поворота пространства (т. е. мира, земли или Солнца и т. п.) принципиально неполна и тем самым лишена статуса истинности (т. е. высшей реальности, так сказать, сути бытия) и сакральности. [pirmatnējai jeb arhaiskai apziņai jebkurš mēģinājums noteikt telpas nozīmi bez tās samērojuma ar doto laika nogriezni (vai punktu), vai citiem vārdiem sakot, ārpus telpas (t.i. pasaules, zemes vai saules u.tml.) pagrieziena fāzes identifikācijas ir principiāli nepilnīga un līdz ar to zaudē īstenības (t.i. augstākās realitātes, citiem vārdiem, esības būtības) statusu un sakralitāti] – Топоров, В. Н. Пространство и текст. // Текст: семантика и структура. М., 1983, c. 233.

3 (..) важная особенность, отличающая архаичное понимание пространства (или пространства—времени), заключается в тоs`м, что оно не предшествует вещам, его заполняющим, а наоборот, конституируется ими. Мифопоэтическое пространство всегда заполнено и всегда вещно; вне вещей оно не существует (..) [svarīga arhaiskās telpas (vai telpas-laika) izpratnes īpatnība ir tā, ka telpa neeksistē bez lietām, kas to piepilda, taisni otrādi, tā tiek caur lietām konstituēta. Mītpoētiskā telpa vienmēr ir piepildīta un vienmēr ir lietiska; ārpus lietām tā nepastāv] – Топоров, В. Н. Пространство и текст. // Текст: семантика и структура. – М., 1983, c. 234.

4 Koncerts vecajā augstskolā. Krāj.: Nenotikušie atentāti. // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 203.lpp.

5 Nosalušām rokām. Krāj.: Laiks // Dzeja. – Rīga : Atēna, 2004, 330.lpp.

6 „Kur ir tas gaišākais prieks..” . Krāj.: Maijs debešos. // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 429.lpp.

7 С некоторым основанием человека, из себя производящего мир, можно уподобить известному мифопоэтическому образу паука, испускающего из себя паутину, из которой и формируется основа мира — праматерия (ср. уподобление творца мира Брахмы такому пауку) [Zināmā mērā cilvēku, kurš darina pasauli, var pielīdzināt mītos pazīstamajam zirnekļa tēlam, kurš no sevis izlaiž tīmekļa pavedienu, no kura veidojas pasaules pamats – pirmmatērija (sal. pasaules radītāja Brahmas pielīdzinājumu šādam zirneklim)]. – Топоров, В. Н. Пространство и текст. // Текст: семантика и структура. – М., 1983, c. 244.

8 Pēterdiena. Krāj.: Piemineklis kazai // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 48.lpp.

9 „Kā vērbaļķi man bikšu sakas…” Krāj.: Piemineklis kazai // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 52.lpp.

10 Valdemāra auzas. Krāj.: Piemineklis kazai // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 56.lpp.

11 Топоров, В. Н. Пространство и текст. // Текст: семантика и структура. – М., 1983, c. 243.

12Топоров, В. Н. Пространство и текст. // Текст: семантика и структура. – М., 1983, c. 244

13 Krāj.: Nenotikušie atentāti // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 182.lpp.

14 Čaklā, I. Minūtes, gadi un citi Ulda Bērziņa dzejas laiki // Avots, 1991, Jūl./Aug., 25.lpp.

15 Saistībā ar Raini Bērziņa dzejā, jāmin vēl kāda interesanta īpatnība – tas ir opozīciju pāris, kas parādās Raiņa-dzejas autora tēlā un šā pāra metonīmijā – dona Kihota un Sančo Pansas savienībā. Kaut arī šā pāra locekļi ir viens otram opozicionāri, tie nevar iztikt viens bez otra un komplimentāri viens otru papildina kā gars (Rainis kā dons Kihots) un miesa (dzejas autors kā Sančo Pansa). Citos kultūrvaroņus simbolizējošos „lielā vīra” tēlos šī opozīcija (gara dižums-fizioloģisms) apvienota vienā personā.

16 Veidemane R.. Uzturēt debesis spēkā: Pārdomas par mūsdienu dzejas pozitīvo varoni // Literatūra un Māksla, 1983.g. 28. janv.

17 (Troksnis…). Krāj.: Piemineklis kazai // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 29.lpp.

18 Krišjānis Barons. Krāj.: Piemineklis kazai // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 58.lpp.

19 1989, Stokholma. Krāj.: Laiks. // Dzeja – RīgaAtēna, 2004, 335.lpp.

20 [Ar Uldi Bērziņu sarunājās Guntars Godiņš] // Avots, 1988, Nr. 2, 11.lpp.

21 Krāj.: Piemineklis kazai. // Dzeja – RīgaAtēna, 2004, 29.lpp.

22 Krāj.: Nenotikušie atentāti. // Dzeja – RīgaAtēna, 2004, 280.lpp.

23 Krāj.: Laiks. // Dzeja – RīgaAtēna, 2004, 321.lpp.

24 Krāj.: Piemineklis kazai. // Dzeja – RīgaAtēna, 2004, 58.lpp.

25 Krāj.: Nenotikušie atentāti. // Dzeja – RīgaAtēna, 2004, 182.lpp.

26 „Es mazs…”. Krāj.: Maijs debešos. // Dzeja – RīgaAtēna, 2004, 494.lpp.

27 Proza par vecu naudu. Krāj.: Nenotikušie atentāti. // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 283.lpp.

28 Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 560.lpp.

29 Tagad brīvs. Krāj.: Laiks. // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 321.lpp.

30 Determinatīvi. Krāj.: Poētisms baltkrievs. // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 84.lpp.; 1944: tekstu meklējot // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 560.lpp.

31 Determinatīvi. Krāj.: Poētisms baltkrievs. // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 84.lpp.

32 1944: tekstu meklējot // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 560.lpp.

33 Krāj.: Nenotikušie atentāti // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 279.lpp.

34 Raiņa paredzējumi. Krāj.: Nenotikušie atentāti. // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 273.lpp.

35 Krāj.: Maijs debešos. // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 483.lpp.

36 turpat, 494.lpp.

37 Tādam, kādu mūsu daudz – kas faktiski dzīvo bez atmiņas un tātad visumā bez atmiņām, integritātes nodrošināšanai vajadzīgas „paškonstrukcijas” – sapņu un dzejoļu „nākšana” ir tādam nenoliedzama realitāte un reizēm pēdējais paglābs. (..) Diena sākas, (..), es ceļos un jau pavisam ieslīdu tajā pierastības snaudā, ko es saucu par modu.. – Petits. Krāj.: Maijs debesos. No grām: Dzeja. – Rīga: Atēna, 2004 – 511.-512.lpp.

38 Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 19.lpp.

39 turpat, 65.lpp.

40 144. lpp.

41 151.lpp.

42 153.lpp.

43 202.lpp.

44 229.lpp

45 230.lpp.

46 243.lpp.

47 339.lpp.

48 345.lpp.

49 402.lpp.

50 406.lpp.

51 412.lpp.

52 420.lpp.

53 483.lpp.

54 500.lpp.

55 559.lpp.

56 Krāj.: Poētisms baltkrievs. // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 101.lpp.

57 Krāj.: Piemineklis kazai // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 19.lpp.

58 Krāj.: Poētisms baltkrievs. // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 75.lpp.

59 Krāj.: Nenotikušie atentāti // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 43.lpp.

60 Krāj.: Laiks // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 339.lpp.

61 Krāj.: Poētisms baltkrievs. // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 101.lpp.

62 turpat, 153.lpp.

63 Krāj.: Nenotikušie atentāti // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 229.lpp.

64 Slaidie burti (1864-1904). Krāj.: Poētisms baltkrievs. // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 95.lpp.

65 Krāj.: Poētisms baltkrievs. // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 77.lpp.

66 turpat, 88.lpp.

67 turpat, 103.lpp.

68 turpat, 109.lpp.

69 Krāj.: Poētisms baltkrievs. // Dzeja – Rīga : Atēna, 2004, 131.lpp.

70 turpat, 108.lpp.

71 Krāj.: Saruna ar Pastnieku – Rīga: Neputns, 2009, 43. lpp.

Māris Salējs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!