Nekas nebūtu izturams, ja es
nebūtu bez mitas kāds cits, un ja tu
nebūtu cita, kā biji, kad domāji,
ko sacīt, cita, kad to sacīji un
vēl cita, kad es izdzirdēju,
ko sacīji (man?). Nekas nebūtu
izturams, ja es nemācētu bez sirdsapziņas
pārmetumiem melot, lipināt nelīpošus
vārdus pie neīsta sākuma un
ellīgi neskaidrām beigām, būvējot pār-
eju starp pagātni un nākotni (ko
es nekādi nespēšu pāriet) pie tevis (kuru
nepazīstu un nekad nepazīšu). Traks kļūtu,
ja mēs pārstātu iet viens otram garām, nonāktu pie
tā, ka būtībā ne par ko nav runas, tāpat
mīlējuši, bijuši nosvērti
un pilni sevis kā nulles.
No poļu valodas atdzejojusi Ingmāra Balode
0