Esmu liepājniece. Elpoju 44 gadus. Pēdējā laikā izelpas ir vairāk nekā ieelpas.
Autore
***
bāli sārta sasprēgājusi
jūtīgi uzrauta augšlūpa
meistarīgi iztukšots skatiens izlien no
šaurām līnijām iezīmētu plakstu pažobeles
mānīgi paviršā mezglā sagūstītas
smalkas smaržīgas cirtas atsedz
it kā bezpalīdzīgu skaustu
kakla bedrīte mazliet nodod
atslēgas kauli novērš uzmanību
kā dzīvi iemūrēti spārni
tikmēr alkas ieperinās starp lāpstiņām
un plešas un pleš un plēš nost visas sienas
atrauj durvis
maigas iedvesmojošas delnu locītavas
izstīdz pārlieku kaulainos pirkstos
cieši iekrampējas rokturos
durvis aizplīvo vējā bet rokas turas
izmocīto nagu baltumu tik un tā
neviens neredz zem spožās lakas
tikai trauslais viduklis gandrīz nemanāmi ieliecas
kad ceļgaliem trīsot līdz gurniem līdz vēderam
līdz noslēpumam uzrāpjas
bailes
un visas saites ar mājām
klusi bez sāpēm izstiepjas un
trūkst
tagad viņa ir brīva un nolemta
skaties -
tur skaistas sievietes ar ledus mugurkauliem
kārtojas kāšos
bet ne uz siltajām zemēm
***
viņa ir māja
kurā neviens nedzīvo
tomēr krāsnis ziemās kaist zobus griezdamas un aizvainota rīta kafija ik dienas kūp uz galda līdz izžūst un izklājas pareģu rakstiem trauslajās tasēs
viņa ir māja tik skaista
tik šķīsti plaukst vasarās kāršu rozes pagalmā un Dievs noguris aizspiež ausis kad vīstoši pieticības krāsas flokši astmatiski smilkstošas lūgšanas augšup dveš
bet uz slīpajām palodzēm naktīs gaistoši kaķi miegā smīkņādami guļ
viņa ir māja un ik rītu
pastkastīte pazemīgi ļauj savu spraugu reklāmas drazai bet aiznaglotās durvis trīsot gaida nekautras rokas kas atraus kas atlauzīs kas pareģu rakstus maigiem mulsiem pirkstu galiem lasīt nāks
un piepildīt
bet ceļš iet cieši garām mājai mājai garām ceļš iet garām ceļš iet mājai garām iet garām cieši garām ceļš mājai garām iet garām garām garām
no citurienes uz citurieni
***
toreiz kad tu aizgāji pavisam
es vijīgām kustībām izlasīju visas maiguma drumslas no sevis lai negrauž un izmēzu visu kas svarīgs bet lieks un biju joprojām skaista
sevi aizmūrēju ciet bail bija iziet un pazust un lai nenomaldītos iekšpusē uz plika klona baļķi skaldīju no savas acs un smejošu vijoli skalos plēsu tukšu pavardu kurt
pie tās uguns novakarēs bezpajumtes ubadze mana pašapziņa nāca cerēt uz cienastu un stāstīt brīnumainas princešu pasakas ar laimīgām beigām bet es nevarēju saklausīt jo nepratu ticēt un pavards mūžam kūrās tukšs
tikai nedzemdētie sapņi naktstauriņos vērtās un ap pasakām spietodami noticēja muļķīši noticēja no brīnumiem sajuka prātā izbijās uguns un pret ārsienām izmisumā sitās mokoši ilgodamies ātras un spožas nāves
bet es biju joprojām skaista un bez nozīmes un pavards kūrās sapņi ārprātā mira un asnates gredzens lēni ieauga uz mūžu man pirkstā
un tā es dzīvoju ilgi un bez tevis
***
tu runā
valoda dzīvsudraba pērlītēm izguldz no tevis šurpu turpu mānīgā stingrumā nenotverama spoguļo mūs saplūstot salīpot kropļojot
tu vienkārši runā
es klusēju
vārdi atplēsīs mani vaļā viss ārā līs viss iekšā sprauksies es iziršu spoguļu mirkļos ik pērlītē sīka un greiza man bail
es melīgi klusēju
ne tava runāšana sudrabs
ne mana klusēšana zelts
pa to laiku dzimtas koka galotnē
dzintarkrāsas kakadu no rieta atspulgiem ligzdu vij
sen iekaltus vārdus
godīgi un atklāti ķērkdams...
Bandubērnu balāde
1.
kļūst aizvien aukstāk
drīz debesis sasals pavisam
man bail putni izplestiem spārniem un
saucienā atvērtiem knābjiem sastings uz vietas
un mūžīgi kliegs
2.
man bail neviens nepamanīs
sejām lejup kā parasti ļaudis cits citu dienišķi nodos
jaunas veselīgas sievietes skumjām acīm joprojām nēsās
bandubērnus izspīlētos vēderos un klusībā ienīdīs tos
un smaks cieši sakniebtām lūpām
pilnām mutēm tiem noskaustu mīļuma vārdu
lieku vārdu ko naktīs asiņainiem nagiem slepus debesu
ledū skrāpēt blakus stingušiem putniem
(lai neaizspiež elpu pavisam ciet)
3.
jā kļūst aizvien aukstāk
4.
bērni baidīsies dzimt sievas atteiksies dzemdēt
vien raudošas vecmātes nicinās mātes bērnus žēlodamas
karstas lūgšanas augšup raidīs un griezīs un plēsīs
un šķirs tos vienu no otra mūžīgi mūžos
tikai lūgšanas ledus debesīs netiks iekšā
spalgi notinkšķēs vien zemē atpakaļ kritīs
vientuļiem bāra bērniem bandubērniem
salkušās kliedzošās mutēs un neviens nezin
kas tālāk būs kas tālāk būs
5.
varbūt izspļaus un izvems viņi svešos dīvainos vārdus un aiz bada alkaini rīs savu nodoto māšu saplēstās miesas
līdz izaugs par stiegrainiem vienaldzīgiem vīriem un izmisušām sievām skumjām un tukšām acīm
varbūt nāks miers no viņu izelpām vieglām karstās lūgšanas vāliem augšup celsies debesis vaļā kausēt un varbūt kliedzoši putni kā zvaigznes pār zemi kritīs un ledū gravētie mīļuma vārdi bandubērniņiem pāri līs iekrustīt māšu asinszīmes sejās un siltu miklumu neticīgās acīs
6.
aijā manu bērniņ mīļo aijā
aijā manu putniņ mazo aijā
aijā manu bērniņ mīļo aijā
aijā manu putniņ mazo aijā
7.
bet varbūt viņi neizdzīvos
kļūst aizvien aukstāk
***
tā daiļā jocīgā meitene
kas rītos uz balkona nervozi smēķē
viņa bieži zīmē sejas bez acīm
melnas jukušas līnijas
mezglojas viena pār otru
iesienas matos
satinas savijas izlien izslīd
ložņā ap ausīm
un lūpu kaktiņiem
meklē mieru starp pieri un deniņiem
bet nav jau tur nav nekā
un līnijas satrūkst
aizpunkto aizlāso aizkrusto
dzīvotbailes savas un
caur sakostiem zobiem
aizčukst lūpas
vieglām švīkām
kā paviršiem lāstiem
pavisam ciet
klusēdama
ierastām maigām roku kustībām
velk līnijas meitene
visi neuzzīmētie skatieni
paliek dzīvot viņas istabā
un naktīs ir mīlestības pilni
0